Polu rakstnieks Zenons Kosidovskis «Apvarsna» lasitajiem Jau pazistams pec gramatam «Kad saule bija dievs» un «Bibeles stasti». Sava jaunaja gramata, kas zinama mera ir «Bibeles stastu» turpinajums, vins  analize kanoniskos Jaunas deribas tekstus, iepazistina lasitaju ar musdienu vesturzinatnes, lingvistikas un ar­heologijas atzinam.

No polu valodas tulkojis Voldemars Mejinovskis I. Svencickas pecvards

Izdota saskana ar Latvijas PSR Zinatnu akademijas Redakciju un izdevumu padomes lemumu

©Zenon Kosidowski Warszawa 1979 ©Tulkojums latviesu valoda Izdevnieciba «Zinatne», 1982

Manai sievai, draudzenei un lidzstradniecei Zofijai, kura bi­jusi kopa ar mani visos ar sis gramatas sarakstisanu saistitos labos un launos brizos,

pateicigais autors

NO AUTORA

Pabeidzis darbu pie «Bibeles stastiem», es ne bridi nesaubijos, kads cels man ejams talak. «Bibeles stastu» nosleguma isi tika pastastits par judu esenu sektu, klosteri un dokumentiem, kuri atrasti Kumrana. Esenu ticejumi daudzejada zina ir parsteidzosi lidzigi pirmo kristiesu ticejumiem.

Kas isti ir Jezus no Nacaretes — jaunas religijas centrala figura? Vai ir pieradijumi, kas apliecinatu, ka vins patiesi ir vesturiska persona? Un ka vareja notikt, ka vienkarsais apkartklainojosais sludinatajs, kuru vina macekli nosauca par mesiju — lidzigi daudziem citiem mesijam, kas laiku pa laikam paradijas Romas imperijas mazaja, talaja province, — nodibinaja vienu no pasaules ietekmigakajam religijam?

Sava gramata es censos atbildet uz siem jautajumiem jeb, pareizak sakot, pastastit, ko mums saja sakara saka zinatne.

Pirma nodala VIENS NO MILJONIEM VERGU

ko zinaja romiesi par Jezu no Nacaretes?

Kas bija Jezus no Nacaretes? Kadi ir pieradijumi, ka vins bijis vesturiska persona? Lidz 18. gadsimta bei­gam un pat vel 19. gadsimta pirmajos gadu desmitos sadu jautajumu izvirzei nereti bija nepatikamas sekas. Par­lieku urdiga zinatkare, kas sniedzas pari Jaunas deribas un baznicas tradicijas nospraustajam robezam, ta laika kristiesiem, jo seviski teologiem, skita nepielaujama un gandriz vai keceriga. Ta rikojoties, vini aizmirsa vienu no savas ticibas pamatpostulatiem, un proti, ka Jezus ir ne tikai dieva dels, bet ari cilveks ar miesu un asinim, kuram, tapat ka visiem parejiem laudim, bijusas savas cilveciskas vajibas un savs laicigas dzives tecejums.

Sis nostajas sekas izbaudija petnieki, kuri bija jau­nas zinatnes nozares — biblistikas — aizsaceji. Vacietis Samuels Reimaruss savu petijumu rezultatus neiedrosi­najas publicet, un tie tika izdoti tikai desmit gadu pec vina naves. Bet izcilais vacu teologs Davids Fridrihs Strauss un francu orientalists Ernests Renans, kuri ar sa­viem darbiem iemantoja pasaules slavu un butiski ietek­meja musdienu mentalitates veidosanos, par savu drosmi samaksaja ar to, ka zaudeja universitasu katedras.

Sodien lidzigi, pret zinatniskas petniecibas brivibu versti pasakumi visuma jau pieder pagatnei, vismaz tie nav sastopami tik klaja un nemaskota veida. Sakusies intensivi, nekadu skerslu nekaveti meklejumi. Zinatnes

darbinieku — vesturnieku, religiju petnieku, filologu, arheologu un daudzu citu nozaru specialistu kopejo inte­lektualo pulu auglis ir plasa literatura, kura ar saviem pirmreizejiem atklajumiem sos jautajumus apluko pil­nigi jauna gaisma.

Lai pieraditu, ka Jezus ir vesturiska persona, kris­tiesu tradicija izmanto lidz musu dienam saglabajusos nekristiesu tekstus, kuru objektivitati, ka likas, nebija nekada pamata apsaubit. Runa seit ir par noradem triju romiesu autoru — Tacita, Plinija Jaunaka un Svetonija rakstos.

No pirmajiem Kristus piekritejiem minetos autorus" atdalija burtiski viss — izglitiba, sabiedriska cilme, man­tas stavoklis, kultura un religiskie prieksstati. Kristiesi, kurus tolaik parasti neatskira no judiem, piedereja pie pilsetu proletariata un mitinajas parblivetos visnabadzi­gakajos Romas kvartalos. Bet minetie tris rakstnieki bija patriciesi, konsuli un senatori, ar vardu sakot, piedereja pie imperijas galma visaugstakajam aprindam. Sos cie­nigos, tdgas terptos virus nevareja turet aizdomas, ka vini butu labveligi noskanoti pret mazajiem laudim, kuru parazas un religija viniem likas ne tikai nesaprotama un divaina, bet pat pretiga. Un, ja sadi viri — ta tika spriests — savos darbos tomer bija spiesti pieminet vi­niem tik svesas religijas dibinataju, tad acimredzot, gruti atrast vel ticamaku liecibu faktam, ka Jezus Kristus pa­tiesi dzivojis.

Sads secinajums tomer butu pareizs tikai tada gadi-< juma, ja neapgazami izdotos pieradit, ka sis norades ir autentiskas, t. i., tas patiesi pieder so autoru spalvai. Tapec zinatniekiem, dodoties sava suraja Jezus dzives izpetes cela, vispirms vajadzeja parbaudit sis kristietibas tradicijas un paklaut mineto triju romiesu autoru no­rades precizai zinatniskai ekspertizei.

Petnieku spriedums paradijas atklatiba tikai pec ilgiem rupigas petniecibas gadiem, un ne visas detalas tas guva vienpratigu atbalstu. Ir jautajumi, kuri sadu vai citadu iemeslu pec nav lidz galam noskaidroti un vel aizvien izraisa asus stridus. Skaidribas del atzimejusi so faktu, pameginasim isi parstastit, kadus rezultatus de­vusi sie petijumi, kuri palaikam atgadina sivu divkauju, ko izcina musdienu kritiski saasinatais saprats ar sen­laiku miklainajiem aizspriedumiem.

Saksim ar romiesu lielo vesturnieku un prozaiki, patri­cieti un konsulu Tacitu (ap 56.—120. m. e. g.)-. Aptuveni 116. gada paradijas vina galvenais darbs «Annales». Ta 15. nodala aprakstits pazistamais ugunsgreks, kurs iz­celas 64. gada un nopostija gandriz vai visu Romas pil­setu. Ka vispar zinams, laikabiedri apvainoja Neronu, ka vins pats licis aizdedzinat pilsetu, lai atbrivotos vieta, kur varetu uzcelt jaunu Romu atbilstosi pasa iztelei. Lai noverstu no sevis aizdomas, troni sedosais bezpratis nosprieda vainu uzvelt kristiesiem. Tacita darba 44. no­dala lasam:

«[Baumu] noversanai Nerons sagudroja vainigos un ar bargu sodibu versas pret tiem, kuri vinu apkaunojo­sas uzvedibas del tika ienisti un kurus vienkarsa tauta deveja par kristiesiem. Sis nosaukums celies no Kristus varda. Tiberija valdisanas laika prokurators Poncijs Pi­lats notiesaja Kristu uz navi, bet postigp., uz bridi no­makta manticiba no jauna uzliesmoja ne tikai Judeja, kur sis launums bija izperinajies, bet aridzan pasa gal­vaspilseta, kur viss nekrietnais un apkaunojosais saplust no visam pusem un allaz atrod lielu skaitu piekriteju. Talab vispirms sagraba tos, kuri sevi atklati uzskatija par sis ticibas piekritejiem, bet velak, vadoties no vinu liecibam, aridzan milzumu citu, un vinus atzina par vai­nigiem ne tik daudz dedzinasanas noziedziba, cik naida pret cilveku dzimumu. Bet vinu nave tika nozaimota ta­dejadi, ka vinus, iegerbtus plesigu zveru adas, meta sa- plosisanai suniem vai piesita krusta [ka aridzan atdeva par upuri sarta liesmam] un, kad apsika dienas gaisma, tad vakaros tos aizdedzinaja lapu vieta. Sim izradem Ne­rons atveleja savu parku un tapat sarikoja speles cirka, kur vins pats, pargerbies par pajuga vaditaju, iejaucas druzma vai staveja uz ratiem. Talab, kaucu sie laudis aridzan bija vainigi un pelnija vissmagakos sodus, prot viniem radas zelums, jo vinus nogaleja nevis valsts inte­reses, bet gan lai apmierinatu viena cilveka asinskaras dzinas.»

Ko lai saka par so fragmentu? Par ta autentiskumu it ka liecinatu autora klaji naidiga attieksme pret Nerona upuriem un vinu religiskiem ticejumiem, kas nicigi no­deveti par «postigu manticibu». Ta ka gruti pienemt, ka ta butu kristietibas laikmeta interpolacija, uzskatisim par aksiomu, ka si teksta autors ir pats Tacits.

Tacu tulit rodas jautajums, kada mera un vai vispar var palauties uz Tacitu, kad vins raksta, ka Roma dzi­vojis daudz kristiesu, kuri savu nosaukumu atvedina- jusi no Kristus varda. Pirmaja acu uzmetiena sads jau­tajums var likties parsteidzoss, tacu tas- nav bez sava pamatojuma. No citiem avotiem zinams, ka m. e. 1. gad­simta Kristus piekriteji sevi vel nesauca par «kristie­siem», bet ugunsgreks Roma notika m. e. 64. gada.

«Apustulu darbos» (11:26) mes lasam, ka nosaukumu jeb iesauku — ka nu to labak devet — «kristiesi» vis­pirms sakusi lietot Antiohijas iedzivotaji, kuri bija pa­gani. Ka sis nosaukums radies? Izradas, ka ar vardu «hristos» grieku valoda tulko ebreju «mesija», kas no­zime «ieziestais», «svaiditais». (Ta laika heleniskas pa­saules cilvekiem sa varda pielietojums kadas ticibas pie­kriteju apzimesanai licies smiekligs un nejedzigs. Vini pasi ieziedas jeb iesvaidijas tikai aiz higieniskiem vai mediciniskiem apsverumiem, un ta bija ikdieniskiga kos­metiska procedura, kaut kas lidzigs, piemeram, zobu tiri­sanai musdienas.)

Ar laiku kristiesi pie sis iesaukas pierada un saka pasi to lietot. Tacu pirms tam vini sevi deveja par «sve­tajiem», «braliem», «-izredzetiem», «gaismas deliem», «ma­cekliem», «trucigajiem», bet visbiezak par «nacariesiem». Ta, Mateja evangelija mes lasam: «Un, turp nonacis, vins apmetas pilseta ar vardu Nacarete, lai piepilditos pra­viesa vardi, kas sacijusi: «Vinu sauks par Nacarieti»» (2:23). «Apustulu darbos» augstais priesteris Ananija par Pavilu saka: «Jo mes esam izzinajusi, ka sis virs ir bis­tams cilveks un nemieru celejs visu judu vidu visa pa­saule, ka vins ir nacariesu sektas vadonis» (24:5). Tapat no vairakiem baznicas teviem mes uzzinam, ka Kristus piekriteji ilgu laiku saukti tikai par nacariesiem.

Tatad m. e. 64. gada Roma nevareja but «kristiesu», ka to apgalvo Tacits. Nacariesi gan bija izveidojusi atse­visku sektu, tacu vel neizdalidamies no judaisma ietva­riem. Vini uzskatija sevi par ortodoksaliem judiem, kuri atskiras no saviem ticibas braliem vienigi ar parliecibu, ka Bibeles praviesu pasludinatais mesija jau paradijies Jezus Kristus persona. Tapec nav nekads brinums, ka romiesi kristiesus neatskira no judiem, ka to, starp citu, liecina ari vesturnieka Svetonija piezime, kurai mes dri­zuma pieversisimies.

Tacitam vispar japarmet, ka vins savos vestures par­stastijumos pielauj anahronismus. 2. gadsimta sakuma, kad Tacits rakstija savu darbu, Roma patiesam bija. ne mazums Jezus piekriteju, kurus tagad jau sauca par kristiesiem, un Tacits sava laika attieksmes vienkarsi parcelis uz veselu pusgadsimtu agraku vestures posmu. Vesturnieks zinas laikam bus ieguvis no pasiem kristie­siem. Tie vinam drosi vien izklastijusi ne tikai to, cik daudz nevainigu kristiesu nomociti sakara ar Romas ugunsgreku, lai gan seit butu piezimejams, ka par va­jasanu upuriem, bez saubam, kluvusi ari ortodoksalie ebreji, un tapat pie reizes pastastijusi par Kristus navi pec Poncija Pilata sprieduma Tiberija valdisanas gados, ka ari piebildusi, ka Nerona laika vajasanas moceklu nave mirusie Kristus piekriteji romiesos izraisijusi lidz­jutibu.

Nemot vera visu teikto, varam secinat, ka ieprieks citeto fragmentu patiesam rakstijis pats Tacits, tacu 2. gadsimta kristiesu stastijumu ietekme vins nav pa­reizi attelojis 64. gada, tatad 1. gadsimta vidus, situaciju. Skaidribas labad vel japiezime, ka «Annalu» teksts at­rasts tikai 1429. gada. Zinot, cik brivi senlaiku parraksti­taji izrikojas ar originaltekstiem, nav uzskatams par iz­slegtu ari tas, ka neskaitamajas parrakstitaju paaudzes kads uzskatijis par nepieciesamu originalu papildinat ar dazam detalam, kuras tada gadijuma butu velaks iesprau­dums. Varetu jau ari but, ka kristietiba pargajuso ro­miesu acis parrakstitajs ir gribejis reabilitet vinu sen­cus un talab iespraudis piebildi, ka tie jutusi lidzi pir­majiem kristietibas mocekliem un sada karta norobezo­jusies no Nerona noziegumiem. Ja kads uzskatitu so tezi par apsaubamu, tas nerekinatos ar pagajuso gadsimtu lauzu mentalitati un psihologiju, kuriem vesture sa varda musdienu izpratne bija gluzi svesa. Savos parspriedumos mes vel nereti sastapsimies ar lidzigiem originaltekstu papildinajumiem, lai nesacitu — ar vesturi izskaistino­siem viltojumiem, kuri izdariti it ka augstaku merku varda.

Runajot par romiesu rakstniekiem, kuri pieminejusi pirmos Kristus piekritejus, otra vieta mes nosaucam Plinija Jaunaka vardu. Vins dzimis 52. gada[1], miris ap 114. gadu un, kas seit seviski pasvitrojams, bijis tuvs Tacita draugs. Paliekamu vietu vesture vins ienem ar savu saraksti, kas saglabajusies lidz musu dienam devi­nos sejumos, bet jo seviski ar saviem zinojumiem kei­zaram Trajanam, kurus vins tam sutijis no Bitinijas, kur Plinijs Jaunakais no 111. lidz 113. gadam bijis vietvaldis.

Viena no sadam atskaites vestulem vins par Kristus piekritejiem raksta: «5i ticiba izplatas visas malas, ne t.kai pilsetas un laukos, bet aridzan visa zeme. Svetnicas ir tuksas, un jau sen neviens tajas nenes upurus.» Bet talak vel sacits: «Viniem ir paradums noteiktas dienas pirms saules lekta sapulceties un pielugt Kristu tikpat ka dievu.»

Dazi zinatnieki apsauba si fragmenta autentiskumu. Pec vinu domam, tas ir iespraudums, ko 16. gadsimta izdarijis Dzokondo di Verona, vadidamies no Festa saci­tajiem vardiem keninam Agripam, par kuriem ir runa «Apustulu darbu» 25. un 26. nodala. Tuvak ar so tezi mes seit nenodarbosimies, jo vairums petnieku Plinija Jaunaka pieminejumu tomer uzskata par autentisku. Nav nekada pamata spriest citadi, tapec ka si lakoniska infor­macija nesatur neka tada, kas raditu aizdomas, bet -vie­nigi jau no citiem avotiem zinamo, un proti, ka 2. gad­simta sakuma Romas austrumu provinces kristietiba izpla­tijas tik brazmaini, ka paganu svetnicas palika tuksas un tauta mitejas nest upurus saviem agrakajiem lokalajiem dieviem. Vel no vestules mes uzzinam, ka jaunas religi­jas piekriteji pirms saules lekta pielugusi Kristu ka savu dievu. Plinijs Jaunakais nevareja nezinat, kas notiek vina parvalditajas provinces, un butu divaini, ja vins savas atskaites keizaram noklusetu sos Romu satraucosos faktus. Ka redzam, ir pietiekami dross pamats so fragmentu uz­skatit par autentisku.

Tresais musu pieminetais romiesu autors Svetonijs (ap 70.—160. g.) ari apgrozijas augstakajas galma ap­rindas, un vinu protezeja Plinijs Jaunakais. Vina slave­naja darba «Cezaru dzives apraksti» (ap 121. g.) atrodam divas isas, bet izteiksmigas piezimes. Nodala par Klaudiju lasam: «Vins padzina ebrejus no Romas par to, ka tie, kada Hrestosa uzkuditi, nemitigi radija jukas», bet nodala par Neronu: «Ar mocibam tika soditi kristiesi, jaunas un noziedzigas manticibas piekriteji». Abi sie pieminejumi iztureja stingru zinatnisku parbaudi un atziti par autentis­kiem, vienigi ar to atskiribu, ka otrais neapsaubami ir aizguvums no Tacita un talab nav uzskatams par pirma- avotu.

Tas ari viss, kas, ir musu riciba, runajot par kristieti­bas atbalsim romiesu rakstnieku tekstos. Ja nem vera, ka petnieku galvenais noluks bija atrast nekristiesu avotos liecibas, kas pieraditu, ka Jezus ir bijis vesturiska per­sona, tad bez aplinkiem jaatzistas, ka so meklejumu iznakums ir visai trucigs. Un ta tas ir pat taja gadijuma, ja pienemtu, ka visi musu parrunatie fragmenti ir noteikti autentiski. Jo ko tad galu gala mes no tiem uzzinam? Visi tris fragmenti radusies vairak neka astondesmit gadu pec Jezus naves un patiesiba sniedz zinas drizak par pirma­jiem kristiesiem un nevis par pasu Kristu. No siem par­lieku lakoniskajiem pieminejumiem varam secinat, ka 2. gadsimta- sakuma kristietibai Roma bija jau daudz pie­kriteju, bet romiesu vidu sai macibai nebija diezkada laba slava. Tiesa, Tacits un Plinijs Jaunakais nosauc Kristus personu, bet viniem parak maz par to kas zinams. Tikai paris vardos vini piemin jaunas religijas dibinataju, ku­ram tapec vien butu vajadzejis izraisit so autoru interesi, ka desmiti un varbut pat simti tukstosi cilveku jau tad vinu uzskatijusi par dievu. Turklat ir skaidrs, ka savos rakstos teikto vini dzirdejusi tikai no citu nostastiem.

Cik jucekligs prieksstats romiesiem vel 121. gada bijis par kristiesiem, redzam no Svetonija. Saja gada radies vina darbs «Cezaru dzives apraksti». Trajana valdisanas laika vins bija augsts galma ierednis, bet Adrians iecela vinu par savu sekretaru. Ienemtie amati deva Svetonijain iespeju viegli pieklut pie valsts arhiva un tekoso parval­des lietu materialiem. Tacu cik truciga ir vina informa­cija!

Svetonijs gan ari piemin kristiesus, bet zinatnieki doma, ka vins iepazinis so vardu no Tacita. So piene­mumu zinama mera apstiprina fakts, ka Svetonijs nodala par Klaudiju neatskir judus no kristiesiem, bet pats Kristus vina parstasta ir cilveks, kurs taja laika dzivojis Roma un nemitigi kudijis ebrejus uz nemieriem.

Svetoniju uzskata par godpratigu vesturnieku, un petnieki negribeja ticet, ka vinu tik liela mera butu va­rejusas maldinat aplamas baumas. Tapec vini centas no­skaidrot, vai saja skietami nepareizaja informacija tomer neslepjas kads patiesibas grauds un vai tik te nav runa

par pavisam citu cilveku, varda «Hrestoss». Gramatas «Jezus noslepums» autors P. L. Kusu atgadina, ka sis vards vergu un brivlaisto vidu tolaik bijis plasi izplatits, ko pierada kaut vai fakts, ka uzrakstos senaja Roma tas sastopams vismaz astondesmit reizes. Citiem vardiem izsa­koties, mes nevaram pat but drosi, ka skopais un miklai­nais pieminejums Svetonija rakstos patiesam attiecinams uz Jezu Kristu.

Jasaka atklati: romiesu historiografija nakamajam paaudzem daudz ko palikusi parada, jo nav noliedzams, ka mes no tas par Jezu un kristiesiem uzzinam parak maz. Sa fakta izskaidrosanai varetu gan minet veselu virkni argumentu, starp citu kaut vai to, ka romiesi un ebreji bija divas atskirigas pasaules, kas bija tik svesas viena otrai ka divas dazadas planetas. Bet ka tad isti ir ar ebreju historiografiju? Lai nu kam, bet vispirms tacu tiesi ebrejiem, kuri bija aculiecinieki izdaudzinatajiem ar Je­zus Nacariesa personibu saistitajiem notikumiem, katra zina vajadzeja atstat visplasakas liecibas kaut vai par si- nedrija tiesas procesu vai ari par pasu krusta sisanu. Diemzel viss guvums, ko mums spej sniegt kristietibas tradicija, ir viena vieniga piezime ebreju vesturnieka Jo- zefa Flavija darba «Judu senatne». Seit tomer japiebilst, ka saja darba atrodamas vel divas kristietibai svarigas zinas: par Jani Kristitaju un par Jezus brala Jekaba navi.

KO PAR JEZU KRISTU ZINAJA EBREJI?

«Judu senatnes» autors Jozefs Flavijs ir aizraujosa un reize miklaina personiba, kas pieder pie visneparastaka­jam antikaja pasaule. Vina psihe bija tik sarezgita un paradoksalu preteskibu pilna, ka patiesiba ta vel sodien nav lidz galam atsifreta, un spriedumos, ko par vinu izsa­cijusas secigas vesturnieku paaudzes, ietverta gan visaug­staka atziniba, gan ari nosodijums par viszemiskakajam nekrietnibam.

Sis daudzsejainais cilveks pusi muza pavadijis sava laikmeta vetraino notikumu centra, bet atlikuso dalu no­dzivojis Roma mieriga particiba, baudidams pec kartas tris keizaru labvelibu. Ja nem vera, ka vins bija viens no judu sacelsanas vadoniem un ar savu drosmi sagadaja grutus brizus legioniem, bet pec tam nokluva gusta un patiesiba vinam, tapat ka citiem ebreju nemierniekiem, bija lemta krusta nave, tad gruti iedomaties vel fantastiskaku dzives celu. Apbrinojama karta lik­tenis vinam aizvien bijis labveligs un pat no visdrama­tiskakajam nedienam palidzejis izklut ar veselu adu. Vieni apgalvo, ka si neparasta veiksme izskaidrojama ar Jozefa Flavija velniskigo viltibu un cinismu, citi turpretim ir ta­jas domas, ka vins atjautiba parspejis savus laikabiedrus un bijis apveltits ar vienreizeju prata asumu, kas vinam devis iespeju atri pielagoties jebkurai dzives situacijai. Protams, vina intelekts bija apsviedigs un ass ka naza asmens, tacu nedrikstam aizmirst vel kadu citu, ne mazak intrigejosu Jozefa Flavija rakstura iezimi: vina uzvediba bija kaut kas valdzinoss, kaut kas tads, kas vinam Java parsteidzosi viegli iegut uzticamus draugus un aizbildnus. Aiz divainas liktena ironijas Jozefa Flavija tautiesi apzi­mogoja vinu ar nodeveja un renegata kauna zimi, bet laika tecejuma izradijas, ka reti kadam ir tik lieli nopelni ebreju laba ka tiesi vinam — neaizstajamu vestures sace­rejumu autoram, kurs cildinajis savas tautas varonigo cinu pret vareno Romas imperiju un polemiskas sadur­smes ar naidigiem pamfletistiem aizstavejis ebreju kulturu un religiju.

Ka Jozefs Flavijs pats stasta autobiografija, vins dzi­mis taja pasa gada, kad varu parnema Kaligula, jeb, pec pasreizeja kalendara, m.e. 37. gada. Ar lepnumu vins at­zime, ka pieder pie izcilas priesteru dzimtas un vina mate celusies no Makabeju keninnama. Jau agra berniba vins uzskatits par neparasti apdavinatu. Trispadsmit gadu ve­cuma vina zinasanas tiesibu lietas bjiusas tik spozas, ka sajos jautajumos pie vina padomu meklejusi pat priesteri un augstakie Jeruzalemes administracijas parstavji. Ses­padsmitaja muza gada vins kveli ieinteresejies par religi­jas problemam. Judaisma tolaik pastavejusas tris galve­nas sektas: farizeji, saduceji, un eseni. Jaunais censonis nolemis iedzilinaties vinu macibas tada veida, ka secigi iestajies to rindas un piedalijies visas sakralajas izda­ribas, kas piekoptas atbilstosajas sektas. Si pieredze acim­redzot tomer nav atvesinajusi jaunekla religisko degsmi, jo galu gala vins pievienojies ta laika slavenajam vien­tulniekam Bannam un gandriz tris gadus pavadijis ar vinu tuksnesi visstingrakas askezes apstaklos. Pec tam

Jozefs atgriezies pie saviem vecakiem Jeruzaleme, kur pieslejies farizejiem, jo tie — ka vins pats norada — atgadinajusi vinam grieku stoikus.

66. gada sakas romiesu un judu kars. Ebreju patriotu stihisko atbrivosanas kustibu priesteri bija nolemusi ieva­dit organizetas brunotas cinas gultne. Sakara ar siem notikumiem Jozefu iecel par Galilejas parvaldnieku un turienes nemiernieku karaspeka pavelnieku. Tas bija di­vains un diezgan riskants solis, jo visi zinaja, ka Jozefs pret sacelsanos izturas noraidosi, turklat vinam taja laika bija tikai 29 gadi un truka jebkuras, pat visniecigakas pieredzes militaros un administrativos jautajumos Tacu jauneklis savus pienakumus veica apbrinojami veiksmigi: pec romiesu armijas parauga vins izveidoja simttukstos viru lielu karaspeku, nocietinaja pilsetas, ciematus un kalnu parejas, strategiski svarigos punktos ierikoja ierocu un partikas krajumus. Vienlaikus vinam vajadzeja cini­ties pret personisko ienaidnieku kudisanam, apspiest ne­mierus vinam paklautajas pilsetas un kada bridi pat at­teikties no paklausibas pasam augstajam priesterim, kad tas, Jeruzalemes intrigantu uzpirkts, gribeja Jozefu at­celt no amata.

Apspiest sacelsanos Palestina Nerons uzdeva piere­dzejusajam karavadonim Vespasianam, kurs, nemot pa­liga savu delu Titu, nolema vispirms versties pret Gali- leju. Jozefs varonigi aizstavejas kalnu cietoksni Jota- pata un nodarija Romas legioniem smagus zaudejumus. Galu gala cietoksnis tomer krita, un Jozefs nokluva gusta. Bet tiesi tagad jo skaidri izpaudas vina atjautiba un prasme iekarot sis pasaules vareno simpatijas. Vins tik loti iepatikas Vespaziana delam Titam, ka tas pieru­naja tevu nesutit Jozefu kopa ar citiem gustekniem uz Romu, bet atstat pie sevis armija. Saja laika tad nu ari Jozefs abiem esot paregojis, ka vini viens pec otra klusot par Romas keizariem.

Lidz pat Romas un ebreju kara beigam Jozefs tagad darbojas ka savu aizbildnu uzticibas persona, ar saviem padomiem tiem palidzedams pieveikt judu nemierniekus. Vairakkart, jo seviski Jeruzalemes aplenkuma laika, vins uzstajas ka parlamentaris, uzaicinadams savus tautiesus atjegties un nolikt ierocus. Ebreji sadu ricibu uzskatija par nodevibu un pat apcietinaja vina gimeni, kura uz­turejas aplenktaja galvaspilseta. Bet Jozefs velak attais­nojas ar to, ka gribejis glabt savu tautu no iznicibas, jo zinajis, ka Jahve izvelejies romiesus par pasaules vald­niekiem un tapec cina pret tiem esot veltiga.

Vespasians un Tits vinu bagatigi atalgoja par Pales- tina izdaritiem pakalpojumiem, jo seviski par to, ka tik nemaldigi bija piepildijies vina paredzejums, ka tevs un dels viens pec otra pacelsies visaugstakajas varas vir­sotnes. Vini pat piekrita tam, ka Jozefs pienema savu protektoru dzimtas uzvardu un saka saukties par Jozefu Flaviju. Roma, kur vins apmetas uz pastavigu dzivi, Jo- zefam Flavijam ieradija mitekli Vespaziana privataja re­zidence, pieskira Romas pilsona tiesibas un muza pen­siju, ka ari zemes ipasumus Italija un Judeja. Domicians, tresais keizars no Flaviju dzimtas, vinam bija tikpat lab­veligs un Jozefa nekustamos ipasumus atbrivoja no vi­siem nodokliem un nodevam.

Jozefs Flavijs nomira, domajams, 2. gadsimta sakuma, vismaz noteikti zinams, ka keizaru Nervas un Trajana laikos vins vel bijis dzivs. Pec naves vinam Roma uz­celts piemineklis. Vai iedomajams vel fantastiskaks muza epilogs cilvekam, kurs kadreiz bijis Jeruzalemes sagrauta templa priesteris un viens no aktivakajiem ebreju sa­celsanas vaditajiem, tatad nikns Romas ienaidnieks!

Jozefs Flavijs, dzivodams particiba, tomer nepadevas dikdienibas kardinajumam, bet, taisni otradi, uzsaka ap­brinojami rosigu literaru darbibu, lai cildinatu tavu tautu, tacu varbut ari pirmam kartam noluka aizstavet sevi pret ciltsbralu apvainojumiem. Sis iespaidigas ros­mes rezultats ir divi monumentali darbi: «Judu kars» un «Judu senatne», ka ari divi publicistiska rakstura sace­rejumi: «Pret Apionu» un «Mana dzive».

Ta ka Jozefam Flavijam bija pieejami keizaru arhivi, vins savos darbos drosi vien izmantojis ari tadus mate­rialus, kuri velak vestures vetras gajusi boja. Turklat vins bija ne tikai daudzu svarigu notikumu aculiecinieks, bet ari tiess to dalibnieks. Judu karu, bet jo seviski Je­ruzalemes aplenksanu vins drosi vien aprakstijis pec savam ikdienas piezimem, jo citadi gruti izskaidrojams parsteidzosais fakts, ka vina telojums ir tik personisks un tik aizraujoss sava realisma un faktu bagatiba. '

Ar vardu sakot, daudzam vesturnieku paaudzem Jo­zefa Flavija darbi bijusi neizsmelams informacijas avots ebreju tautas vestures izpetei. Pilnam rieksam no tiem smelusies ka nekristiesu autori, to skaita romiesu ves­turnieks Dions Kasijs un helenu filozofs Porfirijs, ta ari kristiesi Origens, Cezarejas Eisebijs un Hieronims — Bi­beles tulkotajs latinu valoda. Jozefa Flavija divi galvenie vesturiskie darbi, kas partulkoti gandriz vai visas Eiro­pas valodas, baudijusi lielu popularitati visas vestur­nieku paaudzes kops to publicesanas lidz musu dienam un pat vairak — kluvusi par neizsmelamu iedvesmas avotu rakstniekiem, muzikiem, gleznotajiem un telnie­kiem.

Seit pieminams vel tas, ka vieniga ebreju rakstnie­ciba saglabajusies informacija par Jezu ir Jozefa Fla­vija darba «Judu senatne» atrodama piezime, ko Bibeles zinatnieku aprindas pazist ar nosaukumu «testimonium Flavicinum». Nocitesim to visa pilniba:

«Taja laika dzivoja vieds cilveks Jezus, Ja vins vis­par devejams par cilveku. Vins darija neparastas lie­tas un bija pamacitajs laudim, kuri ar prieku uzklausija vina patiesibu. Vinam sekoja daudz judu, ka ari paganu. Tas bija Kristus. Bet, kad Pilats pec musu augstmanu sudzibam piesprieda vinam krusta navi, agrakie piekri­teji neatstajas no vina. Jo tresaja diena vins tiem atkal paradijas dzivs, ka par vinu lidz ar daudziem citiem brinumdarbiem dieva praviesi bija pavestijusi. Un tade­jadi no tiem laikiem lidz pat saidienai pastav kristiesu draudze, kas no vina sanemusi so nosaukumu.»

Nav gruti saprast, kapec kristietibas tradicija sai lie­cibai pieskirusi milzigu nozimi. To tacu sniedza ebrejs, kurs, neraugoties uz savu politisko nodevibu, nekad ne­bija atsacijies no sentevu ticibas, turklat bijis labi in­formets par visu, kas tolaik notika Palestina. Tapec so liecibu vareja uzskatit par ticamu, jo ta tacu naca no neieintereseta cilveka, kurs ne formali, ne emocionali nebija saistits ar kristietibu.

Tiesa, jau 16. gadsimta atskaneja savrupa balss, kas sadu vertejumu apsaubija, tacu visuma lidz 19. gadsim­tam neviens so liecibu nopietni nav meginajis apstridet. Sodien mums jau zinams, ka si vieniga no ebreju avo­tiem nakusi informacija par Jezu ir interpolacija, velaks iespraudums, ko izdarijis kads no kristiesu parrakstita­jiem. Kritiskie argumenti, kas atmasko so viltojumu, ir tik neatspekojami, ka pat nopietni katolu Bibeles zinat­nieki izteikusies pret sas liecibas autentiskumu.

Patiesi, butu brinums, ja kads vel sodien gribetu ietiepigi tureties pie kadreizejiem uzskatiem par Jozefa Flavija teksta iestarpinato vietu. Jozefs Flavijs tacu bija farizejs un ortodoksals judaisma piekritejs, priesteru dzimtas loceklis un no mates puses Makabeju pecnacejs, bet mums grib iegalvot, ka vins rakstijis sis rindas, kuras teikts, ka Jezus ir bijis mesija un varbut pat dievs, kas ticis sists krusta, bet tresaja diena augsam­celies. Kristiesu parrakstitajs, kurs iespraudumu tada veida iestarpinajis Jozefa Flavija teksta, ir bijis letticigs cilveks, bet ne mazak letticigi bijusi tie, kas vinam no­ticeja.

Sodien mes zinam pat to, kad aptuveni radies sis vil­tojums. Baznicas rakstnieki Klements, Minucijs, Tertulians un Teofils no Antiohijas labi pazina «Judu senatni», tacu neviens no viniem nav ne ar vienu vardu iemine­jies par so kristiesiem tik svarigo informaciju. Nav pa­mata domat, ka vini ta butu rikojusies aiz kaut kadiem nezinamiem apsverumiem, talab atliek tikai viens secina­jums, un proti, ka vecakajos «Judu senatnes» eksempla­ros sas informacijas vel nav bijis. Tikai hronologiski ve­lakais pirmas «Baznicas vestures» autors Eisebijs, kurs dzivojis no 263. lidz 339. gadam, pirmo reizi cite so «lie­cibu» tagad mums labi zinamaja skanejuma. Tapec, lo­giski spriezot, jasecina, ka so viltojumu izdarijis kads parrakstitajs 3. un 4, gadsimta mija.

Interesantu materialu diskusijai par «testimonium Fla- vianum» sniedz Origens. Sis izcilais baznicas rakstnieks dzivoja no 185. lidz 254. gadam, tatad pirms Eisebija un pirms parrunajama iestarpinajuma par Jezu «Judu senat­nes» teksta. No Origena polemiska traktata «Pret Celsu», ar kuru mes sikak iepazisimies nakamaja nodala, izriet, ka vina riciba esosaja «Judu senatnes» noraksta piemi­neti Janis Kristitajs un Jekabs, toties, kas attiecas uz Jezu, tad vins acimredzot zinajis kadu pavisam citu tek­stu, uz kuru dibinoties Origens parmet Jozefam Flavijam, ka tas nav atzinis Jezu par mesiju.

Tatad runa ir par kadu piezimi, kura Jezus nover­tets no neticiga cilveka viedokla. Ta ka Flavija tekstos sada piezime nav atrodama, tad rodas jautajums, uz ko Origens butu varejis balstit savu parmetumu. Dazi Bi­beles zinatnieki ir parliecinati, ka sis Origenam zinamais sakotnejais teksts tad nu ari saturejis daudzinato «testimonium Flavianum», kuru velak kads kristiesu parraksti­tajs izredigejis pec sava prata. Izdariti pat meginajumi izdalit so skietamo pirmtekstu, vienkarsi svitrojot no «Fla­vija liecibas» pienemumu, ka Jezus bijis dievs un pra­viesu pasludinatais mesija, kurs pec naves uzcelies no mironiem. Tada veida raditais vieda sludinataja un ap- kartklainojosa skolotaja portrets — un sadu cilveku tolaik Palestina bijis ne mazums — vareja piederet ari orto­doksala judaisma piekriteja un priesteru dzimtas pecna­ceja Jozefa Flavija spalvai. Sads apraksts butu varejis ari izraisit Origena parmetumu, ka ta autors nav ticejis Jezus dieviskigajai iedabai.

Tacu sai, uz pirma aca uzmetiena visai parliecinosajai hipotezei ir butiski trukumi. Vispirms jau saubas rada pats skietama sakotneja teksta izdalijums no «Flavija liecibas». Atseviskiem Bibeles zinatniekiem, neraugoties uz Jozefa Flavija stila un valodas rupigam studijam, nav izdevies rekonstruet vienadi skanosu tekstu. Vinu versi­jas ir tik atskirigas, ka apsaubama ne tikai pati metode, bet ari tas teoretiskie principi. Ja jau, nemot vera mus­dienu filologijas sasniegumus, nav iespejams iegut saska­nigus rezultatus, mums ir tiesibas secinat, ka sadu Jozefa Flavija rakstito pirmtekstu vispar nekad neizdosies atrast.

Tomer si koncepcija tika galigi atspekota, analizejot kontekstu, kura atrodama «Flavija lieciba». Izradijas, ka rindkopas, starp kuram tas iesprausts, neapsaubami veido vienu stastijuma pavedienu, kura runa ir par nemieriem ebreju vidu un citam vinu likstam. «Flavija lieciba» ne no sa, ne no ta, varetu sacit, pavisam nekautrigi par­rauj stastijuma pavedienu, un sis apstaklis liek. domat, ka ta maksligi, nerekinoties ar logiku, iesprausta svesa teksta. Skaidrs, ka to izdarijis kads neveikls un ne se­viski inteligents atdarinatajs, un turet aizdomas par so rupjo interpolaciju «Judu senatnes» autoru nav ne ma­zaka pamata.

Seit vieta dazus vardus vel veltit daudz plasakam no­stastam, kurs ietilpinats «Judu kara» senkrievu tulko­juma no 11. vai 12. gadsimta un par kuru doma, ka tas izdarits Kijevas knaza Jaroslava uzdevuma. Cetras rind­kopas Jezus dzive un darbiba seit sniegta pavism cita versija, kas daudzos sikumos atskiras 110 kanonisko evan- foliju nostastiem. Par siem fragmentiem risinajas ilga po­lemika, lidz beidzot zinatnieki vienojas, ka sos iesprau­dumus izdarijusi slavu tulkotaji, kuri savukart vadijusies no apokrifu evangelijiem.

Tatad noskaidrots, ka vieniga vieta, kur ebreju autors pieminejis Jezu, ir viltojums. Sada situacija ir divaina, neizprotama un augstaka mera intrigejosa. Jozefs Flavijs lacu bija darbojies ka Jeruzalemes templa priesteris un lik liela mera interesejies par religiskiem stravojumiem, Ka pats secigi piederejis gan pie farizejiem, gan saduce- iiem, gan eseniem, bet neviena varda nebilst par Jezu un ta dramatisko likteni. Par pieminetajam trim sektam vins raksta daudz un lietpratigi, bet par Nacaretes sko­lotaju, ta macibu, brinumdarbiem un augsamcelsanos kluse, it ka par to visu nebutu neko dzirdejis.

Bet ka ir ar citiem ta laika izcilakajiem ebreju rakst­niekiem? Izradas, ka ari tie cies klusu. Nemsim kaut vai Jozefa Flavija nikno ienaidnieku Tiberiadas Justu, kurs sarakstijis «Judu karu» un «Judu keninu hroniku». Tiesa, sie darbi gan gajusi zuduma!, tacu Konstantinopoles patriarhs, kurs dzivoja 9. gadsimta un bija tos lasijis, apgalvo, ka Justs par Jezu neko nav rakstijis. Jo divai­nak tas ir tapec, ka sis autors ari bija celies no Galilejas un visos sikumos pazina so apvidu. Ta vismaz seci­nams no polemiskas atbildes, ko Jozefs Flavijs vinam sniedzis sava autobiografija.

Un beidzot, viens no vislielakajiem ebreju filozofiem un domatajiem — Aleksandrijas Filons, ar kuru mes tu­vak iepazisimies velak, jo vinam ir ieverojami nopelni dazu kristietibas ideju tapsana. Sis rabins, kurs visu savu dzivi veltijis judaisma samierinasanai ar grieku filozo­fiju, atstajis specigu ietekmi uz evangelija autoru Jani un Tarsas Pavilu. Pietiek, ja pieminesim, ka, pateicoties vinam, kristietibas teologija parnemusi grieku «logosa» ideju.

Filons piedzima gadu trisdesmit pirms Jezus un no­dzivoja pec ta naves aptuveni gadu divdesmit. Budams rabins un slavens sveto rakstu skaidrotajs, vins rosigi piedalijas ari sava laikmeta vestures notikumos, jo vai­rak tapec, ka vina braladels Tiberijs Aleksandrs 46.— 48. gada ienema Judejas prokuratora augsto amatu. Lai gan Filons dzivoja Aleksandrija, vins biezi celoja uz

Jeruzalemi, kur vinam bija radinieki un daudz pazinu. Viena no saviem daudzajiem traktatiem «Par apcerigu dzivi» vins aprakstijis terapeitu sektu, kas daudzejada zina atgadina esenus un pirmos kristiesus. Un tomer sa­vos skaitliski tik kuplajos literarajos darbos, kuri piever­sas galvenokart religijas jautajumiem un notikumiem Pi­lata valdisanas laika, vins Jezu nepiemin kaut vai isa hronikala rakstura piezime. Un ta tas ir ari visa pareja ebreju religiska rakstnieciba, iznemot talmudu, tacu tas ir jau atsevisks jautajums, kuru aplukosim velak.

Ta ka pat Jezus novadnieki un tautiesi saja zina mums sagadajusi rugtu vilsanos, tad nav pamata parmest to romiesiem un griekiem. Tacits, Plinijs Jaunakais un Svetonijs mums gan atstajusi isas piezimes, tacu tajas runa ir galvenokart par faktu, ka tolaik jau pastaveju­sas kristiesu draudzes, bet ne par Jezu. Turklat tas uz­rakstitas samera velu, jo radusas vairak neka aston­desmit gadu pec Jezus krusta sisanas. Turpreti agrak dzivojusie autori, tadi ka Plinijs Vecakais (23.—791, Marcials (40.—103.), Plutarhs (46.—120.) un Juvenals (apt. 60.—140.), kuri pieminejusi daudz mazak svarigus noti­kumus, pilnigi nokluse Galilejas mesijas tragisko lik­teni.

Tos laudis, kuri tic visam, kas rakstits evangelijos, vajadzetu satraukt divainajam faktam, ka ebreju hroni­kas nav neviena varda, kas apstiprinatu to, ka Jezus na­ves bridi uz trim stundam aptumsojusies saule, mirusie piecelusies no saviem kapiem, bet jo seviski to, ka Jeru­zalemes templa vissvetako vietu nodalosais dargais priekskars parplisis divas dalas. Gruti iedomaties, ka ne­atrastos neviens ebreju hronists, kurs sis katra zina ne­parastas paradibas nebutu uzskatijis par atzimesanas ver­tam. Kas attiecas uz saules aptumsosanos, tad ari Plini- jam Vecakajam, kurs pazistams ka godpratigs zinatnieks un sava «Dabas vesture» saules aptumsumiem veltijis ve­selu nodalu, par to nekas nav zinams.

Protams, Bibeles petnieki pieversusi uzmanibu siem savadajiem noklusejumiem. Katolu autors Daniels Ropss, kurs uzrakstijis plasi pazistamu monografiju par Jezu, so faktu izskaidro sadi: «Parastu Romas pilsoni Tiberiia laikos Palestina notiekosais intereseja ne vairak ka, pie­meram, mus kada praviesa paradisanas Madagaskara vai Reunjonas sala.» Bet vel dailrunigak izsakas katolu garidznieks Zans Steinmans, kurs uzrakstijis pazistamo gra­matu «Tarsas Pavils»: «Musu eras 30. gada ka vergs pie krusta mirst Jezus, viens no miljoniem vergu Romas imperija. Palestinas ebrejiem si%,fakts palika gandriz ne­manams. Un, kaut ari pasa Jeruzaleme tas butu varejis izraisit zinamu satraukumu, vai tad civilizetie laudis Ita­lija, Griekija, Mazazija un Egipte interesetos par ebre­jiem? … Ko gan sis likis vareja nozimet valsti, kura val­dija Tiberijs, bet pec tam pie varas naks Kaligula, Klau­dijs un Nerons? Ko asinim parpludinata pasaule nozime viena cilveka nave?»

Abi minetie autori nevilus pievers uzmanibu zinamam psihologiskam procesam, kurs deforme musu izvertes proporcijas attieciba uz pagatnes notikumiem. Kristieti­bas uzticigie adepti, tas zilbinoso panakumu sugesteti, uz­skatija to par brinumu un tapec vairs nespeja noticet tas pieticigajiem un dabiskajiem pirmsakumiem. Tas tad ari izraisa noslieci parspilet un mitologizet visus siku­mus, kas saistiti ar jaunas religijas dibinataja dzivi, kada verojama ne tikai evangelijos, bet ari visas citas pasau­les religiskajas sistemas. Un, luk, ta laika autoru kluse­sana, kuri bez ieveribas atstajusi ne tikai tadus skie­tami briniskigus notikumus ka templa darga priekskara parplisanu un saules aptumsumu, bet ari pa'sa Jezus per­sonu, mums tikai lieku reizi atgadina psihologisko feno­menu, kas izpaudies nesaskana starp vesturisko istenibu un atskirtiba mitoso, tikai savu ticejumu loka paliekoso pirmo kristiesu draudzu izteli, nesaskana starp grieku un romiesu apkartejas sabiedribas vienaldzibu un saujinu sava skolotaja macibas aizrautu cilveku, kuri uzskatija sevi par «braliem un masam ieks Kristus», laudamies ira­cionaliem jusmigiem sapnojumiem un ilgam. Brinumaina pasaule, kura dievs miris krusta nave un pec tam aug­samcelies, viniem skita istenaka par realo pasauli, ar ko tiem diendiena nacas saskarties. Bet ebrejiem un paga­niem krusta sistais Jezus, ka izsakas Steinmans, bija tikai «viens no miljoniem vergu Romas imperija».

Dazi Bibeles zinatnieki, nespedami samierinaties ar sadu izskaidrojumu, nododas ceribam, ka sakotneji tomer pastavejusi rakstiti avoti, kuros pieminets Jezus, tikai karu un politisko parmainu vetras tie gajusi boja. Romas lielaja ugunsgreka Nerona valdisanas laika, piemeram, sadedzis viss valsts arhivs, kura varetu but bijusi doku­menti par Jezu, kaut vai Poncija Pilata atskaites. 70. gada Tits ienema un nopostija Jeruzalemi. Reize ar templi un blakus celtnem drosi vien sadegusi ari sinedrija proto­koli, kuros_ vajadzeja but materialiem Galiliesa lieta. Kars Palestina plosijas septinus gadus, turklat tas bija nikns, asinains un postigs. Simtiem tukstosu ebreju tika aizvesti gusta vai mira krusta nave. Romiesi Palestina sistematiski nopostija visus dievnamus, bet tajos atrastos svetos rakstus un dokumentus sadedzinaja sartos.

Runajot par pirmajiem Jeruzalemes kristiesiem, Je­zus misijas aculieciniekiem, jaatzime, ka seit stavoklis bija citads. Kristiesi negribeja piedalities ebreju dumpi un 66. gada izceloja uz Pellas pilsetu Aizjordana. Ta ka Kumrana atrastie tistokli liecina, ka viniem tuvu stavo­sajai sektai bijusi sava literatura, tad jauzskata par iespejamu, ka tada bija ari izcelotajiem no Jeruzalemes. Sada gadijuma vini to bus panemusi sev lidzi. Vini bija judeokristiesi, kuri,ieveroja visus ritualos prieksrakstus, tai skaita ari apgraizisanu. Pella vini •— ka tas vispar medz but trimda — vel stingrak pieturejas pie Mozus ticibas un uzskatija Jezu tikai par ebreju pravieti un mesiju. Apvienojusies ebionitu sekta, vini tur pastaveja vairakus desmitus gadu, arvien vairak attalinadamies no kristietibas galvena virziena, kurs Pavila un helenisma ietekme zaudeja saikni ar judaismu. Pakapeniski vini pa­zuda no vestures lapam: dala sektas loceklu atgriezas, tevu religijas klepi, bet dala iepluda apkarteja helenisma. Jadoma, ka reize ar sektu neglabjami pazudusi ari litera­tura, ko bija veidojusi sie visautentiskakie Nacariesa macekli. Varbut tomer kadreiz, pateicoties kadai laimigai nejausibai, kaut kas no sis hipotetiskas literaturas atra­disies. Par sadu iespeju liecina kaut vai 1966. gada arabu tulkojuma atrastais polemiskais traktats, kurs neapsau­bami radies ebionitu vide. Sikak par to parunasim velak, tagad tikai piebildisim, ka tas asi uzbruk Pavilam par skietamo neuzticibu Jezus macibai, pasludinot, ka Jezus pats bijis dievs un pestitajs.

Kristietibai izplatoties aizvien plasakas aprindas, pie­auga ari romiesu un grieku intelektualistu izradita pre­testiba. Radas plasa literatura, kas polemizeja ar jaunas religijas doktrinam, cinijas pret tas pieaugoso ietekmi, visvisadi to izsmeja un izzoboja. Tiklidz katolu baznica bija kluvusi par valsts religiju, ta nesaudzigi iznicinaja visus sada veida pamfletus, pecnacejos radidama i< spaidu, ka ta sava attistiba nav sadurusies ar lielaku ta laika izglitoto cilveku pretestibu, ka kristietibas iz­platisanas notikusi bez asakiem konfliktiem. Raksturigs piemers sai iznicinasanas akcijai ir neoplatonisma parsta­vis filozofs Porfirijs, kurs dzivoja 3. gadsimta. Vins uz­rakstija. veselus piecpadsmit sejumus .pret kristietibu verstu apcerejumu un polemisku traktatu. Pec Bizantijas keizaru Valentiniana III un Teodora II rikojuma tie visi sadedzinati uz sarta, un, ta no siem darbiem nav palicis nekadu pedu.

No tiem autoriem, kurus nosodija baznica, seviski plasu slavu iemantoja grieku un romiesu filozofs, stoi- cisma un platonisma piekritejs, filozofiski noskanota kei­zara Marka Aurelija uzticibas virs, viens no bistamaka­jiem kristietibas idejiskajiem pretiniekiem Celss. Kal vins publiceja polemisko dialogu «Patiesibas vards» (ap 177. g.), kura arkartigi asi uzbruk kristietibai, radies ap­jukums un daudzi kristiesi vina argumentacijas ietekme atsacijusies no savas ticibas. Sim traktatam bija tads pats liktenis ka daudziem citiem lidzigiem — tas bez pedam pazudis. Tacu divaina karta sagadijies ta, ka mums traktata saturs jo siki zinams, pateicoties Orige- nam (185.—254.) — vienam no visizcilakajiem kristiesu teologiem un domatajiem. Polemiskaja sacerejuma «Contra Celsum» («Pret Celsu») vins veselam nodalam citejis savu pretinieku, lai pec tam verstos pret to ar saviem argumentiem. Sadu citatu ir tik daudz, ka gan­driz bez iztrukumiem bija iespejams restauret «Patiesibas varda» tekstu.

Celss vispirms parmet kristiesiem to, ka vini par Jezu radijusi tik daudz pretrunigu nostastu un tik biezi ma ­nijusi evangeliju tekstus, ka beidzot pasi tajos sapinu­sies. Tacu visvairak vietas Celss velti jautajumam par Jezus izcelsmi. Balstidamies uz taja laika izplatitajam baumam, Celss apgalvo, ka Jezus mate bijusi palaidni­gas uzvedibas lauku sieviete. Vinas virs, namdaris pec nodarbosanas, sievu padzinis no majam, jo atklajis, ka ta vinam bijusi neuzticiga ar kadu grieku tautibas ro­miesu legionu kareivi Panteru. Palikusi bez pajumtes, vina klainojusi pa visu zemi, lidz kada kuti dzemdejusi arlaulibas delu Jezu. Kad dels paaudzies, tas, darbu mekledams, aizklidis lidz Egiptei, kur iemanijies visados pestelotaja panemienos. Pec atgriesanas Galileja vins savu maza makslu izmantojis, lai nopelnitu partiku. Saja zina vins guvis tadus panakumus, ka kluvis iedomigs un pasludinajis, ka esot dieva dels. Celss izvirza vel virkni citu kristiesus aizskarosu apvainojumu, kas taja laika bija plasi pazistami un raksturoja sivo cinu starp kristiesiem un judaisma piekritejiem Romas imperijas da­zadas pilsetas. Sas cinas atbalsis samanamas ari Jaunaja deriba. Tapat talmuda ietverti vairaki ar Jezus personu saistiti nostasti un baumas, bet kada traktata pat atro­dams viss nostasts par laulibas parkapumu, ko Marija izdarijusi ar kareivi Panteru. Sas legendas izplatisanos veicinaja ebreju vesture nedzirdets gadijums, kad judu priestera meita Miriama bat-Bilga atsacijusies no tevu ticibas, lai izietu par sievu pie Seleikidu armijas ka­reivja. Miriamas bat-Bilgas sajauksana ar Jezus mati Ma­riju ta laika nikno cinu un apmelojumu gaisotne bija gandriz vai neizbegama. Atgadinasim, ka t. s. Palestinas talmuds savu galigo redakciju ieguvis tikai ap 400. gadu, «Babilonijas talmuds» — vel simts gadu velak, bet Celss savu sacerejumu rakstijis ap 177. gadu. Tas liecina, cik siksta noturiba ir sada veida baumam. Tas bijusas ap­groziba paris simtu gadu, bet pec tam atkal guva de­dzigus piekritejus Apgaismibas laikmeta.

Ta, luk, beidzas meginajumi atrast ista Jezus pedas nekristiesu rakstnieciba, beidzas — to gruti noliegt — ar pilnigu neveiksmi.

Otra nodala

PAR JAUNO DERIBU un TAS SKIETAMAJIEM AUTORIEM

evangelisti rakstija grieku valoda

Ta ka grieku, romiesu un ebreju autori mums ne­sniedz nekadas drosas zinas par Jezus Kristus dzivi, at­liek pieversties vienigai vesturiskai liecibai — Jaunajai deribai, ka ari tai bagatigajai kristiesu literaturas dalai, kas nav ieklauta sveto rakstu kanona un kopuma tiek apzimeta par apokrifiem. Kada vertiba ir visiem siem rakstiem? Atbildi uz so jautajumu censas dot atseviska biblistikas nozare. Velak redzesim, ka ta sniegusi dau­dzus interesantus un pat sensacionalus atklajumus. Tiem bus veltita ne viena vien musu gramatas lappuse, tacu ieprieks mums kaut vai pavirsi jaiepazistas ar kristieti­bas pamatdokumentu — Jauno deribu.

Ka mums zinams, taja ietilpst septinas gramatas, un proti: cetri evangeliji, «Apustulu darbi», divdesmit viena vestule, kas tiek piedevetas Pavilam, Jekabam, Peterim, Janim un Judam Tadejam, ka ari apustula Jana atklas­mes gramata jeb apokalipse. Par so rakstu rasanas laiku Bibeles zinatnieki nav vienis pratis. Vispar tiek pienemts, ka tie sarakstiti laikposma starp 50. un 120. gadu. Jau­nas deribas vecaka dala ir Pavila vestule tesalonikiesiem, kas rakstita 50. gada, tatad aptuveni divdesmit gadu pec Jezus Kristus sisanas krusta.

Parasti mums neienak prata padomat par to, kada valoda tikusi uzrakstita Jauna deriba, jo liekas pats par sevi saprotams, ka tas originalvalodai vajadzetu but ebreju vai aramiesu. Tapec dazs labs bus izbrinijies, uz- zirtadams, ka Jaunas deribas autori runaja un rakstija grieku valoda. Tiesa, ta nebija Perikla laikmeta klasiska valoda, bet gan tas dialektisks variants, ko filologi deve par «koine». Helenisma laikmeta, t. i., laikposma no 4. gadsimta p. m. e. lidz m. e. 5. gadsimtam, so valodu runaja dazdazadas tautas, kas dzivoja Makedonijas Alek­sandra kadreiz iekarotajos apvidos, kurus grieku oku­pantu administracija bija pilnigi helenizejusi.

Grieku civilas administracijas parstavji un karaviri komplektejis no visiem Griekijas apvidiem un runaja atskirigos dialektos. Saprotams, ka kopigi parvalditajas teritorijas tie sajaucas, un saja unifikacijas procesa iz­veidojas jauna grieku valoda, ko nosauca par «koine» un kas kluva par helenisma laikmeta valodu.

«Koine» jau no pasa sakuma veidojas ka tautas sa­runvaloda, lai gan tas pamata bija klasiskais Atikas dia­lekts, jo Atenu kulturai aizvien bija augsts prestizs visas citas grieku pilsetvalstis. Laika gaita so jaunizveidojusos dialektu gan runa, gan rakstos sak lietot ari izglitoti cilveki. Tadejadi tas pakapeniski guva zinamu literaru slipejumu un galu gala_kluva par visparlietojamu va­lodu ne tikai Azija un Egipte, bet pat Roma. Tapat tas bija dzirdams Palestinas pilsetas, jo seviski Jezus dzim­tene Galileja, turklat tik liela mera, ka polu Bibeles zi­natnieks, katolu priesteris prof. E. Dombrovskis viena no savam esejam pat izvirzija jautajumu: «Vai Jezus ru­naja grieku valoda?» un uzskatija par iespejamu, ka sa­tiksme ar citu tautibu piederigajiem Jezus izmantojis grieku valodu.

Tapat zinams, ka diasporas ebreji, kuru skaitliski bija daudz vairak neka pasa Palestina dzivojoso ebreju, ru­najusi galvenokart griekiski. Savu tevu valodu vini bija tiktal aizmirsusi, ka vareja lietot tikai Aleksandrija grieku valoda partulkoto Veco deribu, t. -s. Septuagintu. Pasa Jeruzaleme, kur grieku kulturas ietekme ari bija visai jutama, ebrejiski gandriz vairs nerunaja, bet lie­toja aramiesu valodu. Tas bija ebreju valodai tuvu rad­niecigs semitu dialekts, kurs Tuvo Austrumu zemes kluva par \miversalu valodu.

Helenisms izplatijas pat latinu kulturas dzimtene Ita­lija. Imperijas sakuma sakara ar valsts saimniecisko uz­plaukumu un aizvien pieaugosu darbaspeka trukumu no Austrumiem masveida tika ievesti vergi un amatu pra-

leji, ko nodarbinaja pilsetas un lielo zemes ipasnieku muizas. Si etniski sveso elementu pieplusme lidz pasiem pamatiem izmainija Italijas seju. Atbrauceji runaja gal­venokart griekiski, un ta grieku valoda kluva par plasu proletariata masu sarunvalodu. Romiesu satirikis Juve- nals (ap 60.—140.) viena no savam satiram zelojas, ka pilsetas gruti dzivot: visapkart «tikai grieki». Cik spe­ciga bijusi si iespiesanas, sodien liecina fakts, ka uz vergu un brivlaisto kapiem arheologi biezak atrod grieku neka romiesu vardus. Ta ka kristietiba vispirms izpla­tijas tiesi so lauzu vidu, nav nekads brinums, ka Romas baznicas pirmas amatpersonas runaja un rakstija grieku valoda, pat vel vairak — ta tolaik bija kristiesu litur­giska valoda.

So faktu gaisma nav gruti saprast, kapec evangeliji un parejie Jaunas deribas raksti sacereti grieku, bet ne­vis kada no semitu valodam. To autori un tapat lietotaji bija Kristus piekriteji, kuri naca galvenokart no heleni- zetajiem ebreju diasporas centriem. Dazi Bibeles zinat­nieki ir parliecinati, ka uz Mateja evangeliju un Pavila vestuli ebrejiem tas nav attiecinams. Tie, pec vinu do­mam, tulkoti no aramiesu originaltekstiem, kuri gajusi zuduma, tacu grieku tulkojumos uz to cilmi noradot tikai semitu valodam raksturigie idiomatiskie izteicieni. Tomer vairums zinatnisko specialistu so pienemumu neatzist par pietiekami pamatotu.

Latinu valoda Jaunas deribas pilnu tekstu partulkoja tikai svetais Hieronims (340.—420.). Sis tulkojums pazis­tams ar nosaukumu «Vulgata». Protams, Italija un Zie- melafrika Jaunas deribas gramatu tulkojumi latinu valoda bija sastopami ari pirms Hieronima, tacu visuma diezgan drosi varam apgalvot, ka vairak neka tris gadsimtus kris­tiesi apmierinajas galvenokart ar griekiskajiem Bibeles tekstiem. 1592. gada pavesta Klementa VIII uzdevuma tika izdarits jauns tulkojums, kuru sa iemesla pec iede­veja par «Vulgata Clementina».

ar papirusiem pilnie grozi, un ko tie devusi

Protams, lidz musu dienam nav saglabajies ne­viens Jaunas deribas manuskripts, ko butu uzrakstijis tas istais autors. Musu riciba esosie teksti ir tikai noraksti no daudziem agrakiem norakstiem. Nav iespejams izdi­binat, cik daudz to bijis starp sakotnejiem originaliem un sodien mums zinamajiem tekstiem; skaidrs tikai tas, ka norakstitaji bijusi tadi pasi maldigi cilveki ka visi citi, un talab zinatniekiem daudz pulu sagada tekstu at­tirisana no parrakstitaju misekliem. Runa seit nav tikai par nevilsam kludam, jo sastopamies ar tadiem gadiju­miem, kad parrakstitaji aiz parmerigas censanas paust sa­vus doktrinalos uzskatus bez jebkadiem sirdsapzinas par­metumiem sagrozijusi atseviskas vietas.

Puledamies atjaunot sakotnejo tekstu un attirit to no velakam kludam un sagrozijumiem, Bibeles zinatnieki veikusi dazadu Jaunas deribas variantu filologisku kon­frontaciju, lai detalizetas analizes cela noskaidrotu, kurs no tiem butu ticamaks neka citi. Tacu ilgu laiku salidzi­nasanai pieejamais materials bija parlieku trucigs, lai ar sadu metodi butu gustami parliecinosi panakumi.

Izeja no si strupcela radas, tikai pateicoties lielajiem atklajumiem Egipte. 19. gadsimta beigas arheologija par­steidza visu pasauli ar daudziem sensacionaliem atradu­miem, kuri pilnigi parveidoja musu prieksstatus par se­najam civilizacijam, un so atradumu vidu izcila vieta bija Egipte atrastajiem papirusiem ar loti interesantiem tekstiem.

Pirmos papirusus uz Eiropu atveda jau 19. gadsimta pirmaja puse, tacu tikai gadsimta beigas zinatnieki saka saprast, cik liela nozime tiem ir ka seno laiku vestures izzinas avotiem. Izradijas, ka uz nodzeltejusam papirusa loksnem rakstitajos tekstos ir daudz ta laika ikdienas sa­dzives sikumu, kas seno vesturnieku rakstos parasti atsati bez ieveribas. Sie skietami nesvarigie sikumi saistiti ar ta laika maza cilveka ikdienas priekiem un bedam, tapec sniedz vispusigu ieskatu toreizejas parazas un sa­biedriskajas attiecibas, bet tas lauj ielukoties senatnes cilveku privataja dzive, lidz ar to — ja ta varetu izteik­ties — oficialajai vesturei pieskirot spilgtakas krasas.

Atgriezisimies tomer pie savas temas uVi pavaicasim, kas papirusologijai kopigs ar Jaunas deribas tekstu peti­sanu. Izradijas, ka milzigaja papirusu leveni atrodams arkartigi daudz veselu tistoklu vai ari atsevisku frag­mentu ar Jaunas deribas tekstiem. Dazi no tiem radusies 3. un pat 2. gadsimta un tatad ir gandriz divi simti gadu vecaki neka ar Vatikana un Sinaja kodeksa nosaukumu pazistamie teksti. Ja vel piebilstam, ka sodien zinatnieki saviem lingvistiskajiem petijumiem' var izmantot burtiski tukstosiem fragmentu un daudz pilnigu Jaunas deribas tekstu norakstu, tad atskartisim, cik milziga nozime pa- pirusologijai ir biblistika.

So reizem gluzi sensacionalo atklajumu vesture sakas ar 19. gadsimta vidu, kad vacu petnieks Konstantins Tisendorfs nejausi atrada t. s. Sinaja kodeksu. Toreiz jauno teologu un Bibeles zinatnieku ieintereseja Svetas Katrinas klosteris Sinaja kalna, par kuru jau sen bija izplatitas valodas, ka ta biblioteka uzglabajoties pasa­kainas rakstu vertibas, jo seviski arhaiski, gluzi nepa­zistami Bibeles teksti. Lai gan bija zinams, ka sa klos­tera muki ne visai labprat pie sevis redzeja cieminus no arpasaules, Tisendorfs, iededzies zinatnieka kvele, no­lema pameginat laimi. Un patiesi, kaut kada veida vinam izdevas iemantot muku uzticibu. Meklejumi biblioteka tomer butu palikusi nesekmigi, ja vien Tisendorfs pe­deja bridi nebutu ielukojies groza ar sadriskatiem pa­piriem, kas bija domati sadedzinasanai. Sev par lielu iz­brinu, vins starp nevertigu makulaturu atrada 120 lapas no grieku Bibeles, t. s. Septuagintas, no kuram vecakas bija radusas m. e. 4. gadsimta. Dalu no siem tekstiem, ko vins sanema ka balvu par savu atklajumu, Tisen­dorfs velak publiceja Leipciga.

Tisendorfs vel divas reizes, 1853. un 1859, gada, de­vas talaja cela uz Sinaja klosteri. No pirma brauciena vins atgriezas besa, un ari otrais beigtos tapat, ja ne­butu notikusi pavisam jociga sagadisanas. Savas uztu­resanas pedeja diena, jau ar sakravatam celasomam gai­didams ierodamies noligto transportu, petnieks pastaiga­jas klostera darza. Viens no runigakajiem mukiem, ierau­dzijis Tisendorfu, ieaicinaja vinu sava celle parunaties. Petnieku parsteidza tas, ka celles kaktos metajas veci nodzeltejusi pergamenti. Tapat aiz gara laika Tisendorfs tajos ielukojas sakuma pavirsi, bet tad, vairak iedzili­nadamies, vins tikko speja apvaldit satraukumu. Vina rokas bija nokluvusi plasi Vecas deribas fragmenti un visa Jauna deriba, kuri, ka tas velak noskaidrojas, bija radusies 4. gadsimta. Kas notika talak, gruti izdibinat. Zinams tikai, ka klosternieki publiski apsudzeja Tisen­dorfu, it ka vins vertigos rokrakstus paslepis azote, nakti izlavijies no klostera un aj: ieprieks sarunatu kamieli aizbedzis. Saja lieta iejaucas Krievijas konsuls, kura aiz­gadiba klosteris atradas, un pec ilgam parrunam tika pa­nakts kompromiss. Tisendorfs apnemas pec rokrakstu zi­natniskas apstrades un publicesanas atrastos dokumentus nodot caram Aleksandram II, un to vins paris gadu ve­lak Carskoje Selo ari personiski izdarija. Tik avanturis- tiskos apstaklos zinatnei paglabtais Sinaja kodekss, tipografiski iespiests, paradijas Peterburga bibliofiliska 300 eksemplaru liela metiena. To izsutija uz visiem pa­saules zinatniskajiem centriem. Sinaja kodeksa otrais iz­devums iznaca Londona 1911. gada.

Tapat milzigu savilnojumu zinatnes pasaule izraisija papirusi, pareizak sakot, papirusu fragmenti, ko Egiptes smiltaja bija atradusi divi jauni angli Grenfells un Hants. 1897. gada vini veica izrakumus senas apdzivotas vietas Oksirinhosas (tagadeja Behnesa) apkaime, 180 km uz dienvidiem no Kairas. Vinu meklejumu auglis bija skietami necila papirusa skranda, kura tomer, kad to iz­lasija, izradijas dokuments ar fundamentalu nozimi kris­tietibas pirmsakumu petnieciba. Taja bija ietverti septini lidz tam pavisam nezinami Jezus izteikumi. So pratulu atrasana tiesi saja vieta izskaidrojama ar to, ka 4. un 5. gadsimta Oksirinhosa pastavejusi slavena kristiesu draudze. 1897. gada sis sentences tika publicetas ar no­saukumu «logia Jesu» («Jezus izteikumi»). 1903. gada sie pasi anglu petnieki Oksirinhosa atrada vel kadu papi­rusa fragmentu ar pieciem citiem, lidz tam nezinamiem Jezus izteikumiem.

Vards «logia», ko ieviesa jaunie anglu zinatnieki, nostiprinajas ka paliekams termins, ar kuru apzime visus Jezum piedevejamos izteikumus, kuri nav atrodami Jau­nas deribas kanoniskajos tekstos.

Kops siem atradumiem Oksirinhosa nemitejas mekle­jumi, ko organizeja dazadu tautibu arheologiskas ekspe­dicijas. Par to rezultatiem liecina sadi skaitli: sodien petnieku riciba ir ap cetri tukstosi Jaunas deribas rok­rakstu un aptuveni divdesmit pieci tukstosi tas frag­mentu. _ l

Visi sie atrastie teksti, ka jau minejam, ir nenover­tejami materiali sveto rakstu lingvistiskajas studijas. Jo, tikai salidzinot dazadus norakstus un atrodot vecakos va­riantus, kuri vistuvak stav pirmavotam, var meginat re­konstruet Jaunas deribas patieso skanejumu. Cik daudz

pulu un pacietibas prasa sis darbs, redzam kaut vai no ta, ka mums jau pazistamais Tisendorfs secigi publiceja septinus Jaunas deribas izdevumus. Kad, dibinadamies uz Sinaja klosteri atrasto materialu zinatnisko analizi, vins apstradaja Jaunas deribas astoto izdevumu, tad iz­radijas, ka jauna versija no ieprieksejam atskiras 3500 vietas. Saja sura darba sagatavotaja teksta tomer vel konstatets gandriz tukstos atskiribu salidzinajuma ar Va­tikana kodeksa Jauno deribu. Ka redzam, Jaunas deri­bas autentisko tekstu noteiksana vel aizvien ir visai problematiska.

Lai papildinatu so ainu, atzimejami vel dazi citi Jau­nas deribas tekstu avoti. Starp citu, seit minami t. s. ostrakoni — keramikas lauskas, uz kuram rakstija vien­karsie laudis, kuri nevareja sev atlauties dargos papi­rusus. Atrasts daudz sadu lausku ar Jaunas deribas frag­mentiem un pat garaks gabals no Lukas evangelija, kas ieskrapets desmit sados ostrakonos.

Visai pamacosi tapat ir grieku un romiesu kapu uz­raksti. Biezi vien tie ilustre Jaunaja deriba aprakstitus notikumus un parazas, ka ari satur sveto rakstu citatus tada skanejuma, kada tie bijusi pazistami so uzrakstu tapsanas laika.

Beidzot, nedrikstam aizmirst ari citatus, kas mineti baznicas tevu un kristiesu rakstnieku darbos, piemeram, Tertuliana, sveta Hieronima, sveta Augustina u. c. sa­cerejumos. Sadu citatu ir tik daudz, ka no tiem vien varetu sastadit gandriz veselu Jauno deribu.

gadi pirms evangeliju uzrakstisanas

Pirms keramies pie Jaunas deribas satura un bu­tibas raksturosanas, mums japakavejas vel pie viena jau­tajuma, bez kura noskaidrosanas nav iespejams pareizi novertet Jauno deribu ka vestures dokumentu. Runa seit ir par to parsteidzoso faktu, ka tikai cetrdesmit gadu pec Jezus naves paradijas pirmais evangelijs, t. i., do­kuments, kura aprakstitas dazas vina dzives epizodes.

Lidz tam Galiliesa piekriteji iztika vienigi ar to, kas saglabajas no mutes mute, ar to, ko pavestija tautas no­stasti. Jaunas ticibas izplatitaji bija apkartcelojosi sludinataji un spredikotaji, kuru vardi un izcelsme mums so­dien lielakoties nav zinami. Tacu pec apustula Pavila mes aptuveni varam spriest, kada prakse izskatijas vinu darbiba. Vini uzstajas_ visur, kur pie ebreju lugsanu na­miem bija izveidojusas Kristus piekriteju grupas. Vina morales maciba sajas aprindas izplatijas viegli iegaume­jamos aforismos, kurus mes jau pieminejam ar «logia» nosaukumu. Sie autentiskie vai skietamie Jezus izteikumi saistiba ar vina dzives dramatisko brizu parstastiem ieguva tautas teiksmu krasainibu, un tada karta nodibi­najas noteikta mutvardu tradicija ar izteiktam folkloras iezimem. Un tiesi sis faktu un tautas izteles savijums, kas sodien tik gruti atsifrejams, tad ari kluva par to augsni, no kuras Jezus biografi smelas materialu vina dzives aprakstiem savos evangelijos.

Sodien varetu likties savadi, ka cilveki, kuri ticeja Jezus dieviskibai, tik ilgus gadus neuzskatija par vaja­dzigu uzrakstit vina dzives stastu un nesavaca tam vaja­dzigos materialus. Tacu pameginasim atsacities no musu ierasta domasanas veida un papulesimies iedzilinaties ta laika kristiesu mentalitate un paradumos, iepazities ar vinu dzives veidu. Un tad izradisies, ka seit nevar but ne runas par pietates trukumu un skietamajai vienaldzi­bai ir savs dzilaks attaisnojums.

Vispirms noskaidrosim, kas par cilvekiem bija pirmie kristiesi. Pirmaja vestule korintiesiem Pavils raksta: «Raugait, brali, savus aicinatos, nav tur tacu daudz pa­saules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzi­muso. Bet kas gekigs pasaule, to dievs ir izredzejis, lai liktu kauna gudros; un, kas nespecigs pasaule, to ir dievs izredzejis, lai liktu kauna stipros» (1:26—27). Baznicas rakstnieks Tertulians, kurs dzivoja 2. un 3. gadsimta mija, aizstavedams sos laudis pret nekristiesu pamfle­tistu uzbrukumiem, uzsvera, ka tie ir valstij lojali rok­pelni, kuri godigi maksa savus nodoklus. Marka Minu- cija apologetiskaja dialoga nekristiesu polemists Cecilijs kristiesus deve par plukatam un, starp citu, apvaino vi­nus, ka tie savus kulta piekritejus vervejot sabiedribas viszemakajos slanos, padibenes un manticigu sieviesu } vidu.

Sie apgalvojumi, ka mums zinams no citiem avotiem, nav visai talu no patiesibas^ pirmie Kristus piekriteji sava vairuma patiesi bija vienkarsi- un neizglitoti laudis.

Drosi vien tikai nedaudzi no viniem prata lasit un rak­stit. Tapec gruti bija prasit, lai vini saprastu, cik svarigi ir kaut kadi ar noslepumainam zimem parklati perga­menta vai papirusa gabali. Tuvo Austrumu tautam gal­venais paaudzu gudribas nesejs bija nevis rakstitais do­kuments, bet gan mutvardu tradicija. Teiksmas par pa­gatnes varonigajiem notikumiem, religiski miti, legendas un tautas pasakas, ko izplatija apkartstaigajosi teiceji un sludinataji, bija so tautu galvenais garigais mantojums. Pats Jezus, tapat ka Sokrats, liekas, nav uzrakstijis ne­viena vieniga varda, iznemot dazas rakstu zimes, ko vins — ka pieminets Jana evangelija — uzvilcis smiltis: Tapec nav nekads brinums, ka pirmajos gadu desmitos pec Jezus naves vina maciba izplatijas tikai mutvardos ar t. s. katehezes (parstastijums, izklasts) palidzibu, un tiesi saja kateheze meklejami velako Jaunas deribas rak­stu aizsakumi.

Bet ir vel citi, daudz svarigaki iemesli, kapec Jezus maciba sakuma netika fikseta. rakstos. Tie slepjas taja fakta, ka pirmie Kristus piekriteji neatsacijas no juda- isma, bet, gluzi otradi, jo stingri ieveroja visus Mozus ticibas prieksrakstus, apmekleja svetnicas un sinagogas, ar vardu sakot, ik uz sola pasvitroja savu piederibu pie ortodoksalajiem ebrejiem. Pat vinu sludinata ticiba pesti­taja un mesijas atnaksanai savos pamatos nebija pret­runa ar judu tradicijam, jo ta saknojas Vecas deribas pravietojumos. Tikai viena zina vini atskiras 110 saviem ticibas braliem, un proti, vini ticeja, ka praviesu paslu­dinatais mesija Jezus Nacariesa persona jau paradijies zemes virsu.

Judeokristiesi, parliecinati, ka, atzidami Jezu par me­siju, vini ir vel ortodoksalaki par citiem ebrejiem, pro­tams, turpinaja uzskatit Veco deribu par savu sveto gra­matu, un viniem drosi vien pat prata nenaca to aizstat ar ko citu. Ja runa bija par Jezu, par vina dzives deta­lam un morales macibu, tad vini apmierinajas ar to, ko par Jezu zinaja pastastit citi uzticami cilveki.

Kad beidzot par to saka paradities rakstitas liecibas, kas velak tika ietilpinatas Jaunaja deriba, tad neviens nedomaja, ka tas varetu aizstat Veco deribu un klut par kristiesu Bibeli. Turklat tas nebija domatas plasakam ticigo lauzu masam, kuru vairums, ka zinams, nemaz ne­prata lasit. Tie vispirms bija publicistiski traktati, kuriem vajadzeja pieradit paganu pamfletistiem un ebreju ortodoksaliem, ka Jezus no Galilejas patiesi bijis mesija. Un zimigi ir tas, ka to centas pieradit, atsaucoties tiesi uz Vecas deribas autoritati. Pieminesim tikai to, ka Jauna deriba mudzet mudz ar citatiem, kas nemti no Vecas de­ribas, — pavisam to ir kadi tris simti, neskaitot daudzas norades un atsauces.

Bet kadel tomer sie sacerejumi saka paradities tikai cetrdesmit gadu pec Jezus naves? Protams, tas notika tad, kad aktuala sabiedriski politiska situacija to prasija. Taja laika Palestina, ka jau minets, plosijas asinainais romiesu un judu kars, kura tragiskais finals bija Jeruzalemes templa nopostisana. Jezus piekriteji atteicas piedalities kara, un tapec parejie ebreji, kuriem izdevas saja ka­tastrofa palikt dziviem, vinus uzskatija par nodevejiem un renegatiem. Jezus piekriteju stavokli vel launaku darija tas, ka ari apkarteja grieku un romiesu pasaule pret viniem izturejas klaji naidigi un vispar tos neat­skira no nicinatajiem ebrejiem. Tapec radas vajadziba aizsargaties pret dazdazadiem no arienes nakosiem uz­brukumiem un vienlaikus stiprinat bralus parlieciba, ka taisniba ir vinu puse.

Dazi Bibeles zinatnieki pievers uzmanibu vel citiem tikpat svarigiem apstakliem, ar kuriem izskaidrojama si cetrdesmit gadu ilga klusesana. Seit jaatceras noskano­jums, kada dzivoja kristiesi pec milota skolotaja naves. Tam bija raksturiga nemitiga religiska eksaltacija, kas izrieteja no parliecibas, ka Jezus driz atkal atgriezisies, lai spriestu sodu netaisnajiem un zemes virsu dibinatu debesu valstibu. No Mateja evangelija mums zinams, cik driz tam vajadzeja notikt. Jezus tacu saviem macek­liem bija teicis: «Patiesi es jums saku: dazi 110 tiem, kas seitan stav, navi nebaudis, iekams tie neredzes cilveka delu nakam sava valstiba» (16:28).

Tomer gadi pagaja, cilveki dzima un mira, bet «ta kunga diena» kavejas. Ticigos, kuri tada palaviba gai­dija savu atpestitaju, saka krimst saubas un rugtums. Vini mekleja atbildi uz jautajumu, kapec Jezus neatgrie­zas zemes virsu, ka bija solijies. Un taja pasa laika ra­das interese par Jezus dzives gaitam, jo varbut vina bri­numdarbos, visa vina riciba, runas un ciesanas bija ro­dama karota atbilde, kurai vajadzeja nostiprinat salodzi- jusos ticibu, kad pec mesijiskas sajusmas un ceribu ga­diem iestajas atskurbums. Tada veida tad nu ari radas jauna literatura, literatura, kuras uzdevums bija aizsta­vet, ieskaidrot un pieradit, ka Jezus patiesi bijis me­sija.

Cik liela mera mes varam uzskatit par ticamam tas zinas par Jezu, kuras bija saglabajusi mutvardu tradi­cija, kas tolaik bija jau gandriz cetrdesmit gadu veca? Iestadamas par dazam kristietibas dogmam, baznica nereti atsaucas uz tradiciju, it ka ta pati par sevi butu neapga­zams patiesiguma garants. Bet mums gribetos aizradit, ka ta veidojusies pamazitem, pateicoties vienkarsiem, neizglitotiem laudim, kuri sliecas uz izdomam, mitalogizesanu un parspilejumiem, labprat lavas sapniem un iztelei, lai tada karta, pieskirot visam dzilaku jegu, sacildinatu savu necilo dzivi. Tolaik, piemeram, uzskatija par gluzi dabisku paradibu, ka slaveni valdnieki, valsts darbinieki un domataji brinumaina karta spej izdziedi­nat slimos un pamodinat mirusos, pat vel vairak — ka tie vai nu savas dzives laika, vai pec naves var klut par dieviem.

Dieviskibas jedziens toreiz bija pavisam citads, ik- dieniskigaks, robezas starp transcendenta pasauli un sis zemes istenibu nebija krasi novilktas un izredzetie viegli speja tas parvaret. Tada veida ticejumi nostiprinajas cilveku domasana, un nevienam ne prata nenaca sau­bities par to patiesigumu.

Jezus dzives gaitu un macibas pamatjautajumos lie­laka autoritate taja laika bija, skiet, nacariesu Jeruza­lemes draudze. To vadija Jezus bralis Jekabs Taisnigais, kuram padots bija pat apustulis Peteris. Tomer Jekabu 62. gada pec virspriestera Annas rikojuma nometaja ar akmeniem, bet tris vai cetrus gadus velak boja gaja ari apustuli Pavils un Peteris. Kad sakas judu sacelsa­nas, Jeruzalemes draudzes locekli atteicas taja piedalities un, cinam tuvojoties Jeruzalemes muriem, aizbega pari Jordanai, kur apmetas Pellas pilseta. Velak dala no siem judeokristiesiem atgriezas Jeruzaleme, bet dala vispar bija palikusi uz vietas. Kopa ar Jezus tuvakajiem ra­diniekiem vini turpinaja darboties ka nacariesu sekta. Pec tam kad Jekabu nonaveja, vini par savu vaditaju ieveleja Jezus bralenu Simani, kura tevs Kleofass bija pasa skolotaja teva Jazepa bralis. Simanis nodzivoja loti ilgu muzu, lidz Trajana valdisanas (96.—117.) laika tika sists krusta. Pec vina draudzes vadibu uznemas Jezus brala Judas mazdeli Jekabs un Sokers.

Ka redzam, nacariesu vidu bija izveidojusies sistema, kas loti atgadina islama kalifatu: religiska vadiba atra- das to cilveku rokas, kuri sada vai tada veida bija Je­zum rada. Vinus pazina ar «mantinieku» nosaukumu, vi­niem bija ipass evangelijs aramiesu valoda, un aiz di- nastiskiem apsverumiem vini izplatija versiju, ka Jezus celies no «Davida nama». Jeruzalemes nacariesu atzars pastaveja lidz 132. gadam, kad notika ebreju sacelsanas Bar-Kohbas vadiba un pilsetu galigi nolidzinaja ar zemi.

Jeruzalemes nopostisana un begsana uz Pellu bija it ka skirtne, kas sadalija kristietibas vesturi divas dalas: judaistiskaja perioda un pavilisma perioda, kuru varetu nosaukt par judaistiski helenisko periodu. Par jaunas kustibas centriem kluva Tuvo Austrumu pilsetas Antio- hija, Efesa un Tarsa, ka ari Korinta, Aleksandrija un, protams, ari Roma. Tas bija pilsetas, kur pa visu pasauli izkaisitie diasporas ebreji ap saviem lugsanu namiem izveidoja pravakus centrus. Tagad pirmajas judeokris- tiesu draudzes plasa vilni iepluda aizvien vairak grieku, siriesu un citu tautibu lauzu, bet reize ar to kristietiba nonaca helenisma ietekme, jo, specigi iedarbojoties reli­giskajam misterijam, kas balstijas uz mitiem par miru­sajiem un augsamcelusamies dieviem, 1. gadsimta 80. ga­dos kristiesi vairs nebija ebreju sekta.

Atraudamas no judaisma celma, kristietibas tradicija saka pati savu, patstavigu dzivi. Tagad ta radas un auga, balstoties simtiem tukstosu jaunu piekriteju iztele, kas dzili saknojas helenisma, tatad pasaule, kas Palesti- nai bija tala un svesa. Un, tiesi saplustot sim divam tra­dicijam — judaismam un helenismam —, radas Jaunas deribas raksti un apokrifi.

Ja mes noticetu apgalvojumam, ka kristiesu tradiciju tiesi vai netiesi veidojusi apustuli, Jezus macekli un vina darbibas aculiecinieki, tad nebutu iespejams izskaidrot, ka radusas nesaskanas tekstos un tapat visa milzigi plasa apokrifu literatura, kura tacu ari izaugusi no mutvardu tradicijas un kuru baznica formali atmeta tikai 5. gad­simta.

Saja haotiskaja nostastu, lidzibu un fantastisku teik­smu bagatiba gruti saskatama kada noteikta koordine­josa ietekme. Drizak gan otradi: ta laika kristiesu sace­rejumi kopuma liecina par arkartigu sajukumu un pat­valibu ar Jezu saistito notikumu izklasta.

Sim jautajamam sava monumentalaja darba «Jezus dzive» pieversies pazistamais Bibeles petnieks Davids Fridrihs Strauss, un, lai gan kops ta iznaksanas (1835) pagajusi gandriz simt piecdesmit gadi, vina atzinas nav zaudejusas savu nozimi. Ar nesleptu izbrinu pazistamais zinatnieks uzdod sev jautajumu, ka gan autori, kuri pasi sevi ciena, bez jebkadiem sirdsapzinas parmetumiem varejusi slepties aiz citu varda, sada mistifikacija nere­dzedami neka nosodama, kas varetu kaitet vinu labajai slavai. Un padomajis atbild, ka sadas paradoksalas no­stajas izskaidrojums meklejams ta laika cilveku atskiri­gaja domasanas veida un pavisam citada mentalitate.

Slepdamies zem svesa varda, sie rakstnieki bijusi par­liecinati, ka vini aizstavamas patiesibas labad atsaciju­sies no personiskas slavas un, piedevedami so patiesibu citiem autoriem, kuru vardam lielaks svars, rikojusies pil­nigi nesavtigi un pec labakas sirdsapzinas. Turklat, slep­damies. aiz citu vardiem, vini to darijusi dzila parlieciba, ka pareizi izsaka so vinu izveleto un augsti cienito viru domas. Tapec, stingri, nemot, nekadu apzinatu viltojumu seit nav.

Savukart ari lasitaji, reizem pat loti izglitoti laudis, kads, piemeram, bijis Eisebijs, pret visu lasito iztureju­sies ar apbrinojamu letticibu un jebkadu kritiskas at­tieksmes trukumu, ta ka so labos nolukos izdarito vilto­jumu atmaskosana gadijusies loti reti. «Par patiesibu uz­skatija to, kas bija pamacoss,» Strauss raksta sava slave­naja monografija, «par godajamu — to, kas, vinuprat, veicinaja apgaismibu, par apustulisku — to, kas likas apustulu cienigs. Pastaveja uzskats, ka izciliem viriem un pat pasam Kristum necelsies launums no ta, ja vi­niem mute ieliks vai vinu spalvai piedeves kaut ko tadu, ko vini butu varejusi sacit.» Strauss beidz sis piezimes ar secinajumu, kura ieskanas nozela: «Tiesi so iemeslu pec ir liels skaits tadu darbu, to vidu ari daudzi visai nozimigi, kurus piedeve slaveniem viriem, bet pa­tiesiba tos rakstijusi mums nezinami autori.»

Visa apokrifu literatura, sis tautas naivo ticejumu un rosigas iztelei) veikums, ir parliecinoss piemers musu ap­rakstitajai procedurai, kad autors paslepjas aiz cienijama varda. Jekabam, Matejam, Peterim vai Pavilam piede­vetie evangeliji, vestules vai apokalipses patiesiba ir mums nezinamu kompilatoru darbi, kuros ar parsteidzosi nekritisku pieeju sakopoti visi tolaik izplatitie nostasti par miloto skolotaju.

Bet ka ir ar kanoniskajiem evangelijiem un citiem Jaunas deribas rakstiem? Ka mes velak redzesim, jauta­jums par Jaunas deribas atsevisku gramatu autoriem ir arkartigi interesants. Pagaidam sacisim tikai to, ka zinat­nieki no divdesmit septiniem rakstiem devinpadsmit uz­skata par citu autoru saceretiem, neka tas uzradits Jau­naja deriba. Turpinasim tomer sekot pa to petnieku pe­dam, kuri tiesi saja jautajuma ieguldijusi milzigu darbu, arkartigi lielu pacietibu un nerimtigu prata piepuli, gu- dami parsteidzosus rezultatus.

KAPEC MUITNIEKS LEVIJS

NEUZRAKSTIJA ATMINAS?

Par muitnieku Leviju, ko velak iedeveja par Ma­teju, rakstits pirmajos tris evangelijos, ka ari «Apustulu darbos». Vins bija izcils virs starp divpadsmit apustuliem un tapat, nemot vera ta laika apstaklus, diezgan nepa­rasta figura ari Jezus maceklu pulka. Vina godpratiba un religiska degsme redzama kaut vai no ta, ka vins nesaubidamies pameta samera mierigo muitas ievaceja darbu un sekoja Jezum. Ekspluatetie ebreji muitniekus neieredzeja un uzskatija tos par atkritejiem un tadiem cilvekiem, kuri, kalpodami Romas paganu imperijai, par­kapj ticibas likumus. Marka evangelija lasams: «Un, ga­ram iedams, vins redzeja Leviju, Alfeja delu, pie muitas sezam un tam saka: «Nac man lidz!» Un tas celies gaja vinam lidz. Un notika, tam vina nama pie galda sezot, ka ari daudz muitnieku un grecinieku sedeja pie galda lidz ar Jezu un vina macekliem; jo to bija daudz, un tie staigaja vinam pakal. Un, kad rakstu macitaji un fa­rizeji vinu redzeja edam ar greciniekiem un muitnie­kiem, tad tie sacija vina macekliem: «Vai tad vins ed ar muitniekiem un greciniekiem?» Un Jezus, to dzirdejis, uz tiem saka: «Nevis veseliem arsta vajaga, bet nevese­liem. Es neesmu nacis aicinat [atgriezties no grekiem] taisnus, bet greciniekus»» (2:14—17). Gandriz identiskas

vietas sastopamas ari parejos divos pieminetajos evan­gelijos (Mateja ev., 9:9, Lukas ev., 5:27).

Baznicas tradicija par Jaunas deribas pirma evange­lija autoru uzskata tiesi so Jezus macekli. Ar Mateju vinu identifice tadi baznicas rakstnieki ka Papijs, Ire- nejs, Aleksandrijas Klements, Eisebijs u. c., ar vardu sa­kot, kops 2. gadsimta vidus nostiprinajusies parlieciba, ka saja evangelija lasamais ir aculiecinieka stastijums.

Uz kadiem argumentiem balstas teze, ka Mateja evan­gelija autors patiesi ir tas Jezus maceklis, kurs agrak saucies par Leviju un kalpojis pie romiesiem par muit­nieku? No evangelija satura izriet, ka vins bijis ebrejs. Tikai ebrejs spetu tik drosi un nekludigi orienteties visos jautajumos, kas saistiti'ar judaisma samudzinatajam tra­dicijam un jedzieniem. Tapat vins loti veikli lieto Ve­cas deribas terminologiju un neapsaubami labi izprot ta laika tiesu proceduru; to apliecina kaut vai tads sikums, ka vins parasto tiesu atskir no sinedrija.

Talakos identifikacijas meklejumos tradicionalas tezes aizstavji nonaca lidz parliecibai, ka Mateja evangelija autoram vajadzejis but palestinietim. Pec vinu dcmam, tikai tads cilveks, kurs tur dzimis un nodzivojis ilgus gadus, varetu tik precizi zinat attalumus starp atseviskam apdzivotam vietam un tik labi pazit vietejo iedzivotaju parazas. Matejs, piemeram, zinot, ka Kapernaumas tu­vuma atrodas muitnica. Vel vairak — vins lieliski iz­protot ta laika sarezgitas monetaras attiecibas, bet, cik tas bijis gruti, liecinot fakts, ka apgroziba toreiz vien­laikus bijusas tris monetaras vienibas: romiesu denarijs, grieku drahma un ebreju sikls.

Diemzel sis argumentacijas vajums ir acimredzams. Tadu ebreju, kuri pazina Vecas deribas terminologiju un apstaklus Palestina, tacu bija tukstosiem, pat desmitiem tukstosu, un ne tikai sis romiesiem kalpojosais muitnieks, kurs sekoja Jezum. Visvajakais ir arguments ar muitni­cas atrasanas vietu: lai pateiktu, kur ta atrodas, nemaz nevajadzeja but muitniekam, jo to noteikti zinaja visi tas nelaimigie upuri tuvaka un talaka apkaime. Tas pats sakams par Palestinas apstaklu pazisanu. Vai tad tikai muitnieks Levijs vien vareja zinat attalumus starp atse­viskam apdzivotam vietam? }r tacu fakts, ka pat diaspo- ras ebreji, kuri vairs laga neprata dzimto valodu, uzska­tija par savu svetu pienakumu ne tikai finansiali at­balstit Jeruzalemes templi, bet ari personiski doties uz turieni svetcelojumos. Notika pat ta, ka Jeruzaleme tika uzceltas specialas sinagogas, kuras atbrauceji viniem sa­protama valoda vareja griezties ar lugsnam pie Abra­hama un Mozus dieva. Celinieki, kajam vai jasus, par­vietodamies pa Palestinas celiem, neapsaubami ielagoja tas topografiju ne sliktak par pastavigajiem iedzivota­jiem. Tadel mums ar nozelu jakonstate, ka visi sie argu­menti, kuriem vajadzetu pieradit, ka Mateja evangelija autors ir kadreizejais muitnieks Levijs, nesasniedz savu merki. Sis versijas piekritejiem neatliek nekas cits, ka balstities vienigi un tikai uz tradiciju.

Bet tagad isuma minesim svarigakos kontrargumentus, kas sastopami plasaja literatura, kura veltita sai proble­mai.

Vispirms jautajums par valodu. Tradicija apgalvo, ka Mateja evangelijs uzrakstits aramiesu valoda un tikai pec tam partulkots griekiski, bet sakotnejais teksts gajis zuduma. Tacu filologi, pielietodami visjaunakas zinatnis­kas metodes, noskaidrojusi, ka skietamais Matejs lietojis «koine» valodu, lai gan vietumis vestijuma auduma pa­vid ari idiomatiski izteicieni un frazes, kas raksturigas tikai ebreju un aramiesu valodai. Tacu «koine» valodas pludums saja evangelija ir tik brivs un dabisks, ka slepta tulkotaja starpniecibu seit velti meklet. Vai nomalaja Palestinas province dzivojosais ebrejs — muitnieks Le­vijs, visapkart dzirdedams runajam aramiski, butu va­rejis tik tekosi un veikli rakstos lietot grieku valodu pat tada gadijuma, ja vinam amata darisanas vajadzeja taja saprasties ar sveszemniekiem un saviem prieksnie­kiem?

Protams, sis arguments parliecinas ne visus. Patiesibu sakot, pats par sevi tas ir parak vajs, lai apgaztu tezi, ka parspriezama evangelija autors ir muitnieks Levijs. Tacu to atbalsta citi, visai parsteidzosi tekstologiski kriteriji. Bet seit mums jau ieprieks javersas pie lasitaju izteles. Levijs, Jezum tuvais maceklis, viens no divpadsmit apus­tuliem, gatavojas rakstit atminas par savu dievinato sko­lotaju. Kadam musu izpratne tam vajadzetu but, ar ka­dam ipatnibam raksturoties? Tas tacu raksta aculieci­nieks, viens no tolaik jau nedaudzajiem cilvekiem, kuri .personigi pazinusi Jezu, bijusi ar vinu kopa dienu un nakti, klausijusies vina macibu, dzirdejusi vina balsi, atceras katru sikumu vina areja izskata. Sada vienkarsa un valsirdiga cilveka rakstijuma tacu vajadzetu just, ka Jezus dzives fakti vinam labi zinami. Ari briva gaisotne, piesatinatiba ar konkretam epizodem, emocionalitate ne­apstridami liecinatu, ka autoru ar aprakstamo personu vienojusi personiska pieredze. Vins gluzi vienkarsi butu uzrakstijis patiesibu.

Diemzel ir pavisam citadi. Jau D. F. Strauss, iedzili­najies saja jautajuma, nesaubidamies pazinoja: «Mateja evangelija materials ir aizguts, pat biografijas faktus autors smelies no citiem avotiem.» Bet vai tad aculieci­niekam — un tads tacu Levijs bija — butu vajadzejis tik plasi izmantot svesu informaciju? Atsevisko evange- Jiju rasanas secibu mes aplukosim turpmak, tacu jau tagad mums japasaka lasitajam, ka, pec zinatnes atzinu­miem, par hronologiski vecako uzskatams nevis Mateja, bet gan Marka evangelijs. Kadel mums nepieciesams seit to pasvitrot? Tapec, ka no Marka evangelija 661 panta Matejs saveja atkarto veselus 600 pantus. Turklat ap 550 pantu vins aizguvis no diviem citiem avotiem. Un tikai 436 pantus uzrakstijis pats. Ta ir pietiekami parliecinosa statistika, lai konstatetu, ka Mateja evangelija nav atro­damas originalatminas, bet ta ir vistipiskaka kompila­cija.

Atlasidams sos aizgutos materialus, Mateja evange­lija autors turklat nav bijis ne pietiekami izveligs, ne ari parak kritisks. Dazus nostastus vins izklasta pa di­viem lagiem, neapjegdams, ka runa ir par vienu un to pasu gadijumu, kas tikai nemts no diviem atskirigiem avotiem. Parsteidzoss ir piemers ar maizes sadalisanas brinumu, kurs atkartojas divas reizes ar nelielu laika atstarpi. Jezus divas reizes izdzen launo garu no apsesta akla un mema cilveka, un tapat divas reizes farizeji Jezum parmet, ka tas izdarits ar Belcebula palidzibu.

Taja tomer sastopami ne tikai sadi, Strausa vardiem runajot, dubleti, bet ari nostasti, kuri doktrinala zina cits citu izsledz. Minesim paris piemeru, kuriem veribu piegriezis tapat Strauss. Ta, izdziedinadams virsnieka kalpu, Jezus nevilcinadamies palidz paganam (8:5—11), bet velak, kad Tiras un Sidonas robezas kada kanaaniesu sieva (Marks vinu nosauc par sirofenikieti) ludz izdzie­dinat vinas meitu, ko apsedi-? launais gars. Jezus liedzas to darit, macekliem paskaidrodams: «Es esmu sutits vie­nigi pie Izraela cilts pazudusajam avim» (15:24). Uz ta­lakiem lugumiem vins atbild: «Neklajas berniem maizi atnemt un to nomest suniem prieksa» (15:26). Seit ja­paskaidro, ka tas bija diezgan nozakajoss apzimejums, jo ebreji par suniem saukaja visus, kas nepiedereja pie vinu tautas. Kad slimnieces mate tomer neatlaizas un at­bild: «Ta gan kungs! Bet tomer sunisi eda no druskam, kas nokrit no vinu kungu galda» (15:27), Jezus galu gala vinai vairs neliedz palidzibu, tacu sniedz to tikai pec ieksejas pretestibas un izmisigam mates lugsanam.

Kuteligais jautajums par attieksmi piet paganiem Ma­teja evangelija izvirzas vel paris reizu. Izsutidams div­padsmit apustulus, lai tie paustu vina macibu, Jezus tiem piekodina: «Nenoeita uz paganu cela un neeita sa­mariesu pilseta. Bet eita labak pie Izraela cilts pazu­dusam avim» (10:5—6), tacu taja pasa laika divas vietas (8:11 un 21:43) pasludina, ka, nemot vera ebreju neti­cibu, tiks atgriezti pagani. Un pasas evangelija beigas sa­cits, ka Jezus tiesi noradijis atgriezt un kristit visas tau­tas: «Tapec eita un darait par macekliem visas tautas, tas kristidami teva, dela un sveta gara varda» (28:19).

Sie pretrunigie noradijumi, kurus evangelija autors nekritiski apkopojis, nemaz nepapuledamies tos saskanot, atgadina stratigrafiskos slanus arheologiskajos izrakumos. Tie iezime divus kristietibas attistibas posmus: sakotnejo ebreju nacariesu sektas izolacionismu un velako Pavila universalis-tiskas idejas uzvaru, kad paganu atgriesanas misiju saka jau uzskatit par pasa Jezus noradijumu un vinam mute tika liktas sadai nostajai atbilstosas sen­tences.

Tatad par Mateju mes jau kaut ko esam noskaidro­jusi, un pirmam kartam to, ka vins bagatigi un diezgan nekritiski izmantojis svesus avotus. Pilnigi pietiek ar jau minetajiem faktiem, lai atzitu, ka vins nav uzskatams par Jezus dzives aculiecinieku. Bet ir vel ari citi argu­menti, kas runa pret vinu. Neviens nevar noliegt, ka vina evangelijam nav neka kopiga ar vesturisku biogra­fiju, pat antiko vesturnieku izpratne. Tie gan biezi savu varonu mute liek jo garas runas un intimu atzisanos, ko neviens nebutu varejis dzirdet, tacu sava vestijama sa­glaba vismaz kaut kadu hronologisku secibu. Bet Mateja evangelija parsteidz hronologisko datu pilniga ignore­sana. Ta teksts ieklauts diezgan precizi izstradatos un si­metriskos literaras konstrukcijas ietvaros, vadoties no jau ieprieks ieceretas koncepcijas. Tas sadalas piecas da­las, kuras sagrupetas piecas Jezus runas par moraliem tematiem, pie kam katra no sim dalam izskan lidzigi re­frenam ar gandriz identiskam leksiskam formulam (7:28; 11:1; 13:53; 19:1; 26:1).

Viena no sim dalam ir slavenais «kalna spredikis», kas uzskatams par kristietibas etisko normu kvintesenci. - Pateicoties sim spredikim, gustam iespeju ielukoties evan­geliju tapsanas sleptaja mehanisma. Mums zinams, cik svarigu vietu tas ienem kristietibas tradicijas, tapec ja­brinas, ka, iznemot Mateju un daleji ari Luku, kurs so sprediki sniedz stipri saisinata versija, parejie evange­listi to nemaz nepiemin.

Nekas cits neatliek, ka no sa fakta izdarit sadu seci­najumu: «kalna spredikis», kas ir viena no visiespaidi­gakajam ainam Jezus dzive un devis iedvesmu tik dau­dzam dzejnieku un gleznotaju paaudzem, ir legenda, iz­teles auglis, literara izdoma. Saja sprediki evangelija autors izveidojis savos pamatos noslegtu morales ko­deksu un to ielejis mute Jezum. Vins to komponejis tada veida, ka savacis vienkop visus tolaik apgroziba esosus patiesus vai ari skietamus Jezus izteikumus. To mes varam apgalvot pilnigi drosi, jo sos pasus izteiku­mus izmantojis ari Luka, tikai nav tos sakopojis viena spredika konstrukcijas ietvaros, bet gan tada veida, kada tos dzirdejis, izkaisijis pa visu sava evangelija tekstu.

Mateja evangelijs, ka redzam, ir rupigi pardomats traktats, kura autors pazist rakstnieka darba panemienus. To rada ne tikai visa darba kompozicija vai ari «kalna spredika» apzinati izkartotais veidojums. Evangelija tek­sta ir vel daudz citu vietu, kas liecina, ka ta autors lielu uzmanibu veltijis sava sacerejuma literarajai apda­rei. To rada gan acimredzama veriba, kas veltita vardu atlasei, gan biezais dialogu un monologu pielietojums, bet par visu vairak tadu stilisku figuru ka paralelismu, kontrastu, atkartojumu izmantosana. Ar vardu sakot, tas viss, ko sodien nosaucam par satura beletrizaciju un sti­lizaciju.

Evangeliju lasot, parsteidz autora atturiba Jezus lai­cigas dzives parstastijuma. Konkretie biografiskie fakti, kurus varam izlobit no mitologisko un pasakaino bri­numu izklasta, ir tik skopi, ka Jezus dzive, atskaitot

paris sikumu no bernibas un velaka perioda, paliek mums balts laukums. Kristiesu Bibeles zinatnieki attaisno autoru ar to, ka vina noluks neesot bijis attelot Jezus dzivi, bet vins rakstijis evangeliju ka apologetisku trak­tatu, lai pieraditu (galvenokart ebrejiem), ka Jezus ir pra­viesu pasludinatais mesija.

Tam varam piekrist. Tikai gribas pajautat, vai sadu traktatu butu spejis uzrakstit apustulis Levijs. Loti jasau­bas, vai vienkarsajam Kapernaumas muitniekam bijusas tadas literaras spejas.-Izskireja nozime tacu ir musu jau agrak izsacitajam saubam. Vai uzticamais Jezus lidzgait­nieks butu uzrakstijis sadu traktatu gandriz cetrdesmit gadu pec Jezus dramatiskas krusta naves, kad aculieci­nieku kluva aizvien mazak un vajadzeja no aizmirstibas glabt to, kas vel bija par Jezu zinams? Vai patiesam Le­vijs nebutu pirmam kartam centies vienkarsi pastastit to, ko pieredzejis kopa ar dievinato skolotaju, nevis pulejies savakt zinas no citiem avotiem, par hronologiju nerupe­damies, ieklavis tas sadomatas literaras kompozicijas, bet pasam Jezum licis turet spredikus, kadus vins nekad nebija teicis? Negribas tam visam ticet. Bet kurs gan tada gadijuma butu Mateja evangelija autors?

Vairums zinatnieku uz so jautajumu atbild, ka viniem tas nav zinams. Ja runa ir par Mateja evangelija uzrak­stisanas laiku un vietu, tad atbilde ir vieglaka taja zina, ka, dibinoties uz teksta samekletajiem noradijumiem, iespejams izdarit zinamus logiski pamatotus secinajumus. Sada deduktivu secinajumu cela noskaidrots, ka Mateja evangelijs radies krietni velak par 70. gadu, t. i., pec Jeruzalemes templa nopostisanas. Bibeles zinatnieki atka­riba no savam kalkulacijam so terminu mekle laikposma starp 85. un 110. gadu.

Sadam secinajumam pamatu dod vairaki apsverumi. Vispirms parspriezamaja evangelija atrodamas veselas cetras norades uz Jeruzalemes nopostisanu. Ta ka, bu­dami racionalisti, mes neticam, ka ta autors butu gais­regis un spetu paredzet nakotni, tad mums jasecina, ka evangelijs vareja rasties tikai pec 70. gada. Cita no­rade, kas neapsaubami attiecas uz kristiesu vajasanam keizara Domiciana valdisanas laika (81.—96.), evangelija tapsanas datumu nosaka vel precizak. Uz velaku vestu­res posmu norada ari daudzi citi lingvistiski un tekstolo- giski argumenti, piemeram, kaut vai autora pausta vil­sanas par Jezus Kristus otrreizejo atnaksanu, ko ar tadu nepacietibu veltigi bija gaidijusi pirmie kristiesi.

Par evangelija tapsanas vietu petnieki ir dazadas domas. Vispirms tiek mineta Antiohija, kura pec Jeruza­lemes nopostisanas bija kluvusi par kristietibas galveno centru, tad vel tadas Sirijas_pilsetas ka Efesa vai Apa- meja un pat Aleksandrija Egipte. Visam sim pilsetam bija viena kopeja iezime: tajas sastapas judaisma un helenisma ietekmes, kuras, ka jau minets, atradusas at­spogulojumu Mateja evangelija.

Nav nekadu saubu, ka Mateja evangelija autors bijis diasporas ebrejs, kurs Veco deribu uzskatijis par jeb­kuras patiesibas alfu un omegu. Ari parejo evangeliju autori, izmantojot Vecas deribas citatus un pravietoju­mus, centas pieradit, ka Jezus bijis apsolitais mesija, tacu Matejs so metodi novedis lidz galejam robezam. Pec vina iznak, ka viss, kas atgadijies Jezus dzive, noticis tikai tadel, lai piepilditos svetajos rakstos paredzetais. Mesijas tels gan iemieso sevi tik cildenu dizenumu, kads zemes virsu nav sastopams, tacu patiesiba sis metodes rezul­tata rodas iespaids, ka Jezus ir tikai pasivs riks jau ieprieks nosacitas, tatad predestinetas dieva gribas iste­nosanai. «Cilveka dels gan aiziet, ka par vinu rakstits, bet vai tam cilvekam, kas nodod cilveka delu!» lasam Mateja evangelija (26:24). Ari pasam Jezum, ka tas re­dzams no vina izteikumiem, labi zinams, kads liktenis vinu sagaida, jo tas paredzets Vecas deribas pravieto­jumos.

Evangelija autors pasvitro skolotaja macibas eshato- logiskos elementus, un vina nakotnes skatijuma jauzama apokaliptiska nosliece. «Un tad cilveka dela zime para­disies pie debesim, un tad visas ciltis virs zemes vai­manas un redzes cilveka delu nakam debess padebesos ar lielu speku un godibu» (24:30). Bet nakamajas rindas atrodam tipiski apokaliptisku pastaras tiesas aprakstu ar notiesato un muzigai ugunij lemto grecinieku drumu no- telojumu, kura tomer ari kristietibas pamatideja par mi­lestibu pret saviem lidzcilvekiem atradusi visaugstako un spilgtako izpausmi (25:31—46).

Jeruzalemes izpostisana autors, protams, redzeja ebre­jiem uzliktu scdu par to, ka vini atraidijusi mesiju, kas cilvecei nesis greku izpirksanu un dieva valstibu zemes virsu. Sados uzskatos atspogulojumu rod aizvien asakas pretrunas un polemiska cina, kas pec Jeruzalemes izposti­sanas izvertas starp Kristus piekritejiem un ebrejiem. Ciesi ar so cinu saistiti ari meginajumi reabilitet Pilatu un vina sievu, visu vainu par Jezus notiesasanu uzvelot vienigi ebrejiem. Sim jautajumam vairak vietas veltisim viena no nakamajam nodalam, bet pagaidam apmierina­simies ar so lakonisko piebildi.

Matejam, tapat ka Markam un Lukam, Jezus vispirms ir brinumdaris dziednieks, kas ne tikai izarste neglab­jami slimos, bet ari pamodina mirusos. Pat izvadidams cela divpadsmit apustulus, Jezus tiem uzdod ne vien pa­sludinat debess valstibu, bet ari arstet sirdzejus un atmo­dinat mironus.

Slimibu izpratne Jezus neiet talak par sava laikmeta primitivajiem prieksstatiem. «Izdzeniet launos garus,» vins pamaca apustulus, un ari pats to dara. Visspilgta­kais piemers saja zina ir dramatiskais gadijums, kad Jezus izdziedinaja divus apsestos, kuri bija atradusi pa­tverumu kapos Gerazas tuvuma. Jezus no abiem sirdze­jiem izdzina launos garus un pec so garu luguma atlava tiem ieiet tuvuma ganosos cuku pulka. Apsestas cukas saka trakot, iegazas no kraujas jura un noslika, bet zau­dejumu cietusie pilsetas iedzivotaji brinumdarigo dzie­dinataju paludza aiziet no vinu robezam.

Citiem brinumdarbiem ar dzilaku nozimi jaapliecina Jezus pardabiskas spejas, kas vinam piemit ka dieva delam. Pie sis kategorijas pieder tadi notikumi ka stai­gasana pa udens virsu, brinumaina maizes pavairosana un pieci tukstosi cilveku paedinasana, vetras apsauksana ezera, ka ari visas ar Jezus navi saistitas paradibas: ze­mestrice, Jeruzalemes templa priekskara parplisana divos gabalos un sveto augsamcelsanos no mironiem.

Tomer Matejs un Luka ir vienigie, kas mums sniedz dazas zinas par Jezus bernibu. Tikai vinu evangelijos mes atrodam pasakainas burvestibas pilno nostastu par Marijas pasludinasanu, par briniskiem notikumiem, kas pavadijusi Jezus piedzimsanu, par trim gudrajiem no austrumu zemes, par bernu apkausanu, svetas gimenes begsanu uz Egipti un tas atgriesanos Nacarete. Marks par siem notikumiem neko nestasta, tadel varam secinat,, ka tas viss ir tipiska velaka laika tautas teiksma, kadu ne mazums radies gadsimtu gaita. Tam faktam, ka abi minetie autori Jezus biografija ieklavusi neapsaubamu

tautas teiksmu, iai pastiprinatu tezi par vina dieviskigo izcelsmi, bija talejosas sekas. Pievilcigaja ziemsvetku no­stasta par dieva berna dzimsanu izpaudas tautas slep­takie sapni un ilgas, un tas kluva par neizsmelamu sa­jusmas un dailuma avotu daudzam dzejnieku, telnieku un gleznotaju paaudzem, iedvesmojot tas tadu darbu ra­disanai, bez kuriem gruti iedomaties cilveces vesturi.

Mateja tendence klust skaidraka, ja verigi ielukoja­mies tajos evangelija fragmentos, ko vins aizguvis no Marka. Izradas, ka tie paklauti noteiktai modifikacijai. Ta, Matejs aizvien tiecas sacildinat Jezus telu, radidams vinu ka visvareniba un labestiba pilnigu cilveku. Saja noluka vins nokluse tas Marka evangelija aprakstitas ainas, kur Jezus izturas skarbi pret spitaligo vai laujas dusmam. Ar tadiem pasiem izskaistinajumiem sastopa­mies apustulu portretos: piemeram, Marks vinus radijis ka sikumainus cilvekus, kuri sava gara nav pacelusies lidz Jezus macibai. Lai pecnaceju acis saglabtu vinu prestizu, Matejs sos telus acimredzami atmaidzina un notuse (Mateja ev., 16:5—12; Marka ev., 8:14—21).

Ja vel piebilstam, ka tiesi Matejs un atkal tapat Luka sniedz atskirigu Jezus dzimtas genealogiju, lai atbilstosi Vecas deribas pravietojumiem pieraditu vina izcelsmi no «Davida nama», tad klust skaidrs Mateja evangelija vadmotivs. Jezus taja attelots ka mesija ar pardabiskam ipasibam, kurs cildena un sakralas cienas pilna toni slu­dina savu macibu. Si kristiesiem neaizmirstamos evange­liju pantos ietverta maciba rada apbrinojami skaistu un pilnigu Jezus telu. Atceresimies kaut vai «Astonus sve­tijumus» un virkni citu aforistisku etiska rakstura pama­cibu, kas kluvusi par kaut ko lidzigu kristietibas pamat- saukliem. Tapec nav nekads brinums, ka Renans no­saucis Mateja evangeliju par viscildenako gramatu pa­saule.

KAS BIJA EVANGELISTS MARKS?

Ja ticam tradicijai, tad hronologiskaja zina visve­caka evangelija autors identificejams ar to pasu Jani Marku,1 kuru mes paris reizu sastopam Jaunaja deriba. No lakoniskam piezimem varam secinat, ka Marks celies

no turigas jeruzalemiesu gimenes, drosi vien bijis labi izglitots un, jadoma — lai gan noteikti mes to nezi­nam, — parvaldijis grieku un latinu valodu. Vina mates Marijas maja patverumu atradis Jezus ar savu galiliesu maceklu pulcinu, un turpat noticis pedeja vakarediena akts.

Dazi Bibeles zinatnieki doma, ka Janis Marks runa par sevi pasu, kad vins Ellas kalna tragiskaja epizode ievij nostastu par kadu noslepumainu drosmigu jaunekli, kurs nepamet Jezu, ka to aiz bailem dara pat vistuvakie macekli, bet neliela attaluma seko Jezum,, kaut gan vi­nam draud apcietinasana. Kad ari vinu grib satvert, jau­neklis glabjas tada veida, ka izraujas sihhedrija ben­dem, vinu rokas pamezdams apmetni, kura bija ietinies, un kails pazud Getzemanes darza tumsa.

Atzidami, ka sis Janis Marks ir evangelija autors, mums jaatzist, ari tas, ka vins ne vienu reizi vien ticies ar Jezu un talab bijis aculiecinieks vairakiem notiku­miem Jezus dzives pedejas dienas.

Raksturigu sikumu par Marku mes uzzinam no «Apus­tulu darbiem». Tur sacits, ka vins bijis tuvs radinieks Barnabam — tam pasam Kipras «helenistam», kurs kopa ar apustuli Pavilu vairakkart devas misijas celojumos. Drosi vien sis radniecibas del Marks vinus pavadija ari brauciena uz Kipru un Mazaziju. Sis celojums tomer bei­dzas ar nepatikamu starpgadijumu Perge. Pamfilijas no­vada Marks sakildojas ar Pavilu, peksni partrauca ce­lojumu un atgriezas Jeruzaleme. Ta vini ari nekad vairs neizliga. Kad Antiohija radas jauna misijas celojuma plans un Barnaba atkal gribeja nemt lidzi Marku, Pavils, atceredamies nepatikamo notikumu Pamfilija, tam nepie­krita. Vardu apmaina, viens uz otru apvainojusies, kad­reizejie kopejo misijas braucienu biedri nolema skirties un rikoties katrs atseviski. Pavils devas cela ar kadu citu, bet. Barnaba kopa ar Marku aizbrauca uz savam majam Kipra. Pec si juras brauciena Barnaba pagaist aizmirstibas migla, jo viss, kas kops sis reizes par vinu stastits, pieskaitams jau teiksmam.

Marka mates Marijas maja drosi vien bija iegriezies ari Peteris. No «Apustulu darbiem» (12:12—17) skaidri redzams, ka Peteris tur bijis gaidits ciemins. Kad 41.— 44. gada Agripas valdisanas laika vins ticis apcietinats, bet velak engelis vinu atbrivojis, Peteris tulit devies uz Marijas maju. Tur vinu sagaidijusi ar atplestam rokam un no visas sirds priecadamies.

Pec vairak neka desmit gadiem, Nerona valdisanas laika (54.—68.), Peteris un Marks atkal satikusies Roma, kur toreiz pastavejusi jau prava ebreju un Kristus pie­kriteju kolonija. Vini, protams, viegli atjaunojusi veco pazisanos no Jeruzalemes laikiem. Ta ka Peteris pratis tikai aramiesu valodu, Marks, labi parvaldidams grieku un latinu valodu, piedavajies vinam but par sekretaru un tulku. Saja kopdarba tad ari radies evangelijs, kuru Marks uzrakstijis jau pec Petera naves.

Cik daudz sajos nostastos patiesibas un kads ir zi­natnes viedoklis? Vai. patiesi Marks ir evangelija autors? Balstoties uz materialiem, kadi sobrid ir zinatnes riciba, nav iespejams noteikti ne apgalvot, ne ari noliegt, ka Marks butu vinam piedeveta evangelija autors. Tiesa, Peteris pirmaja vestule deve Marku par savu delu, un no tas satura izriet, ka vini viena laika uzturejusies Roma (Apustula Petera 1. vestule, 5:13), tikai nelaime ta, ka petnieki apsauba sas vestules autentiskumu.

Romas katolu baznicas tradicija apgalvo, ka Marka evangelijs radies Roma. Nemot vera t. s. tekstologiskos kriterijus, varam tam piekrist. Kadi ir sie kriteriji? Vis­pirms verigs lasitajs bez grutibam pamanis, ka sis evan­gelijs domats galvenokart jaunatgrieztajiem no paganu vidus, bet ne ebreju kristiesiem. Par to, starp citu, lie­cina fakts, ka evangelija teksta iespraustie vardi ara­miesu valoda aizvien tiek partulkoti griekiski, turklat, pieminot ar judaismu saistitas parazas un ritualus, autors uzskata par nepieciesamu tos izskaidrot, kas, protams, nebutu bijis vajadzigs, ja vina lasitaji butu tikai ebreju cilmes kristiesi. Uz latinu vidi, tatad Romu, norada ari diezgan daudzie latinismi un tipiski romisku izdaribu ap­raksti. Uzkrit ari tas, ka autors daudz retak neka citi evangelisti atsaucas uz Mozus likumiem un Bibeles pra­vietojumiem. Acimredzot vins apzinajies, ka sada veida argumenti nebus parliecinosi cilvekiem, kuri augusi he­lenisma un Romas tradiciju gara un kuriem Veca deriba vispar nav bijusi pazistama.

Ka jau mes teicam, nav nekadu datu, kuri lautu ap­stiprinat vai noliegt, ka parrunajama evangelija autors butu Janis Marks. Daudz svarigaks tomer ir jautajums, vai autors neatkarigi no ta, kada varda vins sauktos, pa- tiesi ir bijis Petera sekretars un vai evangelija vins pre­cizi izklastijis Petera domas un macibu. Baznicas tradi­cija — atkartojam — par sis versijas pareizibu ir tik parliecinata, ka reizem pat runa un raksta par Petera evangeliju.

Tacu vairaki petnieki nonakusi pie atzinas, ka Marka evangelija autors nav varejis but Petera sekretars. Uz kadiem pieradijumiem vini balsta savu spriedumu? Vis­pirms vini pievers uzmanibu tam, ka Marka evangeli­jam piemit izteiktas kompilacijas iezimes un lidz ar to tas dibinats uz dazadiem mutvardu un rakstu avotiem. Turklat tas nesniedz Jezus dzives aprakstu, bet par savu uzdevumu uzskata noteiktu teologisku doktrinu propa­gandu, tapec butiba tas ir tipisks katehezes rakstura darbs. Petera sekretars nekad ko tadu neuzrakstitu, jo tas butu pretruna ar veselo sapratu. Padomasim par dzi­ves apstakliem, kados sim evangelijam butu vajadzejis tapt. No vienas puses, mes sastopamies ar jau vecu, diez­gan vientiesigu apustuli, kadreizeju Galilejas zvejnieku, par kuru zinam, ka vins ir visai godajams, bet neiz­glitots cilveks. Tapec ne jau vinu Jeruzalemes nacariesi izveleja par savu draudzes vecako, bet gan Jezus brali Jekabu Taisnigo, kaut ari tas nemaz nebija piederejis pie Jezus macekliem. Kops skolotaja krusta sisanas jau bija pagajis daudz gadu. Vai sados apstaklos Peteris va­reja nelauties tiri personigu atminu izklastam par tam dienam, ko vins aizvadijis kopigi ar miloto skolotaju, ne­runat par vina dzivi, vina izskatu un vina gimeni, ar vardu sakot, par visu, kas parasti ir atminu galvenais saturs?

No otras puses, iedomasimies Petera ta deveto sekre­taru. Vai patiesi vinam tik svesa butu jebkura cilveciska zinatkare, ka vins noklusetu sada veida atminas, ja vien tas no Petera muteS butu dzirdejis? Cilveka iedabas ele­mentara pazisana nelauj mums noticet sadai iespejai, jo vairak tapec, ka tiesi saja laika tieksme tuvak iepazit Jezus dzivi visos tas aspektos vina piekriteju vidu bija sasniegusi tadu pakapi, ka robus Jezus dzives parstastos saka aizpildit ar visadam teiksmam.

Ir vel citi, tikpat svarigi pieradijumi, kas liek apsau­bit tezi, ka evangelija autors bijis apustula sekretars, un proti, tuvak analizejot evangelija tekstu, rodas iespaids, ka vins nemaz nav labi pazinis Petera domasanas veidu, kurs, ka tas mums no citiem avotiem zinams, palicis uz­ticigs judeokristietibai.

Runa ir par to, ka saja evangelija skaidri jutams Pa­vila iespaids, tatad tas atspogulo situaciju, kada izveido­jas daudz gadu pec Petera naves, kad, parvarot ilgga­digu panikumu, Pavila ietekme saka atdzimt Kristus pie­kriteju vidu.

Tiesa pavilisma iespaida Marka evangelija autors visai dramatiska vestijuma pulas pieradit, ka Jezus ir dieva sutits un brivpratigi uznemies navi un ciesanas, lai izpirktu pasaules grekus. Tada veida tika dota atbilde visiem tiem, kuri izvirzija sev urdigo jautajumu, ka gan mesija un dieva dels vareja lauties tadiem pazemoju­miem un mirt kauna nave pie krusta. Zimigs ir ari fakts, ka Marka evangelija vel skaidri neizpauzas augsamcel­sanas ideja. No originalteksta mes uzzinam vienigi to, ka Jezus kapa vairs nav bijis atrodams un vins ar sa­viem macekliem tiksoties Galileja. Un tas ir viss! Tapec ka evangelija nosleguma fragmentu, kur izklastits, ka Jezus uzmodies no mironiem un pacelies debesis, visi petnieki bez iznemuma atzist par iespraudumu, ko sakot­neja teksta daudz velak iestarpinajis kads cits, un sis apstaklis velreiz pierada, ka Marka evangelijs ir kompi­lacija.

Iebilstot tezei, ka evangelija autors bijis Petera sekre­tars un vina domu paudejs, vel varetu minet tas autora savdabigo attieksmi pret apustuliem. Bet si attieksme ir tada, ka Matejs, kurs no Marka evangelija smelies pil­nam rieksam, uzskatijis par vajadzigu to koriget, mik­stinot un notusejot raksturojumus, kadus Marks sniedzis apustuliem. Jezus noliegsana, ko Peteris izdarijis sined- rija pagalma, un vina rugta nozela Marka evangelija gan vel sniegta ka apustula dzili personiska tragedija, tacu saja satriecosaja aina jau pieradits ari vina rak­stura vajums. Parsteidzoss ir vel tas, ka apustuli savu skolotaju pamet jau Ellas kalna, bet pec tam vairs vis­par neparadas .darbibas arena. Vini neiedrosinajas no­staties zem krusta, pie kura mira vinu milotais skolotajs; mirusa miesas aprupeja svess cilveks, Jazeps no Arima- tijas, bet ar smarzu zalem pie vina ieradas tikai sievie­tes, kuras par Jezu bija rupejusas vina dzives laika. Par­steidzosa macekla prombutnes fakta pasvitrojums atga­dina kaut ari netiesu, bet apzinatu apsudzibu: Jezus mirst svesu, vienaldzigu cilveku vidu pec tam, kad vistuvakie macekli vinu atstajusi savam liktenim.

Marka evangelija Jezus ir mesija, bet macekliem, neraugoties uz pieradijumiem par vina pardabiskajam spejam, tas nav zinams. Un nav zinams tapec, ka Jezus viniem nebija atklajies ka mesija. Sadi izgaismodams no­tikumus, evangelija autors nonak diezgan paradoksala situacija. Vins lasitajam nevareja izklastit savu doktrinu, neatklajis to_, kas Jezus macekliem bija palicis nosle­pums. Tadejadi evangelija autors un mes, lasitaji, zinam par Jezu vairak neka vina vistuvakie macekli. Lidz ar to maceklu raksturojums nav iznacis diezcik glaimojoss. Saja versija vini paradas_ ka neattistiti, mazdusigi lau­tini, kuri vispar nav pacelusies lidz uzdevumiem, kadi tos gaida nakotne.

Liekas, ir pilnigi izslegts, ka tik kritisku spriedumu par apustulu lomu Jezus dzive un jo seviski ciesanu dienas_ savam sekretaram butu iedvesis Peteris. Drizak jadoma, ka sada vertejuma atbalsojusas nesaskanas, kadas taja laika pastaveja starp pavilisma piekritejiem, no vienas, un tradicionalas, ar judaismu saistitas kristie­tibas parstavjiem, no otras puses, starp Pavila macibu un uzskatiem, ko pauda apustulu tiesie mantinieki. Pro­tams, sodien mums vairs nav iespejams noskaidrot, vai si versija par apustulu lomu bija tendencioza, vai ari ta atbilda patiesibai.

Bibeles petnieku argumenti, kurus mes seit izklastam loti saisinata veida, lauj izdarit sadus secinajumus:

1)   pat ja Marks ir bijis Petera sekretars, vins tomer ne­vareja uzrakstit evangeliju, kurs vinam tiek piedevets;

2)    istais evangelija autors mums nav zinams; 3) aptu­veni 2. gadsimta par anonima evangelija autoru saka uzskatit Marku, dibinoties uz to, ka tas radies Roma, tatad taja pasa pilseta, kur pec tradicijas esot uzturejies Peteris un izklastijis savus uzskatus sekretaram, kura vards bijis Marks. Bija neizbegami, ka divi fakti, un proti, evangelija uzrakstisana Roma un Petera uzture­sanas tur kopa ar savu sekretaru, tika logiski sasaistiti; 4) mums jau zinams, ka Marka evangelijs ir kompila­cija, kas balstas uz dazadiem avotiem, tapec nav izslegts, ka tur ietilpinati ari tadi teksti, kuri tradicionali tiek piedeveti tiesi Peterim un musu rokas nonakusi ar Marka starpniecibu. Nosleguma tomer japiezime, ka so secina­jumu vertiba ir relativa, jo — ka mes velak redzesim — daudzi zinatnieki Petera uzturesanos Roma uzskata par legendu.

Marka evangelija pilnigi nokluseta Jezus piedzim­sana, ka ari ar to saistitas pardabiskas paradibas, par kuram tik aizraujosi stasta Matejs, bet jo seviski Luka. Tas pierada, ka si krasas dzirkstosa tipiska tautas teiksma» radusies velak, bet taja laika, kad iedomatais Marks rakstija savu teologisko traktatu, Roma vel nav bijusi pazistama. Ir gruti iedomaties, ka Marks to neizmantotu, ja vien ta vinam butu bijusi zinama. Ta ka visas vina pules bija veltitas Jezus dieviskiguma pieradisanai, tad Markam nebutu bijis gruti saskatit, cik loti noderigi sa­dam nolukam ir lidzigi nostasti. Vins tacu uzskaita ve­selus divdesmit Jezus brinumdarbus, kuru atbalsis bija plasi izskanejusas visa Galileja un Judeja.

Marka evangelijs nav uzrakstits ar ievingrinatu lite­rata roku. Ta valoda ir vienkarsa, nenogludinata, vie­tumis pat neizkopta un raupja, bfet nabadzigais grieku vardu krajums liecina par autora ne visai augsto izgli­tibu. Tapat darba kompozicija kopuma vertejama nega­tivi. Vestijuma struktura ir tik saraustita un valiga, ka tas viss drizak atgadina savstarpeji nesaistitu epizozu sa­virkne jumu.

Atsevisku notikumu hronologiska seciba iezimeta visai mehaniski ar tadiem apzimejumiem ka «pec tam» vai «tad notika, ka . . .». Dazu notikumu apraksti ieskiceti pavirsi un nepardomati. Ta, piemeram, lasidami nostastu par Jaira meitinas pamodinasanu no mironiem, mes tikai pasas beigas uzzinam, ka runa ir par divpadsmit gadus vecu bernu, jo autors tikai it ka pedeja bridi atcerejies so svarigo faktu un tad ari vienkarsi piekabinajis to sa­vam stastijumam. Bet pavisam citads izskatas sa pasa notikuma literarais pasniegums Lukas evangelija!

Kompozicionalas koncepcijas trukuma del materiala izkartojuma jutams drastisks nesamerigums, jo gandriz vesela tresdala stastijuma veltita notikumiem, kas risina­jusies pedeja nedela pirms Jezus naves.

Tacu, neraugoties uz to, Marka evangelijs salidzina­juma ar visiem parejiem atstaj visdzilako iespaidu. Saja lakoniskaja, skarbaja un vienkarsaja stila rakstijis kve­las un dzilas ticibas iedvesmots cilveks. Ar skopiem iz­teiksmes lidzekliem vins spejis paust sapes, cildinajumu, berniskigu prieku un izbrinu par Jezus brinumdarbiem, kuri evangelistam skitusi vina dieviskigumam visparlieci­nosakais pieradijums. Turklat autoram piemit dziva iz­tele, un viss, ko vins apraksta, pulse ar patiesu dzives spekuAr vardu sakot, tas ir savdabigs un talantigs stastitajs, kurs dzili tic visam aprakstitajam.

Marka evangelijs ir isakais no Jaunas deribas evange­lijiem. Jezus dzive no kristisanas lidz krusta navei un augsamcelsanas bridim sniegta itin ka bliva piesatina­tiba, ar lieliem saisinajumiem, un ta taisni galvu reibi­nosa tempa tiecas pretim dramatiskajam atrisinajumam. Sim straujajam darbibas pludumam piemit kaut kas ne­reals, tacu, no otras puses, tas izcel so notikumu satrici­noso dramatiskumu, sacildinatibu un visaptveroso sim­boliku. Tapec Marka evangelijs allaz ir bijis un paliek augstaka mera valdzinoss sacerejums.

PAVILA UZTICAMAIS BIEDRS LUKA

Par Jaunas deribas tresa evangelija autoru mums ir daudz vairak konkretu zinu neka par parejiem evan­gelistiem. Pec visa spriezot, vins bijis Antiohijas grieku tautibas iedzivotajs, kurs tapat ka daudzi citi vina tau­tas brali, pargajis kristiesu ticiba. Vina vards bija Lu- kioss, tacu kristiesi vinu iedeveja par Luku. Dazi vestur­nieki doma, ka Luka bijis vergs, kuram kada turiga an- tiohiesu gimene davajusi brivibu. Pec nodarbosanas Luka bijis arsts, tacu, ka apgalvo tradicija, aizravies ari ar glezniecibu un labi piepratis tieslietas. Antiohija tolaik bija viens no svarigakajiem grieku kulturas un helenisko kultu centriem. Saja lielaja un spozaja pilseta radas viena no svarigakajam jaunas ticibas draudzem, kas kris­tietibas izveidosana speleja svarigu lomu. Grieku kultu­ras gara audzinatais un izglitotais Luka, pariedams jau­naja ticiba, kluva par dedzigu un dzili parliecinatu tas piekriteju, jo jutigi uztverdams visu, kas kristietiba bija cilveciski patiess, dzejisks un teiksmaini briniskigs.

Antiohija biezi uzturejies ari Pavils. Lukam tulit iepa­tikas sis neizskatigais Tarsas ebrejs, kurs prata parsteigt un valdzinat ar savu kvelo, dedzigas aizrautibas apga-

roto pratu. Luka piedalijas daudzos Pavila misijas ce­lojumos, un, kad vins keras pie spalvas, driz vien kluva redzams, cik dzila ir drauga idejiska ietekme. Ta izpau­das tik spilgti, ka dazi baznicas rakstnieki, piemeram, Irenejs un Janis Zeltamute, Jaunas deribas treso evange­liju nesaubidamies piedeveja Pavilam. Ka zinams, Luka uzrakstijis ari «Apustulu darbus», kas veltiti galvenokart Pavilam un agrinas kristietibas vesturei.

Vairaki Bibeles zinatnieki izteikusi saubas, vai patiesi Luka butu uzskatams par evangelija autoru, starp citu, dibinadamies uz to, ka, vinuprat, tas radies tikai 2. gad­simta sakuma. Sads lidz galejibai novests ekstremals uz­skats tomer neapstiprinajas, un tapec mes tuvak ar to nenodarbosimies. Ka tad butu datejams tresais evange­lijs? Ta ka 21. nodala piemineta Jeruzalemes izpostisana, tad tas nevaretu but sarakstits pirms 70. gada. Bet kad isti pec sis liktenigas katastrofas? Soreiz mums iespejams uz sadu jautajumu dot diezgan noteiktu atbildi. Evange­lija teksta sastopami noradijumi, kas neapsaubami at­tiecas uz kristiesu vajasanam keizara Domiciana valdisa­nas laika. No otras puses, uzkritoss ir tas fakts, ka evan­gelija nekur nav pieminetas apustula Pavila vestules, lai gan sakuma runa ir par avotiem, kas satur Jezus dzi­ves aprakstus. Domicians valdijis no 81, lidz 96. gadam, bet Pavila vestules, ka tas mums jau zinams, uz ilgaku laiku nokluva aizmirstiba un no jauna atkal paradijas tikai 95. gada. Tatad secinajums ir skaidrs: tresajam evangelijam vajadzeja rasties ne velak ka 95. gada. Evangelija autoram Lukam taja laika jau vajadzeja but krietni gados.

Lai saprastu Luku, janem vera, kadu merki vins sev bija nospraudis, rakstot evangeliju. Tas bija laiks, kad kristietibu Romas imperija uzskatija par noziegumu, jo kristiesi atteicas izradit dieviskigu godu keizaram, ka to prasija Romas likumi. Tacu vajasanam, iznemot Nerona asinainos ekscesus, parasti bija gadijuma raksturs. Tas pastiprinajas tikai Domiciana valdisanas laika. Kristiesus izsutija uz talam nomalem un konfisceja vinu mantu. Luka uznemas grutu uzdevumu — pieradit, ka kristiesi nav valsts ienaidnieki, un saja noluka vins citu pieradi­jumu vidu min faktu, it ka jau Pilats butu nonacis pie atzinas, ka Jezus ir nevainigs un imperijai nekaitigs cil­veks. Un, ja jautajuma par Jezus lomu ari pastav, kadas domstarpibas, tad, vinaprat, pie ta vainojami ebreji, kuri Jezu ka vienkarsu noziedznieku notiesajusi uz krusta navi.

Atbilstosi sim apologetiskajam nolukam Luka tad nu nri izklasta Jezus macibu un darbibu. Kristietiba vina versija nav hermetiska ebreju sekta, bet tai ir universals raksturs. Jezus ir dziednieks un sludinatajs, kurs mil visu cilveku cilti, atvieglina tas ciesanas un izperk tas sakotnejo greku. Lai pasvitrotu Jezus universalo lomu, Luka vina genealogiju atvedina no visas cilveces pirm- teva Adama, bet ne tikai no Abrahama, ka to dara Ma­tejs. Simeans, ieraudzijis Jezus bernu Jeruzalemes templi, sveic vinu ka glabeju, kurs pestisanu «sataisijis visiem laudim» (2:31). Sauro ebrejisko partikularismu gan bija nosodijis jau Janis Kristitajs, bet Jezus divkart pasvit­rojis, ka vins nacis ciest un no mironiem augsamcelties par svetibu visam tautam (13:29; 24:47).

Lukas veidotais Jezus tels pilns dieviskigas lidzjuti­bas pret visiem nelaimigajiem un liktena nomaktajiem cilvekiem, tacu vienlaikus nepieludzami bargs pret tiem, kuri ar savu bagatibu iedomigi pacelas pari citiem. No lidzibam par zelsirdigo samarieti, par pazuduso delu un par greku atlaisanu netiklei daudzas paaudzes maciju­sas milet savus lidzcilvekus, but zelsirdigiem un pazemi­giem. Citas lidzibas, jo seviski par bagato viru un La- caru, par bagato jaunekli un atraitnes grasiem, tapat no­tikumus ar tirgonu izdzisanu no templa, rada Jezu ka mazo lauzu kvelu aizstavi un bargu tiesas spriedeju par privilegetajiem, ar vardu sakot, ka radikalu sabiedrisku uzskatu paudeju. Tomer Luka neaizmirst sava evange­lija galejo apologetisko merki: vina skaidrojuma Jezus pasludinatajai dieva valstibai nav neka kopeja ar so pasauli, bet ta izpaudisies ka cilveces gariga atdzimsana. Lidz ar to vins atspeko parmetumu, ka kristiesi tikojot gazt imperiju un radit pasi savu laicigu valsti. Lukas evangelija Jezus saka: «Dieva valstiba nenak arigi re­dzama veida. Nevares sacit ari ta: redzi, se vina ir vai tur — jo redziet, dieva valstiba ir ieks jums» (Lukas ev., 17:20—21). Tapat sentence: «Tad nu dodiet keizaram, kas keizaram pieder, un dievam, kas dievam pieder,» Jezus neparprotami pasvitro savu lojalo attieksmi pret Romas imperiju.

Lasidami Lukas evangeliju, mes taja manam divas pamattendences. No vienas puses, seit ir dzili vestijuma pamatos ieausts polemisks pavediens, bet, no otras —t autora emocionala attieksme pret aprakstitajiem noti­kumiem, attieksme, kuru iezime neparasts sirsnigums, lirisms un liela piekersanas dieviskigajam skolotajam. Evangelista sniegtais Jezus tels aizkustina ar dzilu lab­sirdibu un krietnumu, jo vins izdziedina vargdienus un pamaca nomaldijusos, vadidamies vispirms no milestibas un sirds labestibas pret saviem lidzcilvekiem. Tadejadi Lukas evangeliju raksturo maiguma, iecietibas uri cil­veku vajibu izpratnes gaisotne. Saja cilvekmilas parpil­naja pasaule ipasa vieta ir pat sievietem un berniem. Jezus atzist sieviesu tiesibas uz patstavigu garigu dzivi, bet, kad vina macekli grib atraidit bernus, kuri censas pieklut Jezum, vins saka aizkustinosa sirsniguma pilnos vardus: «Laidiet berninus pie manis un neliedziet tiem, jo tadiem pieder dieva valstiba» (Lukas ev., 18:16). Tas ir trukumcieteju un liktena piemekleto, labas gribas cil­veku evangelijs. Un reize bridinajums bagatniekiem, pret kuriem versas epigrammatiskais Jezus izteiciens: «Jo vieglak ir kamielim iet caur adatas aci, neka bagatam ieiet dieva valstiba» (Lukas ev., 18:25).

Bibeles zinatnieki atzist, ka Lukas evangelijs ir vis­dzejiskakais un makslinieciskakais no visiem evangeli­jiem. Saja atzina ir daudz taisnibas. Pateicoties evange­lija autora milai pret dzeju, lidz musu dienam saglaba­jusas daudzas pirmo kristiesu himnas, kuru nav citos evangelijos un kuras kluvusas par patiesu kristietibas rotu.

Ar Lukas dzejiskajam nosliecem daleji izskaidrojams no psihologiska viedokla paradoksalais fakts, ka vins, skiet, budams visizglitotakais no visiem evangelistiem, sava vestijuma par Jezus piedzimsanu sakopojis vairak brinumainu nostastu neka vina prieksteci. Zinama mera tas izskaidrojams ar Jezus mitologizacijas procesu, kurs saja laika jau bija pavirzijies krietni talak uz prieksu neka tad, kad bija darbojusies Marks un Matejs. Tacu pati Jezus deifikacija mums nepavisam neizskaidro to, kapec Luka tik nekritiski sava evangelija savacis sis aiz­kustinosi vientiesigas, vienkarsas, tautas vidu radusas baumas, mutvardos izplatitas pasacinas, kuras notiek vis­neticamakie brinumi. Ercengelis Gabriels pasludina Jana Kristitaja un Jezus piedzimsanu, bet pec tam liek ga­niem doties uz Betlemi. Kad tie jau ir cela, «debesspulku draudze» pauz dieva slavu, saukdama: «Gods dievam augstiba, un miers virs zemes, un cilvekiem labs prats!»

Bet, atceredamies sis burvigas ainas, kuras tik daudz aizkustinosas vientiesibas, liksmas pacilatibas un de­beskiga gaisuma, dzirdedami Marijas un Caharijas him­nas, ka ari debess izplatijuma atskanosas engelu dzies­mas, mes sakam Luku saprast. Jadoma, ka ne jau tikai so tipisko tautas legendu vienreizejais dzejiskais skais­tums paskubinajis vinu ieklaut tas Jezus dzives stasta. Drosi vien nemaldiga nojauta likusi evangelistam at­skarst, cik daudz prieka, stiprinajuma un ceribu sie vien­karsie nostasti sagadas daudzam apspiesto un nomakto lauzu paaudzem. Saprazdams, cik liela nozime kristieti­bas veicinasana ir sim legendam, vins ar savu autoritati ir tas legalizejis un pieskiris tam vesturiskas patiesibas sankciju.

Sads pienemums mums nemaz neliksies parlieku pat­valigs, ja nemsim vera, cik lietpratigs savu uzskatu pro­pagandists bija Luka. Uzstadamies ka kristietibas aizsta­vis, vins visai veiksmigi izmantojis no pasas dzives nem­tus piemerus, lidzibas un nostastus.

Luka savos tekstos ietilpinajis gandriz visu Marka evangeliju, kas aiznem vairak neka tresdalu vina vesti­juma. Tacu vins so aizguto materialu paklavis visai iz­teiksmigai parstradei, kas vel skaidrak lauj apjaust vina nolukus. Vispirms vins nogludina Marka skarbo stilu un atmet visu to, kas ar savu letticibu un klajam aplami­bam intelektuali attistitakos lasitajos varetu izraisit skep­tisku attieksmi. Nemsim kaut vai pazistamo incidentu ar viges koku. Luka so gadijumu vispar nepiemin, jo drosi vien vinam vientiesigu lautinu izplatitais nostasts, ka Jezus esot noladejis nevainigo koku, skitis nepatikams un absurds. Jezus saja nostasta atgadina parsteidzigu un dusmas netaisnigu vardotaju, bet tas ir dzila pret­runa ar to koncepciju, kadu Luka censas iepotet sava lasitaja. Izlabodams Marku, vins vel lielaka mera neka Matejs mikstinajis, idealizejis un sacildinajis gan Jezu, gan ari pat vina maceklus. Tas ne tikai bija saskana ar vina gara kulturu, izglitibu un augstakajiem morales prieksstatiem, bet ari vienlaikus veicinaja galvena merka sasniegsanu — apgazt nopulgo jumus un kristietibai pie­verst labas gribas cilvekus no grieku un romiesu sa­biedribas vidus.

Lukas evangelija teksts noteikti liecina, ka ta autors labi pazinis grieku un romiesu literaturu. Atbilstosi ta laika literaturas normam un konvencijam vins savu darbu ievada ar isu prieksvardu, kura isi izklasta si traktata avotus un ieceri, turklat veltidams to kadam «cienijamam Teofilam», par ko, starp citu, mums nav zinams, vai tas bijis vina protektors vai ari draugs.

Tacu tas ir tikai arejas, uz literaro tehniku un etiketi attiecinamas pazimes. Daudz svarigaks ir tas, ka Luka bija patiesi talantigs rakstnieks ar augstu varda kulturu un dzilu sava darba izpratni. Vina stils ir lidzsvarots un nopietns, leksika bagatiga, teikumu konstrukcija nosverta un nekludiga, gramatiskas formas aizvien rupigi izkop­tas, sintakse veidota ar dabisku un ritmisku pludumu. Turklat vins ir apdavinats stastitajs. Jezus dzives ainas ir dramatiski saspringtas, dinamiskas un telainas, bet to personazi tik izteiksmigi un raksturigi, ka uz laiku lai­kiem iespiedusies paaudzu atmina.

Pats Luka tomer sevi uzskatijis vispirms par vestur­nieku. Ka vienigais no evangelistiem vins meginajis Je­zus dzivi hronologiski saistit ar Romas imperijas vesturi, lai sada veida savu vestijumu ieklautu konkretos laika ietvaros. Lai gan — ka mes to velak redzesim — sas hro­nologiskas saistibas precizitate palaikam ir diezgan ap­saubama, tomer nevar noliegt, ka Lukam saja joma ir zinami sasniegumi. Vins vienigais Jaunaja deriba piemin pec prokuratora Kvirinija paveles izdarito tautas skaiti­sanu un sauc varda Romas keizarus. Lai novertetu Lu­kas metodi, minesim vienu piemeru. Vina evangelija tresa nodala sakas ar sadu teikumu: «Bet keizara Tiberija piecpadsmitaja valdibas gada, kad Poncijs Pilats bija zemes valditajs Judeja un Herods valdnieks Galileja, un Filips, vina bralis, valdnieks Itureja un Trahonija, un Lizanijs valdnieks Abilene, augsto priesteru Annas un Kajafas laika, dieva vards naca par Jani Caharijas delu tuksnesi.» Tiberija piecpadsmitais valdisanas gads iekrit musu eras 29. gada. Poncijs Pilats bija Judejas proku- rators no 26. lidz 36. gadam. Anna un Kajafa parmainus ienema augsta priestera amatu no 6. lidz 36. gadam. Aptuveni saja pasa laikposma valdija ari pieminetie tetrarhi Herods, Filips un Lizanijs. Tadejadi redzam, cik noderigas ir sis zinas Jaunas deribas hronologijas no­skaidrosana.

Ka jau minets, evangeliji ilgu laiku bija apgroziba ka r nonimi sacerejumi, un tikai velak lie tika piedeveti no­teiktiem autoriem. Tas, protams, attiecinams ari uz Luku. Tacu saja gadijuma sis fakts jaatzist par visai divainu.; Mes jau redzejam, ka Lukas evangelijs veidots pec kla- s skas literaturas paraugiem, atbilstosi visiem tas noteiku­miem un kanoniem. Tapec gruti ticet, ka Luka nebutu ieverojis vienu no sis literaturas pamatnosacijumiem, pec kura katram literaram darbam jauzrada ta nosau­kums un autors, vienalga, ar patiesu vai pienemtu vardu.

_ Uz kada pamata tad mes varetu apgalvot, ka parrunajama evangelija autors ir tiesi Luka, grieku arsts un Pavila celojumu biedrs? Ir Bibeles zinatnieki, kuri par to saubas. Aplukosim dazus no vinu argumentiem, kas Laistas uz evangelija teksta analizi.

Vispirms sie petijumi visa pilniba apstiprinaja tra­dicionalo pienemumu, ka teksta autors ir grieku tautibas arsts. Taja patiesi sastopami daudzi mediciniski termini, l as atbilst terminologijai, kuru lietojusi tadi pazistami senatnes mediki ka Hipokrats, Dioskurids vai velak dzi­vojusais Galens. Evangelija autors so terminologiju pa­tinis tik labi, ka to vareja pazit vienigi profesionals me­dikis. Turklat bez seviskam pulem tika noskaidrots, ka evangeliju rakstijis griekis, adresedams to lasitajiem, kas nebija ebreji. Luk, viens no argumentiem, kas apstip­rina so tezi. Citos evangelijos lietoti aramiesu termini, kuri bija saprotami tikai ebrejiem. Un, kaut gan tie bija sniegti helenizeta fonetiska transkripcija, tomer Luka apzinajies, ka tie jaaizvieto ar atbilstosiem grieku termi­niem, lai tos saprastu lasitaji, kas pec izcelsanas nebija ebreji.

Luka, ka to liecina prieksvards, pazinis un izmantojis jau taja laika pazistamos «notikumu aprakstus». Ka ves­turniekam vinam, protams, bija tiesibas to darit, un pret to nevaretu neko iebilst, ja vien sie aizguvumi butu tikai papildinajums pamattekstam. Bet vina evangelijs tomer nav atzistams par patstavigu darbu. Tas drizak ir tipiska kompilacija, kuras sastavdalas visnotal aizgutas no ci­tiem. Ta, piemeram, mums jau zinams, cik pamatigi Luka izmantojis Marka evangeliju.

Tacu vins bagatigi smelies ari vel no citiem, jau daudz nevertigakiem avotiem. Viens no siem avotiem ir jau pieminetas «logijas» — patiesi vai ari tikai skie­tami Jezus izteikumi, ko kristiesu draudzes izplatijusi vina piekriteji un apkartcelojosi sludinataji. Cik rupigi Luka tos savacis un ieklavis sava stastijuma, liecina fakts, ka, pec dazu Bibeles zinatnieku vertejuma, tie veido visa vina evangelija piekto dalu.

Beidzot, seit,vel atzimejami jau agrak minetie folklo­ras sacerejumi, kas saistiti ar Jezus un Jana Kristitaja dzimsanu. Labi saprazdams, kada psihologiska un didak­tiska vertiba ir siem valdzinosajiem nostastiem, Luka nesvarstidamies tos ieklavis'Jezus biografija.

Ka redzam, atkariba no svesiem avotiem seit ir pa­tiesi parsteidzosa, un talab vieta ir jautajums, vai evan­gelija autors patiesi ir tas pats Luka, kurs bijis Pavila celojumu biedrs. Sis Luka nebutu bijis spiests tik plasa mera izmantot svesus apcerejumus, jo vins tacu bija ciesa saskare gan ar Jezus macibas sakotnejiem piekritejiem, gan ar citiem aculieciniekiem, kuri vinam tiesi butu varejusi sniegt vajadzigas zinas. Tomer evangelijs rada iespaidu, ka ta autoram sadas saskares nav bijis un talab vins atradies pilniga atkariba no ta, ko izdevies uzzinat no citiem.

Jaunie, dazkart gluzi parsteidzosie atklajumi filolo­gisko petijumu joma sis saubas vel nav pietiekami izkli­dinajusi. Noskaidrojies, ka evangelija autors, kurs velak iedevets par Luku, tados gadijumos, kad vinam pietrucis zinu pirmavotos, nav vairijies no beletrizacijas un pa­lavis brivu celu pasa iztelei. Ta vismaz apgalvo vairaki petnieki. Pameginasim isuma izklastit vinu secinajumus.

Verigs lasitajs, protams, pats jau bus pamanijis rak­sturigo faktu, ka visos evangelijos tikpat ka nokluseti Jezus bernibas, jaunibas un vira gadi. Lidz ar to noklu­seta ir gandriz visa vina dzive, jo tajos aprakstita vie­nigi vina misionara darbiba, kas beidzas ar tragiskajiem notikumiem Jeruzaleme, bet ta ilgst tikko vienu gadu vai ari — ja mes ticam Jana evangelijam — tris gadus.

Tapat ka parejie evangelisti, ari Luka par Jezus muza lielako dalu neko nezina vai ari neizrada par to nekadu interesi. Tikai vienu reizi vins partrauc visparejo noklu­sejumu, pastastidams, ka Jezus divpadsmit gadu vecuma, kopa ar vecakiem uzturoties Jeruzaleme, tiem pazudis, templi sastapies ar rakstu macitajiem un parsteidzis vinus ar savam zinasanam un gudribu.

Si epizode ir seviski interesanta tapec, ka parejie evangelisti ne ar vardu kaut ko lidzigu nepiemin. Ta ka nav nekada pamata domat, ka vini to kaut kadu iemeslu del apzinati noklusejusi, iespejams tikai viens secina­jums: sis divpadsmit gadus veca Jezus piedzivojums tiem vienkarsi nav bijis zinams.

Bibeles petniekiem jau sen nedeva miera jautajums, no kurienes Luka smelies informaciju par so gadijumu, jo pat mutvardu tradicija no ta nav palicis ne minas. Beidzot uz ta pedam nokluva izcilais anglu zinatnieks un vairaku Jaunajai deribai' veltitu kontroversivu darbu autors Hju Dz. Skonfilds. Pec ilgiem un rupigiem mek­lejumiem vins nonaca pie atzinas, ka si nostasta pirmsa­kums rodams Jozefa Flavija darbos. Autobiografija «Mana dzive» ebreju vesturnieks dizodamies pastasta, ka vins cetrpadsmit gadu vecuma visus parsteidzis ar savu erudiciju un neparastam gara spejam. «Kad man bija cetrpadsmit gadu,» lasam saja autobiografija, «es savas zinatkares del baudiju vispareju cienu, kas sniedzas lidz tadai pakapei, ka pat visaugstakie priesteri un [Jeruza­lemes] pilsetas macitie viri ieradas pie manis, lai gutu padomu likumu zinasanas.»

Minetais biografiskais citats, pec anglu zinatnieka drosmigas hipotezes, vareja izraisit vai nu Luka pasa, vai vina darija parrakstitaja domas, ka ari Jezum pie­naktos but tadam pasam brinumbernam, kurs visus par­steidz ar savam zinasanam un gudribu. Si ticiba bijusi tik stipra, ka autors vai ari parrakstitajs nav redzejis neka nosodama tada riciba, ja Flavija atminas attiecinatu uz Jezus biografiju, tada karta aizpildot uzkritosu robu musu zinasanas par vina laicigo dzivi.

Ja tas tiesam ta noticis, tad mums darisana ar tipisku beletrizaciju. Flavija sausa informacija sada gadijuma ierosinajusi Luku saceret dzivu, dramatisma pilnu ainu, kuras darbiba risinas un Jeruzalemes templa realiju fona. Motivs par Jezus sastapsanos ar saviem vecakiem tad butu evangelija autora briva izdoma, kurai saja epizode tomer ir noteikta jega, jo ta pieskir visam notikumam dzilaku doktrinalu nozimi.

Tomer jaatzime, ka ta butu visai savdabiga beletri- zacija. To diktetu ne tik daudz literata tieksme padizo­ties ar intrigejosu fabulu, cik dzila parlieciba, ka sada veida no aizmirstibas tiek paglabta patiesi notikusi Jezus

dzives epizode. Ticiba sadas rekonstrukcijas merktiecibai sodien mums var likties divaina. Tacu kristietibas agri­naja perioda tadu panemienu visnotal lietoja, tikai ar to atskiribu, ka avots, no kura smelas iedvesmu lidziga veida rekonstrukcijam, bija — ka mes to velak redze­sim — galvenokart Veca deriba.

Pec Skonfilda domam, Jozefs Flavijs iedvesis Lukam ari vel citas idejas. Ta, piemeram, Sirijas vietvalza Kvi- rinija rikota tautas skaitisana, ko nepiemin neviens cits evangelists, ari aizguta no Flavija. Luka so apstakli iz­mantojis, lai motivetu Marijas un Jazepa ierasanos Bet- leme. Tada izcelsme ir lakoniskajai piezimei par ga- liliesiern, «kuru asinis Pilats bija sajaucis ar vinu upu­riem» (Lukas ev., 13:1). Ta jega butu nesaprotama, ja «Judu senatne» nebutu lasams par nezeligi apspiesta­jiem nemieriem, kurus izraisija tas, ka Pilats Jeruzale­mes jauna akvedukta celsanai bija pievacis templa verts­lietas. Skonfilds uzskaita vel citas analogijas. Saja sa­kara, nosledzot so visai konspektivo ieskatu «ietekme- logijas» joma, minesim kadu visai savdabigu Roberta Greivsa noverojumu. Sis anglu petnieks, kurs pazistams ar savam originalajam, lai gan reizem visai pardrosajam hipotezem, apgalvo, ka Luka esot aiznemies pat no Apu- leja «Zelta ezela jeb parvertibam vienpadsmit grama­tas» — si tagad klasika ieskaitita sadzives romana. Un patiesi, nav noliedzams, ka viena gadijuma abu tekstu tematiska sakritiba ir acim redzama.

Ka vienigais no visiem evangelistiem Luka sava darba parstasta diezgan miklainu epizodi par diviem ma­cekliem, kuri cela uz Emmausas pilsetinu sastop no mi­roniem augsamcelusos Jezu (Lukas ev., 24:13—32). Tur mes starp citu lasam:

«Un redzi, divi no tiem gaja tai pasa diena uz kadu pilsetinu, ta bija sesdesmit stadiju no Jeruzalemes, varda Emmausa. Un tie sarunajas par visam tam lietam, kas bija notikusas. Un gadijas, kad tie ta sava starpa ru­naja un apspriedas, ari pats Jezus tiem tuvojas un gaja ar viniem. Bet vinu acis tapa turetas, ka tie vinu nepa­zina. Un vins tiem sacija: «Kadas tas runas, ko jus ru­najat sava starpa uz cela?» Un vini apstajas bedu pil­nam sirdim. Tad viens, ar vardu Kleops, atbildeja un vinam sacija: «Vai tu viens esi tads svesinieks Jeru­zaleme, kas nezina, kas sinis dienas tur noticis?» Un vins tiem sacija: «Kas tad?» Un tie vinam sacija: «Tas ar Jezu no ? Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vardos dieva un visas tautas prieksa.»»

«Zelta ezeli» ir parsteidzosi lidziga epizode. Divi ce­linieki, majup dodamies, aizrautigi runa par kadu vinu apvidu notikusu brinumu. Cela vini sastop kadu svesi­nieku un uzzina, ka tam par so notikumu nekas nav zi­nams. Atvadoties viens no vietejiem celaviriem saka: «Tu drosi vien seitan esi svesinieks, ka neko par so brinumu neesi dzirdejis?»

Roberta Greivsa teze ir visai intrigejosa, tacu viena iemesla del ta nav bez iebildumiem pienemama, un proti, kad Luka rakstija savu evangeliju, Apulejs vel nebija nacis pasaule, jo vesturnieki noskaidrojusi, ka vins dzi­mis ap 130. gadu. Tapec par tiesu aizguvumu nevar but runas. -

Greivsa tezes laba tomer minamas divas citas iespe­jas. Varetu tacu but, ka si epizode ir iespraudums, ko Lukas teksta Apuleja ietekme izdarijis kads no velaka­jiem redaktoriem vai parrakstitajiem. Tada izriciba, kas tolaik bija visai parasta, musu gadijuma ir jo iespeja­maka tapec, ka Lukas evangelijs ir kompilacija, kas sastadita no visdazadakiem komponentiem un talab viegli paklaujas sada veida izricibai. Bet kapec gan parraksti­tajam butu vajadzejis izdarit sadu divainu iestarpina­jumu? Pietiek uzmanigi parlasit so fragmentu, lai sa­prastu tadas ricibas celonus. Seit jauzama neparprotama polemika ar ticibas braliem, kuri nav gribejusi laga ticet tam, ka Jezus butu augsamcelies no mironiem (Lukas ev., 24:25—28).

Ir vel kads cits pienemums, kurs drosak dokumentets un lidz ar to var but tuvaks patiesibai. Izradas, ka Apu­leja «Zelta ezelis» ir cita grieku prozaika, m. e. 1. gad­simta dzivojusa Patrejas Lucija stasta parstradajums, bet pedejais savukart to aizguvis no Aristida, kurs dzivojis 1. gadsimta p. m. e. Lukas evangelija autors, budams grieku literats un helenists, abus sos rakstniekus drosi vien labi pazinis, jo tolaik tie bijusi arkartigi populari. Vinu aprakstitas dekas, kuras pardzivojts par ezeli par­verstais jauneklis, bijusas pazistamas visas zemes, kur vien saprata grieku valodu.

JANA evangelija JEZUS

Lasot, Marka, Mateja un Lukas evangelijus, bez seviskam pulem pamanam tajos virkni analogiju noti­kumu attelojuma, Jezus portretejuma, ka ari pasa vesti­juma stila un frazeologija. Tulit redzams, ka tos saista kads kopigs viedoklis aprakstito notikumu skatijuma, ka tie dibinas uz informaciju, kas smelta no identigkiem vai vismaz loti lidzigiem avotiem. Tas apstaklis, ka dazus sa­jos evangelijos sniegtos Jezus biografijas faktus vareja identificet un apkopot specialas enciklopedijas, t. s. konkordances, zinatniekus uzvedinaja uz domam siem trim evangelijiem dot kopigu nosaukumu, lai tadejadi pasvit­rotu to radnieciskumu. Sada karta Bibeles zinatnes no­menklatura paradijas termins «sinoptiskie evangeliji», bet to autorus apzimeja ar kopejo vardu «sinoptiki», sos nosaukumus atvasinot no grieku «sinopsis», kas sevi ietvera jedzienus «parskats», «kopejs skatijums», «ko­pejs prieksstats».

Seit tulit japiebilst, ka sadas sakritibas nav uzskata­mas par drosam liecibam, ko neatkarigi cits no cita par Jezus dzivi sniegusi ticami liecinieki, jo, ka jau redze­jam, ir noskaidrots, ka Matejs un Luka pilnam rieksam smelusies zinas no Marka, gandriz visu vina evangeliju ieklaudami savejos. Tapec sim sakritibam nav nekada pieradijuma speka. Jedzienu «sinoptiskie evangeliji» so­dien lieto cita nozime, un proti, lai pasvitrotu atskiribas, kadas pastav starp siem trim evangelijiem un Jana evan­geliju, kuru no ieprieksejiem atdala pilnigi cita nostaja gan pasa Jezus, gan vina misijas apraksta.

Starp tiem nav saskanas pat kailu biografisku faktu iz­klasta. Sinoptiki apgalvo, ka Jezus publiska darbiba ilgusi tikai vienu gadu, bet no Jana stastijuma secinams, ka Je­zus savu macibu sludinajis tris gadus. Pec sinoptiku stas­tijuma iznak, ka Jezus darbojies galvenokart Galileja un Pereja, bet Judeja un Jeruzaleme ieradies tikai vienu reizi. Tas ari bijis vina pedejais celojums, jo beidziesar krusta navi. Bet Jana evangelija lasam, ka Jezus vairak­kart no Gaftlejas ieradies Jeruzaleme. Tatad sados sva­rigos pamatjautajumos, kas skar dievinata skolotaja dzivi, jau tolaik kristiesu vidu pastavejis gruti izskaidro­jams juceklis.

Tadas pasas nesaskanas parsteidz notikumu hronolo­giskaja seciba. Pec Jana evangelija iznak, ka Jezus iz­dzinis no templa tirgonus un naudas mijejus jau savas darbibas sakuma, turpretim sinoptiku evangelijos tas no­tiek Jezus dzives pedeja posma, dazas dienas pirms vina naves. Pat kristietibas doktrina tik svarigs notikums ka pedejais vakarediens nav datets precizi: sinoptikiem tas sakrit ar pashas svetkiem, bet Jana evangelija tas noticis so svetku prieksvakara. Atskiriba seit varetu likties nie­ciga, tacu, ka mes velak redzesim, tai ir noteikta nozime.

Tapat Jana evangelija Jezus ir tik atskirigs no sinop­tiku Jezus tela, ka tiem nav gandriz neka kopeja. Atski­ribas ir tik krasas un butiskas, ka varam jautat, kam tad galu gala ir taisniba. Ja patiesibu runa Marks, Matejs un Luka, tad taisniba nevar but Janim, un otradi. Polu zinatnieks Zigmunts Ponatovskis min divus statistiskus skaitlus, kuri diezgan uzskatami parada, kads saja zina ir stavoklis. Izradas, ka Jana evangelija tikai 8% teksta saskan ar sinoptiku evangelijiem, turpretim 92% ir pil­nigi vina personigais ieguldijums stastijuma par Jezus dzivi.

Sinoptiku evangelijos Jezus tels dzili saknojas sava laika dzive un tam piemit visas dziva cilveka pazimes. Tikai retumis un it ka negribot Jezus runa pats par sevi un nekad kategoriski neapgalvo, ka vins butu mesija. Jezus saja zina ir tik atturigs un noslepumains, ka sa­viem macekliem, kad tie izsaka parliecibu, ka vins ir dieva dels, pavel kluset.

Tacu pavisam citads Jezus ir Jana evangelija! Jau Janis Kristitajs Jezu atzist par dieva delu, kuram vins neesot cienigs atraisit kurpju siksnas. Ieraudzijis Jezu nakam, vins pasludina: «Redzi, tas ir dieva jers, kas nes pasaules grekus.» Viens no Jezus pirmajiem macek­liem, Natanaels, griezas pie vina ar vardiem: «Rabi, tu esi dieva dels, tu esi Izraela kenins» (Jana ev., 1:49). Bet Jezus ne mazaka mera nenorobezojas no sadiem vi­nam atklati piedevetiem atributiem, kuri vinu pacel pari citiem mirstigajiem. Uz katra sola vins pasvitro, ka ir dieva dels, neatstadams nekadu saubu par to, kurs un kapec vinu sutijis zemes virsu.

Ceturta evangelija autoru itin nemaz neinterese ves­tures fakti. Vina vieniga censanas ir pieradit Jezus die­viskibu, aizstavet so viedokli pret mazticigo uzbruku­miem, paust prieku par to, ka dievs caur savu delu dava cilvecei muzigu dzivosanu. Gala rezultata Jezum Jana evangelija maz kopiga ar vesturi. Jana interpretacija Jezus ir drizak bezmiesiga, aiz mistikas noslepumaina aizsega jauzama paradiba, gandriz vai iedomu tels, kurs radits tikai tapec, lai ar ta muti paustu noteiktas teolo­giskas doktrinas.

Sa Jezus supulis ir mistiski sapnojumi, ko pauda vina piekriteji, piedevedami savam skolotajam dieviskigas ipa­sibas. Tapec ari .vinu Jezus, runadams par sevi, izsakas miklainas, mistiski skanosas metaforas, kuru jega gruti izprotama. Ceturtais evangelijs mudzet mudz no lidziga veida pasapliecinajumiem. Seit tikai dazi piemeri: «es esmu pasaules gaisma»; «es esmu durvis, kas ved pie avim»; «es esmu labais gans»; «es esmu istais vina koks»; «es esmu cels, patiesiba un dziviba» utt. Gruti iedoma­ties, ka vienkarsais Galilejas mazpilsetinas namdaris, kuru ciesas saites vienoja ar tautas savdabigo izteli, butu varejis pats sevi ta cildinat. Ir skaidrs, ka visus sos sti­listiskos izskaistinajumus dailrunibas kvele sadomajusi seno kristiesu draudzu locekli un diezgan nekautrigi ieli­kusi Jezus mute, lai vins paraditos dieviskiga spozme. Ceturtaja'evangelija konstateti 120 lidzigi deklarativi ap­galvojumi, kas dod mums skaidru prieksstatu par to, cik izplatiti tie tolaik bijusi un ka tie lietoti bez jebkadas mera izjutas.

Tada pati bijusi autora attieksme pret sava evangelija fabularo materialu. Sinoptiki Jezus dzives epizodes trak­tejusi ka patiesiba notikusus un atzimesanas cienigus vesturiskus faktus. Turpretim Jana evangelija tiem pa­visam atskirigs uzdevums un tie ir tikai iegansts kadas teologiskas doktrinas vai morales prieksraksta pausanai, tatad lidzeklis merka sasniegsanai, bet nevis merkis ka tads. Vel vairak — rodas iespaids, ka atseviskas epizo­des sacerejis pats autors, lai ilustretu savas tezes un tada veida specigak iespaidotu lasitaju izteli. Uz tadu pienemumu mus paskubina fakts, ka lidzigas epizodes sinoptikiem nav zinamas. Bet no ta izriet secinajums, ka Jana evangelijs nav vis vesturisks vestijums, bet brivi sakopotas alegoriskas lidzibas, kuras beidzas ar aforis- tisku pamacibu un kopuma veido teologisku traktatu, kas formali sniegts ka stasts par Jezus Kristus dzivi, ciesa­nam un navi.

Alegorizacijas metodi Janis lietojis, aprakstot Jezus sarunu ar ebrejiem pec tam, kad vins no templa bija padzinis tirgonus. Atbildot uz jautajumu, kadas vinam bijusas tiesibas to darit, Jezus atbild: «Noplesiet so templi, un es to trijas dienas atkal uzcelsu.» Ebreji, tam neticedami, Jezum saka: «Cetrdesmit sesus gadus sis templis ir taisits, un tu to gribi uzcelt trijas dienas?» Tad vardu nem pats autors un paskaidro: «Bet vins runaja par savas miesas templi. Kad nu vins bija uzce­lies no mironiem, vina macekli atcerejas, ka vins to bija sacijis, un saka ticet rakstiem un vardam, ko Jezus bija runajis.» Tatad mums seit ir tipisks piemers, ka burtis­kais paregojums par Jeruzalemes nopostisanu tiek par­versts alegorija, attiecinot to uz Jezus augsamcelsanos tresaja diena pec naves pie krusta.

Vel cits piemers ir labi pazistama un maksla daudz izmantota epizode, kura Jezus pie Jekaba akas sastopas ar sievieti no Samarijas. Saruna ar vinu Jezus, noradi­dams uz akas udeni, visai dailruniga stila svinigi deklare: «Ikvienam, kas dzer no sa udens, atkal slaps. Bet, kas dzers no ta udens, ko es tam dosu, tam ne muzam vairs neslaps, bet udens, ko es tam dosu, klus vina par udens avotu, kas verd muzigai dzivei.» Ta ka si saruna notiek Samarija, tad Jezus pie reizes izskir ari muzseno stridu ar samariesiem, kuri pieludza Jahvi nevis Jeruzalemes templi, bet Gerazimas kalna, un tapec ortodoksali ebreji tos uzskatija par nicinamiem keceriem. Saja sakara Je­zus, pareizak sakot, Janis, pauz diezgan revolucionaru un ebrejiem nepienemamu uzskatu, ka svariga ir nevis kulta vieta, bet gan tas, ka dievs tiek pielugts «gara un pa­tiesiba». Ka redzam, fabularajam elementam saja lidziba ir otrskiriga nozime, jo tas ir tikai fons, uz kura autors veido savu religisko doktrinu ornamentus..

Sada veida piemerus varetu minet daudz vairak. Kaut vai gadijumu, kad Jezus, atbildedams uz parmetumu, ka vins slimo izdziedinajis sabata, patiesiba iztirza dieva dela un teva attieksmes un pazino par vinam doto varu spriest pastaro tiesu. Tapat ari Kapernauma, kur sakas saruna par maizes parveidosanas brinumu, Jezus saviem macekliem, kuri nakusi vinu meklet, starp citu, teic: «Pa­tiesi, patiesi, es jums saku, jus mani meklejat nevis ta­pec, ka esat redzejusi zimes, bet ka esat baudijusi no maizes un paedusi. Uznemiet sevi nevis iznikstoso ba­ribu, bet baribu, kas paliek muzigai dzivei, kuru jums dos cilveka dels, jo dievs tevs vinu ir apzimogojis.» Bei­dzot seit nevaram nepieminet Jezus vardus par vina mie­sas esanu un asins dzersanu. Sie vardi kluvusi par ne­rimtiga teologiska stridus prieksmetu starp dazadiem kris­tietibas novirzieniem, censoties noskaidrot, vai tie butu jasaprot burtiski vai ari netiesa nozime, ka tas ir ar lie­lako dalu Jezus izteikumu ceturtaja evangelija.

Atbilstosi sava evangelija pamattendencei Janim ir ipatnejs, atskirigs skatiens ari uz Jezus paveiktajiem bri­numdarbiem. Atceresimies, ka sinoptikiem Jezus ir vien­karsi zelsirdiga skolotajs, dziednieks un brinumdaris, kurs izarste sirdzejus un atvieglo vinu ciesanas tikai aiz lidzjutibas un milestibas pret saviem lidzcilvekiem. Tatad sinoptikiem Jezus ir savas tautas parazas un dzive dzili iesaknojies tipisks ebreju pravietis, kadu tolaik ne ma­zums klainoja pa Galilejas un Judejas pilsetam un mies­tiniem.

Pavisam citads Jezus ir Jana evangelija. Seit vins pa­radas ka sis pasaules lietam talu stavosa, ireala butne, bez cilvekiem piemitosam ipasibam. Ja vins runa, tad tikai pukainam metaforam parpilnas sentences un vie­nigi par lielam galejam patiesibam. Cenzdamies mus par­liecinat par Jezus dieviskigo butibu, Janis vinam atnem visas sis pasaules iezimes un augstaka mera sacildina. Gala rezultata Jana evangelija mes Jezu redzam drizak ka noteiktu teologisku koncepciju simbolu, nevis ka cil­veku ar miesu un asinim, kads Jezus bija sinoptiku atte­lojuma.

Sada konteksta, protams, ari Jezus brinumdarbi iegust pilnigi atskirigu, simbolisku nozimi. Tajos Janis redz tikai dieviskibas izpausmi, pieradijumu, ka Jezus ir dieva dels. Un Jani interese tikai tie brinumdarbi, kuri atbilst evangelista doktrinalajam tezem. No dzimsanas nere­dzigais, kuru Jezus izdziedina, ebrejiem pazino: «Ja vins nebutu no dieva, vins neko nevaretu darit» (Jana ev., 9:33). Varbut tiesi ar sadu nostaju ari izskaidrojams tas, ka Janis salidzinajuma ar sinoptikiem ir daudz atturi­gaks brinumdarbu uzskaitijuma. Vins piemin tikai asto­nus brinumdarbus, no kuriem divi, un proti, staigasana pa udeni un pieci tukstosi cilveku paedinasana, zinami ari sinoptikiem, bet parejie ir Jana personiskais ieguldi­jums Jezus biografija.

So sesu brinumdarbu vidu Janim seviski raksturigi ir divi — kazas Galilejas Kana un Lacara atmodinasana no mironiem. Vispirms iztirzasim pedejo, jo tas vislabak ilus­tre Jana nostaju. Jezus uzmodina mirusos ari sinoptiku evangelijos. Piemeram, Luka pavesti par mirusa atraitnes dela atmodinasanu Naine, bet visi tris sinoptiki stasta par sinagogas prieksnieka Jaira meitinas uzmodinasanu. Par­steidzoss ir fakts, ka visos tris evangelijos Jezus pazino, ka meitina nav mirusi, bet gul. Ka tas butu jasaprot? Varbut taisniba ir tiem evangelija tekstu skaidrotajiem, kuri izvirza tezi, ka runa seit ir par klinisku katalepsiju un letargiju? Visos sajos gadijumos raksturigs ir tas, ka brinumdarbi tiek paveikti kaut ka loti dabiski un it ka ierasti, bez jebkada dzilaka savilnojuma.

Toties Lacara pamodinasanu Janis inscene visai dra­matiska veida. Sis gadijums izstaro it ka aizmuza bais­mas, un atmodinatajs skiet apveltits ar kosmisku speku. Visam, kas saja ieverojama diena notiek Betanija, pie­mit divaina, cilveka pratam neizdibinama regainiba. La­cara likis jau cetras dienas gul kaplica, vinu apraud masas Marija un Marta, bet Jezus stipra balsi sauc: «La- car, nac ara!» Un mironis iznak no tumsas kaplicas, ka­jas un rokas tam savistitas autos un seja aizsegta ar sviedrautu. Jaatzist, ka Janis ar so dramatisko aprak­stu patiesam panacis savu merki: vins sniedz uz izteli dzili iedarbojosos pieradijumu, ka Jezus patiesi ir dieva dels. Jo tikai tas, kas apveltits ar dieviskibas speku, var paveikt sadu brinumdarbu.

Jau pats fakts, ka vests par Lacara pamodinasanu no mironiem nav nokluvusi lidz parejiem evangelistiem un vispar neviens, iznemot Jani, to pat nepiemin, skiet, ir pietiekams pieradijums, ka seit nav runa par patiesi notikusu faktu, bet gan tas viss neparprotami ir izteles auglis. Pastav pat noteiktas norades, kas lauj mums izse­kot si saistosa stasta avotu. Luka, kas attelo aizkustinoso ainu, kura Jezu sveic Marta un Marija, nemaz nezina, ka vinam butu bralis, varda Lacars. Tiesa, cita vina evan­gelija vieta gan kads Lacars paradas, tacu tas ir nabags, pavisam citas lidzibas varonis, un tam nav neka kopiga ar Lacaru, ko Jezus uzmodinajis no mironiem. Tapec dazi Bibeles zinatnieki doma, ka Janim kaut kada veida sis abas teiksmas sapludusas, izveidojot pilnigi jaunu epizodi.

Kaut gan Galilejas Kana veiktais brinumdarbs tverts pilnigi cita tonkarta neka Lacara uzmodinasana no mi­roniem, tacu abiem gadijumiem kopigs ir ieceres verie­nigums. Jezus tacu parvers sesos akmens traukos salietu udeni vina. Katra no tiem ietilpst divi vai tris «meri», bet Palestinas «mera» bija ap 38 litri, tatad runa ir par daziem simtiem litru vina, ko uzburis Jezus. Tas liecina, ka kazu mielasts bijis visai bagatigs, jo viesi jau pirms tam bija krietni iedzerusi un drosi vien jutas isti liksmi. Ne jau veltigi galda uzraugs saka ligavainim: «Ikviens cilveks paprieks cel galda labo vinu, un, kad viesi ieskurbusi, mazak vertigo, bet tu labo vinu esi pataupijis lidz sim» (Jana ev., 2:10).

Kazu dzires Kana, kuras, starp citu, piedalijusies ari evangelijos reti piemineta Jezus mate, ar savu tonali­tati krasi atskiras no Jana evangelija parasti cildena, svi­niga stila. Ieklaudams so visuma stipri ikdienisko kazu ainu sava evangelija, Janis drosi vien bus parcenties, puledamies pasvitrot Jezus brinumdarbu neparasti plaso verienu. Tacu, no otras puses, nav izslegta ari tada iespeja, ka evangelists ta rikojies aiz noteiktiem doktri- naliem apsverumiem un tiecies paradit, ka Jezus varejis piedalities ari sadas tipiski tautiskas kazu liksmes, lai tadejadi pasvitrotu vina cilvecigo, laicigo iedabu pret­meta dazam sektam, par kuram bus runa velak.

Ka jau mes sacijam, Janis centas pieradit, ka Jezus bijis dieva dels, lai tad ar vina muti sludinatu tolaik izplatitas teologiskas doktrinas. Nav izdevies noskaidrot, vai Janis pazinis sinoptiku evangelijus, tacu interesanti ir izsekot, kadus apstaklus Jezus dzive vins nokluse vai modifice ta, lai tie nevaretu kaitet vina tezei par Jezus dieviskigumu. Nokluse vins, piemeram, jautajumu par Jezus piedzimsanu, un dara to drosi vien tisam, lai iz­vairitos no jebkadam noradem uz Jezus miesigo dabu. Uzkrit ari tas, ka vins atskiriba no sinoptikiem nepiemin Jezus kristisanu. Janis drosi vien bus domajis, ka Jezus, budams dieva dels, bija brivs no sakotneja greka, kas tika izpirkts tiesi kristisanas akta. Janis Kristitajs vinu tacu apsveic ka augstaku butni un nosauc par dieva jeru. Visvairak Jana evangelija tomer parsteidz tas, ka tur nav radita satraucosa Jezus kardinasana tuksnesi. Pec Jana uzskatiem (ka gan so robu lai citadi izskaidro?), Jezus ka dieva dels bija brivs no jebkuras cilveciskas vajibas un tadel satans vinu nespeja kardinat. Si ten­dence visskaidrak izpauzas aina uz Ellas kalna Getze- manes darza. Sinoptiki vienbalsigi apgalvo, ka Jezus pe­dejas nakts stundas pirms savas apcietinasanas pavadijis grutas dveseles mokas un vienu bridi pat garigi sabrucis un ludzis dievu, lai ciesanu bikeris vinam ietu secen. Visus sos apstaklus, kuri tik parliecinosi atklaj Jezus cilvecisko dabu, Janis pilnigi ignorejis, tadel vina stasts par notikumiem Ellas kalna ir sauss, bezpersonisks un kopuma rada iespaidu, ka tas sniegts stipri apgraizita forma.

Beidzot, atzimejama Jana evangelija visraksturigaka ipatniba. Runa ir par pazistamo «logosa» koncepciju, ko autors izklastijis sava darba prologa. Tas skan sadi: «Pirmsakuma bija vards, un vards bija pie dieva, un vards bija dievs.» Cits sas pasas nodalas pants butiba satur kristietibas doktrinas kvintesenci: «Un vards tapa miesa un majoja musu vidu, un mes skatijam vina go­dibu, ka teva vienpiedzimusa dela, pilnu zelastibas un patiesibas» (Jana ev., 1:14). Skaidrs, ka «vards» jeb «lo- goss» seit apzime pasu Jezu Kristu ka dieva iemieso­jumu.

Sis pilnigi jaunais elements, ko evangelists Janis ieviesis kristologija, sinoptikiem ne tikai ka pilnigi ne­pazistams, bet vinu prieksstatiem un jedzieniem ir pat gluzi svess. Velreiz seit atkartojam: «logosa» ideja ir tas jaunais ieguldijums, ko kristietibai sniedzis vienigi ce­turta evangelija autors, pats gan nebudams sis abstrak­tas domu kategorijas autors. Tas cilme un dzilaka no­zime meklejama ka seno Austrumu, ta ari grieku un ro­miesu filozofijas atzinu bagatiba.

Lai saprastu so tolaik pilnigi jauno paradibu kristiesu teologija, janem vera ta vide, kura radas ceturtais evan­gelijs. Petnieki visuma ir vienispratis, ka tas supulis ir Efesa — pilseta, kam lidzas Antiohijai un Aleksandrijai bijusi milziga loma Romas imperijas garigaja dzive. Ka vietvalza rezidence ta bijusi ari svarigs politisks centrs. Tacu pilsetai par savu slavu japateicas vispirms Efesas Artemidas kultam ar svetnicu Artemizjonu, kurp sapluda svetcelnieki no visas griekiskas Jonijas. Ta tika uzska­tita par vienu no septiniem pasaules brinumiem, lidz to 356. gada p. m. e. nodedzinaja Herostrats. Templi at­jaunoja, bet m. e. 236. gada to galigi nopostija goti.

Efesa tris gadus nodzivoja apustulis Pavils, un tur vinam atgadijas dramatisks piedzivojums, par kuru runasim velak.

Efesa piedzima un darbojas grieku filozofs Heraklits (apt. no 540. lidz 475. g. p. m. e.), kurs izstradajis «lo­gosa» jedzienu. Savu galveno filozofisko darbu «Par dabu» vins nodevis uzglabasanai svetnica ar noteikumu, ka to drikst publicet tikai pec vina naves. No sa sa­cerejuma lidz musu dienam uzglabajusies tikai pravaki fragmenti. Heraklitu apbedija pilsetas galvenaja lau­kuma, un vina piemina vel paris gadsimtus pec tam tur tikusi godinata, kalot monetas ar filozofa attelu.

Heraklits Efesa bija kaut kas lidzigs tautas varonim, bet vina maciba par «logosu» aizvien ir aktuala un plasi izplatita. Vinu uzskata par vienu no dialektikas pamat­licejiem. Vina filozofijas pamatos ir atzina, ka pasaule atrodas nemitiga tapsanas un bojaejas procesa, ka viss plust un parversas, ka pretmetu cina meklejams attisti­bas un progresa avots. Tacu tas, ka visums realizejas cinas un pretmetu ugunis, nenozime, ka taja valditu haoss. Sis muzigais dialektiskais process ir paklauts no­teiktam ieksejas likumsakaribas normam, ko Heraklits nosauc par «logosu». Vins maca, ka kosmosa viss notiek saskana ar «logosu», ka «logoss» ir sapratigais, muzigais un suverenais, no dieviem neatkarigais visu lietu pa­mats, sava veida visuma saprats.

«Logosa» jedzienu mes atrodam ari Platona un Aris­totela maciba, tacu neprecizeta un neattistita veida. Tikai neoplatoniki pieslienas Heraklita koncepcijai, bet stoiki parmanto vina «logosa» ideju, identificedami to ar pan- teistisko pasaules dveseli. Tatad helenisma pasaule «lo­gosa» jedziens bija visparzinams un izglitoto cilveku ap­rindas izplatits gluzi tapat ka musu dienas dazi psihoana­lizes vai kodolfizikas termini. Helenisko logozofiju, kas taja laika bija mode, drosi vien tad parnemis ari ceturta evangelija autors un lietojis tas terminologiju, lai at­rastu celu pie grieku inteligences parstavjiem un daritu tai saprotamaku Jezus. Kristus dieviskibas ideju.

Tacu Jezus identifikacija ar «logosu» Janim varbut nebutu nakusi prata, ja vinu neietekmetu vel citi, tiesaki faktori. Runa seit ir par daudzajiem Aleksandrija dzi­vojosa filozofa Filona zinatniskajiem darbiem, kuru autors uzskatams par vienu no izcilakajiem domatajiem, kadi nakusi no ebreju tautas vidus. Filons bija audzinats heleniskas kulturas gara un visu dzivi veltijis grieku filozofijas studijam, bet tajas guto intelektualo bruno­jumu prasmigi pielietoja Vecas deribas tekstu skaidro­jumiem. Tapat ka diasporas ebreju lielaka da]a, vins sentevu valodu vairs neprata, rakstija tikai griekiski, to­mer palika uzticigs judaismam. Tiesa, Eisebijs gan ap­galvo, ka Filons Roma sastapies ar apustuli Pavilu, un doma, ka ebreju zinatnieks kluvis par kristietibas pie­kriteju, tacu zinatne so apgalvojumu, tapat ka daudzas citas sa baznicas rakstnieka sniegtas zinas, atzist par aplamu.

Aleksandrija, ka mes jau zinam, pastaveja liela un loti rosiga ebreju kolonija. Ebreji seit bija pilnigi hele- nizeti un runaja tikai grieku valoda, ta ka pasi savas svetas gramatas vareja lasit vienigi Septuagintas tul­kojuma. Aleksandrijas skolas ietekme daudzi no viniem Bibeles tekstu interpretacija lietoja alegorizacijas me­todi, lai sabalsotu grieku filozofiju ar Toru. Musu eras 1. gadsimta, tatad evangeliju tapsanas laika, judaisma helenizacija sasniedza savu augstako pakapi, lai gan ta nenorisinajas bez ortodoksalajam tradicijam uzticigo ebreju pretestibas.

Visizcilakais alegorisma parstavis Bibeles tekstu skaidrosana bija Aleksandrijas Filons. Vins so interpre­tacijas metodi lietoja totali, apgalvodams, ka Veca de­riba esot viena liela alegorija. Satura tieso jegu vins pilnigi noraidija, uzskatidams vardus par enam, aiz ku­ram slepjas patiesiba, bet Bibeles teli vina skatijuma zaudeja savu vesturisko realitati un kluva vienigi par simboliem, kas izsaka abstraktus jedzienus. Ta, pieme­ram, Adams vina traktejuma bija zemes saprats, Ieva — jutekliskas sajutas, Jekabs parstaveja asketiskas izdari­bas, Abrahams — zinatni, bet izaks ir zelastibas iemie­sojums.

Filons sada veida pulejas ne tikai pieradit, ka Bibele ir noslepumaina dzilas gudribas un augstakas patiesibas gramata, bet ari pieklusinat taja visu, kas atgadinaja primitivu religisku antropomorfismu un bija pretruna ar izglitoto cilveku etikas un morales izpratni. Platona, Aristotela un stoiku gara audzinatajiem diasporas ebre­jiem drosi vien derdzas daza laba vieta Vecas deribas tekstos. Vieniga izeja bija atseviskus morali apsauba­mus vai pat noteiktu nosodijumu izraisosus notikumus izskaidrot ka alegorijas, kuras esot ietverts cits, garigs saturs.

Filonisms bija drosmigs meginajums paglabt seno ebreju religiju no nicinasanas un vajasanam, kadas ta cieta grieku un romiesu pasaule, pieskirt tai monolitas filozofiskas sistemas dzilumu un cildenumu un tada karta celt tas prestizu naidigaja apkarteja vide. 5o apsverumu del filonismam vajadzeja atrast skalu un labveligu .at­balsi ebreju diasporas centros, tai skaita ari Efesa. Pa­teicoties apustula Pavila tuvam lidzstradniekam un Filona maceklim Apollam no Aleksandrijas («Apustulu darbi», 18:24—28; Pavila vestule Titam, 3:13), filonisms izplati­jas ari kristiesu vidu. Var uzskatit par diezgan drosu,, ka ceturta evangelija autors, alegoriski interpretedams* Jezus biografiju, rikojies Filona un vina Vecas deribas skaidrojuma ietekme. Jo drosak tas apgalvojams tapec, ka Janis saja zina nebija vientuls. Filona ietekmi tacu izjuta ari Pavils un velaka laikposma tadi baznicas rakst­nieki ka Klements no Aleksandrijas, Origens un Ambro- sijs.

Filons saprata dievu ka transcendentu, no redzamas pasaules bezgala talu stavosu raditaju. Vina traktejuma tas ir cilveka pratam neizdibinams garigs, bezpersonigs iin bezmiesigs speks. Bet, ta ka jebkura materija ir lau­nums, sis' augstaka speka kontakts ar dzivi var isteno­ties tikai ar vidutaja starpniecibu, un sads vidutajs, pec Filona domam, ir «logoss». «Logoss» ir dieva vards, vina gara emanacija, materialas pasaules veidosanas un virzi­sanas instruments, visa esosa saprats un pirmcelonis, un «logoss» valda par pasauli ta, ka dvesele valda par cilveka miesu.

Filons reizumis personifice «logosu» un nosauc to par «dieva delu» vai «dieva pirmdzimto». Pieskirdams «lo- gosam» savdabigas individualitates raksturu, Filons bija uzcelis tadu ka ertu tiltu, kas lava Janim pavirzities vel talak sajos pratojumos. Ceturtaja evangelija «logoss» jau tiek pilnigi identificets ar Jezu Kristu ka dieva iemie­sojumu. Tas, kam Filona maciba ir abstraktas spekula­cijas jeb, ka nu kadam labak patik, filozofiskas metafo­ras raksturs, Janim jau apveltits ar konkreta, vienreizeja vesturiska notikuma iezimem: «logoss» iemiesojas Na- caretes nabadziga namdara dela.

Ir kads apstaklis, kas gan Filonam, gan Janim at­viegloja «logosa» idejas asimilaciju, un proti, judaisma muzsenais kopigais mantojums. Janem vera, ka «logosa» koncepcijai, lai gan tas cilme meklejama galvenokart grieku filozofija, savs ekvivalents atrodams ari ebreju religiskajas tradicijas. Kops Babeles gusta laikiem ebreju ticejumos dzilas ietekmes pedas atstajusi persiesu reli­gija — mazdaisms, kura pamatos bijusi dualistiska pa­saules izpratne. Mazdaisma pasaule sadalas gara un ma­terija, bet, ta ka materija ir greciga, tad augstakais ra­ditajs nevar ar to tiesi kontakteties un tatad ari vadit redzamas pasaules un cilveku liktenus. Saja noluka vi­nam nepieciesams vidutajs, kads Bibeles tekstos ir «gud­riba», ko reizem deve ari par «dieva vardu». «Gudriba», kas Bibeles koncepcija ir raditaja emanacija, reize ir ari patstaviga butne. Nevar but saubu, ka si talu aizvirzita personifikacija palidzeja Janim apgut tolaik lieleniskaja pasaule pazistamo «logosa» ide'ju un pielagot to kristie­tibas teologijas vajadzibam. Bet mineta «logosa» kon­cepcija, kurai kristietibas teologija ir tik butiska nozime, jo ta kluva ari par velak izstradatas trisvienibas doktri­nas iedigli, pati ir sinkretiska attistibas procesa gala pro­dukts, kura sapludusi laikmeta galvenie idejiskie stra­vojumi.

Ne mazak sarezgits ir jautajums par to, kurs isti uz­skatams par Jana evangelija autoru. Kops 2. gadsimta vi­dus visuma nostiprinajusies parlieciba, ka to sarakstijis apustulis Janis — galilietis, kurs kopa ar savu tevu un braliem nodarbojies ar zveju Tiberijas ezera, bet pec tam kluvis par Jezus macekli. Tadu uzskatu pauz baz­nicas rakstnieki Papijs, Klements ne Aleksandrijas un Origens. Pec vinu domam, ceturta evangelija autors bijis taja noteloto notikumu aculiecinieks un tapec sis sace­rejums uzskatams par drosu dveseles dokumentu.

Kadi argumenti tiek izvirziti sis tezes atbalstisanai? No Marka evangelija mums zinams, ka Jezus tiklab Jani, ka vina vecako brali Jekabu nosaucis par «perkona deliem» (Marka ev., 3:17), jo vini bijusi kvela un dedziga rakstura cilveki. Apustulis Janis savukart bijis zvejnieks, un gruti iedomaties, ka vins butu baudijis jebkadu izgli­tibu. Baznicas tradicija rada vinu ka vienkarsu, nema­citu cilveku. Par vina talako likteni pec Jezus naves mes uzzinam no" avotiem, kas nav ietilpinati Bibele. No­dodamies savai apustuliskajai misijai, vins celojis no pil­setas uz pilsetu, lidz beidzot pec daudz gadu ilgiem klai- nojumiem un piedzivojumiem apmeties uz pastavigu dzivi Efesa. Pie savu memuaru uzrakstisanas vins keries dzila vecuma. Daudzus sikumus Janis vairs nespejis at­cereties, jaucis datumus un notikumus, bet, galvenais, ta ka viss pieredzetais jau bijis tala pagatne, vins Jezus telu redzejis it ka migla titu, bez miesigam iezimem, die­viskiga oreola apstarotu. Kas attiecas uz grieku filozo­fijas ietekmi Jana evangelija, tad ta viegli izskaidrojama ar to, ka vins ilgus gadus nodzivojis Efesa, kur neap­saubami dzirdejis sarunas un diskusijas par dazadam filozofiskam koncepcijam.

Tie, kas apustuli Jani uzskata par vina varda nosaukta evangelija autoru, balstas ari uz daudziem tekstologis- kiem kriterijiem. No evangelija esot skaidri redzams, ka ta autors bijis ebrejs. Dazus ar judaismu saistitus ter­minus vins citejot aramiesu valoda, un iepitie Vecas de­ribas panti nemti nevis no Septuagintas, bet gan no eb­reju originala. Turklat evangelija autors lieliski pazistot ebreju dzivi un ierazas, tapat ari Jeruzalemes templa un Palestinas topografiju. Un, visbeidzot, pec apustulu telu realistiskajiem aprakstiem varot diezgan drosi secinat, ka evangelija autors ar tiem bijis personigi pazistams.

Tacu sie argumenti daudzus nav parliecinajusi. Pat jau 2. gadsimta atradas kristiesi, kuri saubijas, vai evan­gelija autors varetu but apustulis Janis. Ta, piemeram, kristiesu «alogu» sekta, kura «logosu» doktrinu uzska­tija par keceribu, bija parliecinata, ka so evangeliju uz­rakstijis kads agnosticisma piekritejs — Kerints. Vel 3. gadsimta saubas par evangelija isto autoru laikam bijusas diezgan izplatitas, jo Romas biskaps Hipolits uz­skatija par vajadzigu publiski iestaties par apustuli Jani. Kops 19. gadsimta sakuma biblistikas specialisti so jau­tajumu peti ar zinatniskam metodem un aizvien vairak sliecas uz domam, ka evangelija autors nav varejis but vienkarss Tiberijas ezera zvejnieks.

Sa uzskata aizstavju arkartigi plasa argumentacija isuma ietverama sados punktos.

1. Visuma tiek uzskatits par drosi noskaidrotu, ka ceturtais evangelijs radies ap 95.—100. gadu jeb 65— 70. gadus pec Jezus naves. Cik vecs tolaik vareja but apustulis Janis? Ja pienemsim, ka, sastopot Jezu, vinam bija gadu 20—25, tad evangeliju butu uzrakstijis vismaz 85—-90 gadus vecs sirmgalvis. Iespeja, ka evangeliju, kam piemit tik augsts izteles lidojums, varetu uzrakstit sada vecuma cilveks, ir pavisam nieciga. Turklat pastav zi­nami noradijumi, ka apustulis Janis kritis par upuri ebreju vajasanam un tadu muzu nav varejis nodzivot.

2.  Ka izriet no Marka evangelija, apustulis Janis bija galilietis. Bet visi apstakli norada, ka evangelija autoram vajadzejis but vai nu Jeruzalemes, vai tas tuvakas ap­kaimes pastavigam iedzivotajam, jo vins so apvidu pa­zist loti labi, bet Galileja vinam ir gluzi svesa.

3.    «Logosa» ideja ir dzila kosmologiska koncepcija, kura censas izskaidrot pasaules jegu, gara un materijas, laba un launa attieksmes. Apustulis Janis, budams neiz­glitots cilveks, so ideju tik primitiva veida, kada ta sa­stopama evangelija, spejis pielagot saviem merkiem. Vins vienkarsi nemis tolaik plasi pazistamu, m6de esosu ter­minu un, pavirsi to izprazdams, pieskiris tam tadu jegu, kurai nav neka kopeja ar Heraklitu un gnostikiem.

Tacu jautajums nepavisam nav tik vienkarss, jo evan­gelija autors, izradas, labi pazinis Platona terminologiju un idejas un visnotal redzams, ka vins baudijis helenisku izglitibu un kulturu. Ta, piemeram, Platona ietekme vins palaikam sava izklasta lieto dialektisko metodi. Jezus uzdod saviem sarunu biedriem jautajumus, verigi ieklau­sas vinu atbildes, bet pec tam, paradidams pretrunas tajas, jauna, neparasta skatijuma izgaismo diskusijas objektu. Aptuveni tapat, ka to savos Platona dialogos dara Sokrats. Un tulit rodas jautajums: vai patiesi vien­karss zvejnieks no provincialas Galilejas butu spejis ap­gut tik attistitu un izsmalcinatu literaru tehniku? Vairums petnieku uz so jautajumu atbild noliedzosi.

Sakara ar to radas meginajumi identificet evangelija autoru ar kadu citu Jani. Runa ir par varda nenosauktu Jezus miloto macekli, kurs vairak reizu paradas evange­lijos. Tas ir tas pats maceklis, kurs pedeja vakarediena laika «sedeja pie Jezus krutim» (Jana ev., 13:23), ka vie­nigais no viniem, nepameta savu skolotaju naves stunda, bet Jezus pie krusta vina gadibai noveleja savu mati.

Sis maceklis ne tikai ka nepiedereja pie divpadsmit apustulu saimes, bet vispar daudzejada zina no tiem at­skiras. Vispirms mes varam secinat, ka vins bijis turigs Jeruzalemes pilsonis. Ka augsta priestera pazina (Jana ev., 18:15) vins pils pagalma varejis ievest Peteri, kuru durvju sargs pirms tam nav gribejis ielaist. Efesas bis­kaps Polikrats (2. gs. beigas) apgalvo, ka Janis, Jezus milotais maceklis, bijis ebreju priesteris un ka vins ap­bedits Efesa. Jana evangelija 21. nodala lasam, ka tiesi sis maceklis, kuru Jezus iemilojis, «so visu ir uzrakstijis» un ka «vina lieciba ir patiesa» (21:24). Diemzel 21. no­dala ir velaks iespraudums, ko drosi vien izdarijis kads no evangelija redaktoriem, tapec tas pieradijuma speks ir visai apsaubams.

Teze, ka ceturta evangelija autors esot Jezus milotais maceklis, ticigajiem ir visai pievilciga, jo sada gadijuma to butu uzrakstijis viens no Jezum vistuvakajiem cilve­kiem, tatad notikumu aculiecinieks, un tadel so evange­liju varetu uzskatit par loti vertigu vestures dokumentu. Diemzel si teze balstas uz lodziga pamata, jo viss, kas tiek minets tas laba, nav nekas cits ka ticigu lauzu vel­mem atbilstosa izdoma.

So apsverumu pec vairums neatkarigo Bibeles pet­nieku ir interesejusies par vel vienu Jani ka iespejamo evangelija autoru. Runa ir par Jani Prezbiteri, kurs bijis Efesas patriarhs un dzivojis 1. un 2. gadsimtu mija. Par vinu uzzinam no piezimes Eisebija «Baznicas vesture», bet Eisebijs savukart so zinu smelis no zuduma gajusiem Papija rakstiem. Janis Prezbiteris bijis gudrs cilveks un grieku filozofijas pazinejs, tatad vinam bijusas visas do­tibas, lai uzrakstitu tadu darbu, kads ir ceturtais evan­gelijs.

Tacu ari saja gadijuma visi sledzieni dibinas uz pa­visam isu, turklat no cita autora aizgutu piezimi. Tapec izvirzitas vel divas teorijas. Pirma no tam nosaukta par divu autoru teoriju. Tas piekriteji apgalvo, ka evangelija autors bijis Janis Prezbiteris, tikai vins savai apdarei iz­mantojis apustula Jana vai- ari Jezus milota macekla Jana atminu materialus. Sis tezes atbalstisanai starp citu tiek citets Eisebijs, kurs apgalvo, ka Efesa esot apbediti divi Jani.

Visinteresantakais un patiesibai tuvak stavosais liekas uzskals, ka ceturtais evangelijs ir kompilacija un sastav no dazadiem materialiem, kurus apkopojusi redaktori, kas pieminetaja 21. nodala nosauc pasi sevi. Sa uzskata aizstavji aizrada, ka teksta skaidri saskatamas kompila­cijas pedas. Piemeram, mes evangelija sastopamies ar parsteidzosam pretrunam: vietumis taja jauzams filose- mitisms, bet citur atkal — neparprotams antisemitisms. Virkne ainu un telu, kuri nav atrodami parejos evange­lijos, piemeram, sastapsanas ar netikli, kaju mazgasana, Lacara uzmodinasana no mironiem, miklainais farizeja un «judu valdibas vira» Nikodema tels, var noderet par pieradijumu tam, ka tradicionala Jezus biografija seit pa­pildinata ar citiem, vietejiem, tikai Efesa sastopamiem nostastiem.

Viens no tadiem komponentiem neapsaubami ir pe­deja nodala, kura atskiras no pareja teksta ka pec stila, ta ari valodas. To velak evangelijam piekabinajusi ne­zinami redaktori. Tapat ari prologs rada aizdomas, ka tas sakotneji bijis atsevisks literars darbs. Stila zina tas uz­rakstits ka himna Jezum, pasaules dieviskigajam «logo- sam» un gaismas avotam, un, pec dazu petnieku domam, atgadina to himnu, par kuru sava zinojuma keizaram Trajanam raksta Bitinijas vietvaldis Plinijs Jaunakais. Par so himnu mes jau ieminejamies 1. nodala. Plinijs zino, ka vinam padotajos Mazazijas apvidos kristiesi sa­pulcejoties ritausmas laika un dziedot kaut kadu himnu Jezum Kristum, kuru vini godajot ka dievu. Ta ka ce­turtais evangelijs radies Efesa, tatad ari Mazazija, ir pil­nigi iespejams, ka evangelija autors vai autori ir zina­jusi so himnu un izmantojusi to par prologu, protams, attiecigi apstradajot un pieskirot tam doktrinalu jegu.

No visa sacita secinams, ka meginajumi noskaidrot, kas ir evangelija autors, uzskatami par bezcerigiem. Drosi vien mes nekad neizzinasim ta isto autoru. Miklas atmi­nejums varbut slepjas Efesas drupas, jo pasas pilsetas jau sen vairs nav. Tas vieta palikusi tikai pauguri, ko samezusi mainigo un vetraino vesturisko liktenu negaisi. Sajos skumjajos gruvesos jau atrakti vecie pilsetas muri un celtnu drupas no grieku, romiesu, Bizantijas, ka ari krusta karu un muhamedanu iebrukuma laikiem. Atras­tas slavena Artemidas templa atliekas uA gigantiskas ko­rintiesu kolonnas, kas reiz rotajusas Kibeles un Serapida templus. Kada pakalna virsotne, kas pacelas pari visai apkartnei, regojas krustnesu uzcelta cietoksna sagrautie muri, bet turpat blakus skatami Jana baznicas atraktie pamati. Tautas teiksmas stasta, ka vel lidz sai dienai tur esot apslepts apustula kaps. Bet varbut tiesi saja kristiesu svetnica atrodas abi tie kapi, kurus piemin Eisebijs?

Jautajumu vel vairak sarezgi tas, ka aii Smirna ir par­liecinata, ka tiesi tas robezas esot evangelista Jana kaps.

Sodien ir gruti saja problema pasacit ko noteiktu, varbut vienigi to, ka ticigo lauzu iztele nepazist robe­zas. Efesa tacu turistiem rada ari apustula Lukas kapu, kas patiesiba ir tikai dala no paganu templa drupam, tapat ari kada nama paliekas, kura vecumdienas esot mi­tinajusies dievmate Marija.

Tresa nodala

APUSTULU DARBI UN VINU VESTULES

APUSTULU VESTULU AUTORI

Kas bija Jezus, iekams vins kluva par Kristu? Ka­das isti bija vina dzives gaitas zemes virsu?

Bibeles petnieki meklejusi atbildi uz siem jautaju­miem ari nekristiesu autoru sarakstitajos darbos, tacu, ka jau mes redzejam, maz kas tajos uzzinams. Tiesa, ne­kristiesu literatura atrodamas atseviskas atbalsis, kuras kaut kada mera apstiprina, ka Jezus patiesi dzivojis, tacu bez sa kaila fakta nekadu tuvaku zinu par vinu mes tur neatrodam.

Mums bija tiesibas ceret, ka, lai nu kam, bet Jezus pirmajiem piekritejiem un macekliem, kuri vinu perso­nigi pazinusi, butu vajadzejis parupeties, lai nakamajam paaudzem mantojuma nodotu visu, ko pasi zinaja no tiesas pieredzes. Tas tacu butu pretruna ar cilveka dabu, ja Jezus macekli necenstos paglabt no aizmirstibas pat visniecigakas zinas par vina dzivi un darbibu. Bet iz­radas, ka evangelisti ne tikai ka nesniedz pilnigaku Jezus dzives aprakstu, bet, kas visdivainakais, nemaz nav gri­bejusi to darit, jo par savu uzdevumu uzskatijusi pavi­sam ko citu neka Jezus dzives attelojumu.

Tatad, runajot par evangeliju sniegumu Jezus dzives gaitu rekonstrukcija, jasaka, ka tas ir diezgan trucigs. Turklat zinas, ko ..evangelisti savos stastijumos sniedz, biezi ir visai apsaubamas. Ka jau atzimejam, ir no­skaidrots, ka tas nedibinas uz tiesu pieredzi, lai gan cilvekiem, kuri tiek uzskatiti par evangeliju autoriem,

butu vajadzejis Jezu personigi pazit. Un tomer sie no­tikumu skietamie aculiecinieki, tapat ari Luka, vinu uz­ticibas persona un vesturnieks, ir izmantojusi citus avo­tus. Ta, piemeram, Matejs un Luka savos tekstos iekla­vusi gandriz visu Marka evangeliju.

Sodien mums jau zinams, kur slepjas sis miklas at­minejums. Evangelijus nav uzrakstijusi ne Matejs, ne Marks, ne Janis un, varbut, pat ne Luka. Tos rakstijusi vai ari no dazadiem avotiem un mutvardu nostastiem kompilejusi pavisam citi, mums nezinami autori, kuru istos vardus drosi' vien nekad vairs nenoskaidrosim. Pat katolu baznica bija spiesta atzit, ka problema par evan­geliju autoriem nepavisam nav atrisinata un ka saja virziena nepieciesami talaki petijumi.

Tatad — atkartojam velreiz — evangeliju autori nav bijusi aprakstito notikumu aculiecinieki. Tie bija kom­pilatori, kuri informaciju smelas kristiesu draudzu-folklo­ras tradicijas, kur jau tolaik, apvienojot faktus un teik­smas, bija radits kaut kas lidzigs Jezus biografijas stereo­tipam, ko dazi deve par «protoevangeliju» jeb «pirmevangeliju». Sinoptiskie evangeliji atvedinami no sada kopeja pirmavota, un tadejadi tad ari izskaidrojama to relativa saskana, kura izraisijusi parliecibu, ka evange­liju autori, budami notikumu aculiecinieki, neatkarigi cits no cita parstastijusi patiesus notikumus. So parlie­cibu nav satricinajis pat Jana evangelijs, kurs, ka mes to redzejam, tapis pavisam cita vide un neatkarigi no si­noptiska parauga ietekmes. Talab saja evangelija Jezus tels ir tik atskirigs, ka varam izvirzit jautajumu, kura versija ir patiesa — sinoptiska vai Jana sniegta. Lai ari ka tas butu, ir nenoliedzams fakts, ka Jauna deriba liek vienlaicigi noticet diviem pilnigi atskirigiem kristietibas dibinataja veidoliem.

So ieprieksejo nodalu iso kopsavilkumu izdarijam ta­pec, lai velreiz atgadinatu, cik nieciga nozime ir evan­gelijiem ka vesturisku zinu avotiem Jezus dzives pa­tiesas norises noskaidrosanai. Tacu Jaunaja deriba ir vel divi citi materialu grupejumi, kuri sava zanra pec skiet daudzsolosaki. Tie ir vispirms «Apustulu darbi», ka ari vestulu kopas, kuras piedeve Pavilam, Jekabam, Pe­terim, Janim un Judam Tadejam.

Parunasim vispirms par sim vestulem, kuras kristieti­bas vesture ir svarigs zinu avots. Visvecaka Jaunas de- ribas dala ir no Tarsas rakstitas Pavila vestules, kuras radusas aptuveni laikposma no 50. lidz 64. gadam, daudz agrak par «Apustulu darbiem». Tomer filologisku peti­jumu rezultata noskaidrots, ka no cetrpadsmit Pavilam piedevetajam vestulem vislabakaja gadijuma tikai dalu var atzit par autentiskam. Ir pat petnieki, kuri saja grupa bez iebildumiem uzskaita ne vairak ka cetras. Jau 19. gadsimta vidu so uzskatu pauda pazistamais Tibin- genes teologijas profesors Ferdinands Baurs. Paklavis vestulu tekstus filologiskai analizei, vins nonaca pie sle­dziena, ka pats Pavils patiesiba ir uzrakstijis tikai abas vestules korintiesiem, ka ari vestules galatiesiem un Filomenam.

So petijumu rezultatus ar vienu vienigu labojumu ap­stiprinaja musdienu Bibeles petnieki Edinburga — teolo­gijas profesors Makgregors un vina lidzstradnieks Mor- tons. Savos lingvistiskajos petijumos vini izmantoja skait­losanas masinu un statistiskas apleses cela neapgazami pieradija, ka vienadas stilistikas un leksikas ipatnibas raksturigas piecam vestulem, proti: romiesiem, korintie­siem (abas vestules), galatiesiem un Filomenam. Nevar but nekadu saubu, ka tas rakstijis viens un tas pats cilveks. Bet, ta ka, dibinoties uz noteiktam pazimem, pie kuram mums seit nav iespejams tuvak pakaveties, ir pie­radits, ka divas no sim vestulem (pirmo korintiesiem un vestuli galatiesiem) rakstijis Pavils, tad vins atzistams ari par parejo tris vestulu autoru.

Kas attiecas uz parejam Pavilam piedevetajam ves­tulem, tad sodien var uzskatit par noskaidrotu, ka tas rakstijusi nezinami autori, kuri atbilstosi ta laika para­zam slepusies aiz apustula varda, lai saviem sacereju­miem piedotu lielaku svaru. Vestules Timotejam un Titam, piemeram, radusas 2. gadsimta pirmaja puse, jo tajas atspogulotas tadas attieksmes kristiesu draudzes, kuras Pavila dzives laika vel nevareja pastavet. To sa­turs ir cina pret dazadam keceriskam novirzem, kuras sa­kas krietnu laiku pec Pavila naves.

Musu merkis seit, protams, nav siki aplukot visas sis problemas. Tas ir specials uzdevums, jo sie jauta­jumi ir arkartigi sarezgiti un vel ne tuvu nav galigi at­risinati. Kritiska literatura, kas apluko apustulu vestules, ir milzigi plas® un nav viegli apgustama pat tiem, kas speciali iedzilinas sajas problemas. Mes gribejam pa­nakt vienigi to, lai lasitajs visparejas linijas gutu prieks­statu par so vestulu vesturisko nozimigumu.

Ar kadiem jautajumiem tad nu nodarbojas apustulis Pavils tajas vestules, kuras vins patiesi rakstijis? Visuma vins tajas skar virkni ta laika kristiesu draudzem aktu­alu doktrinalu un moralu problemu. Tacu galvenais vina noluks bijis sludinat to teologisko ideju, kura, pateico­ties dazadu helenisma ietekmju sinkretiskai iedarbei, gan jau stihiski bija iezimejusies ta laika kristietibas centros, bet par kuras konsekventu paudeju un kvelu propagan­distu kluva tikai apustulis Pavils.

Galvenais vina maciba bija ticiba, ka Jezus Kristus bijis dievs, kurs, lai atpestitu cilveci no sakotneja greka, miris krusta nave, augsamcelies, uzkapis debesis, bet drizuma atgriezisies un nodibinas debess valstibu zemes virsu.

Sada koncepcija Jezus ka cilveks, kas lokalizets kon­kreta vesturiska situacija, atvirzas otra plana. Aizravies x ar savu viziju, kura it ka peksna apskaidrotiba vinam skita atklajam Jezus dzives un naves kosmisko jegu, apustulis Pavils nepiegrieza veribu Jezus laicigajai dzi­vei. Savas vestules vins allaz rada Jezu tikai ka «Hrestosu» (mesiju), dieva delu, pestitaju vai «cilveka delu».

Sadu Jezus tela traktejumu apustulim Pavilam atvieg­loja tas apstaklis, ka vins Jezu nepazina personiski un tapec nebija tada situacija, kada atradas tie ebreji Jana evangelija, kuri ar sausmam un izbrinu iesaucas: «Vai sis nav Jezus, Jazepa dels, ka tevu un mati mes pazis­tam? Ka tad nu vins saka: Es esmu no debesim» (Jana ev., 6:42).

Visu, ko Pavils zinaja par Jezu, vins bija noklausi­jies no citiem, galvenokart no kveliem Jezus piekrite­jiem, kuri savas sajusmas pilnajas atminas vinu atteloja ka parcilvecisku butni. Sis abstraktais traktejums, atrau­jot Jezu no visam cilveciskam iezimem un izvirzot vinu tikai ka lielas teologiskas idejas iemiesojumu, noveda pie ta, ka Pavila vestules pasa Jezus konkreta tela tikpat ka nav.

Kas attiecas uz parejam vestulem, tad daudzi petnieki (jo seviski vacu biblistikas specialists Marksens) apgalvo, ka nevienu no tam nevar uzskatit par autentisku. Specia­listu aprindas tas apzime ar terminu «pseidoepigrafi»,

kas nozime, ka to autori ir fiktivi. Tas nav rakstijusi apustuli, kuriem sis vestules piedeve, bet pavisam citi, mums nezinami cilveki no pirmo kristiesu vidus. Tagad vairs nav iespejams noskaidrot, vai vini pasi vai ari ve­lakie parrakstitaji tas piedevejusi noteiktiem apustuliem. Jadoma, ka sakuma tas kadu laiku bijusas apgroziba ka anonimi sacerejumi, un velak tas, protams, veicinajis kludu vai apzinatu mistifikaciju rasanos.

Zinama mera iznemums seit ir apustula Jana pirma vestule, ko rakstijis musu labs pazina — tas pats cilveks, kuram mums japateicas par ceturto evangeliju. Jauta­jums par parejam divam Jana vestulem ir sarezgitaks. To autori ir pavisam citas personas, kuram ar pirmas vestules rakstitaju kopigs ir vienigi tas, ka vini visi dzivojusi viena un taja pasa laika.

Tas tomer nenozime, ka Jaunas deribas vestules ka izzinu avoti vesturniekiem un religijas zinatniekiem butu bez jebkadas vertibas. Ja ari to oficialie autori (iznemot divas Pavila vestules) ir fiktivi, tad tas nav attiecinams uz to saturu. Tas ir autentiska, spontana, uz karstam pe­dam notikusi reakcija uz dazadam paradibam, kuras bija raksturigas pa pasauli izkaisito kristiesu draudzu sabied­riskajai dzivei un to parazam.

Aina, kas mums paveras, lasot sis vestules, ir parstei­dzosi bagata ar detalam un aizraujosa. Tur raditas Kris­tum ar miesu un dveseli uzticigas lauzu masas, par ku­ram varam sajusminaties. Tacu turpat lidzas redzam ne­taisnibu, draudzu loceklu intrigas un kildas, sektantiskas novirzes un nodevibu, tikumu pagrimumu un pat moralu izvirtibu.

Lai gan vestulu autopi paslepusies aiz fiktivu vardu maskas, vini ir vesturiski patiesi, jo patiesam dzivojusi un kveli cinijusies par jauno cilveku. Tacu vini nebija apustuli. Preteji tradicijas apgalvojumiem, Jezu vini per­sonigi nav pazinusi un tadel nevar tikt uzskatiti par Jezus dzives un darbibas aculieciniekiem. Tapec ari sajas vestules neatrodam neka tada, kas varetu noderet Jezus biografijas rekonstrukcijai.

trisdesmit arkartigi svarigi gadi

Pakavedamies pie apustulu vestulem, mes parle- cam pari kanoniskaja seciba piektajai Jaunas deribas gramatai — «Apustulu darbiem». Ta pelna ne mazaku, bet noteiktu apsverumu del pat lielaku veribu neka apustulu vestules, un tadel mums pie tas jaatgriezas. «Apustulu darbi» ir lidz musu dienam saglabajies vie­nigais avots, kas apgaismo agrinas kristietibas attistibas vesturi pirms 3. gadsimta un ietver arkartigi svarigu laik­posmu, proti, trisdesmit gadus no Jezus naves lidz apus­tula Pavila atbrauksanai uz Romu 61.—63. gada. No ieprieksejam nodalam mes jau zinam, cik vetrains, noti­kumiem bagats un jaunas religijas vesture nozimigs bija sis periods. Tapec zinatniekus intrigeja jautajums, kada mera patiesu laikmeta atspogulojumu sniedz «Apustulu darbi» jeb, vienkarsak izsakoties, vai tie uzskatami par ticamu vestures avotu.

Vispirms zinatniekus intereseja si darba autora un datejuma problema. Nevar but nekadu saubu, ka «Apus­tulu darbi» ir Lukas evangelija turpinajums un ka abi sie sacerejumi ir kompozicionali saliedets viena un ta pasa autora darbs, kas atbilstosi ta laika tistoklu skaitam sadalits divas dalas. To redzam jau no pirmajiem «Apus­tulu darbu» teikumiem, kuros lasams: «Pirmaja gramata, Teofil, esmu stastijis par visu, ko Jezus darijis un ma­cijis no pasa sakuma.»

Ir vel citi kriteriji, kas apstiprina, ka abus darbus sarakstijis viens autors. Filologi ar precizu statistisku metodi noskaidrojusi, ka abas dalas vieno stilistikas un leksikas identitate, nemaz nerunajot par faktu, ka autors tos abus veltijis vienam un tam pasam cilvekam — ka­dam Teofilam, kurs tiek devets par «cienijamo». Zinama pieradijuma vertiba ir ari tam, ka «Apustulu darbu» pro­logs ir it ka Lukas evangelija pedejas nodalas kopsavil­kums, tatad posms, kas abas dalas sasaista vienota stas­tijuma.

Baznicas tradicija par abu darbu autoru atzist Luku, apustula Pavila celojumu biedru, sekretaru un arstu. Ka pieradijums sim apgalvojumam, starp citu, tiek minets fakts, ka Lukas varda nosauktaja evangelija lietoti daudzi medicinas termini, kuri vareja but pazistami tikai to laiku profesionalam arstam.

Tomer jautajums nav tik vienkarss, ka varetu likties. Mes nedrikstam aizmirst jau citkart atgadinato patiesibu, ka evangeliji sakuma nonaca lasitaju rokas ka anonimi darbi, pirms tos piedeveja noteiktiem autoriem. Tapec mutvardu tradicijai, kura tik biezi pievil, sai gadijuma nav un nevar but kategoriska pieradijuma speks.

Lukas vards abu gramatu tekstos neparadas nevienu reizi. Ka nu vareja atgadities, ka vins peksni tika atzits par to autoru? Meklejot atbildi uz so jautajumu, mes tagad varam izsacit vienigi minejumus. Drosi vien bija saglabajusas atminas, ka Luka bijis apustula Pavila lidz­gaitnieks, talab pienemumu, ka vins ir so abu Jaunas deribas gramatu autors, vareja viegli izraisit tas apstak­lis, ka trijas Pavilam piedevetajas vestules minets Luka. Apstridamaja Pavila otraja vestule Timotejam (4:11) un autentiskaja Pavila vestule Filomenam (24) Lukas vards gan pieminets lakoniski autora citu biedru vidu, ipasi to neizcelot. Toties vestule kolosiesiem par Luku runats plasak, nosaucot vinu par «milo arstu». Nelaime tikai ta, ka saja vestule sastopami anahronismi un daudzi Bibe­les zinatnieki to atzinusi par neapstridamu apokrifu. Ta­del butu secinams, ka so vienigo piezimi, kas pauz it ka personiski dzilaku attieksmi pret Luku, nav uzrak­stijis Pavils.

Neatgriezisimies vairs pie si jautajuma. Tikai velreiz atgadinasim autora parsteidzosi lielo atkaribu no svesiem avotiem, ka ari vina paradumu lietot beletrizaciju, lai stastijuma fabula aizpilditu robus, kas radusies konkretu zinu trukuma del. Sis trukums gruti izskaidrojams, jo Pavila biedram tacu vajadzetu but cilvekam, kam bija pieejami pasi pirmavoti. Bet vinam, piemeram, nav zi­namas Pavila autentiskas vestules.

Par to, kada iedzilinasanas nepieciesama sada veida petijumos un filologiskaja analize, liecina arguments, kuru Bibeles petnieki atklajusi pasos «Apustulu darbu» tekstos. Ta, 20. nodala lasam, ka celojuma uz Siriju ar Pavilu kopa braukusi Sopatrs, Aristarhs, Sekunds, Gajs, Timotejs, Tihiks un Trofims. Turpreti Luka nav piemi­nets. Un tomer turpmakie teikumi sniegti daudzskaitla pirmaja persona: «mes aizbraucam», «mes nonacam», «ja mes butu sapulcejusies», «mes, iekapusi kugi, braucam talak».

No ta vajadzetu secinat, ka so atminu autors nav Luka, bet kads no nule pieminetajiem Pavila celabied­riem. Kadel gan tik atjautigs cilveks ka Luka lai pie­laistu tadu neizprotamu nekonsekvenci, ka vins savu vardu Pavila cela biedru uzskaitijuma nepiemin, bet ve­lak ne no sa, ne no ta raksta: «mes to darijam»? Dazi Bibeles tekstu skaidrotaji izsacijusi pienemumu, ka Luka ta rikojies aiz kautribas. Bet, ja mes ari pienemtu so apsaubamo hipotezi, tad rastos jautajums, ka gan Luka nebutu pamanijis, cik maldinosa neskaidriba rodas saja vina stastijuma fragmenta.

Pastav vel kads cits skaidrojums. Verigu lasitaju drosi vien bus parsteidzis tas apstaklis, ka Bibeles panti, ko biblistikas specjalisti apzime ar terminu «mes», stasti­juma veido it ka atsevisku grupu. Ta ka pastav noteiktas pazimes, ka «Apustulu darbi» daudzu gadu tecejuma vairakkart parstradati un paplasinati, tad nav izslegts, ka sie teikumi patiesiba ir kada celojuma dienasgramatas fragmenti. Bet, vai sas dienasgramatas autors bijis Luka, to mes nezinam un diemzel laikam nekad ari neuzzi­nasim.

Jautajums par «Apustulu darbu» rasanas laiku ir vien­karsaks, lai gan ari seit pastavejusas domstarpibas. To teksta nav atrodams neviens majiens par Jeruzalemes nopostisanu, un dazi skaidrotaji to uzskatija par pietie­kamu pieradijumu, ka si gramata radusies pirms 70. gada. Diemzel vini nenem vera mums jau zinamo faktu, ka «Apustulu darbi» ir Lukas evangelija otra dala, ka tas ir divas dalas sadalits darbs, ko uzrakstijis viens un tas pats autors. Bet Lukas evangelija, ka jau mums zinams, konstatetas atbalsis par Jeruzalemes nopostisanu un pat par Kristus piekriteju vajasanam keizara Domiciana laika, bet Domicians valdija no 81. lidz 96. gadam. Tada gadijuma «Apustulu darbiem» jabut uzrakstitiem, ja ne velak, tad vismaz viena laika ar Lukas evangeliju, t. i., ap 90. gadu.

Datejuma problema nav tik maznozimiga, ka varetu likties. Biezi vien vesturiska sacerejuma vai atminu tica­miba vertejama atkariba no ta, kad tas radies — paris gadus vai dazus gadu desmitus pec aprakstamajiem no­tikumiem. Jo seviski, ja tas nebalstas uz noteiktiem avo­tiem, bet lidzigi «Apustulu darbiem» atvedinams no ne­noteiktiem mutvardu nostastiem un maldigas cilveku atminas.

Lasot «Apustulu darbus», mes tudal pamanam, ka kristietiba jau kops tas pirmsakumiem verojamas skel­sanas tendences. «Apustulu darbi» ir stastijums par to, ka jauna religiska kustiba, kas sakotneji bija radusies judaisma klepi, dramatiskos konfliktos pamazam atbrivojas no t. s. «Toras juga», piemeram, no tadiem ritualiem prieksrakstiem ka apgraizisanas procedura, kura kaveja atrast kristietibai piekritejus grieku un romiesu vidu. Si evolucija no judeokristietibas izolacionisma Jeruzaleme lidz apustula Pavila universalismam, no Palestinas pe­rioda aprobezotibas lidz jaunas religijas pasaules kar­jerai tadas Vidusjuras kulturas loka pilsetas ka Antio- hija, Efesa, Korinta, Atenas un Roma rod savu izpausmi ne tikai stastijuma teksta, bet ari sacerejuma kompozi­cija. Tas iedalas divas gandriz vienlidzigas dalas, no kuram pirma aptver divpadsmit nodalas, kas veltitas no­tikumiem Judeja, Samarija un Sirija, bet parejas ses­padsmit nodalas ir Pavila triju misijas celojumu apraksti, kur darbiba risinas romiesu un grieku pasaule un bei­dzas ar Pavila piespiedu uzturesanos Roma.

UGUNIGAS MELES

Apustulu darbu» autors dziva un telaina stasti­juma mus ved no epizodes uz epizodi, neveriga bezru­piba izdzesdams robezas starp realo un pardabisko pa­sauli. Patiesi vesturiski notikumi jo biezi taja mijas ar visdazadakiem brinumiem un engeli cilveku izskata ar­vien ierodas, lai steigtos paliga, kad to iejauksanas ir nepieciesama.

Viss sakas ar majestatisko debesbrauksanas ainu. Vis­pirms, sev par lielu parsteigumu, mes uzzinam kaut ko tadu, ko evangelisti nez kapec noklusejusi, un proti, ka Jezus pec augsamcelsanas vel cetrdesmit dienas pavadijis zemes virsu kopa ar saviem macekliem. Bet tagad, no tiem atvadijies, vins visu acu prieksa pacelas augsup, izgaisdams makonos. Apmulsusajiem macekliem paradas divi engeli un pazino prieka vesti, ka Jezus atkal atgriezisoties zemes virsu.

Pec tam mes sastopamies ar Peteri. Pateicoties vinam, uzzinam par Judas talako likteni. Izradas," ka par ne­krietni " nopelnitajiem sudraba grasiem vins nopircis tiruma gabalu, tacu driz vien Judu ker taisnigs sods — kadu dienu vins «uz vaiga nokritis, ir vidu parspradzis, un visas vina ieksas izgazusas» («Apustulu darbi», 1:18).

Pastastijis par nodeveja nozelojamo galu, Peteris gada, lai tuksa nepaliktu vieta Jezus maceklu pulka. No diviem kandidatiem lozejot tiek izvelets Matejs, un apus­tulu skaits atkal ir divpadsmit.

Kad pienaca Vasarsvetku diena, Jezus macekli atkal sapulcejas kada Jeruzalemes nama. Peksni telpa, kura vini atradas, «no debesim naca rukona, it ka stiprs vejs pustu». Tai pasa bridi viniem paradijas uguns meles, «kas sadalijas un nolaidas uz ik vienu no tiem,» un «visi tika piepilditi ar sveto garu un saka runat citas meles, ka gars tiem deva izrunat» («Apustulu darbi», 2:2—4).

Jeruzaleme taja laika uzturejas daudz diasporas eb­reju svetcelnieku, kuri, neraugoties uz piekersanos tevu tevu ticibai, ikdiena parasti runaja tikai to zemju valo­das, kur jau kops daudzam paaudzem bija dzivojusas vinu gimenes. No debesim nakosa neizskaidrojama ru­kona vinus liela bara sapulceja pie nama, kur atradas apustuli. Kada gan bija vinu izbrina, redzot, ka sie «ne­macitie un vienkarsie cilveki» («Apustulu darbi», 4:13), tala nomale dzivojosie zvejnieki, peksni kluvusi par poliglotiem un runa to zemju valodas, no kuram seit ieradusies svetcelnieki.

Tomer, izlasijusi so neparasto nostastu lidz galam, mes sakam saubities, vai patiesi ta viss bija noticis. Vai­nigs pie ta ir pats «Apustulu darbu» autors, kurs nez kadel sak runat pats sev pretim. Un proti, izradas, ka ne visi klatesosie bija parsteigti, jo vinu vidu atradas ari tadi, kuriem Galilejas zvejnieku uzvediba izlikas vien­karsi piedauziga un kuri, ka par to sudzas pats autors, zobojusies, sacidami: «Tie ir salda vina pilni» («Apus­tulu darbi», 2:13). Bet Peteris, vinus aizstavedams, diez­gan divdomigi saka: «Sie nav piedzerusi, ka jums skiet, jo ir tikai dienas tresa stunda» («Apustulu darbi», 2:15).

Seit mes saduramies ar visai apgrutinosu alterna­tivu: vai nu apustuli runaja svesas meles, izraisidami ap­brinu, vai ari vini, klausitaju zobgaligu piebilzu pavaditi, melsa visadas blenas, ka to palaikam medz darit parak daudz vina iebaudijusi lautini. Ja mes ari puletos rast izeju no sis dilemmas, izvirzot argumentu, ka zobgali drosi vien nebus pratusi tas valodas, kadas apustuli to­brid runaja, un tapec uztverusi vina vardus ka aplamu vervelesanu, tad tomer bez atbildes paliek jautajums: vai vareja notikt, ka zobgalus nesamulsinaja tik neparasti fenomeni, ka no debesim nakosa rukona un ugunigu melu paradisanas virs apustulu galvam, un neatnema viniem patiku izsacit nepiedienigas nirgas.

Protams, veltigas butu pules censties izdibinat, ka «Apustulu darbu» autors nav ieverojis sis brecosas pret­runas. Mineta nekonsekvence tomer uzvedina mus uz aprakstita notikuma pedam un to turpmakiem parveido­jumiem, ar vardu sakot, parada ta pirmatnejo cilmi. Lie­kas, ka stastijuma fragments par zobgaliem nav nekas cits ka paliekas no kada vecaka, velak nekritiski jau­naka versija iekauseta nostasta. Citadi ir gruti izskaidrot logiskas saiknes trukumu starp vestijuma atseviskiem komponentiem.

Pamata visam sim notikumam ar ugunigajam melem ir psihologiska paradiba, ko deve par glosolaliju. Ta dibinas uz to, ka religiska eksaltacija nokluvusi cilveki iekrit transa un izdod neartikuletas skanas, kas var radit iespaidu, ka vini runa kada eksotiska valoda.

Mistisku halucinaciju izraisita glosolalija senatne ne­bija nekads retums un atgadijas ari Kristus piekriteju vidu. Mums tas zinams no Pavila pirmas vestules korin­tiesiem, kur starp citu lasam: «Pasaule, ka zinams, ir daudz dazadu valodu, un nav neka bez valodas. Un, ja es kadu valodu nesaprotu, tad es busu runatajam svesi­nieks, un runatajs bus man svesinieks… Tadel, kas me­les runa, lai ludz dievu, ka vins to var ari izskaidrot. Jo, kad es, meles runadams, ludzu dievu, tad mans gars gan ludz, bet mans prats paliek neaugligs» (14:10—11; 13—14). Un mazliet talak: «Bet draudze es gribu labak piecus sapratigus vardus runat, lai citus pamacitu, neka desmit tukstos vardu meles» (14:19).

No sacita neapstridami izriet, ka Pavils glosolaliju no­sodijis un apzinajies, ka cilveki sada stavokli murgo, nevis runa svesas valodas. Pirma vestule korintiesiem ir viens no vecakajiem Jaunas deribas tekstiem, un, ja pie­nemam, ka Pavils nebija vientuls sava sapratigaja no­vertejuma, tad var uzskatit par diezgan drosu, ka sa­kotneji vairumam Kristus piekriteju pret glosolaliju bi­jusi negativa attieksme. Sis nostadnes relikts tad nu ari ir epizode ar zobgaliem Lukas stastijuma, kura svini­gaja aina ar sveta gara nolaisanos par apustuliem ienes ironisku saubu toni.

«Apustulu darbos», tatad hronologiski velakas izcel­smes dokumenta, ir noradijumi, kas lauj mums spriest, ka ar laiku — drosi vien vispar izplatito helenisko mis­teriju un, ka mes to vel redzesim, ari judaisma tradiciju ietekme — si negativa attieksme izmainijusies. Arvien vairak kristiesu saka domat, ka religiska eksaltacija ir tads dveseles stavoklis, kas iezime cilvekus, par kuriem nolaidies svetais gars, un talab sada stavokli nokluvusie izredzetie nevis vervele, bet runa svesas valodas.

Acimredzama nesaskana ar Pavila macibu Luka visai pacilati pastasta, ka romiesu virsnieka Kornelija nama tiesi sads mistisks pagodinajums pieskirts paganiem, ku­rus nule bija atgriezis Peteris: «Un ticigie judi, kas Pe­terim bija lidz, izbijas, ka sveta gara davanas bija iz­lietas ari par paganiem. Jo vini tos dzirdeja meles ru­najam un dievu teicam» («Apustulu darbi», 10:45—46). Atskiriba nostaja ir skaidri redzama: sava vestule Pavils izsaka parmetumus un aicina atjegties, bet «Apustulu darbos» sastopamies ar nekritisku ticibu izdaribam, ku­ras Pavils sava laika bija uzskatijis par kaitigam.

Jateic gan, ka si legenda nav kristiesu folkloras ori- ginalsacerejums. Iedvesmojoss paraugs neapsaubami bija taja laika vel dziva judaisma tradicija, pec kuras Mozus savus likumus Sinaja kalna pasludinajis septindesmit va­lodas, lai tie izplatitos visas pasaules tautas. Pats «Apus- 'tulu darbu» autors mus uzvedina uz sis judaisma ietek­mes pedam, ar Petera muti nocitedams sadu fragmentu no praviesa Joela paregojuma: «Pec tam tas notiks, ka es savu garu izliesu par visu miesu, un jusu deli un mei­tas sludinas praviesu macibu, jusu vecaji sapnus redzes, jusu jaunekli redzes paradisanas. Ir par kalpiem un kal­ponem tanis dienas es izliesu savu garu» (Joela gramata, 2:28—30).

Cik sarezgita gan ir si patiesiba vientiesiga nostasta cilme! Ja taja nebutu piemineta zobgalu klatiene, tas ap­slepta slanaina struktura varetu palikt nepamanita. Sada veida pieminejums, kas ienes tik uzkritosu nesaskanu vispareja sviniguma un sacildinajuma gaisotne, izskaidro­jams tikai ar to, ka sakotneja versija savijusies ar hro­nologiski velaku nostasta.

Bet miera mums vel arvien nedod jautajums, kapec gan Luka, budams cilveks ar labi izkoptam literata spejam, nav no teksta izmetis pieminejumu par neticigo zobgali­bam, kas ir tik krasa pretruna ar visa stastijuma sakralo noskanu un ieceri. Tomer, ta ka mes jau no citiem avo­tiem zinam, ka «Apustulu darbos» ir fragmenti, kas lie­cina par sa sacerejuma kompilativo raksturu, mums ir pamats domat, ka parrunajamo nostastu «Apustulu darbu» teksta ieviesis kads velaks, mazak kritisks kom­pilators, tiesi parnesdams to no folkloras tada pasa ne­izkopta un nepielagota varianta, kada tas bija izplatits ta laika kristiesu draudzu mutvardu tradicija.

No musdienu racionali domajosa cilveka nevaram pra­sit, lai tas noticetu sim naivajam, tautas iztele sadoma­tajam teatralajam inscenejumam ar peksno no debesim nakoso rukonu, ugunigajam melem un Genecaretes ezera zvejniekiem, kuri piepesi kluvusi par poliglotiem. Mus­dienu lasitajam tuvaks ir to Bibeles skaidrotaju viedoklis, kuri apustulu dieviskigaja sacildinajuma redz tikai alego­risku lidzibu, kas pamato Jezus tieso maceklu izcilo un vadoso lomu baznica.

Sadu, legendu saceretajiem ierosmi drosi vien ne­vilus bus sniegusi jaunas ticibas sludinataji, kuri lidzigi Pavilam celoja no vienas draudzes uz otru, apstadamies visur, kur pie ebreju lugsanu namiem izveidojas pirmo kristiesu kopienu iedigli. Ta ka viniem iznaca saskarties galvenokart ar vienkarsiem laudim, apustuli savas pa­macibas bija spiesti izmantot tadas vestijuma formas, kas vairak iedarbojas uz izteli neka sapratu, tatad telainus piemerus no pasas dzives, dazadus nostastus un alegori­jas. Lidziba ar taja ietverto pamacibu Austrumos tacu bija tradicionals vestijumu un pasaku atdzivinasanas pa­nemiens, ko lietoja ari judi un pirmie kristiesi. Atcere­simies kaut vai to, ka evangelisti Jezum piedevejusi ve­selas cetrdesmit sadas lidzibas.

Sakotneji, ka jau mes aizradijam, tas bija tipiskas morali didaktiskas parabolas, tatad tiri oratoriski veido­jumi, kuriem nebija nekada sakara ar vesturisko pa­tiesibu. To merkis bija ne tikai saistit klausitaju izteli,

bet ari uzskatami parliecinat tos par sludinato doktrinu un morales pfincipu pareizibu. Tacu so lidzibu fabula vis­biezak bija tik ietekmiga un skietami realistiska, ka to fiktivais raksturs atri vien aizmirsas. Kas viena draudze bija radies sludinataja oratoriskas degsmes ietekme, tas, no mutes mute izplatidamies, citur jau tika uztverts ka patiess notikums. Tadu celu drosi vien nostaigajusi ari legenda par brinumaino sveta gara nolaisanos uz apus­tuliem.

ANANIJAS UN SAPFIRAS DRAMA

Tomer ne jau visam legendam ir tik sarezgita cilme. To vidu sastopam ari tadas, kas radusas, vienigi pateicoties tautas iztelei, un tatad ir autentiski folkloras sacerejumi. Pie sis kategorijas, skiet, pieskaitams no­stasts par Ananiju un Sapfiru — nostasts, kura ieklau­sana «Apustulu darbos» laikam gan ir viena no kristie­tibas visintrigejosakam miklam.

Si satraucosa notikuma vesturiskais fons ir sads. Pe­teris, Janis un parejie apustuli, ka Luka stasta, ieradusies Jeruzaleme, drosmigi sludinajusi Kristus macibu templa pagalma, atgriezusi un kristijusi neticigos, dziedinajusi slimos un tizlos, pat pamodinajusi jau mirusos. Nerau­goties uz vajasanam, ar kadam pret tiem versusies pries­teri, ieslodzisanu cietuma un miesas sodiem, vini galu gala panakusi, ka Jezus macibai piegriezti ap pieci tuk­stosi .cilveku. Sis pirmas Kristus draudzes pamata bijusi stingra mantas kopiba. «Ticigo pulks bija viena sirds un dvesele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viniem viss bija kopigs.. . Vinu starpa ne­bija ari neviena, kam ka truktu, jo tie, kuriem bija tirumi vai nami, tos pardeva un atnesa maksu par pardoto, un nolika apustuliem pie kajam; un katram tika izdalits, ka kuram vajadzeja» («Apustulu darbi», 4:32, 34—35). Tur­pat uzzinam, ka draudzes locekli ieturejusi azaidu pie kopiga galda, ka ari kopigi lauzusi maizi, ko starp citu baznica uzskata par pieradijumu, ka sveta vakarediena rituals pastavejis jau kops pasiem kristietibas pirmsa­kumiem.

Tiesi uz sadu attieksmju fona norisinas laulata para Ananijas un Sapfiras drama. Apustulu darbibas rezultata vini bija pieversusies jaunajai sektai un kristijusies. Pa­klausidami dotajiem noradijumiem, kopienas jaunie lo­cekli pardevusi savu nekustamo ipasumu. Tomer, bida­mies nodedzinat aiz sevis visus tiltus,- vini kopeja kase nav iemaksajusi visu sanemto naudu, bet klusitem pa­turejusi ari sev ko nebaltai dienai.

Kad Peteris to uzzinajis, vins ataicinajis pie sevis Ananiju un tam parmetis, ka Ananija meginajis apkrapt sveto garu, un tad vainigais nokritis pie vina kajam ka zibens kerts un nomiris. Klatesosie jaunekli iznesusi mi­ruso ara un nekavejoties aprakusi.

Pec trim stundam ieradusies Sapfira, un apustuli no­lemusi vinu parbaudit. Ne varda nebildis par to, kas noticis ar vinas viru, Peteris apjautajies, cik vini sane­musi par pardoto ipasumu, un, kad ari vina nav patei­kusi visu patiesibu, Sapfiru sabaris sadiem vardiem: «Ka­pec jus sava starpa esat norunajusi kardinat ta kunga garu? Redzi, to kajas, kuri tavu viru aprakusi, ir durvju prieksa, un tie apraks ari tevi» («Apustulu darbi», 5:9). Ari Sapfira tulit nokritusi nedziva pie apustula kajam, un jaunekli vinu aprakusi blakus viram.

Sa stastijuma morale ir vairak neka skaidra. Taja parsteidz drastiska nesameriba starp noziegumu un sodu, liecinadama par neiedomajami formalistisku, galigi iz­kroplotu taisniguma izjutu. Taja nav ne vests no kris­tietibas sludinatas tuvaku milestibas, iecietibas un pie­dosanas. Toties sastopamies ar neapvalditu cietsirdibu un bezkompromisa fanatismu.

Apustulu parmeriga bardziba seit versas pret laulato pari, kurs no brivas gribas, ne viena nepiespiests pie­vienojies Jezus piekriteju pulkam un kuram varetu par­mest vienigi to, ka abi tulit nav spejusi atbrivoties no bailem nezinamas nakotnes prieksa.

Turklat jo nepatikamaka gaisma sis gadijums parada Peteri, un tas ir asa pretruna ar visu, kas mums no citiem avotiem zinams par so vienkarsibas un cienas pilno apustuli. Saja nostasta Peteris ne tikai aukstasinigi, bez jebkadas lidzcietibas nonave kristigai ticibai nule pieverstu cilveku, bet piedevam vel ar provokatorisku izricibu — citadi ta tacu nav nosaucama — iegruz nave

nelaimigu sievieti, kura jau ta ir sodita, zaudejot viru. Musu acis Peteri nespej attaisnot apgalvojums, ka vins so tragediju izraisijis jaunatgriezto mazticibas nopulgota sveta gara varda. Svetais gars, kurs ka bargs sogis sej bailes un iznicibu to cilveku vidu, kuri iedrosinajusies neatdot kopienai visu savu mantu, nav tacu nekas cits ka tipisks aizkaitinats dieveklis no barbariskas tumsonibas laikmetiem!

Visdivainakais seit tomer ir tas, ka daziem biblistiem, ka to liecina komentari vairakos Jaunas deribas izdevu­mos, nav ne mazako saubu par sa notikuma vesturisko patiesigumu un moralo taisnigumu. Gruti pasacit, ar ko tas izskaidrojams — ar aklu ticibu visam, kas sacits «sve­tajos rakstos», ar paradumu slept galvu smiltis, kolidz uzrodas nepatikama problema, vai ari ar bazam, ka sau­bas par viena fragmenta patiesigumu varetu izraisit kri­tisku attieksmi ari pret citiem.

Bet kristietibas autoritates saglabasanai tacu butu nepieciesams kategoriski norobezoties no si nostasta, kas liekas it ka pasa izdaudzinata pamfletista Celsa sace­rets. Jo seviski tapec, ka ta folkloristiska cilme viegli saskatama. Viss liecina,  ka tas radies manticigu lauzu vidu, kuri sada nepievilciga karta gribejusi paradit savu dievbijibu. Protams, mes nezinam, ka sis nostasts ieklu­vis Jaunas deribas teksta, bet, ta ka «Apustulu darbi» gadsimtu ritejuma vairakkart parstradati un papildinati, nav izslegts, ka tas ir velak izdarits iespraudums.

Tacu pienemsim, ka nostasts par Ananiju un Sapfiru nav vis manticigu lautinu izdoma, bet gan patiesiba. Sada gadijuma mums jaapsver, vai ta saknes nav meklejamas pagajuso laiku sabiedrisko attiecibu sistema. Varbut soda necilveciga bardziba, kas kera nule kristietibai pieversto preceto pari, butu uzskatama par pilnigi saprotamu skar­bos apstaklos dzivojosu, pie stingriem morales princi­piem pieradusu un absoluti nesavtigu cilveku dusmu iz­pausmi? Sajos cilvekos vareja rasties sasutums par to, ka vinu godigaja pulka ielavijies paris blezu, kuri tulit pec kristisanas censas izvairities no pienakuma dalities sava laicigaja manta ar parejiem ticibas braliem, tada veida parkapdami nacariesu likumu par mantas kopibu.

Bet vai patiesi nacariesu vidu valdija tik idealas, skar­bas etikas iezimetas attiecibas? Talakie teikumi «Apus­tulu darbos» skiet to noliedzam. Izradas, ka nacariesi

materialos jautajumos nemaz nav bijusi tik neiecietigi, ka varetu likties, spriezot pec Petera nesamierinamas no­stajas.

Dosim vardu pasam «Apustulu darbu» autoram. Tur lasam: «Tanis dienas, maceklu skaitam pieaugot, helenistu starpa radas kurnesana pret ebrejiem, ka vinu atraitnes dieniskaja apkalposana paliekot neieverotas. Tie divpa­dsmit saaicinaja maceklu draudzi un sacija: «Nav pa­reizi, ka mes, apkalpodami pie galda, atstajam novarta dieva vardu. Tapec, brali, izredziet no sava vidus septi­nus virus, kam laba slava, sveta gara un gudribas pilnus, kam mes varetu so pienakumu uzticet; bet mes gribam ari turpmak nemitigi dievu lugt un kalpot ar vardu»» («Apustulu darbi», 6:1—4).

Lai pareizi saprastu so citatu, mums vispirms jano­skaidro dazu vardu jega. Ka «helenisti», ta ari «ebreji» uzskatami par nacariesiem, tikai ar to atskiribu, ka pirmie bija diasporas ebreji, kas runaja griekiski, bet otrie — jeruzalemiesi, kuri prata tikai aramiesu valodu. Valodas del radusies noskirtiba bija tik liela, ka pasta­veja pat atseviski lugsanu nami, kaut gan abi grupe­jumi piedereja pie vienas un tas pasas divpadsmit apus­tulu vaditas nacariesu kopienas.

Rodas aizdomas, ka sa konflikta norise «Apustulu dar­bos» ar noluku radita diezgan miglaini, it ka puloties slept ta patieso raksturu. Tacu, neraugoties uz to, iespe­jams noskaidrot dazus principialus faktus un tada veida kaut vai parupjos vilcienos rekonstruet patiesos notiku­mus. Tatad Jeruzalemes ebrejus, kuri parvaldija sektas kopigo mantu, drosi vien tapec, ka bija skaitliska par­svara, apsudz, ka vini «dieniskaja apkalposana», t. i., partikas un apgerbu sadale, darot pari «helenistu» at­raitnem. Tas bija nopietns parmetums, kurs-galu gala noveda pie atklata kivina. Apustuli acimredzot atzinusi sudzibu par dibinatu, ja jau vini piekrita, lai atbildibu par kopienas saimniecibu parnemtu «helenisti». Saja no­luka tika izveleta septinu «helenistu» komiteja ar Stefanu prieksgala, kurs bija protesta kustibas vaditajs.

Septinu viru komitejai, ka pazino «Apustulu darbu» autors, vajadzeja «apkalpot pie galda». Agrak to tulkoja tada nozime, ka vini uznemas parraudzibu par kopigiem azaidiem. Tomer pedeja laika sim izteicienam pieskir plasaku jegu. Sas jaunas interpretacijas piekriteji dibinas uz to, ka aramiesu valoda par «galda laudim» deveti nau­das mijeji, tapec ka vini savus galdus izvietojusi Jeru­zalemes templa pagalffia. Tatad jaunraditajai komitejai butu ne tikai jarupejas par produktu sadali, bet ari ja­parzina kopiga kase. «Helenisti», ka redzam, guva pil­nigu uzvaru par saviem jeruzalemiesu pretiniekiem, drosi vien tapec, ka vini, budami turigaki, ieguldija kopiena vairak lidzeklu un no vinu labas gribas tapec bija at­karigs kases stavoklis.

Bet atgriezisimies pie Ananijas un Sapfiras. Pienem­sim, ka vini iestajas kristiesu draudze tiesi taja laika, kad bija sakusas sis «Apustulu darbos» pieminetas ne­saskanas. Tada gadijuma drakonisko sodu par butiba ne­nozimigu parkapumu varetu izskaidrot ar sektas vadi­taju arkartigu satraukumu, kas vinus ari pamudinajis uz sadu nezeligu izricibu.

No otras puses, sados apstaklos mums ir vieglak sa­prast nelaimiga laulata para ricibas motivus. Viniem pa­tiesam netruka iemeslu bazam, vai tikai ari pasi neklus par lidzigas diskriminacijas upuriem ka minetas «hele­nistu» atraitnes. Novertejot situaciju Ananijas un Sapfi­ras acim, mums jasecina, ka vinu riciba izpaudas ne tik daudz egoisma un mazdusibas, ka neaizsargatu un iebie­detu cilveku passaglabasanas reflekss, neveloties nonakt pilniga atkariba no tik nedrosas, savstarpeju kivinu plo­sitas vides.

Protams, visi seit izsacitie apsverumi ir tikai mine­jumi. Tacu kaut kada mera tos apstiprina vestures fakts, ka pati baznica driz vien atteicas no sakotneji tik loti aizstavetas mantas kopibas. Atteicas nevis tapec, ka butu to gribejusi, bet gan pasas dzives spiesta. «Apustulu darbos» isi aprakstitie notikumi liecina, ka jau loti agri kristiesu vide sacies dezintegracijas process. Un ir zi­nams, ka sada veida parkartojumi nenoris bez konflik­tiem. Drosi vien ari seit so procesu pavadija dramatiska sasprindzinajuma brizi un varbut neiztika pat bez cil­veku upuriem.

Vai tapec nebutu iespejams, ka nostasta par Ananiju un Sapfiru ietverta hagiografiski parveidota atbalss par vienu no sadiem tragiskiem notikumiem, kas dzilak par citiem iespiedusies tautas kolektivaja atmina? Ja uzska­tisim par iespejamu atbildet uz so jautajumu apstiprinosi, tad so nostastu nevaretu atzit par tautas izteles augli,

ka mes to sakuma darijam, bet gan par vienu no tiem piemeriem, kuri apstiprina domu, ka teiksmas biezi vien atrodams kads vesturiskas patiesibas kodols.

STEFANA MOCEKLA NAVE

Pec epizodes ar Ananiju un Sapfiru «Apustulu darbos» seko stastijums par Stefana darbibu un mocekla navi. Tas ir interesants ne tikai sava dramatisma pec, bet galvenokart talab, ka lauj izdarit virkni interesantu secinajumu, kuri sniedz dzilaku ieskatu agrinas kristie­tibas attistibas celos.

Vispirms mes uzzinam, ka strids par mantas sadali, kas bija tiesais iemesls «helenistu» atklatajam dumpim, patiesiba iezimeja daudz dzilakas un seku zina nozimi­gakas pretrunas, neka tas varetu likties. «Helenisti» un Jeruzalemes nacariesi bija divi stipri atskirigi Kristus piekriteju grupejumi. Atskiribas vinu mentalitate, para­zas, domasanas veida, bet vispirms attieksme pret juda- ismu bija tik dzilas, ka pat kopiga ticiba Jezus mesi­jas lomai nespeja tas izlidzinat. «Helenisti», jau kops bernibas uznemdami grieku kulturu, pieradusi pie Vidus­juras baseina biezi apdzivoto metropolu demokratiska­jam brivibam, visuma bija liberali domajosi cilveki. Siem cieminiem no plasas pasaules drosi vien smiekliga un pretiga likas provinciala aprobezotiba, kas piemita vinu Jeruzalemes ticibas braliem, kuri sevi uzskatija par orto­doksaliem ebrejiem un stingri ieveroja visus judaisma prieksrakstus.

Nav gruti iedomaties, kads satraukums parnema le­nigos, templim uzticigos nacariesus, kad vinu pulka no­teicosu vardu saka iegut «helenisti», jo seviski jaunais agitators ar kvelo temperamentu un ugunigajam runas davanam — Stefans, kura drosmigie uzskati vareja radit sektai lielas briesmas. Un patiesi, vinu bazas driz vien attaisnojas visai tragiska karta. Stefanu apcietinaja un nodeva sinedrija tiesai. Liecinieki vinu apsudzeja, ka tas savas runas zaimojis dievu, paregodams, ka templis tiksot nopostits, un apgalvodams, ka Jezus vardi stavot augstak par Mozus likumiem.

Ka jau asa rakstura cilveks, Stefans tiesa neaizstave­jas, bet gan pienema apsudzetaja pozu. Dibinadamies uz Veco deribu, vins dedziga runa parmeta ebrejiem, ka jau kops patriarhu laikiem vini allaz uzstajusies pret dieva gribu, lidz beidzot situsi krusta Jezu. «Jus, stur­galvji, ar neskistam sirdim un nedzirdigam ausim, jus vienmer pretojaties svetajam garam, ka jusu tevi, ta ari jus. Karu no praviesiem jusu tevi nav vajajusi? Vini no­navejusi tos, kas ieprieks sludinajusi taisna naksanu, kura nodeveji un slepkavas jus tagad esat kluvusi…» («Apustulu darbi», 7:51—52).

Pargalviga runa, protams, izraisija neredzetu satrau­kumu. Saniknotais pulis, ko uzkudija fanatisks farizejs, varda Sauls, izvilka Stefanu arpus pilsetas un nometaja ar akmeniem. Sajos dramatiskajos apstaklos mes pirmo reizi sastopamies ar velako apustuli Pavilu, genialo kris­tietibas izplatitaju.

Nostasta par Stefana mocekla navi ir zinami robi, kas izraisa butiskas pardomas. Lasot tekstu, rodas iespaids, ka pulis aizvilcis Stefanu, izjaukdams tiesas izmekle­sanu, un tapec sinedrijs nav paguvis vinam formali pie­spriest naves sodu, nometajot ar akmeniem, kads ebre­jiem bija parastais sods par dieva zaimosanu. Bet tulit talak lasam, ka soda izpilditaji nolikusi savas drebes pie kada jaunekla kajam, «kam vards bija Sauls» («Apustulu darbi», 7:58). Sis apstaklis preteji musu pienemumam drizak liecina par to, ka ticis izpildits likumigs tiesas spriedums, nevis notikusi patvariga izrekinasanas. Ir zi­nams, ka ebreju tiesvediba bija nostiprinajusies tradicija, pec kuras naves sprieduma izpilditaji, gatavodamies no­tiesato nometat ar akmeniem, savas virsdrebes nolikusi pie apsudzetaja kajam.

Ta mes galu gala ari nezinam pateikt, vai pie Stefana naves vainojami priesteri vai ari tikai Sauls. No stasti­juma varetu secinat, ka Sauls, velakais Pavils, vajajis «helenistus» pats uz savu roku, bet velak sava runa ke­ninam Agripam vins divas reizes pasvitro, ka darijis to priesteru uzdevuma.

Ar Stefana mocekla navi aizsakas visparejs vajasanu vilnis, un saja terora Sauls ar savu nezelibu un fana­tismu ienema pirmo vietu. «Apustulu darbu» autors par vinu bez aplinkiem saka, ka «Sauls postija draudzi, gaja pa namiem, tverdams viriesus un sievietes, un nodeva tos cietuma» («Apustuju darbi», 8:3). Bet mazliet velak vins tiek pieminets ka cilveks, kurs «vel draudus un navi snakdams pret'ta kunga macekliem, gaja pie augsta priestera un ludza no ta vestules sinagogam Damaska, lai, atradis kadus sis macibas piekritejus, viriesus vai sievietes, tos saistitus vestu uz Jeruzalemi» («Apustulu darbi», 9:1—2).

Vajatos parnema panika. Kas vien vareja, pameta Je­ruzalemi un mekleja patverumu citos novados. Ta jau pirms Pavila misijas celojumiem radas jauni kristietibas centri Judeja, Galileja, Samarija, Fenikija, Kipra, bet jo seviski helenisma briniskigaja metropole Antiohija. Driz vien jauni kristietibas piekriteji tika ieguti ari citas tau­tas, vispirms tadas, kuras runaja grieku valoda. Viens no «helenistu» septinu viru komitejas locekliem, Filips, Samarija kristietibai pieversis Etiopijas keninienes gal­minieku, bet Peteris kristijis romiesu virsnieku Korneliju un vina saimi un, par spiti ebreju religijas prieksrak­stiem, nevilcinajies pat sesties ar tiem pie viena galda.

Stastijuma par vajasanam atrodam noradi, kurai pa­teicoties uzzinam, ka kristiesi izklidusi, «iznemot apus­tulus» («Apustulu darbi», 8:1). Sis norades lakonisms ir intrigejoss, tas skubina uz pardomam un minejumiem. Kapec apustuli, par spiti asinainajam vajasanam, palika Jeruzaleme? Verigak ielukojoties «Apustulu darbos», va­ram konstatet, ka apustulu stavoklis vajasanu-laika ne­maz nav bijis tik draudigs, ka varetu likties pirmaja acu uzmetiena. Sev par parsteigumu, mes uzzinam, ka vajato nacariesu vadoni ne tikai nav slepusies, bet izturejusies ta, it ka tiem vispar nekas nedraudetu. Ta vien liekas, ka vajasanu lavina gajusi viniem secen, tos nemaz neskar­dama. Sas situacijas divainibu vel vairak pasvitro fakts, ka ari tiem kopienas locekliem, kurus vini tiesi aprupeja, vajataji nenodarija nekada launuma.

Tiesa, apustuli divi reizes ka apsudzetie stajas si- nedrija prieksa, tacu tas notika pirms Stefana nometasa- nas ar akmeniem un pirms bija sakusas vajasanas, tatad tam nebija nekada sakara ar Saula teroristisko akciju. Turklat apustuli abos gadijumos driz tika atbrivoti — pirmo reizi pec izteikta bridinajuma, otro — pec sausti­sanas. No Gamaliela aizstavibas runas redzams, ka tiesu spriedosie priesteri nepavisam nav uztraukusies, kad vins izvirzijis argumentu, ka maciba par jauno mesiju nakot no dieva un tapec esot patiesa. Acimredzot tas bija ju­daisma ietvaros norisoss doktrinals strids jeb viens no daudzajiem disputiem, kadi tolaik Jeruzaleme notika starp dazdazadam judaisma sektam un stravojumiem. Drosi vien so iemeslu pec apustuli, neraugoties uz tiem izteikto bridinajumu, nejutas spiesti ierobezot vai nokon- spiret savu misijas darbibu. Vel aizvien vini publiski uz­stajas pilseta un templa pagalma, un jeruzalemiesi viniem nelika cela nekadus skerslus.

Bet kads bija stavoklis pec lielajam vajasanam? Mums vispirms parsteigumu sagada tas, ka apustuli pec pasu gribas un neviena nepiespiesti var gan aiziet no pilsetas, gan ari brivi taja atgriezties, bez jebkadiem skersliem uzturot kontaktus ar jaunajiem kristietibas centriem ci­tas zemes un pilsetas. Ta, piemeram, Peteris un Janis steidzas uz Samariju paliga Filipam paganu atgriesana. Velak Peteris dodas uz Lidiju, Jopi un Cezareju, kur vins dziedinajis slimniekus un pat no mironiem pamo­dinajis meitinu Tabitu. Vina misijai bija ari tads pana­kums ka romiesu virsnieka Kornelija pieversana kristie­tibai.

Par to, ka nacariesu kopiena turpinajusi pastavet un darboties ka organizacija, mes uzzinam no netiesiem, to­mer diezgan drosiem avotiem — no paris raksturigam piezimem. Ja kopiena butu likvideta, ta nevaretu sutit sa­vus emisarus uz citiem kristiesu centriem, piemeram, Barnabu uz Antiohiju un «praviesus» ar lugumu glabt Jeruzalemes bralus no tiem draudosa bada. Ziedojumu cela savakto naudu atveda Barnaba un Sauls, bet, at­griezdamies Antiohija, panema sev lidzi Jani, sauktu par Marku, kuru mes vel dazu labu reizi pieminesim. Pret kopienas izsacitam apsudzibam vajadzeja aizstaveties pat Peterim, kad vinam pec atgriesanas no Cezarejas ticis parmests, ka vins edis kopa ar paganiem. Tas apliecina ne tikai kopienas ortodoksalismu, bet ari autoritati dok- trinalu jautajumu izskirsana. Sajos apstaklos «Apustulu darbu» autoram patiesam bija pamats apgalvot, ka «draudzei visa Judeja, Galileja un Samarija bija miers, un ta auga un dzivoja ta kunga bijiba un pilnam bau­dija sveta gara iepriecu» («Apustulu darbi», 9:31).

Tatad Galilejas mesijas piekriteji dzivojusi miera un iecietibas gaisotne ari Jeruzaleme. Sads stavoklis ilga lidz tam bridim, kad vini paris gadu (ap 64. g.) pirms

Jeruzalemes aplenksanas nolema izcelot aiz Jordanas, Tiesa, cetrdesmito gadu sakuma no zobena gaja boja Jana bralis apustulis Jekabs Vecakais un cietuma lika ieslodzits Peteris, tacu tas nenotika pec sinedrija riko­juma, bet gan pec Heroda Agripas paveles. Ta neap­saubami bija politiski motiveta represija un nevis reli­giskas vajasanas akts.

Piebildisim vel, soreiz gan dibinadamies uz citiem avo­tiem, un proti, uz Jozefu Flaviju un Eisebiju, ka «ta kunga bralis» Jekabs Taisnigais, kurs astonpadsmit gadu bija Jeruzalemes draudzes prieksnieks, pec augsta pries­tera Ananijas II sprieduma 62. gada tika nometats ar akmeniem. Tacu ari tas bija savrups gadijums. Jekabs, viens no agrinas kristietibas yaldzinosakajiem teliem, kuram velak piegriezisim lielaku veribu, visu savu muzu bija palicis stingrs Mozus ticibas piekritejs un, pateico­ties savai dievbijibai, baudija lielu autoritati ne tikai nacariesu vidu, bet ari visa ebreju sabiedriba. Nevienam ne prata nebutu nacis parmest vinam keceribu, tapec priestera spriedums izraisija Jeruzaleme nepieredzetu sasutumu. Ebreji iesniedza Romas prokuratoram asu pro­testu, un Ananija, kas tikai kops tris menesiem atradas virspriestera goda, tika atcelts no amata. Si notikuma norise neatstaj nekadu saubu, ka seit runa bijusi tikai par kadu konfliktu pasu ebreju sabiedriba, varbut pat notikusi personiska izrekinasanas starp neieredzeto virs­priesteri un daudz popularako Jekabu, kurs it ka butu varejis apdraudet augstas amatpersonas varu.

Cik liela mera Jekabs bijis ortodoksals judaisma pie­kritejs, mes uzzinam no Pavila vestules galatiesiem. Taja mes starp citu lasam: «Bet, kad Peteris nonaca Antiokija, tad es atklati nostajos vinam pretim, jo vins bija apsu­dzams. Proti, pirms kadi no Jekaba laudim bija nakusi, vins eda kopa ar paganiem; bet, kad sie atnaca, tad vins atravas un noskiras, bidamies no judiem. Un lidz ar vinu liekuloja ari parejie judi, un ari Barnabu vinu liekuliba aizrava sev lidz» (Pavila vestule galatiesiem, 2:11—14). No siem rugtuma pilnajiem valsirdigajiem var­diem redzam, cik liela un neparsudzama bijusi Jekaba autoritate un ar kadu nelokamibu vins saucis pie karti­bas pat sajos jautajumos svarstigo Peteri, rupedamies, lai nacariesu kopiena ne soli neatkaptos no judaisma prasibam.

CINA PAR KRISTIETIBAS KONCEPCIJU

Pec kivina Antiohija Pavila raizes nemitejas. Gan­driz visas Vidusjuras pilsetas, kuras vins apmekleja sa­vos misijas braucienos, Pavils sastapas ar niknu, pat vina dzivibu apdraudosu opoziciju no ortodoksalo ebreju puses. Sajos uzbrukumos jausama sistema, un tapec da­ziem Bibeles petniekiem radusas aizdomas, ka sos inci­dentus organizejusi agenti, kurus no Jeruzalemes sutijis Jekabs vai kads no Jekabam tuvu stavosajiem cilvekiem.

Par vienu seviski interesantu epizodi saja ilggadeja cina ap kristietibas koncepciju mes uzzinam no Pavila vestules galatiesiem. Pavils iestajas par to, ka jaunajai religijai jabut ar universalu raksturu. Vins centas pa­nakt, lai tai varetu pieslieties cilveki no paganu pasau­les, nepaklaujoties bargajam «Toras jugam», tas ir, ju­daisma rituala sikumainiem prieksrakstiem, jo seviski attieciba uz apgraizisanu. Jekabs, Peteris un citi naca- riesi uzskatija sevi par ortodoksaliem judaisma piekri­tejiem, un viniem bija gruti samierinaties ar domu, ka kopiena var ienakt judaismam svesi, ta likumiem nepa­klauti cilveki. Turpretim Pavils, apzinadamies, cik sva­rigs sis jautajums ir kristietibas talakajai attistibai, labak bija ar mieru staties konflikta ar braliem ebrejiem, neka atsacities no savas koncepcijas.

Tacu vinam ne prata nenaca, ka vairaki no jaunat­grieztajiem paganiem saja cina, telaini izsakoties, dos vinam triecienu no muguras. Bet izradijas, ka galatiesu kopiena, drosi vien paklaudamas judeokristiesu agitatoru spiedienam, pargajusi judaisma un pat ieviesusi obligatu apgraizisanas ritualu. Pavils bija satriekts, laikam nespe­dams saprast, kapec tiesi heleniskie galatiesi, kuriem nebija neka kopiga ar judaismu, peksni parvarejusi savu riebumu pret so ritualu. Tacu sa fakta izskaidrojums meklejams Galatijas kulturas un religiskas dzives kon­teksta. Galatiesi, budami keltu cilmes tauta, kadreiz bija pametusi savu dzives vietu Gallija un devusies pasaule, mekledami jaunu dzimteni. Musu eras 390. gada vini iebruka Roma, bet velak parcelas uz Mazaziju. Atnaceji Anatolija izveidoja savu valstinu un, gadiem ritot, pil­nigi helenizejas. Bet Anatolija kops neatminamiem lai­kiem pastaveja frigiesu dievietes Kibeles un vinas jau­

nekliga milaka Atija kults. Atijs bija pazistams ar to, ka neprata lekme pats sevi bija kastrejis. Pavasari, die­viskigo milnieku svetkos, tika uzvestas misterijas, kuru saturs bija Atija passakroplosanas, vina nave un aug­samcelsanas. Tapat notika procesijas un gajieni, bet vis­vairak — orgiastiskas dejas, kuru laika lidz ekstazei no­vestie anatoliesi Atijam par godu pasi sevi sakroploja.

Mits par dieva navi no passakroplosanas un vina ve­lako augsamcelsanos, protams, simbolizeja mirstosas un atkal atdzimstosas dabas ritmu. Tatad sis kults bija sais­tits ar zemkopibu — turienes iedzivotaju eksistences pa­matu. Galatiesus, kuru dzive tapat dibinajas uz zemko­pibu un kuri jau tris simti gadu bija nodzivojusi Ana­tolija, nevareja neietekmet sis kults, ko pavadija izteli rosinosas svinibas, pauzdamas no dabas kaprizem at­karigas tautas ceribas. Tapec apgraizisanas viniem ne­bija nekas svess un atbaidoss. Pietika ar specigaku im­pulsu no judaismam uzticigo ticibas bralu puses, lai ga­latiesi so senebreju ritualo izdaribu identificetu ar tau­tas tradicijas saknoto anatoliska kulta praksi.

Kad pec tresa misijas celojuma Pavils atkal iegriezas Jeruzaleme, bija pagajusi vairak neka divdesmit gadu, kops vins bija devies uz Damasku ka sinedrija agents. Sajos divdesmit gados Jeruzalemes nacariesu kopiena nekas nebija mainijies. Sekta «ta kunga brala» Jekaba vadiba vel aizvien bija tada pati ka pasa sakuma — viena no daudzam sektam Vecas deribas ietvaros.

Tadel nav nekads brinums, ka, Pavilam ierodoties pie Jekaba un kopienas vecajiem, pret vinu tulit versas ar nopietniem parmetumiem. «Brali, tu redzi, cik tukstos judu ir kluvusi ticigi,» mes lasam «Apustulu darbos», «un visi ir dedzigi bauslibas piekriteji; bet tie dabujusi zinat par tevi, ka tu visus judus, kas dzivo paganu vidu, macot atkrist no Mozus, sacidams, lai vini neapgraiza savus bernus un nedzivo pec tevu ierasam» (21:20, 21).

Pavils paklavas vecajo prasibam un septinas dienas templi skistijas no apgrecibas un nesa upuru davanas. Bet, kad, neraugoties uz so greku nozelu, sakuditais pulis gribeja ar vinu izrekinaties, Pavils izmisigi zve­reja, ka vins joprojam esot viens no viniem — ebreju valoda runajoss Mozus ticibas piekritejs.

Bet atgriezisimies divdesmit gadu talaka pagatne, Ste­fana un vina draugu tiesasanas laika. Izbrinu rada tas, ka

Sauls, uzsakot «helenistu» vajasanas, it ka neko nebutu dzirdejis par apustuliem, Tomer gruti ticet, ka tik maza pilseta, kada tolaik bija Jeruzaleme, Sauls nebutu neko zinajis par viniem. Bet sodien mes jau varam izskaidrot, ko tas nozime. Ta ka Jeruzalemes nacariesu kopiena, ka jau minets, divdesmit gados nebija ne soli atkapusies no judaisma, nevar but nekadu saubu, ka vel lielaka mera tas tapat bijis sis kopienas pastavesanas pirmaja laika. Sada gadijuma Sauls vienkarsi neredzeja nekadu atski­ribu starp nacariesiem un parejiem, tolaik dazadas sek­tas un novirzienos saskeltiem dievbijigajiem ebrejiem. Tapat nacariesu mesianisms vinu nevareja mulsinat, jo mesianisma ideju sludinaja ari citas judu sektas, kuras netika uzskatitas par keceriem, piemeram, eseni. Ticibu mesijam ebreji neuzskatija par noziegumu, jo praviesi ta atnaksanu jau izsenis bija sludinajusi. Jaunas sektas adeptiem nenema launa, ka vini par mesiju atzina Jezu, ja vien tie palika uzticigi Toras prieksrakstiem. Bet Je­kabs ar saviem biedriem ik dienas templi skaitija lug­sanas, iemantodams vispareju cienu ar savu lielo diev­bijibu, tikumigu dzivi un Mozus ticibas ritualo prieks­rakstu nelokamo izpildi.

Iemeslu satraukumam deva tikai tie Jezus piekriteji, kurus «Apustulu darbu» autors deve par «helenistiem». Ieradusies no dazadam heleniskas pasaules pilsetam, vini sokeja provincialos Jeruzalemes iedzivotajus ar b'rivam parazam un kritiskiem izteicieniem par dazadiem kuteli­giem tematiem. Dazi no siem izteicieniem jau tiesi atgadi­naja zaimosanu, keceribu un dumpi pret sinedrija varu.

Stefana aizstavesanas runa, kuras fragmentus mes ieprieks citejam, liecina, cik talu «helenisti» bija nona­kusi sava radikalisma. Stefans taja iztelo visu ebreju tautas vesturi ka nepartrauktu dieva gribas parkapsanas procesu, bet secigas ebreju paaudzes — ka noziedznie­kus, kuri slepkavojusi savus praviesus un beidzot situsi krusta ari Jezu no Nacaretes. Lidz ar to ir pilnigi skaidrs, ka «helenisti» noteikti noversusies no Vecas deribas, pretstatijusi sevi tai un pat, apzinati vai neapzinati, klu­vusi par Mozus ticibas noliedzejiem.

Tapec nav nekads brinums, ka Sauls, iecietigi izture­damies pret lojalajiem judeokristiesiem, «helenistus» uz­skatija par bistamiem avanturistiem, kurus par katru cenu vajadzeja apvaldit. Vini tacu pilseta ieviesa bis­tamu ideju diglus, kuri ebrejiem draudeja ar neparredza­mam sekam, jo vareja izraisit jukas, ko romiesi izman­totu par brunotas intervences ieganstu, un varbut pat religisko skelsanos.

Vai Saula attieksme pret abiem nacariesu nogrupe­jumiem patiesi bijusi tik atskiriga, ka mes to centamies pieradit? Vai si hipoteze nav dibinata uz parak patva­ligiem pienemumiem? «Apustulu darbu» autors saja zina mums nenak paliga ar precizaku informaciju, tacu vina stastijuma atrodam dazas detalas, kuras netiesi apstip­rina musu tezi.

Ta, piemeram, lasot «Apustulu darbus», mes uzzinam, ka pec dramatiskas begsanas no Damaskas Sauls atkal paradas Jeruzaleme. Un tad notiek pavisam divainas lietas: vins dodas tiesi pie Petera un Jekaba, bet pedejie, kad Barnaba tos parliecina, ka Saula pieversanas Kristum ir patiesa, bez jebkadiem iebildumiem, uznem vinu sava sabiedriba. Un kops sa briza, ka raksta «Apustulu darbu» autors, «vins bija pie tiem Jeruzaleme, naca un gaja, drosi sludinadams ta kunga vardu» («Apustulu darbi», 9:28). Tatad Sauls bija rikojies ka cilveks, kurs neapzi­nas nekadas vainas, un ari apustuli neko nenem vinam launa.

Toties «helenisti», ar kuriem Sauls tapat gribeja sta­ties sakaros, izturejusies pavisam citadi — tie gribejusi Saulu nogalinat, ta ka vinam vajadzejis no pilsetas aiz­begt. Kapec «helenisti» versas pret Saula dzivibu ar tadu naidu un niknumu? Gluzi vienkarsi tapec, ka tiesi vini, bet nevis Jekaba laudis, bija bijusi Saula terora upuri, vini Saula vainas del bija zaudejusi savus tuviniekus un draugus un vel pavisam nesen bija spiesti begulot un slepties no Saula bendem.

«HELENISTI» UN CITI

Visi sie apstakli un notikumi neparprotami liecina, ka Jeruzalemes kristiesi jau loti agri bija saskelusies di­vas atskirigas nometnes. «Apustulu darbos» mes atrodam dazus noradijumus, kas lauj novertet, cik loti si sada­lisanas padzilinajusies kops «helenistu» dumpja un at­skelsanas laikiem. Nav jaaizmirst, ka Jeruzaleme patie­siba tolaik bija pavisam maza pilseta. Lai gan ta bija kustigu lauzu pulu parbliveta, tomer gruti iedomaties, ka Jeruzalemes pastavigie iedzivotaji vismaz pec izskata nepazitu cits citu. Vini tacu diendiena sastapas saurajas ielinas, kur gandriz varda burtiska nozime vajadzeja sa­skarties ar elkoniem, un tapat daudz laika pavadija templa pagalma, kam Jeruzaleme bija tada pati nozime ka forumam Roma vai tirgus laukumam un tautas sa­pulcu vietai grieku pilsetas. Tacu taisni neticama karta «helenistiem» kadu laiku nebija ne mazakas nojausmas, ka Sauls uzturas pilseta, satuvojies ar apustuliem un ne­trauceti uzstajas ar savu macibu vinu vidu. Par Saula at­rasanos Jeruzaleme «helenisti» uzzinaja tikai tad, kad Sauls pats bija viniem tadu zinu devis. Gruti atrast vel labaku pieradijumu tam, cik dzils jau bija kluvis skelsa­nas process starp abiem nacariesu grupejumiem.

Tacu tas vel nav viss. «Apustulu darbos» mes lasam: «Vins (Sauls) runaja ari un cinijas ar helenistiem; bet tie mekleja vinu nonavet. Brali, to manidami, vinu aiz­veda uz Cezareju un aizsutija uz Tarsu» («Apustulu darbi», 9:29—30). Tatad Jekaba laudis nav saudzejusi spe­kus un lidzeklus, puledamies paglabt Saulu no atriebeju rokam, lai gan vini nevareja nezinat, ko «helenisti» bija izcietusi no nesena vajataja. Kapec judeokristiesi izture­jas tik iecietigi? Vai tikai dveseles dziles vini nebija parliecinati, ka Sauls rikojies pareizi, apvaldidams bista­mos keceru avanturistus? Vai ari varbut vinu ricibu no­teica tikai gluzi cilveciskas piedosanas jutas, redzot, ka cilveks parsvitrojis savu baismo pagatni un tagad pie­slejies viniem? Neatkarigi no ta, kadi bija sis ricibas patiesie motivi, nenoliedzams ir fakts, ka abi kristiesu grupejumi jau tad gaja atskirigus celus un bija pat dzila naida viens ar otru.

Mes nule paradijam, ka logiskas dedukcijas cela var izlasit to, ko autors apzinati vai neapzinati noklusejis un ko it ka nevilus paudis netiesi starp rindam. Rezultati, ko mes sadas kritiskas analizes cela esam sasniegusi, ir parsteidzosi un loti noderigi, lai labak izprastu to, kas patiesam noticis kristietibas pastavesanas pirmajos gados.

Tatad mes nonacam pie secinajuma, ka Sauls nav va­jajis nacariesus ka tadus, bet gan vienigi radikala «he­lenistu» stravojuma parstavjus un vinu uzskatu galveno paudeju Stefanu. Un ne jau par to, ka «helenisti» at­zina Galilejas praviesa macibu, bet gan par vinu karei­vigo nostaju, kas pilseta vareja izraisit politiskas jukas. Ebreji sada veida manifestacijas nomaca jau pasa iedigli, bidamies — un ne bez iemesla — no romiesu okupantu brunotas intervences.

Sauls nenostajas Mozus ticibas sardze, kurai, vinaprat, no nacariesu puses nekas nedraudeja, bet gan aizstaveja iekartu, uz kuras balstijas ebreju tautas sensena sabied- driska satversme un sinedrija vara un kuru centas gazt «helenisti». Vina ricibas motiviem bija politisks, bet nevis religisks raksturs. Tapec nebus nekads paradokss, ja sacisim, ka kristiesu vajasanu tada nozime, kada par to runa baznicas tradicija, tolaik vispar nav bijis.

Sis secinajums starp citu mums ir jo interesantaks ta­pec, ka lauj dzilak izprast Pavila savdabigas ieksejas pa­saules aprises. Ka zinams, vina pieversanas nacariesu ticibai bija peksna un varetu likties paradoksala. Ta bija itin ka iekseja atklasme, kaut kas lidzigs tam, ko sodien mes medzam devet par radosu iedvesmu. Tapec nav ko brinities, ka cilveki, kuriem skaidra atmina vel bija sinedrija nesena barga emisara ekscesi, so negaidito par­vertibu uzskatija vienkarsi par brinumu.

Turpretim mes, brunojusies ar «Apustulu darbu» tek­stos smeltam, kaut ari sikam, tacu nozimigam faktogra- fiskam zinam, sodien saprotam, ka sis peksnais paver­siens patiesiba bija neizbegams, jo Saula rakstura bija visi prieksnosacijumi, lai vins klutu par Pavilu. Vispirms, ka mes to neapstridami tikam noskaidrojusi, vinam ne­bija nekadu personisku vai religisku aizspriedumu pret cilvekiem, kuri, saglabadami uzticibu judaismam, ticeja Jezus dieviskigajai misijai. Vins pret tiem ne tikai ka nepacela roku, bet patiesiba tie vinam bija pat tuvaki, neka vins sakuma bija domajis. Sauls tacu bija farizejs, bet farizeji, pretmeta saducejiem, ari ticeja dveseles ne­mirstibai, miruso atmodai un praviesu pasludinata me­sijas atnaksanai. Ticibu mesijam no parliecibas, ka tads ir Jezus, skira tikai viens solis. Un noteikta bridi cela uz Damasku Sauls so soli bija speris. Viss, ko mes par to uzzinam ka no pasa Pavila stastijuma, ta ari no «Apus­tulu darbu» autora, rada, ka tas patiesiba nebija brivas izveles akts, bet gan drizak psihologiska nepieciesamiba, kas izrieteja no vina gariga prieksnoskanojuma un feno­menali asas prata uztveres.

Rezultatiem, kadus mes guvam, rupigak parlasot tek­stu, ir nozime vel cita zina. Kada no ieprieksejam no­dalam, saskana ar Bibeles petnieku lielakas dalas do- _ mam, mes izsacijam uzskatu, ka Jeruzalemes nopostisana (70. g.) bijusi ipatneja skirtne, kas baznicas vesturi sa­dala divos skaidri iezimetos posmos: judeokristietibas faze un universalistiskaja faze, kad kristietiba izplatijas visos plasas grieku un romiesu pasaules nosturos.

Bet tagad mes nonakam pie parliecibas, ka 70. gads ir parak vels laika posms sis demarkacijas linijas iezime­sanai baznicas agrinaja attistibas posma. Si luzuma ten­dence skaidri saskatama jau «helenistu» dumpja laika, it seviski Stefana ieverojamaja runa sinedrija tiesa, jo taja skaidri samanamas skelsanas pazimes.

Atbilstosi Bibeles zinatnieku izstradatajai hronologis­kajai tabelei sie notikumi iekrit aptuveni 35.—36. gada, tatad gadus trisdesmit piecus pirms Jeruzalemes izpos­tisanas un — pats divainakais — nedaudz gadu pec Je­zus naves. Tas ir visai pamacoss fakts, jo rada, cik agri Jezus maciba sakusi atskelties no sava judaistiska celma. Ka mes jau zinam, tas notika, pateicoties t. s. «helenis­tiem» jeb grieku valoda runajosiem ebrejiem, kuriem vajadzeja pamest Jeruzalemi. Iekartojusies uz pastavigu dzivi Vidusjuras heleniskajas metropoles, vini tur kluva par kristietibas pionieriem, taja pasa laika pakapeniski paklaudamies jaunas vides parveidojosajai ietekmei.

Kristiesu draudzes, kas izauga ka senes pec lietus gar visu Vidusjuras piekrasti, iestajas aizvien jauni piekri­teji, bet siem jaunatgrieztajiem Jeruzaleme skita maza eksotiska pilsetina kaut kur tala pasaules nomale. Pa­tiesiba vini nemaz nezinaja, kas isti bijis Jezus, kadas bijusas vina dzives gaitas. Tas, ko viniem pastastija, at­tiecas uz Jezus dieviskigo sutibu, ciesanu dienam, krusta sisanu un augsamcelsanos. Vini mileja Jezu tapec, ka cilveces greku izpirksanai tas izvelejies tadu pasu navi, ar kadu tika soditi ari vini — Romas imperijas plebeji, apspiestie, kuriem nebija nekadu cilveku tiesibu. Miles­tiba, ilgas un cildinajuma, ko ticigo masas izraisija Je­zus, vini, protams, alka uzzinat, kads bijis sis cilveks, ko vins runajis, ka izturejies ikdienas dzive, kads izska­tijies. Katru zinasanu kripatinu par to vini kari uztvera un pastastija citiem.

Bet zinas no talas ebreju provinces pienaca skopas, biezi vien sagrozitas un talaja ceja zaudejusas spilgtumu. Ceribas sastapt kadu no notikumu aculieciniekiem, kuri sad un tad paradijas heleniskajas metropoles, bija pavi­sam niecigas. Vinu tacu bija tik maz, bet kristiesu skaits sniedzas tukstosos un tukstosos viriesu un sieviesu. Tur­klat sie patiesie vai ari tikai skietamie skolotaja lidz­gaitnieki, ja tos tuvak izprasnaja, parasti pievila. Vi­niem svarigs bija tikai dieviskigais pestitajs, kurs da­rija brinumus, mira krusta nave un tresa diena piecelas no mironiem. Ta bija vieniga patiesiba, kas viniem likas svariga, turpreti Jezus laicigas dzives gaitas vinu at­mina atri izbaleja. Tipisks piemers sadam noskanojumam bija Pavils. No vina vestulem, kas pieder pie kristieti­bas visvecakajiem dokumentiem, ta laika lasitajs vareja uzzinat gandriz vienigi to, ka Jezus bija miris krusta nave un pec tam augsamcelies. Vestulu autors nepiemin pat Jezus vecakus Jazepu un Mariju.

Praktiskiem cilvekiem, kuri bija pieradusi just un domat taustamos realistiskos telos, sads vakuums bija neizturams. Tapec to aizpildija tautas iztele, izdomadama burvigas, dzilas jegas pilnas legendas, nostastus un lidzi­bas, un ta, sajaucot izdomu ar faktiem, pamazam radas dieviskiga skolotaja dzives stasts. Vielu sai folkloristis- kajai dailradei ticigie smelas ne tikai savas alkas, sapno- jumos un ceribas, bet ari judaisma muzsenajas mesianis- tiskajas tradicijas un grieku religiskajas misterijas, ar kuram vini bija labi iepazinusies, grieku pilsetas itin biezi verojot sada tipa svinibas un ritualus. Tada veida gandriz vai tulit pec Jezus naves sakas si rugsana, ebreju un grieku elementu sinkretiska sakausesanas, ku­ras gala rezultata tad nu ari radas jauna religija. Tas pamatos bija Tarsas Pavila formuleta kristologija un evangeliju autoru sniegtais mitologiskais Jezus portrets, kuram patiesiba bija visai maz kopeja ar kadreiz Galileja klainojuso ebreju pravieti.

KA PAVILS KLUVA PAR APUSTULI?

Ka jau mes teicam, otra, drusku plasaka «Apustulu darbu» dala ir veltita vienigi so epohalo parvertibu gal­vena ideologa Tarsas Pavila darbibai un dzives peripeti­jam. Ta sakas ar 13. nodalu, tacu jau agrak mes sastopa­mies it ka ar ievadijumu sim stastijumam, un proti, ar nostastu par sinedrija siva agenta pareju nacariesu puse.

Pavils savu celojumu uz Damasku nepartrauca, bet, ka legenda stasta, uzturejies tur isu laiku. Turienes ortodoksalie ebreji, gribedami Pavilam atriebties par no­devibu, tik neatlaidigi tikoja pec vina dzivibas, ka Pa­vilam nacas glabties begot.. Pie pilsetas vartiem vinam uzgluneja slepkavas, tapec uzticigie piekriteji, kurus vins bija paguvis iemantot, nakts tumsa vinu ar virve iesietu kurvi nolaida no cietoksna mura.

«Apustulu darbu» autors apgalvo, ka beglis devies tiesi uz Jeruzalemi, kur, lidziba izsakoties, no vilka beg­dams, sastapies ar laci, jo turienes «helenisti» savukart bija nolemusi noslegt ar vinu rekinus. Lai paglabtos no uzbrucejiem, Pavils atkal devies beglu gaitas, lidz galu gala patveries sava dzimtaja pilseta Tarsa.

Mums pieejamie zinu avoti nezina sacit, cik ilgi Pa­vils uzturejies Tarsa. Tomer Pavila vestules atrodami no­radijumi, no kuriem secinams, ka vins tur nodzivojis vairakus gadus. Ko Pavils tik ilgi tur darijis? Par to nav nekadu tiesu zinu," tomer velakie notikumi sniedz pamatu daziem minejumiem.

Tiesi sajos gados, kad Pavils uz laiku pazud no ska­tuves, kristietibas vesture aizvien lielaku nozimi iegust Sirijas galvaspilseta Antiohija. Antiohija tolaik bija pec lieluma tresa pilseta Romas imperija ar apmeram pusmil­jonu iedzivotaju. Savu lielisko celtnu, laukumu un darzu pec ta tika deveta par «Austrumu karalieni». Tur valdija, protams, helenu kultura un iedzivotaji, kaut gan to et­niska cilme bija visai dazada, runaja grieku valoda.

Antiohija jau kops seniem laikiem pastaveja plasa ebreju kolonija, par kuru Jozefs Flavijs zina stastit, ka ta baudijusi daudzas privilegijas. Tapec ari saprotams, ka «helenisti», kuri vajasanu del bega no Jeruzalemes, patverumu mekleja vispirms Antiohija. Pateicoties siem imigrantiem, tur radas pec Jeruzalemes skaitliski vislie­laka un rosigaka kristiesu draudze. Turklat ta bijusi ari visturigaka, jo no «Apustulu darbu» turpmaka stasti­juma izriet, ka sis draudzes locekli sniegusi materialu palidzibu Jeruzalemes braliem, kad tiem Klaudija valdi­sanas laika vajadzeja ciest badu.

Valodas par Jezus piekritejiem Antiohija driz nonaca lidz Jeruzalemei, un Jekabs, drosi vien ne visai uztice­damies «helenistiem», nolema nosutit turp parbauditu cilveku, kurs uzraudzitu un vaditu  vietejos kristiesus. Vina izvele krita uz mums jau pazistamo Barnabu — kadreiz mantigo Ievitu no Kipras, kurs bija pardevis visu savu ipasumu un ieguto naudu ziedojis apustuliem draudzes uzturesanai. Antiohija Barnaba izverta rosigu darbibu un jaunajai ticibai pieversa lielu skaitu piekri­teju. Draudze atri pieauga. Barnaba viens vairs nespeja tikt gala ar saviem pienakumiem un tapec aplukojas pec kada paliga. Vins nolema uznemties gruto celojumu lidz Tarsai, lai no turienes sev paligos parvestu sinedrija bi­juso pilnvaroto, kurs jau pirms gadiem bija parnacis kris­tiesu puse.

Vai Barnaba ta rikotos, ja Pavils Tarsa butu dzivojis mierigi, nododamies tikai ikdienas dzives rupem? Skaidrs, ka ne. Drosi vien Pavils bus sludinajis jauno ticibu sava dzimtaja Tarsa, ka ari visa Romas province Kilikija, kur atradas Tarsas pilseta. Turklat vins to darija tik citigi, ka vestis par vina darbibu bus nonakusas lidz pasai Antiohijai. Citadi Barnabas riciba nav izskaidrojama.

Seit varetu rasties jautajums, vai mes neveltam pa­rak daudz veribas sim skietami nenozimigajam jauta­jumam. Uz to atbildesim, ka ne, tiesi otradi. Tam, ko mums izdevies noskaidrot, izmantojot dedukcijas metodi, ir milziga nozime musu pamattezes atbalstisanai. Jo si­tuacija ir sada. Kvels ebreju patriots un farizejs peksni pariet ticiba, ar kuru vins bija sastapies, vienigi nesau­dzigi vajajot tas dedzigakos piekritejus, bet tadus, kuri vinam butu varejusi kaut ko tuvaku pastastit par Jezu un vina macibu, drosi vien nekad vispar nebija acis redzejis. Tas nav kails apgalvojums, jo pie sis atzinas esam nonakusi «Apustulu darbu» teksta kritiskas analizes cela.

Saja pasa teksta apgalvots, ka driz pec savas pieversa­nas Kristus macibai Pavilam vajadzejis begt no Damaskas un vins atgriezies Jeruzaleme, kur ticies ar Jekabu. Seit mums japievers uzmaniba tam faktam, ka «Apustulu darbu» autors kaut ko acimredzot sajaucis, jo vina sniegta versija ir pretruna ar to, ko raksta pats Pavils savas vestules. Vestule galatiesiem (1:17—18) vins stasta (bet vinam mes tacu laikam varam ticet), ka no Damas­kas devies uz Arabiju, pec trim gadiem atgriezies Da­maska un tikai tad ieradies Jeruzaleme. Tiesa, otraja vestule korintiesiem (11:32—33) vins piemin begsanu no Damaskas, bet apgalvo, ka tas iemesls bijis Nabatejas kenina Areta, bet nevis ebreju naidiga izturesanas.

Iespejams, ka «Apustulu darbu» autors vienkarsi ir sajaucis notikumu secibu, jo izdaudzinata begsana laikam patiesi bija notikusi, bet tikai velak, pec tris gadu ilgas Pavila uzturesanas Arabija un pavisam cita iemesla pec.

Sa vai ta, no sim pretrunigajam zinam skaidrs ir viens: lai cik divaini tas ari liktos, nule Kristus piekri­teju puse pargajusais Pavils nejut nekadu, itin nekadu iekseju vajadzibu saistities ar autentiskajiem Jezus ma­cekliem Jeruzaleme, lai no viniem uzzinatu ko tuvak par sava tagadeja skolotaja macibu un dzivi. Tiesa, vins Jeruzaleme gan ierodas, bet tikai pec trim gadiem, tur­klat apstaklu spiests, begdams no kenina Areta dusmam. Un ari tad vins izturas pavisam neparasti, jo Jeruzaleme uzkavejas tikai piecpadsmit dienas un satiekas vienigi ar Peteri un «ta kunga brali» Jekabu. Tadel liekas, ka vins vairijies no citiem apustuliem un nacariesu sektas lo­cekliem (Pavila vestule galatiesiem, 1:18—19).

Sakara ar so hronologiski nenoskaidroto uzturesanos Jeruzaleme saduramies ar vel vienu parsteidzosu faktu. Ja mes ticam «Apustulu darbu» autoram, Pavils tur nemaz neizturas ka kautrs maceklis, ka pec patiesibas iztvicis jaunatgrieztais, bet — tavu brinumu! — tulit uz­stajas pasparliecinata skolotaja loma, «. .. drosi sludina­dams ta kunga vardu» («Apustulu darbi», 9:28). Pec tam vins paris gadu pavadijis Tarsa, tik veiksmigi izplatijis jauno ticibu, ka vestis par vinu nonakusas, lidz Antio- hijai.

Tatad, ja neskaitam piecpadsmit Jeruzaleme pavaditas dienas, rodas jautajums, cik ilgu laiku Pavils nodzivojis izolets no jaunas ticibas istajiem pirmavotiem, no cilve­kiem, kuri bija krusta sista mesijas patiesie macekli un mantinieki? Cik gadu uzturejies svesa vide, heleniskas kulturas pilseta, kur nedaliti valdija grieku kultura un filozofija, bet religiska dzive norisinajas, ik uz sola at­klatiba dzirdot mitus par mirstosu un augsamcelusos dievu? To ielagojot, nevaram atvairit vel vienu jau­tajumu: no kurienes Pavils zinaja to visu,' ko vins tik kveli un ar tadu neatlaidibu sludinaja citiem? Ar kadam tiesibam vins uzstajas no talas Galilejas nakusa ebreju praviesa varda, par kuru vins vai nu nezinaja neko, vai ari tikai so un to bija dzirdejis no citiem?

Tiesa, Pavils apgalvoja un ari pats drosi vien tam dzili ticeja, ka Jezus vinam paradijies cela uz Damasku un uzticejis vinam so misiju. Nelaime tikai ta, ka ne jau visi Pavilam noticeja, bet daudzi pat parmeta, ka vins esot viitvardis. Sis apvainojums, liekas, Pavilu stipri aizskaris, jo savas vestules vins pret to taisnojas ar ne­sleptu sarugtinajumu. Tomer vel vairak Pavils cieta ta­del, ka vina pretenzijas acimredzot atstaja bez ieveribas Jeruzalemes ticibas bralu vaditaji. To rada daudzie gan personiska rakstura, gan doktrinalie konflikti, ar tadiem izciliem jaunas ticibas parstavjiem ka Peteris, Jekabs Taisnigais, Barnaba un Janis Marks. Vai gan vini tik bargi nosoditu Pavila doktrinalas novirzes un piespiestu vinu nozelot grekus Jeruzalemes templi, ja butu nopietni izturejusies pret Pavila apgalvojumu, ka pats Jezus Kris­tus esot vinu izredzejis par savas macibas sludinataju?

Zinama mera Pavils savu' laikabiedru acis patiesi va­reja izskatities pec viltvarza. Vins tacu faktiski radija jaunu teologiju, jaunu religiju, talu no Jeruzalemes na­cariesu sektas ietekmes, pavisam atskirigos sabiedriskos, etniskos, sadzives un kulturas apstaklos. Vina religiskaja koncepcija Jezum ir maz kopeja ar apkartklainojoso pra­vieti no talas Galilejas vai ari ar ebreju mesiju, kadu to iztelojas nacariesi.

Atgriezoties pie Pavila ataicinasanas uz Antiohiju, ja­atzime, ka dazi Bibeles petnieki (to skaita ari slavenais amerikanu biblistikas specialists Pouels Deiviss sava gra­mata «Pirmais kristietis») so notikumu saista ar lielajam politiskajam parvertibam, kadas tiesi saja laika notika Romas imperija.

Tuvajos Austrumos situacija bija loti smaga, tur val­dija sausums un sakas jau bads. Ka sadas reizes biezi medz but, pulis mekleja sava gruta stavokla vaininiekus, un, piemeram, Aleksandrija sakas asinaini ebreju grau­tini.

Nelaimi palielinaja vel tas, ka Kaligula izdeva paveli, lai Jeruzalemes templi tiktu uzstadits vina tels. Romas legatu Sirija Publiju Petroniju, kuram bija paklauta Je­ruzaleme, parnema sausmas. Vins labi pazina ebrejus un nesaubijas, ka draud dumpis un drausmigs slaktins. Paklaudams briesmam savu dzivibu, vins aizkaveja si riko­juma izpildi un uzrakstija lugumu to atcelt. Kaligula sava atbilde paveleja legatam nepaklausibas del izdarit pas­navibu.

Bet tad peksni viss paversas uz labo pusi. Taja laika, kad Petronijs uzdrosinajas nosutit Kaligulam savu peti­ciju, sausums peksni izbeidzas un sakas razeni lieti. Pats Kaligula krita 110 kada pretorianu virsnieka zobena un muzigajam ironistam — liktenim labpatika izkartot ta, ka vests par apversumu Roma nonaca Antiohija, pirms vel bija sanemts dokuments ar spriedumu. Petronijs bija glabts. Preteji visiem aprekiniem par jauno keizaru kluva Klaudijs, kurs bija pazistams ka ebreju labvelis. (Tomer savas valdisanas desmitaja gada vins izdzina ebrejus no Romas.) Un, beidzot, vislielaka sensacija: jaunais vald­nieks savu draugu Herodu Agripu iecel par Judejas ke­ninu.

KRISTIETIBAS OTRA GALVASPILSETA ANTIOHIJA

Kad Pavils ieradas Antiohija, pilseta bija jau cetri simti gadu veca. To Sirijas upes Orontes krasta bija dibinajis viens no Aleksandra Liela karavadoniem. Taja apmetas makedoniesu un ateniesu kolonisti, un pilseta, ka jau mes teicam, kluva par vienu no svarigakajam Romas imperija, par helenisma kulturas centru saja pasaules dala, ka ari par Sirijas metropoli, bet tas sa­vukart ietekmeja pilsetas etnisko sastavu. Pie austrumu tautibam piederosu iedzivotaju taja bija daudz vairak neka grieku vai romiesu. Valodu sajaukuma zina seit bija ists Babeles tornis, tacu iedzivotajus vienoja tas, ka vini visi labak vai sliktak parvaldija grieku sarunu va­lodu «koine».

Antiohija iezimejas ar rosmigu gara kulturas dzivi, par kuras galvenajiem centriem izveidojas augsti verte­tas filozofijas, logikas un retorikas skolas. Tur savas lek­cijas lasija slaveni sofisti, pie kuru kajam sedeja pat Romas patriciesu deli.

Tacu visizdaudzinatakas bija pavasara kulta svinibas par godu jaunajam dievam Adonidam — Astartes mila­kajam. Sis svinibas, ko sauca par adonijam, ilga veselas astonas dienas. Staltais Adonids rudeni gaja boja aiz mi­las parmeribam, bet pavasari atkal atdzima. Dramatizejot sos notikumus, pilsetas iedzivotaji pirmas cetras dienas ar asaram un vaimanam pulcejas pie dieva simboliska kapa, bet nakosas cetras dienas liksma gajiena nesaja vina telu pa pilsetas ielam.

Ari parejos gadalaikos pilseta netruka lidzigu svinibu, un tas ielas vienmer bija sastopamas dazdazadu kultu un svetnicu procesijas. Tautas nabadzigakajas aprindas se­viski iecienita un iemilota bija «Diza mate» ar saviem kastretajiem priesteriem. Ekstaze diedami, tie ar dun­ciem sakroploja sevi, asins saltim apslakdami zinkarigos skatitajus. Tikpat plasa slava bija auglibas svetnicai ar priesterienem, kuras sava templa uzturesanai vajadzigos lidzeklus sagadaja ar prostituciju.

To visu paturedami prata, mes varam aplukot so kris­tietibas centru istaja vesturiskaja perspektiva. Tikai ne­drikstam aizmirst, ka saja rosmigi mudzosaja, pusmiljons cilveku lielaja spieta ebreji patiesiba bija neliela, no­robezojusies grupa, un tas ietvaros atseviski izdalijas vel mazaks Jezus piekriteju pulcins. Tadel, dzirdot, ka Antiohija bija kluvusi pec Jeruzalemes par otru kristie­tibas centru, janem vera -si apzimejuma patiesa jega.

Protams, pilsetas iedzivotaji labi pazina ebrejus, bet jasaubas, vai viniem bija kas zinams par ebreju vidu ne­sen izveidojusos Jezus piekriteju sektu. Tas bija ebreju sabiedribas ieksejas dzives jautajums, gar kuru pilsetas iedzivotaju vairumam nebija nekadas dalas.

Tacu stavoklis, ka mes jau teicam, peksni izmainijas. Ebrejiem sakas labklajibas laiki. Tas, protams, nevareja palikt bez ietekmes uz oportunistiem pilsetas iedzivotaju vidu, jo tie aizvien ir gatavi pielagoties varas viru mai­nigajam noskanojumam. To vidu bija daudz vergu un trukumcieteju, kuri vienkarsi tiecas rast atbalstu saja labi organizetaja un privilegetaja ebreju kopiena, cerot atgut to, ko bija zaudejusi romiesu okupacijas rezultata: labakus materialos apstaklus, ka ari drosibas sajutu, kuru sniedz apzina, ka piederi pie kadas saliedetas bralibas.

Turklat ap ebfeju diasporas sinagogam jau kops se­niem laikiem pulcejas diezgan pravas paganu grupas, ku­ras bija atteikusas no senajiem cilsu ticejumiem un pie­versusas monotelsmam. Tas saucas par «dievbijigajiem» un piedalijas dievkalpojumos, tomer tikai pie durvim sta­vot un pasa sinagoga neienakot. «Dievbijigajiem» ne visai patika paklauties judaisma ritualajiem prieksrak­stiem, lai gan praviesu morales kodekss un ticiba vieni­gajam dievam vinus pievilka.

Saja noslegtaja loka, kur ieeju kaveja ebreju orto­doksijas stingri ieyeroto ritualo prieksrakstu un liegumu augstais muris, tomer atradas vartini, pa kuriem vareja taja ieklut. Par tadiem vartiniem nodereja kristiesu sekta. Tas locekli sastaveja galvenokart no «helenistiem», kuri bija atbegusi surp no Jeruzalemes un, ka zinams, bija daudz liberalaki religiskajos uzskatos un pieejamaki ap­kartejas pasaules ietekmem. Lai Neatbaiditu pie citam tautibam piederosos, kuri tiecas viniem pieslieties, tie bija gatavi uz talejosu piekapsanos. Vini jaunatgriez­tos atbrivoja ne tikai no apgraizisanas rituala, bet ari no pienakuma ieverot judaisma dietiskos prieksrakstus. Pietika ar ticibu Jezum Kristum.

Un it ka pec atgriezeniskas saites likuma ari vini pasi, kaut gan uzskatija sevi par ebrejiem, biezi tiecas izlauz­ties no ierobezojoso prieksrakstu loka. Turklat ne tikai «helenisti», bet palaikam pat tadi judaismam uzticigi Je­ruzalemes nacariesi ka Peteris un Barnaba. Drosi vien Pavila ietekme vini sedas pie kopiga azaida ar «paga­niem», izraisidami Jekaba Taisniga dusmas. Bet, kad Jekaba emisari piespieda vinus atgriezties uz stingras ortodoksijas cela, rugtus parmetumus viniem izsacija Pavils.

Par spiti sadiem kiviniem, pateicoties ebrejiem lab­veligajai situacijai un «helenistu» liberalismam, Jezus piekriteju sekta Antiohijas plebeju slanos guva aizvien vairak piekriteju. Tie bija cilveki, kurus pievilka ne tikai jaunas religijas mesianiskie solijumi, bet ari, ka jau mes to pieminejam, ceribas uz prieksrocibam, ko varetu sniegt piederiba pie braligas savienibas un materialo la­bumu kopiga lietosana. Sai svestautiesu cilmes jaunat­griezto piepludei bija talejosas sekas: ta ienesa sekta savu agrako religisko ticejumu elementus, kuru ietekme kristietiba saka helenizeties. Varbut tiesi tas ari paskubi­naja Barnabu aicinat paliga tolaik jau slaveno Pavilu, jo Barnaba pats vairs nespeja tikt gala ar jauno piekriteju piepludumu.

JERUZALEMES KONCILA MIKLA

Iekartojies Antiohija, Pavils ar neparastu dedzibu un pasaizliedzibu izversa misijas darbibu, kas, pec Bi­beles petnieku vairuma aplesem, ilgusi gandriz divdes­mit gadu. «Apustulu darbu» autors stasta, ka Pavils saja laika veicis tris lielus misijas celojumus: apmeklejis Bar- nabas dzimteni Kipru, pec tam Vidusjuras un Egejas ju­ras austrumu piekrastes pilsetas un apmetnes, nokluvis talu uz ziemeliem lidz Troadas ostas pilsetai taja zeme, kuras galvaspilseta reiz bijusi ilija, t. i., Troja, un tad ar kugi parcelies uz Makedoniju, bet no turienes pa sauszemes celu devies uz Atenam.

Starp tam apdzivotajam vietam, kur Pavils sastapa jau pastavosas kristiesu draudzes vai ari, atgriezdams Jezus ticiba ebrejus un paganus, dibinaja jaunas, vis­pirms jamin Efesa, Filipi, Makedonijas galvaspilseta Te- salonika, Korinta un daudzas citas.

Ka apgalvo «Apustulu darbu» autors, Pavils ikvienu no saviem trim celojumiem beidzis ar uzturesanos Jeru­zaleme. Uz turieni vins parveda celojumos savaktos zie­dojumus nabadzigo judeokristiesu bralu pabalstisanai. Tacu vina galvenais merkis bus bijis normalu attiecibu uzturesana ar Jekabu un starp viniem radusos doktri- nalo nesaskanu un stridu izskirsana mieriga cela.

Pavilam pirmo reiz uzturoties Jeruzaleme, tur noticis t. s. Jeruzalemes koncils. Taja esot izstradati noteikumi, ar kuriem Pavils drikstejis atgriezt kristietiba paganus. Vinam ticis atlauts atbrivot tos no apgraizisanas rituala, ja vien tie ieveros t. s. cetrus Jekaba prieksrakstus: 1) needis paganu dieviem nesto upuru galu; 2) atturesies no izvirtibas, t. i., nestaties sakaros ar paganu svetnicu netiklem; 3) needis noznaugto dzivnieku galu; 4) ne­nems mute dzivnieku asinis.

Baznica sim koncilam pieskir milzigu vesturisku no­zimi, jo taja Pavils tika oficiali atzits par apustuli un lidz ar to sankcioneta vina kristologija. Tomer daudzi petnieki izsaka nopietnas saubas, vai tads koncils patie­sam noticis. Vini dibinas vispirms uz pasa Pavila sniegto liecibu. Janem vera, ka Pavila vestules nav ne mazaka majiena par sadu koncilu. Vai butu iespejams, ka Pa­vils noklusetu notikumu, kuram bija tik svariga nozime vina autoritates nostiprinasana? Ta tacu bija vina liku­migo tiesibu atzisana iepretim tiem, kuri uzskatija, ka Pavilam nav nekadu tiesibu sludinat dieva vardu.

Izbrinu rada ari tas, ka Pavils pec tam visu laiku iz­turas ta, it ka neuzskatitu sevi par saistitu ar Jekaba treso prieksrakstu. Velak mes uzzinasim, kapec Pavils lava jaunatgrieztajiem est neatlauta karta nogalinatu dzivnieku galu un kopa ar viniem eda to ari pats. Gruti iedomaties, ka cilveks ar tik stingriem morales princi­piem neverigi parkaptu saistibas, kuras pats bija uzne­mies. Atliek vienigi domat, ka vins sis koncila saistibas nekad nebija pienemis.

Interesanti, ka «Apustulu darbu» autors nevilus ap­stiprina sadu pienemumu, tadejadi atkal runadams pats sev preti. Vins stasta, ka, Pavilam pedejo reizi uzturoties Jeruzaleme, isi pirms vina apcietinasanas, tatad daudzus gadus pec it ka notikusa koncila, Jekabs apustulim esot pazinojis: «Bet par paganiem, kas kluvusi ticigi, mes esam lemusi un rakstijusi, lai vini sargas no elku upu­riem, asinim, noznaugta un netiklibas» («Apustulu darbi», 21:25).

Uzmanigs lasitajs tulit ieveros, ka .Jekabs seit runa ar Pavilu ka ar cilveku, kurs pirmo reizi dzird par sadu lemumu, Nebutu tacu nekadas jegas kaut ko lidzigu sa­cit tadam, kam sie aizliegumi jau sen zinami un kas ap­nemies sava misijas darba tos ieverot. Tatad skaidrs, ka «Apustulu darbu» autors, aizmirsdams, ko vel nesen pats bija rakstijis par so Jeruzalemes koncilu, iemaldijies ne­konsekvences strupcela. Bet mums, protams, tulit rodas saubas par vina stastijuma vesturisko patiesibu. Sim kom­promitejosajam miseklim lidzas noliekot vel parsteidzoso faktu, ka Pavils sava sarakste so koncilu nekur nepiemin, klust saprotama to Bibeles petnieku nostaja, kuri no­stastu par Jeruzalemes koncilu uzskata par pasacinu.

«Apustulu darbu» autors, sniegdams mums sadas zi­nas, drosi vien vadijies no aktualiem propagandas ap­sverumiem. Nav gruti pamanit, ka vins par Peteri runa it ka garamejot, turpreti par savu galveno varoni izvirza Pavilu. Ar izbrinu un cildinajumu vins raksta par Pavila nenogurstoso misionara un sludinataja darbibu. Pasvitro­dams Pavila vienreizeji izcilo personibu, apustula gara stingribu un nopelnus baznicas laba, vins vienlaikus cen­sas parliecinat lasitaju, ka Pavils nav darbojies patvaligi, bet ciesa sazina un saskana ar dzimtas Jeruzalemes draudzi. Ar vardu sakot, vina zimetais Pavila portrets patiesiba ir tendenciozi iekrasots dokuments, kas sarak­stits atbilstosi kristietiba pastavosajam pavilisma stra­vojumam.

Kapec «Apustulu darbu» autors bija ieinteresets sis versijas nostiprinasana? Pavila kristietiba, lai gan ta jau bija atbrivojusies no vairaku Vecas deribas bargo notei­kumu balasta, nevareja noliegt savu judaistisko cilmi. Atmetot Veco deribu, ta zaudetu savu garigo un vestu­risko bazi, paliktu vienkarsi karajamies gaisa. Pirmajiem kristiesiem Jezus tacu bija ebrejs, kenina Davida pecte­cis, mesija, ko bija pasludinajusi senie praviesi, kuru izteikumi evangelija jo biezi tiek citeti, lai pieraditu, ka gaiditais mesija ir tiesi Jezus un neviens cits.

Jezus tiesie macekli un mantinieki bija apustuli, ka ari citi vina klainojumu biedri, tatad Jeruzalemes drau­dzes «vecajie» un «ta kunga bralis» Jekabs. Tas nozime, ka Pavils, kurs speciali sasauktaja koncila bija ieguvis vinu atzinibu, patiesi sludinaja to, ko bija macijis Jezus Kristus. Jeruzalemes koncils seit bija svarigs starpposms, kas saistija Pavilu ar judeokristiesu fazi baznicas ves­ture.

Tatad «Apustulu darbu» autors acimredzot bija iece­rejis aizstavet Pavilu ka uzticigu apustulu misijas turpi­nataju. Bet vai sada aizstaviba Pavilam bija vajadziga? Taja laika, kad radas vina hronika, Pavila pretinieki pa­tiesiba vairs nebija nemami vera. Jeruzaleme bija par­versta drupu kaudze, bet turienes draudzes locekli, ar kuriem Pavilam, ka tas jauzams no dokumentiem, pa­tiesi izcelas ilgstosi konflikti, bija parcelusies pari Jor- danai uz Pellu vai ari izklidusi pa Romas imperijas pil­setam un ciematiem.

Tomer, neraugoties uz so vesturisko kataklizmu, ko pieredzeja ebreji, judeokristiesu un Pavila pretinieku ietekmei draudzes vel vajadzeja but diezgan lielai, ja jau «Apustulu darbu» autors uzskatijis par vajadzigu versties pret tiem ar attiecigu repliku. Antagonisti at­meta Pavila macibu, neatzina vinu par apustuli un ar judaisma uzskatiem nesaskanigo Jezus deifikaciju pa­sludinaja par keceribu^ Atbilstosi Vecas deribas prieks­statiem Jezus gan bija gaiditais mesija, dieva izredzetais, pravietis un brinumdaris, tacu vinam nebija dieviskigas iedabas un vins bija vienigi cilveks.

Sis antagonisms nenorimas, bet turpinajas vel ilgi pec «Apustulu darbu» autora naves, liecinot, ka nostas­tam par it ka notikuso Jeruzalemes koncilu Pavila preti­nieki neticeja. Vel 4. gadsimta, tatad tris simti gadu velak, judeokristiesu pecteci, t. s. ebioniti (trukumcieteji) Pavilu nozakaja ka neticigo, pasludinadami, ka vins esot atkritejs un Jezus macibas viltotajs.

1965. gada saja joma izdarits interesants atklajums. Jeruzalemes Ebreju universitates profesors Slomo Piness tuvak ieinteresejas par kadu miklainu, sesi simti lap­pusu biezu arabu manuskriptu, kurs bija atrasts Stam­bula. Izradijas, ka tas ir tukstos gadu vecs polemisks traktats, ko sarakstijis arabu teologs Abeds Al-Jabars. Tacu svarigs bija kas cits. Sensaciju izraisija fakts, ka viens no ta fragmentiem ir judeokristiesu teksts, kurs 5. vai 6. gadsimta ticis partulkots no visa Sirijas teritorija kadreiz izplatitas aramiesu valodas.

Profesors Piness izteica parliecibu, ka teksta autori bijusi Jeruzalemes nacariesu draudzes locekli. Tie stasta, ka vinu draudze ar katru dienu klustot aizvien kuplaka, tacu vienlaikus sudzas, ka asi konflikti to saskelot sav­starpeji naidigas grupas.

Mums vissvarigakais tomer ir tas, ko vini raksta par Pavilu. Pasvitrodami, ka nacariesi vienmer palikusi uzti­cigi Mozus likumiem un Jezu godinajusi nevis ka dievu, bet gan tikai ka taisnibas paudeju un Izraela pravieti, vini Pavilu deve par Jezus macibas viltotaju un rene- gatu, kurs nostajies romiesu puse.

Pavila neparastie piedzivojumi

Apustuju darbu» otra dala iezimejas ar loti dra­matisku fabulu, kas blivet piebliveta neparastiem piedzi­vojumiem un brinumainiem notikumiem. Tapec rodas iespaids, ka autors seit apzinati izmantojis piedzivojumu literaturai raksturigos panemienus, kurus helenisma laik­meta bija iecienijusi dazi hronisti un biografi.

Patiesi, teksta, kas ietverts sespadsmit isas nodalas un apmera zina atbilst musdienu novelei, Pavils sespadsmit reizu noklust lielas briesmas un sacertas asos konfliktos, kuru skaudri dramatiskajam risinajumam va­jadzeja ta laika lasitajos izraisit sausmas un reize ap­brinu pret to varoni.

Pirmo piedzivojumu Pavils pieredz Kipra, kur vins kopa ar Barnabu noklust sava pirma celojuma sakuma. Tur Pavils kristietibai pievers romiesu prokonsulu Ser- giju Paulu. Tacu pirms tam vinam vajadzeja parvaret pestelotaja Elima pretestibu un padarit to nekaitigu, lau­pot tam uz laiku redzi.

Pizidijas Antiohija dievticigas sievas un turienes ebreju draudzes vaditaji, ar kuriem Pavils uzsak asu religisku disputu, padzen vinu no pilsetas. Ikonija pagani un ebreji grasas Pavilu nometat ar akmeniem, un vins, tikai pateicoties draugu savlaicigam bridinajumam, pa­gust aizbegt no neviesmiligas pilsetas uz Listru, kur pie­redz vienu no visneparastakajiem notikumiem, ko varetu nosaukt pat par komisku, ja vien tas apustulim nebeigtos ar smagu parbaudijumu.

Tas noticis sadi. Ieradies Listra, Pavils izdziedinajis cilveku, kurs bijis tizls jau no mates miesam. Vests par briniskigo notikumu atri izplatijusies visa pilseta. Vie­tejie iedzivotaji bezgala sajusma sakusi klaigat, ka pie viniem cilveku izskata ieradusies dievi. Auguma stal­tako Barnabu vini pasludinajusi par Zevu, bet sikako un niprako Pavilu — par Hermeju. Beigu beigas visparejas psihozes vara nokluvis ari tuvejas Zeva svetnicas pries­teris, kas atvedis ar ziedu vitnem greznotu versi, lai to upuretu par godu atnakusajiem dieviem. Pavils ar Bar­nabu liela izmisuma iejaukusies sajusminataja puli un, savas drebes saplezdami, saukusi: «Viri, ko jus darat? Mes ari esam tadi pasi mirstigi cilveki ka jus!» («Apustulu darbi», 14:15). Un tikai tada veida, paskaidro­jot, kas vini tadi un kadu ticibu sludina, abiem izdevies atrunat pilsetas iedzivotajus no versa upuresanas.

Tacu driz vien viniem nacas parliecinaties, cik mai­nigs var but pula noskanojums. Izradijas, ka ebreji gan Antiohija, gan Ikonija neko nav aizmirsusi un nedoma aprimties. Pa pedam abiem begliem, kuri tik viegli bija izsprukusi, vini izsutija savus parstavjus. Sie ebreju draudzu sutni uzkudijusi Listras iedzivotajus, kuri iz­vilkusi Pavilu un Barnabu no pilsetas, apmetajusi ar ak­meniem un, domadami, ka tie jau mirusi, atstajusi uz lauka gulam. Tacu nelaimigie bijusi tikai nesamana, rita puse atjegusies un kaut ka aizvilkusies uz Derbu.

Slavenaja Makedonijas pilseta Filipi Pavilam atgadi­jies cits piedzivojums, kurs tapat sacies visai dramatiski, tacu atskiriba no iepriekseja beidzies drizak humoris­tiski. Soreiz vina cela biedrs bijis Sils. Ikreiz, kacl abi devusies uz ebreju lugsanu namu, viniem piestajusi kada jauna zilniece un, nopakalus iedama, pilna balsi neat­laidigi klaigajusi: «Sie cilveki ir visaugstaka dieva kalpi, kas jums sludina pestisanas celu» («Apustulu darbi», 16:17).

Zilniece bijusi tik uzmaciga, ka Pavilam beidzot tas apnicis. Vins no sievietes izdzinis uzplijigo garu, un ta kluvusi atkal gluzi normala. Tomer izradijas, ka, ta rikodamies, vins .sagadajis zaudejumus daziem izdarigiem pilsetas iedzivotajiem, kuri no sievietes paregojumiem guvusi pastavigus ienakumus. Vini nepatikamos atna­cejus aizvilkusi vietejo varas iestazu prieksa un apsudze­jusi par nekartibu izraisisanu pilseta. Paklaudamies uz­kudita pula prasibam, kurs klaigajis, pieprasidams, lai abi atnaceji tiktu soditi, pilsetas varas viri likusi tos iz­gerbt, saustit ar rikstem un iemest vistumsakaja cietuma, vinu kajas iesledzot sieksta.

Licies, ka nekada glabina vairs nebus. Tacu, ka tas lidzigos dramatiskos gadijumos «Apustulu darbos» pa­rasti notiek, musu varoniem paliga nakusi labveligi vin­pasaules speki. Peksni sakusies zemestrice, cietuma pa­mati sakustejusies, durvis atverusas un siekstas no vinu kajam nokritusas. Cietuma sargs, domadams, ka ieslo­dzitie aizbegusi, gribejis izdarit pasnavibu, tacu, redze­dams, ka tas nav noticis, aiz pateicibas pacienajis vinus ar azaidu un pieversies kristigai ticibai.

Dienai ataustot, notikumi iegajusi pavisam negaiditas sliedes. Kad cietuma ieradies liktors ar paveli abus ieslo­dzitos atbrivot, Pavils un Sils, peksni juzdamies aiz­skarti sava goda, ietiepusies un pazinojusi, ka neiesot lauka no cietuma, kamer varas iestades viniem nebus sniegusas gandarijumu. «Tie mus, romiesus,» Pavils pa­zinojis, «bez tiesas sprieduma, visiem redzot ir sautusi un iemetusi cietuma; un tagad tie mus slepeni izmet. Ta ne; lai vini pasi nak un mus izved» («Apustulu darbi», 16:37).

Un patiesi, kolidz pilsetas prieksnieki izdzirdejusi, ka viniem parmet nopietnu likuma parkapumu, ko tie izda­rijusi, likdami ar rikstem saust cilvekus, kurus ka ro­miesu pilsonus sada veida nedriksteja sodit, vini steigu­sies uz cietumu un atvainodamies abus ieslodzitos izve­dusi briviba, lugdamies, lai tikai atnaceji pec iespejas atrak aizietu no pilsetas. Pavila un Sila noslepums gan paliek, kapec vini tik mierigi lava visam sim parestibam notikt, ja jau to noversanai butu pieticis ar vienu vardu.

Pec islaicigas uzturesanas Makedonijas galvaspilseta Tesalonika, no kurienes Pavilam ar Silu atkal vajadzeja begt, lai paglabtos no agresiva ebreju pula, vini abi no­kluva Atenas. Ar Pavilam raksturigo sparu vins tur uzsaka plasi izverstu propagandas kampanu, lai piepilditos vina muza godkarigakais merkis — kristietibas ieviesana pasa grieku kulturas sirdi. Saja noluka Pavils ar epiku- riesu un stoiku filozofiem rikoja kvelus disputus, kas beidzas ar to, ka vinu atveda uz areopagu, kur vins vareja savus uzskatus izklastit Atenu augstakas tiesas prieksa.

Savas macibas pamatus Pavils lakoniski ietvera isa runa, kuru gan gruti uzskatit par vesturiskai patiesibai atbilstosu. Ta ir «Apustulu darbu» autora tipiski literara kompozicija, varbut pat vina pasa, bet nevis Pavila per­sonisko uzskatu atspogulojums. Sis runas teksts tacu uz­rakstits daudz gadu pec Pavila naves, un gruti iedoma­ties, ka kads butu spejis to tik burtiski atveidot. Tomer sis teksts ar savu novatorisko un merktiecigo saturu, kura definetas kristietibas galvenas atskiribas no pa­rejiem toreizejas pasaules ticejumiem, pieder pie tiem «Apustulu darbu» fragmentiem, kuri pelna sevisku ieve­ribu.

Stajies areopaga tiesas prieksa, Pavils uzsaka savu runu ar isti diplomatisku panemienu, lai iegutu klausitaju lab­velibu. Vins citeja uz kadas Atenu svetnicas altara iz­lasito epigrafu, kur bijusi rakstiti divi vardi: «Nepazis­tamam dievam». Pasludinadams sevi tiesi par si, ari ate­niesu godata dieva piekriteju un sludinataju, vins starp citu teica:

«Jo staigadams un aplukodams jusu svetumus, es at­radu ari altari ar uzrakstu: Nepazistamam dievam. Ko jus nepazidami godajat, to es jums sludinu. Dievs, kas radijis pasauli un visu, kas tani, budams debess un zemes kungs, nemajo rokam celtos templos. Un vinu neapkalpo cilveku rokas, it ka vinam ka vajadzetu: vins pats dod visiem dzi­vibu, elpu un visu; vins licis visam tautam celties no vie­nam asinim un dzivot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robezas, kur tiem dzivot, lai tie mek­letu dievu, lai tie vinu varetu nojaust un atrast, jebsu vins nav talu nevienam no mums. Jo vina mes dzivojam un rosamies, un esam, ka ari dazi jusu dziesminieki saci­jusi: Mes ari esam vina cilts. Tapec mums, kas esam dieva cilts, nav jadoma, ka dieviba ir lidziga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilveka makslas darinajumam vai izdomajumam» («Apustulu darbi», 17:23—29).

Neparastas kveles un gudribas pilnais svesinieks drosi vien parsteidza grieku amatpersonas ar savas oratoriskas uzstasanas glaimojoso formu, tapec sakuma tie vinu klau­sijas ar interesi. Bet, kad vins velak pargaja pie pastaras tiesas un miruso miesigas augsamcelsanas, visa ateniesu iedaba, ko caurstravoja filozofiskas domasanas un skep­ticisma dizenas tradicijas, nevilus izslejas protesta. No Azijas seit atnakusa klaidona uzskati viniem likas tik nejedzigi, ka tie tika uznemti ar izsmieklu.

Skiroties no netikamas pilsetas, Pavilam, iespejams, ausis vel skaneja sie zobgaligie smiekli. Tomer jadoma, ka par galigi pieveiktu vins sevi neuzskatija. Vinam tacu bija izdevies rast vairakus jaunas macibas adeptus, kas kluva par pirmas kristiesu draudzes pamatlicejiem Eiro­pas kontinenta. «Apustulu darbu» autors no siem jaunat­grieztajiem varda piemin tikai divus cilvekus: kadu sie­vieti Damaridu un areopaga locekli Dionisiju, par kuru Eisebijs raksta, ka tas velak kluvis par pirmo Atenu bis­kapu.

Korinta, uz kurieni Pavils devas no Atenam, vins pa­vadija vairak neka pusotra gada. Sakuma vins sludinajis vieteja sinagoga, bet, ta ka ebreji sturgalvigi noraidijusi vina macibu, tad Pavils nospriedis visu veribu veltit pilsetas neebreju iedzivotajiem. Tomer Pavils vareja le­poties ari ar vienreizeji izcilu sasniegumu ebreju vidu, lai gan tas vinam drizuma sagadaja ne mazumu raizu. Un proti, vinam izdevas jaunajai ticibai pieverst pasu sina­gogas prieksnieku Krispu ar visu ta gimeni un majas laudim. Vieteja ebreju sabiedriba sakusies tada dukona ka bisu stropa. Krispa vieta par sinagogas prieksnieku steiga ticis izvelets Sostens, kurs par katru cenu gribejis tikt vala no Pavila, lai ari turpmak neatgaditos lidzigas

nedienas. Tacu vins nesekoja citu pilsetu paraugam un nemeginaja sakudit pret Pavilu pilsetas iedzivotajus, bet nolema so jautajumu nokartot likumiga cela. Tapec vins Romas prokonsulam Gallionam iesniedza sudzibu, ka Pa­vils musinot pilsetas iedzivotajus uz nekartibam. Tacu Romas amata virs, negribedams iejaukties ebreju kolo­nijas ieksejas kildas, paveleja izklidinat ebreju puli, kurs bija ieradies kopa ar Sostenu un klaigadams pieprasija Pavila sodisanu. Tad ebreji visu vainu par savu neveik­smi uzvela Sostenam, niknuma uzbruka tam un pamatigi to iekaustija. Pavils vel kadu laiku palika Korinta un aizgaja no pilsetas tikai tad, kad pats to velejas.

Sava tresa misijas celojuma laika Pavils otro reizi apmekleja Efesu un uzturejas tur gandriz tris gadus. Tas bija vina misijas darbibas visvetrainakais laiks — vismaz spriezot pec «Apustulu darbu» stastijuma. Galvenais so notikumu celonis bija kivins, kads Pavilam sakas ar Efe­sas tirgoniem un amatniekiem. Viens no tiem, zeltkalis Demetrijs, kurs tirgojas ar Artemidas sudraba statujinam, uzkudija pret Pavilu visu pilsetu un masu sapulce, kas saja sakara tika sasaukta, starp citu, pazinoja sekojoso: «Viri, jus zinat, ka no si darba atkarajas musu labklajiba. Un jus redzatun dzirdat, ka sis Pavils ne vien Efesa, bet gandriz visa Azija ar savam runam noversis daudz lauzu, sacidams, ka tie nav dievi, kas rokam darinati. Mums draud ne tikai tas, ka si nozare zaude nozimi, bet ari ka augstas dieves Artemidas svetnicu nonicinas un izniks vinas vareniba, ko pieludz visa Azija un visa pasaule» («Apustulu darbi», 19:25—27). Satracinatais pulis sagraba Pavila cela biedrus Gaju un Aristarhu. Pavils gribeja iestaties par viniem, bet pec savu maceklu un pat dazu Romas ierednu luguma atteicas no sa nodoma. Turklat izradijas, ka sada iestasanas nemaz nebija vajadziga, jo nekartibas beidzas ar manifestaciju par godu Artemidai vieteja teatri, bet pec tam pulis, paklausot pilsetas rakst­veza aicinajumam, mierigi izklida pa majam. Tad Pavils un vina biedri bez jebkadiem kavekliem vareja atstat Efesu un doties uz Makedoniju.

Nostasts, ka redzam, ir stipri dramatisks. Bet ka tas viss izskatas mums zinamo vestures faktu gaisma? Vai patiesi kristietiba taja laika butu varejusi gut tik lielus panakumus, ka Efesas iedzivotaji justos apdraudeti? Pa­meginasim isuma atbildet uz so jautajumu.

Vispirms jaatzime, ka grieku dieviete Artemida saja laika jau bija kluvusi par tipisku visu Austrumu dievieti. Efesa tacu atradas Mazazija, kur no neatminamiem lai­kiem tika piekopts «Dizas mates» kults. Atbilstosi sai tra­dicijai Efesas Artemida kluva par auglibas un visas cil­veces barotaju dievieti. Lai padaritu uzskatamakas tai piedevetas funkcijas, vinas telus veidoja ka sievieti ar daudziem zidekliem.

Artemidas svetnicu (Artemizjonu) uzcela 580.—560. gada p. m. e., tatad Pavila laika tai bija jau vairak neka sesi simti gadu. Sava ilgaja pastavesanas perioda svetnica gan vairak reizu tikusi nopostita, tacu ta aizvien atdzima no pelniem vel krasnaka. Starp citu, 356. gada p. m. e. Efesas kurpnieks Herostrats to nodedzinajis, lai padaritu savu vardu nemirstigu nakamajas paaudzes. Galigi svet­nica tika nopostita tikai 3. gadsimta gotu cilsu iebrukuma laika.

Var iedomaties, ar kadu godbijibu apdvesta bija si sirma, majestatiska svetnica. Tas slava izplatijas ne tikai tuvaja Griekija, bet ari Italija un pat talaja Marsela. Par celtnes dizenumu, starp citu, liecina tas, ka pat persiesu kenins Kserkss, kurs parasti nopostija visus ienemtos grieku templus, bargi piekodinaja Efesas Artemidas svet­nicu atstat neskartu. Protams, seit cauru gadu rosijas ne­skaitami svetcelotaju bari, kas ieradas no tuvienes un ta­lienes, lai ar davanam iemantotu Dizas mates Artemidas labvelibu.

Tacu bija ari medalas otra puse. Artemidas svetnica kalpoja ne tikai kulta funkcijam, bet ari citiem merkiem, par kuriem biklajiem un dievbijigajiem svetcelniekiem drosi vien nebija ne jausmas. Un proti, svetnica bija viena no ta laika pasaule varenakajam ekonomiskam un finansu iestadem.

Ka radas sis dualisms? Lai to saprastu, jaatceras, ka Efesa bija liela juras osta, ko rosigas tirdzniecibas del plasi pazina ta laika pasaule. Efesas piekraste sastapas tirdzniecibas kugi no Austrumiem un Rietumiem, lai ap­mainitos ar tadam vertigam precem ka vins, eksotiskas smarzvielas, makslas darbi un amatnieku izstradajumi. Starptautiska tirdznieciba nevareja iztikt bez kredita un finansistiem, kuru riciba bija skaidra nauda. Artemidas svetnicas priesteri, kas, pateicoties valdnieku devibai un svetcelotaju ziedojumiem, bija uzkrajusi lielas bagatibas,

tagad prasmigi izmantoja situaciju. Svetnica kluva reize ari par bankas iestadi, kura pret atlidzibu pienema gla­basana vai nosutisana uz citam pilsetam naudas summas, izsniedza pret procentiem aizdevumus, finanseja juras braucienus, bet no siem pasakumiem iemantotos lidzeklus ieguldija latifundijas, tas iegudama visur, kur vien iespe­jams, pat pasa Italija. Anglis Vuds 19. gadsimta otraja puse atrada vietu, kur bija atradusies svetnica. Vins tur uzsaka arheologiskus izrakumus, ko pec tam turpinaja citi arheologi. Tajos izdariti vertigi atradumi, kuri dod prieksstatu par Artemizjona bagatibam. Atrasti veseli tris tukstosi izstradajumu no zelta un zilonkaula, kas ir nenovertejami ka makslinieciska, ta vesturiska zina.

Iztele un vesture  pirmais liesmojosais sarts

Ne jau veltigi mes atlavam sev novirzities no gal­venas musu parspriedumu temas. Mums gribejas atga­dinat dazus Efesas vesture svarigus faktus, lai tos kon­frontetu ar visu, ko mums tik stingra parlieciba stasta «Apustulu darbu» autors. Ka redzesim, si konfrontacija nepavisam neruna par labu vinam ka vestures lieci­niekam.

Vispirms nevaram ticet, ka m. e. piecdesmitajos ga­dos, t. i., savas pastavesanas sakuma, kristietiba Efesa bi­jusi tik izplatita, ka sis lepnas pilsetas iedzivotaji butu spiesti savu protestu pret to izsacit ar masveida demon­stracijam un jukam. Cik tad isfi loceklu toreiz vareja but saja Pavila vaditaja kristiesu draudze? Vislabakaja gadijuma paris simti, nu, sacisim, kaut vai paris tukstosi. Metropolei, kura bija divi simti tukstosu iedzivotaju un kura nemitigi druzmejas svetcelotaju bari, tas bija tik­pat ka piliens jura. Lielpilsetas spieta iejukusie Jezus piekriteji tur bija tikai necila, eksotiska, no parejas sa­biedribas izoleta cilveku grupina,. «Apustulu darbu» autors, nenemdams vera so acim redzamo disproporciju, bezrupigi izspile kristietibas lomu gluzi utopiskos apmeros. Ja pa­tiesiba butu bijis ta, ka mums apgalvo autors, tad Arte- midai vajadzetu zaudet savus piekritejus masveida un aizvien straujak pieaugosa tempa. Tikai tada gadijuma

klutu saprotams, kapec bagatie un ar savu uznemibu pa­zistamie Efesas tirgoni un amatnieki bija zaudejusi tik daudz tikotaju pec vinu piedavatajam Artemidas statuetem un cietusi tik jutamus zaudejumus, ka krita izmisuma, bet majestatiska, daudzas tautas izdaudzinata un neiedo­majami bagata svetnica juta bazas par savu turpmako likteni.

Patiesiba Artemidas svetnica, kuras turpmakai pastavesanai Pavila darbiba it ka butu kaitejusi, netrauceti plauka vel vismaz divus gadsimtus un beidzot krita nevis tapec, ka tai butu trucis piekriteju, bet gan talab, ka 262. gada to nopostija Mazazija iebrukusas gotu ciltis.

Tacu ari tad Artemidas kults sevi neuzskatija par uz­varetu. Uz veca templa drupam izauga jauns, tiesa, daudz vienkarsaks, jo pilseta bija kluvusi nabagaka, tomer tas pa­staveja vel zinamu laiku, lidz ta vieta uzcela kristiesu baznicu, pirmo Jezus Kristus matei veltito dievnamu kristietibas vesture. Seit mums ir tipisks piemers gudra­jam konformismam, kurs bija raksturigs baznicai, kas visur, sastopoties ar dzili saknotiem paganu ticejumiem vai senam kulta vietam, prata tos izmanigi asimilet savam vajadzibam.

431. gada Efesas baznica notika koncils, kurs pec ilgiem stridiem un asinainam ielu cinam ar pretiniekiem pasludinaja Mariju par dievmati. Ar so oficialo aktu vainagojas ilgstosais transformacijas process, kura gaita Artemidas kults pakapeniski parauga Marijas kulta. Svet- celotaji joprojam straumem pluda uz pilsetu, tikai ar to atskiribu, ka tie bija kristiesi, bet tirgoni un amatnieki, kuru vectevi pardeva Artemidas statuetes, tagad tirgojas ar dievmates un Jezus berna atteliem.

«Apustulu darbos» ieklautais stasts par nekartibam Efesa mums ir visai pamacoss. No ta mes redzam, ka si stasta autors izpratis vesturnieka uzdevumus. Saja zina vins neapsaubami bijis sava laikmeta dels. Historiografija sa varda musdienu izpratne autoram bijusi svesa. Vinam ta bija vispirms tikai didaktisks zinamu patiesibu vai uz­skatu sludinasanas lidzeklis, un vins vairak vai mazak atzina to pasu principu, kads ietverts Cicerona devize: «Historia est magistra vitae» (vesture ir dzives skolotaja).

Ka jau dazu labu reizi, autors seit izmantojis savas beletrista spejas, lai dramatiska un aizraujosa vestijuma paraditu Pavila izcilo autoritati un lielos panakumus mi­sijas darba paganu tautu vidu. Ja sodien Pavilam nemtu launa, ka vins ta un ne citadi izpratis jautajumu, kas isti ir vesturnieka uzdevums, mes nostatos anahroniskas pozicijas. Tomer Efesas notikumu apraksts lieku reizi at­gadina, ar kadu piesardzibu lasams viss, ko «Apustulu darbu» autors pasniedz mums ka vesturisku patiesibu.

Ar to mes negribam sacit, ka viss stastijums par no­tikumiem Efesa butu izzists no pirksta. Teksta ir noradi­jumi, ka kaut kadi nemieri tur patiesi notikusi, tikai tos bus izraisijusi citi celoni, neka apgalvo autors. Nedrikst tacu aizmirst, ka vins rakstija trisdesmit, varbut pat cetr­desmit gadu pec. minetajiem notikumiem un zinas smelis no otrajam vai pat tresajam rokam, tapec tas bija jau stipri sajauktas un taja pasa laika folkloristiski iekraso­tas. Cilvekam ar tik rosigu izteli nebija gruti no siem fragmentiem sakomponet dramatisku fabulu par Pavila triumfu, kurs it ka izraisijis paniku Artemidas pieludzeju vidu.

Ka izriet no teksta atrodamiem noradijumiem, patie­siba visam vajadzeja noritet citadi. Vispirms mes uzzi­nam, ka Pavils vieteja sinagoga cietis neveiksmi, jo vina sludinata maciba nav guvusi piekrisanu. Tad vins nover­sies no vietejiem ebrejiem un nolemis darboties paganu vidu. Saja noluka Pavils no sinagogas parcelies uz kada Tirana skolu, lai tur sludinatu savu macibu. Sis Tirans, ka domajams, bijis sofistikas pasniedzejs, pec tautibas griekis.

Tacu si izriciba Pavilu nepaglaba no sadursmem ar tautiesiem. Kadu dienu vins uzzinaja, ka ebreju augsta priestera Skevas septini deli, kuri nodarbojas ar launo garu izdzisanu, sakusi veikt savas izdaribas Jezus Kristus varda. Sasutusais Pavils gribejis viniem to aizliegt. Sis iejauksanas sekas bija asa vardu apmaina, kas beidzas ar kautinu.

Kautins izcelies tapec, ka kilda negaidot iejaucies tas pats launais gars, kuru septini Skevas deli gribejusi iz­dzit. «Apustulu darbu» autora izteles brinumaina pasaule mums jau labi pazistama, un esam paguvusi pierast pie tas divainibam. Tacu soreiz autors izdoma bus parspejis pats sevi un pasniedzis lasitajiem pavisam ko negaiditu, jo launais gars preteji tradicijai un logikai ne no sa, ne no ta uzstajas nevis ka launa, bet gan ka laba aizstavis.

Tas noticis ta. Launais gars, sasutis par to, ka vilt- vardigie Skevas deli meginajusi vinu izdzit Jezus Kristus varda, uzruna vinus sadi: «Jezu es pazistu un par Pavilu es zinu, bet kas jus tadi esat?» Un tulit cilveks, kura , launais gars bija iemajojis, «tiem uzbruka un tos visus pievareja, ta ka tiem kailiem un ievainotiem bija jabeg no si nama» («Apustulu darbi», 19:15—16).

Si nostasta aizkustinosa vientiesiba un nevilsais ko­misms liecina, ka tas ir tautas izteles auglis. Tas ir arkar­tigi lidzigs musu neskaitamajam humoristiskajam tautas pasakam, kuras darbojas velns. Tacu ar to nav sacits, ka saja nostasta nevaretu but kads vesturiskas patiesibas grauds. Drosi vien seit atbalsojas kaut kas no Pavila si­vajiem stridiem ar Efesas ebrejiem. No daziem nostasta elementiem jauzams, ka sajos kivinos nav iztikusi bez kautiniem un asins izliesanas.

Ja kadam par to vel butu saubas, tad tas vajadzetu izkliedet talakiem notikumiem, kuri drosi vien bijusi sa kivina turpinajums. Pec aiziesanas no Efesas Pavils devies uz Griekiju. No turienes vins gribejis pa juru braukt uz Siriju. Tacu kads no labveliem Pavilu bridinajis, ka cela uz ostu vinam uzglunesot ebreji. Ta ka Griekija, ka izriet no stastijuma teksta, Pavilam ienaidnieku nav bijis, tad uzbruceji vareja but vienigi sutiti no Efesas. Lai izvairi­tos no tiem, Pavilam vajadzeja izveleties citu, daudz ta­laku aplinku celu; vins kajam devies uz Makedoniju, lai tikai tur, Filipi pilsetas osta, sestos kugi un brauktu uz Siriju.

Ebreju kvartala notiekosas kildas un kivinus parejie Efesas pilsoni varbut ari bija pamanijusi, tomer lielas, rosme verdosas pilsetas iedzivotajiem tie nebija svarigi un ierasto dzives ritmu netrauceja. Sliktak jau bija, ja sie traci skara vinus pasus. Kadu dienu, Pavila dedzigas runas aizrauti, «labs skaits to, kas bija nodarbojusies ar burvju makslam, sanesa gramatas un tas sadedzinaja visu acu prieksa; to vertibu noteica un saskaitija piecdesmit tukstos sudraba gabalu» («Apustulu darbi», 19:19—20).

Tatad tas bijis milzigs degosu tistoklu (gramatu to­laik, protams, nebija) ugunskurs. Sarts sakurts, ka no tek­sta redzams, publiski, pilsetas iedzivotaju acu prieksa, un, liekas, tas bus bijis pirmais «autodafe» cilveces vesture.

No sa stastijuma nav redzams, kadi isti teksti kritusi liesmam par upuri. «Apustulu darbu» autors gan liek noprast, ka runa ir par manticigiem sacerejumiem. Bet, ja tos par tadiem ari uzskatijusi jaunatgrieztie kristiesi, tas to­mer nenozime, ka vairums Efesas iedzivotaju bijusi tadas pasas domas. Viniem drosi vien sie tistokli bija kas tuvs, ar vinu tradicijam un ticibu saaudzis. Degoso sartu viniem vajadzeja uztvert ka nekaunigu izaicinajumu. Tapec ielas sadruzmejas saniknotas manifestacijas, pieprasidamas bargi sodit svetumu nopulgotajus. Un japabrinas tikai par sapratu un merenibu, kadu demonstranti sados ap­staklos bija izradijusi, jo vainigie gala rezultata nekada soda nesanema, bet lauzu bari, kas bija sapulcejusies pilsetas amfiteatri, pec pilsetas parvaldes parstavju uzai­cinajuma mierigi izklida pa majam.

Luk, kas pec musu kritiskas analizes palicis no skaista vestijuma par Pavila sekmem un par jukam, kas esot izcelusas slavenaja metropole un tas majestatiskaja templi.

«Es esmu juds, dzimis Tarsa»

Pec tresa misijas brauciena Pavils nolema par­celties uz Italiju, ieprieks uz neilgu laiku iegriezoties Jeruzaleme. Kad vins izkapa krasta Cezareja, draugi un vinam labveligais ebreju pravietis Agabs bridinaja Pa­vilu, ka Jeruzaleme vinam draud naves briesmas, tacu Pavils tiem nepaklausija un turpinaja savu celu.

Pavila lemums, kuru vins. pienema, neieverojot bri­dinajumu, bija riskantaks, neka varetu likties no «Apus­tulu darbos» rakstita. To, ko seit autors nokluse, savos darbos mums pastasta Jozefs Flavijs. No vina mes uzzi­nam, cik draudigs stavoklis tolaik bija izveidojies Jeru­zaleme un visa Judeja. Apspiesta, lidz izmisumam no­vesta ebreju tauta ik pec kada laika sacelas pret ro­miesu okupantiem. Visas sada veida izmisuma izpausmes parasti beidzas ar vainigo un nevainigo, viriesu, sieviesu un bernu apkausanu. Tapec nav nekads brinums, ka si nelaimiga zeme, kur neskaitami cilveki tika sisti krusta vai citada veida krita par upuri saniknotajiem legiona­riem, bija misticisma psihozes parnemta, un laudis mek­leja garigu mierinajumu nacionalistiskas un mesianiskas iluzijas.

Saspringtais stavoklis veicinaja visvisada veida pus- nepratigu fanatiku un pat vienkarsu sarlatanu paradi­sanos, kuri iestastija sev un ari citiem, ka vini ir pra­viesi, kuriem lemts ebreju tautu izvadit no verdzibas. Apmati lauzu puli vinu vadiba devas tuksnesi vai uz Jordanas krastiem, kur tos it ka gaidot jauna, no ro­miesu juga briva dzive.

Romas prokurators verigi sekoja lidziga veida mig- racijam un aizejosiem sutija pakal karaspeka dalas, kuras nezeligi izrekinajas ar nelaimigajiem begliem.

So praviesu vidu seviski izdaudzinats bija kads varda nezinams ebrejs no Egiptes. Pasludinajis sevi par pra­viesa Jesajas pecteci, vins trisdesmit tukstosus ebreju aizvilinaja tuksnesi, bet pec tam atveda tos uz Ellas kalnu, lai vini butu liecinieki tam, ka praviesa pectecis ar vienu savu paveli pilsetas aizsargmurus parvertis drupu kaudze un pieveiks romiesu garnizonu. Sis ga­jiens, protams, beidzas ar pilnigu katastrofu. Legionari siva niknuma uzbruka sapulcejusamies ebrejiem. Kad iz­misiga nekartiba begosie lauzu bari izklida uz visam pu­sem, izradijas, ka nelaimes vaininieks, sis viltus pravietis, paguvis aizbegt un pec tam par sevi vairs nav devis ne­kadu zinu. Vinu piemin ari «Apustulu darbu» autors. Un proti, kad Jeruzaleme apcietinaja Pavilu, romiesu tribuns, domadams, ka Pavils varetu but aizbegusais musinatajs, vinam jautaja: «Vai tikai tu neesi tas egiptietis, kas prieks dazam dienam sacelies un aizvedis tuksnesi cetrus tukstosus sikariesu?» («Apustulu darbi», 21:38). Kas attie­cas uz nemiernieku skaitu, tad «Apustulu darbu» autors sava vertejuma ir pieticigaks un drosi vidn tuvaks patie­sibai neka Jozefs Flavijs.

Taja laika, kad Jeruzaleme ieradas Pavils, romiesu prokuratora amatu ienema brivlaistais vergs Felikss. Vina sieva bija kenina Agripas I masa, ebreju princese Druzilla. Tas tomer ne mazaka mera neietekmeja proku­ratora attieksmi pret vina varai paklauto ebreju tautu. No romiesu avotiem mums zinams, ka Felikss bijis nelie­tigs, nezeligs un perkams cilveks. Pavilu vins notureja divus gadus apcietinajuma, ceredams par vinu iegut iz­pirkuma maksu. Feliksa nezeliba un varas launpratiga izmantosana noveda pie ta, ka ebreju sabiedriba nosutija uz Romu sudzibu par vinu. Tacu ta palika bez jebkadas atbildes, jo Feliksu atbalstija vina bralis Pallass — visu­varenais brivlaistais un divu keizaru, Klaudija un Ne­rona, milulis.

Briesmigo parestibu sarugtinatie ebreju patrioti sava izmisuma uzsaka teroristisku partizanu karu. Par draus­migu biedekli kluva t. s. sikariesi jeb duncinieki. Izman­todami druzmesanos ielas, sikariesi ar dunca durieniem nogalinaja romiesus un savus tautiesus, kurus tureja aiz­domas par sadarbibu ar okupantiem. Sikariesi nebaidi­jas pat apganit dievnamu. Virspriesteri Jonatanu, kuru ebreji uzskatija par Romas ielikteni, nodura ticigo vidu, kad vins izpildija ritualas ceremonijas.

Tapec nav nekads brinums, ka vismazaka novirze no judaisma tika uzskatita par tautas nodevibu. Mes jau zi­nam, cik vetrainu pretestibu ebreju emigrantu vidu iz­raisija Pavila misionara darbiba. No bridinajumiem, ka­dus Pavilam Cezareja sniedza draugi, neparprotami seci­nams, ka sinedrijs bijis lieliski informets par katru Pa­vila soli. Sadu informaciju tam sniedza gan sinedrija pa­stavigie nodoklu piedzineji, gan varbut ari speciali iz­sutiti agenti. Pavils tacu bija izdaudzinats par keceri, dieva zaimotaju un renegatu. Ko nozimeja sads pulgo­joss raksturojums, Pavils dabuja sajust pats uz savas adas, lidzko vins paradijas Jeruzaleme.

Izradijas, ka pat Pavilam tuvu stavosie nacariesi, pie kuriem vins tulit devas ka uz savam majam, ir neapmie­rinati ar vina ricibu. «Ta kunga bralis» Jekabs, ortodok­sals judaisma piekritejs, ka mes jau rakstijam, Pavilu sagaidija ar smagiem parmetumiem, ka vins sludinot ebrejiem atkapsanos no tevu tevu ticibas, pierunajot vinus atteikties no apgraizisanas un citam bausliba no­teiktam parazam. Un pieprasija, lai Pavils septinas die­nas skistitos dievnama, nozelojot grekus.

Viegli iedomaties, cik pazemotam vajadzeja justies Pavilam, kurs tacu visur un visiem vestija, ka pats Je­zus cela uz Damasku bija vinu aicinajis par savu apus­tuli. Atzisanas grekos runaja pretim tam, uz ko vins pre­tendeja, jo bija gruti pielaist, ka pasa skolotaja svaidi­tais un personigi pilnvarotais apustulis vareja sava riciba izdarit tadas kludas, kuras prasitu specialu nozelu un skistisanos.

Un tomer Pavils paklavas sai prasibai, tadejadi par­vilkdams svitru savai apustuliskai pagatnei. Skistisanas akts, kuru pec Jekaba noradijuma vinam vajadzeja iz­ciest, bija tikpat ka pazudusa dela atgriesanas ortodok­sala judaisma klepi, tikpat ka izligsanas meginajums ar ebreju tautu un Jeruzalemes teokratiju, ta bija atgriesa­nas nacariesu parstavetaja kristietibas paveida.

Kas pamudinaja Pavilu pienemt sadu dramatisku le­mumu? Meklejot atbildi uz so psihologiski sarezgito jau­tajumu, mums janem vera zinami fakti un apstakli, kuri logiska sasaistijuma dod pamatu minejumiem par Pavila ricibas motiviem.

Izsekojot vina nemitigas cinas ar diasporas ebrejiem triju misijas celojumu laika, rodas iespaids, ka sai cinai bijis tikai religisks raksturs un par stridus iemeslu uz­skatams judaisma integralitates apdraudejums, par kadu kluva Pavila maciba.

Turpreti Jeruzaleme situacija bija pavisam citada. Tur koncentrejas tautas cina par savu pastavesanu, cina, kura taja laika, kad ieradas Pavils, pienema seviski asu formu. Ka tas parasti medz but apspiesto tautu vesture, religija tur pirmam kartam bija kluvusi par vairogu po­litiskaja cina par tautas saglabasanu, ta saliedeja ebrejus kopiga fronte. Tapec ari visniecigaka novirze no juda­isma tika uzskatita par noziegumu, kas grauj tautas vie­notibu, un ikviens vainigais sada parkapuma — vien­karsi par nodeveju.

No Pavila vestulem zinams, ka vins nekad nebija par­stajis atzit sevi par ebreju, ka, gluzi otradi, vins ar lep­numu allaz pasvitroja savu ebrejisko cilmi. Saja zina — ka to rada Stefana mocekla nave — Pavils reizem va­reja klut pat par sovinistu. Kadam gan vajadzeja but triecienam, kad vins peksni atradas pie kauna staba ka savas tautas nodevejs un ar so apsudzibu solidarizejas pat vinam tuvie nacariesi, pie kuriem vins neatrada vis bra­ligu uznemsanu, ka tas bija noticis pirms divdesmit ga­diem, bet gan piedzivoja sava muza visrugtako pazemo­jumu.

Kad Pavilu no satracinata pula rokam izrava un sava aizsardziba nema romiesu legionari, vinam atlava teikt aizstavesanas runu. Pavils zvereja pie visa, kas vinam svets, ka ir ticigs ebrejs, kas runa ebreju (pareizak sa­kot, gan aramiesu) valoda. Izmisigi puledamies iegut pula labvelibu, vins pazemojas tiktal, ka savu teroristisko darbibu pret «helenistiem», ar kuru nu gan Pavilam ne­bija ko lepoties, vins bez jebkadiem morales apsveru­miem piedeveja sev par nopelnu un lojalitates apliecina­jumu attieksme pret judaismu. Stastidams, ka vins ticis atgriezts, Pavils, starp citu, sacija: «Es esmu juds, dzimis Tarsa, Kilikija, bet uzaudzinats sini pilseta, izglitojies pie Gamaliela kajam, pilniga saskana ar tevu bauslibu, dedzigs dieva bauslibas cinitajs, kadi jus vel sodien visi esat; so ticibu [domata «helenismu» kristietiba] esmu va­jajis lidz navei, saistidams un nododams cietuma viriesus un sievietes, ka to man var apliecinat augstie priesteri un visa vecajo padome; no tiem ari dabujis vestules bra­liem Damaska, devos cela, lai apcietinatu tos, kas tur atradas, un vestu uz Jeruzalemi sodit» («Apustulu darbi», 22:3—5).

Saja konflikta, ka tas mums jau zinams, runa patiesiba nebija par to vai citu kristietibas paveidu. Tas bija po­litisks. konflikts, kurs skara ebreju nacionalo pastave­sanu, lai gan skietami cina risinajas tikai par judaisma integritati. Jekaba vaditajai Jezus piekriteju Jeruzale­mes sektai, kas visa sava divdesmit gadu ilgaja vesture bija paklavusies templim un priesteru teokratijai, vaja­dzeja, protams, solidarizeties ar ebreju sabiedribas pare­jas dalas domam, un tas ari izraisija to bardzibu, ar kadu izturejas pret Pavilu, lidzko vins paradijas Jeruzaleme.

Pavils savu aizstavesanas runu sacija no Antonija forta kapnem, kas veda tiesi uz templa pagalmu. Jozefs Flavijs ir aprakstijis so celtni, un arheologiskie izrakumi apstiprinaja vina informacijas pareizibu. So cietoksni reize ar kenina pili uzcela Herods Lielais un par godu savam protektoram Antonijam nosauca to Antonija varda. Jezus un Pavila dzives laika tur mitinajas romiesu karaspeka garnizons, un ta uzdevums bija uzturet kar­tibu templa pagalma, kur nemitigi druzmejas svetcelo­taju puli. No augstajiem cietoksna muriem sardzes pos­teni ka uz delnas redzeja visu pagalma notiekoso un ta­pec vareja atri iejaukties, kad vajadzeja paglabt Pavilu no saniknota ebreju pula rokam.

Romiesi panema Pavilu sev lidzi, iekala vazas un kat­ram gadijumam gribeja vinu nopert ar patagam. Tomer, uzzinajusi, ka viniem darisana ar Romas pilsoni, tie no sava nodoma atteicas. Tacu nakamas dienas rita vini Pa­vilu atveda uz sinedrija tiesu, lai vins attaisnotos pats savu tautiesu prieksa. Pavila pasparliecinatiba un drosme, ar kadu vins atbildeja uz apsudzibam, augsto priesteri ta nokaitinaja, ka tas paveleja sist Pavilam pa muti. Un tad Pavils sacija slavenos, nicinajuma pilnos vardus, kurus vins meta seja augstajam priesterim: «Dievs tevi sitis, tu nobalsinata siena; tu se sedi mani tiesat pec likuma un paveli mani sist pret likumu» («Apustulu darbi», 23:3).

Preteji tam, ko vareja sagaidit, Pavils no sis konfron­tacijas iznaca neskarts, jo vins parspeja tiesnesus prata un atjautiba. Pavils atri atskarta, ka sinedrija nav iekse­jas vienotibas un7 tas sastav no divam savstarpeji nai­digam grupam — farizejiem un saducejiem. Pirmie, ka mes jau zinam, ticeja, ka mirusie celsies augsam, bet otrie sadu uzskatu atzina par keceribu. Un tad Pavils peksni versas pret saducejiem ar apsudzibu, ka tie vinu vajajot un pret vinu kudot tikai tapec, ka vins esot fa­rizejs un ticot, ka mirusie celsies augsam. Ar so izma­nigo gajienu Pavils uzkurinaja starp abiem novirzieniem pastavosas preteskibas un panaca, ka sinedrijs nespeja rast vienpratibu vina prava. Sakas siva polemika jau­tajuma par Pavila vainu vai bezvainibu, un Romas tri­buns, bidamies, ka abas stridigas puses varetu saplosit Pavilu gabalos, izrava vinu no lauzu bara un atveda at­pakal cietoksni.

Tomer atradas fanatiki, kuri nedomaja rimties. Tie gri­beja panakt, lai Pavilu velreiz vestu uz noklausinasanu, un tad cela uz sinedriju vinu nogalinat. Par so sazveres­tibu uzzinaja Pavila masasdels un nekavejoties visu pa­zinoja romiesu iestadem. Tad tribuns nosprieda, ka vis­drosakais butu apcietinato tulit nogadat pasa vietvalza riciba, kura rezidence bija Cezareja.

Pavila pavadisanai norikotais eskorts sastaveja no cet­riem simtiem kajnieku un septindesmit jatniekiem. Sis neparasti specigais eskorts ir loti zimigs, jo liecina, cik nesamierinami naidiga bija jeruzalemiesu nostaja pret Pavilu un cik lielas briesmas vinam draudeja. Romiesu tribuns, nozimedams Pavila pavadibai tik pravu karaviru vienibu, drosi vien zinaja, ko dara, jo bija pamats bities, ka fanatisko jeruzalemiesu puli cela varetu uzbrukt un sagrabt apcietinato sava vara. Pat tad, kad Pavils jau sedeja Cezarejas cietuma, augstais priesteris un citi Je­ruzalemes teokratijas parstavji ieradas pie vietvalza un, atsaukdamies uz likuma pantiem, kurus citeja speciali sim nolukam noligts grieku jurists Tertulls, centas pa­nakt, lai ienistais gusteknis tiktu notiesats uz navi.

Pec diviem gadiem amata stajas jauns vietvaldis Fests. Vins nekavejoties keras pie tagad jau izdaudzinatas Pa­vila lietas izskatisanas, noklausinaja apcietinato un ludza pat keninu Agripu nopratinat Pavilu un izteikt par to sa­vas domas. Dramatiska saruna notika, klatesot keninienei Berenikei, kura pazistama ar to, ka velak kluva par ce- zara Tita milako. Pavils izskaidroja savu macibu ar tadu degsmi un parliecibas speku, ka Agripa, visuma budams skeptiski noskanots cilveks, ironiski izsaucies: «Tu gan­driz parliecini mani klut par kristieti» («Apustulu darbi», 26:28).

Neraugoties uz jeruzalemiesu neatlaidigajiem puli­niem, vietvaldi Festu neizdevas isti parliecinat par Pavila vainu, un tapec, lai izklutu no si neveikla stavokla, tas lava Pavilam izveleties: vai nu piekrist, ka vina apsu­dzibas lietu no jauna izskata sinedrijs, vai ari izmantot savas Romas pilsona tiesibas un griezties pie keizara.

Pavils zinaja, kas vinu sagaida Jeruzaleme, un tapec nevilcinoties izvelejas otro iespeju. Tad vinu kopa ar citiem ieslodzitajiem iesedinaja kugi romiesu virsnieka Julija apsardziba. Likijas novada Listras osta vini par­sedas uz cita kuga, kuram vajadzeja doties uz Italiju, tomer cela Kretas tuvuma kugis nokluva vetra un drei­fedams cieta avariju pie Maltas krastiem. Pateicoties Pa­vila atjautibai, kuga apkalpe un apcietinatie paspeja iz­glabties. Kuga boja eja cietusie viesmiligaja sala no­dzivoja tris menesus. Saja laika Pavils iemantoja slavu ka brinumdaritajs dziednieks (starp citu, vins izarsteja salas valdnieka tevu), un reiz vietejie iedzivotaji paslu­dinaja vinu pat par dievu. Pec tam ieslodzitos ar citu kugi nogadaja Roma,

Puteolas osta un Romas priekspilseta Pavilu apsveica tur dzivojoso tautiesu delegacija. Romas varas iestades pret apcietinato izturejas laipni. Divus gadus, gaidot kei­zara spriedumu, vinam bija atlauts dzivot privata nama tikai viena kareivja uzraudziba. Saja laika Pavils izra­dija lielu rosmi: uznema viesus, izklastija tiem savu ma­cibu un dikteja vestules braliem kristiesiem.

Nav noskaidrots, ka Pavilam veicies saja rosmigaja misijas darba. Zinams tikai tas, ka meginajumi iemantot turienes ebreju kolonijas vaditaju labvelibu beigusies ar

pilnigu neveiksmi. Tapec Pavilam neatlika nekas cits, ka skirties no tiem uz visiem laikiem. To daridams, vins sivi noteica: «Tad zinait, ka dievs pestisanu sutijis pa­ganiem, un tie to dzirdes» («Apustulu darbi», 28:28).

Ar siem raksturigajiem vardiem stastijums par Pavila dzivi peksni partrukst. Nezinamu iemeslu pec «Apustulu darbu» autors apklust un beidz savu vestijumu.

Dzive izradijas specigaka

Romas ebreju draudzei veltitie vardi, kurus mes nupat nocitejam, nenoz'ime, ka tikai saja bridi butu sa­kusies norobezosanas no ortodoksala judaisma un lidz ar to no Jekaba judeokristiesu sektas, kura ar judaismu bija integrali saaugusi. Si noskirsanas sakas daudz agrak, pa­tiesiba jau taja bridi, kad Pavils izverta savu misijas dar­bibu heleniskajas pilsetas un citas apdzivotas vietas. Pro­tams, vina darbiba tur risinajas pavisam citados sabiedris­kos un kulturas apstaklos neka Palestina. Noteiktas dok­trinas un aizliegumi, kas tradicionali bija iesaknojusies mazaja, no parejas pasaules noskirtaja zeme, izradijas nereali, kad tos meginaja ieviest grieku un romiesu kul­turas un civilizacijas apvidos.

Ka ilustracija seit var noderet aizliegums lietot par­tika to dzivnieku galu, kas bija upureti paganu dievek­liem. Pavils, ka mes zinam no vina vestulem un «Apus­tulu darbiem», diezcik stingri neieveroja so aizliegumu, un to vinam bargi parmeta ne tikai ortodoksalie ebreji, bet ari Jeruzalemes kristiesi. Ta ka Pavils pats jo biezi pasvitroja savu uzticibu judaismam un ta ritualajiem prieksrakstiem, tad si iecietiga nostaja var likties di­vaina un nekonsekventa. Tacu viss klust skaidrs, ja ne­mam vera, ka Pavils rikojas apstaklu spiests un vien­karsi nebija spejigs stingri ieverot mineto aizliegumu. Dzive izradijas specigaka neka visadi samaksloti iero­bezojumi, kuri bija radusies pilnigi citos apstaklos. Par Pavila nopelnu uzskatams tas, ka vins to saprata un saja jautajuma izradija elastibu un praktisku sapratu.

Janem tacu vera, ka paganu svetnicas t. s. dedzinamie upuri bija retums. Parasti uguni sadedzinaja tikai mazu

dalu 110 upurejama dzivnieka, bet parejo galu priesteri pec savu vajadzibu apmierinasanas pardeva vietejiem iedzivotajiem. Tirdznieciba ar galu viniem piedereja mo­nopols, un, protams, vini tad ari dikteja cenas. Privati kaut lopus bija stingri aizliegts, un tikai iznemuma karta ebrejiem aiz religiskiem apsverumiem palaikam bija at­lauts izdarit ritualam atbilstosu -lopu kausanu.

Pameginasim tagad izteloties, kada stavokli bija kris­tiesu namamate, ja vina piedereja pie trucigakam aprin­dam. Nedrikstedama iegadaties galu, kas naca no pa­ganu upuriem un tika pardota tirgu par samera pieeja­mam cenam, vinai galu vajadzeja meklet pie ebrejiem vai melnaja tirgu. Tacu ar abam sim iespejam praktiski nevareja rekinaties. Pirmaja gadijuma skerslus radija aizvien pieaugosais antagonisms un savstarpejie aizsprie­dumi starp ebrejiem un Jezus piekritejiem, bet otraja gadijuma atbiedeja augstas spekulativas cenas. Dzive to­mer prasija savu tiesu, un praktiska namamate, gribe­dama paedinat gimeni, pirka to, kas bija pieejams, ne­ieverodama nekadus aizliegumus.

Jeruzaleme stavoklis bija pavisam citads. Tur drizak bija gruti parkapt aizliegumu par paganu upurdzivnieku galas lietosanu, jo tadas galas tirdznieciba vienkarsi ne­bija. Galas tirdzniecibas monopols piedereja templim, kur tapat ka paganu svetnicas uz altara tika sadedzinata tikai nieciga dala no upurejama dzivnieka, bet parpalikumu izlietoja pilsetas ikdienas vajadzibu apmierinasanai. Tatad ortodoksalais judaisma piekritejs Jeruzaleme ne­maz netika paklauts kardinajumam parkapt pastavoso aizliegumu.

Jautajumu sarezgija vel tas, ka reizem svariga bija ari biedriska attieksme. Peterim, piemeram, vienkarsi ne­bija iespejams atteikties, kad romiesu virsnieks Korne­lijs, kurs tikko bija pienemis kristigo ticibu, vinu ieludza kopiga azaida ar savu gimeni un saimes laudim. Jezus piekriteji Jeruzaleme, izsacidami apustulim par to bar­gus parmetumus, tikai paradija savu provincialo apro­bezotibu. Ari vinu vaditajs, «ta kunga bralis» Jekabs, kurs judaisma rituala jautajumos bija stingri ortodok­sals, nedomaja piekapties ne soli un nesaprata, ka Pete­ris un Barnaba, viesodamies Antiohija helenistu majas, nevareja atsacities sesties pie galda kopa ar tikko kris­tietibai pieverstajiem laudim, kuri neredzeja neka launa no paganu svetnicam nakusas galas lietosana un katru atteikumu uzskatitu par apvainojumu.

Un tomer, Jekaba emisaru piespiesti, Peteris un Bar­naba atteicas no sada veida kontaktiem, par ko savukart vinus asi kritizeja Pavils. Vestule galatiesiem Pavils vi­niem parmet nekonsekvenci un liekulibu. Nepatikamo starpgadijumu vins apraksta sadi: «Bet, kad es redzeju, ka tie nedara pareizi pec evangelija patiesibas, es saciju Peterim visu prieksa: Ja tu, juds budams, dzivo pec pa­ganu un ne pec judu parazam, ka tu gribi piespiest ne- judus dzivot pec judu dzives veida» (Apustula Pavila vestule galatiesiem, 2:14). Diemzel Pavils mums nesaka, ko atbildejis Peteris. Mes zinam tikai to, ka pec sis kil­das vinu celi skirusies uz visiem laikiem. Nekad vini vairs nav sastapusies, ne Antiohija, kur Pavils acim re­dzami izvairijas iegriezties, un pat ne Roma, ja tikai vis­par varam runat par Petera uzturesanos seit, jo avoti, kuri to it ka apliecinatu, ir parak apsaubami. Si epizode, skiet, ir viens no svarigakajiem luzuma momentiem at­tiecibas starp Jezus piekritejiem no ebreju un paganu vides.

Pavila attieksme pret so jautajumu ir visai interesanta. Pirmaja vestule korintiesiem (10:27—29) vins saviem ebreju piekritejiem ieteic, lai tie ed visu, ko pardod skarnos, un piebilst: «Ja kads no neticigajiem jus aicina viesos un jus gribat iet, tad ediet visu, ko jums cel prieksa, neka nepetidami sirdsapzinas del.» Vienigi, ja kads cits no ebreju braliem aizrada, ka ta ir paganu upuru gala, tad Pavils iesaka no tas attureties «sirdsap­zinas del», bet tulit paskaidro: «Es nedomaju tavu, bet vina sirdsapzinu. Jo kapec svesa sirdsapzina lai tiesatu manu brivibu?»

Ja kadam liktos, ka Pavils saja gadijuma ieteic div­kosigu ricibu, tad apustulim par attaisnojumu var minet kadu citu vietu no sis pasas vestules korintiesiem: «At­tieciba uz elku upuru galas esanu mes zinam, ka nav ne­viena elka pasaule un ka nav cita dieva ka viens vie­nigs» (8:4). Tatad Pavils visu so stridu uzskata par tuksu, jo kaut ka tada ka paganiskas cilmes del neskistas ga­las vispar nemaz nav. Vins tikai ieteic, saglabajot saja jautajuma sirdsapzinas brivibu, neizraisit sasutumu to Mozus ticibas bralu vidu, kuri vel nav spejusi visu to apjegt.

Sis dzives prasibu diktetais sapratigais pragmatisms, kuram paklaujoties Pavils savas misijas laba paganu vide atmeta dazus Mozus ticibas ritualos prieksrakstus, noteica ari vina nostaju pret daziem sakotnejas kristietibas as­pektiem, kurus parstaveja Jekaba vadita Jeruzalemes draudze. Vina nostaja bija tada, ka mes to sodien varda pilna nozime nosauktu par revizionistisku.

Tas vispirms attiecinams uz sas draudzes iekartu, kura balstijas uz pilnigu kopipasumu. No «Apustulu darbiem» mes zinam, ka Jeruzalemes draudzes vaditaji so iekartu uzskatija par sakralu un par jaunas ticibas integralu dalu. Pat visniecigakais parkapums sai zina lidzinajas smagam noziegumam pret sveto garu, un tapec Peteris ar peksnu navi sodija nelaimigo jaunatgriezto pari Ana­niju un Sapfiru.

Mums jau no ieprieks sacita ir zinams, ka sakara ar stingru sas iekartas neaizskaramibu Jezus piekriteju vidu Jeruzaleme atgadijas nopietni konflikti. Nav gruti sa­prast, kapec ta noticis. Lidziga veida komuna vareja pastavet tikai pilniga izolacija no tekosas dzives kardina­jumiem, tatad klostera apstaklos. Kopipasuma iekarta ilgak saglabajas pie ebreju vientulnieku sektas eseniem, kuri Naves j-uras vientula klinsaina krasta uzcela klos­teri netalu no vietas, kur sodien atrodas Kumrana.

Pirmie Jezus piekriteji Jeruzaleme bija neliela saujina pavisam nabadzigu cilveku, kuriem ziedojumus partikai atsutija citi, turigaki, heleniskajas pilsetas dzivojosi tici­bas brali. Tadus ziedojumus vaca un uz Jeruzalemi at­veda ari Pavils. Lidzigos apstaklos mantas kopiba bija ne tikai velama, bet vinu eksistencei nepieciesama. Runa bija par so davinajumu izlietosanu tada veida, lai ne­vienam netiktu nodarita parestiba.

Draudzes trucigakie locekli, kuru dzive bija atkariga no savaktajiem ziedojumiem, ar tadu mantas kopibu, protams, bija apmierinati. Bet, kad kopienas loceklu skaits no simts divdesmit cilvekiem pieauga — ka rak­sta «Apustulu darbu» autors — lidz pieciem tukstosiem, iekartas ietvari vairs neiztureja so spiedienu. Tos sa­grava turigaku, Ananijam un Sapfirai lidzigu cilveku in- ' filtracija, kas naca galvenokart no «helenistu» aprin­dam. Tie bija diasporas ebreji, kuri draudze ienesa pla­sas pasaules dvesmas un pret sastinguso iekartu versta dumpja ieraugu.

***

Pavils bija ne tikai religiskais ideologs, bet ari ar skaidru sapratu apveltits praktikis, kurs izveidoja dau­dzus kristietibas centrus. Ka Tarsa dzimis «helenists» vins lieliski pazina grieku kulturas apvidu pilsetas un apdzi­votas vietas valdosas attiecibas. Vins drosi vien atskarta, ka mantas kopibas iekarta, kura pat provincialaja Jeru­zaleme tikai ar pulem speja atvairit apkartejas dzives vilnu spiedienu, sajos apvidos klutu par utopiju.un pat nopietnu traucekli jaunas ticibas izplatisanai. Ta atbai­ditu tiesi no amatnieku, tirgonu un ierednu aprindam nakosos jaunos piekritejus, kuru iemantosana Pavilam skita jo svariga. Butu aplam gaidit no siem partikusa­jiem videjo slanu parstavjiem, ka vini atsacisies no muza darba ieguta, pie ka vini bija pieradusi jau kops dau­dzam paaudzem.

Tacu Pavila ricibu noteica ne tikai praktiski apsve­rumi. Vina sociala cilme bija par celoni tam, ka Pavilam saja jautajuma bija principiali citadaka nostaja, ko mes sodien nosauktu par skirisku nostaju. Pavils bija uzau­dzis turiga gimene. Vina tevs Kilikija tirgojas ar kazu vilnas audumiem, bet pats Pavils bija apguvis telsu iz­gatavotaja amatu. Pateicoties teva rocibai, jauneklis va­reja doties uz Jeruzalemi, lai tur, pie slavena sveto rak­stu zinataja Gamaliela kajam sededams, izglitotos. Tolaik tads brauciens izmaksaja dargi, un kurs katrs to neva­reja atlauties.

Tomer liekas, ka pec pieversanas kristietibai Pavilam vairs tik labi neklajas. Ta ka vins pats nokluse jauta­jumu par savu gimeni, tad jadoma, ka Pavils bija sara­vis attiecibas ar tevu, par kuru mums zinams, ka tas bi­jis farizejs un lidz ar to laikam ari ortodoksala judaisma piekritejs. Dela izricibu tada gadijuma vins drosi vien uzskatija par nepiedodamu noversanos no tevu tevu tici­bas. Tie, protams, ir tikai minejumi, tacu savadi ir tas, ka agrak turigais jauneklis tagad partiek vienigi no savu maceklu atbalsta un to savaktajiem ziedojumiem kris­tiesu draudzes.

Vestule filipiesiem (4:12) Pavils raksta, ka vins iema­cijies gan ciest trukumu, gan ari dzivot particiba. No sis atzisanas secinams, ka atbalstu, ka jau tas parasti ar brivpratigiem ziedojumiem medz but, vins nav sanemis diezcik regulari. Tacu vina materialais stavoklis parak launs gan nevareja but, ja jau taja pasa vestule Pavils, pateikdamies par palidzibu, saka, ka vinam visa esot «papilnam» un ka pec sutijuma sanemsanas vins esot «pilniba» (4:18).

Pavila attieksme pret bagatniekiem krasi atskiras no Jezus nostajas evangelijos. Evangelists Matejs, likdams Jezum mute slaveno pratulu, ka «vieglaki kamielim iziet caur adatas aci, neka bagatam ieiet die^a valstiba» (Ma­teja ev., 19:24), jau pasu mantiguma faktu uzskata par amoralu. Turpretim Pavils neparprotami samierinas ar bagatnieku pastavesanu, nenosoda vinus totali, bet vie­nigi prasa, lai tie materiali palidzetu nabagakiem bra­liem. Otraja vestule korintiesiem vins raksta: «Jusu par­palikums tagad lai nak par labu vinu trukumam, un ari vinu parpalikums lai naktu jums par labu, lai ta notiktu izlidzinasana, ka ir rakstits: «Kam bija daudz, netapa bagats; kam bija maz, netapa nabags»» (8:14—15). Bet pirmaja vestule Timotejam lasam: «Tiem, kas ir bagati tagadeja pasaules laikmeta, piekodini, lai vini nebutu augstpratigi un neliktu ceribu uz nedroso bagatibu, bet uz dievu, kas mums dod visu bagatibu baudit; lai vini daritu labu, butu bagati labos darbos, devigi, nesavtigi» (6:17—18). Ka redzam, nabadzibas un mantas kopibas ideja Pavilam bija pilnigi svesa. Mantiskas atskiribas starp cilvekiem vins uzskatija par dabigu un neizbegamu paradibu un tikai ieteica tas mikstinat ar labdaribu un pazemibu dieva prieksa.

Tada pati konformistiska tendence iezimejas ari Pa­vila attieksme pret varu un valsti. Mes jau zinam, ar kadu lepnumu vins pasvitroja, ka no dzimsanas ir Ro­mas pilsonis, un labprat izmantoja prieksrocibas, ko sis apstaklis vinam sniedza. Tacu Pavila lojalitate reizem nogaja tik talu, ka ta jau saka atgadinat verdzisku pa­devibu. Tas izrieteja drosi vien no mums jau zinama Pavila pragmatisma. Bez tam jaatceras, ka vins savu nostaju pret valsti un varu formulejis vestule, kas rak­stita Roma dzivojosiem ticibas braliem. Tapec seit butu izvirzama teze, ka, paskubinadams savus piekritejus uz tik galeji padevigu legalismu, Pavils par savu merki bus spraudis ari pretdarbibu nomelnojosajai propagandai, it ka kristiesi esot Romas imperijas ienaidnieki, un tada karta centies tos pasargat no vajasanam.

Pavila vestule romiesiem lasams: «Ikviens lai ir pa­klausigs augstakam varam, kas valda. Jo nav valsts va­ras, ka vien no dieva, un tas, kas ir, ir dieva ieceltas. Tatad tas, kas stav preti valsts varai, nostajas pret dieva iestadijumu. Bet tie, kas nostajas pret. to, pasi sev sa­gada sodu» (13:1—2).

Pec Pavila domam, ne tikai jebkura vara, vienalga, kada ta butu, ir no dieva, bet par dieva kalpiem uzska­tami ari visi tas parstavji, pat nodoklu piedzineji. «Ta­pec maksajiet ari savas nodevas; vini, kas uz to raugas, ir dieva kalpi,» Pavils raksta vestule romiesiem. «Dodiet katram, kas vinam pienakas: nodevas, kam nakas no­devas, muitu, kam nakas muita, bijibu, kam nakas bi­jiba, cienu, kam nakas ciena» (13:7—8).

Tada pati nostaja Pavilam ir attieciba uz verdzibu. Tapat ka vara un valsts, no dieva ir ari valsti pastavosa iekarta. Bet verdziba bija viens no sis iekartas balstiem. Pirmaja vestule korintiesiem Pavils sadiem vardiem pa­maca savus maceklus: «Ikviens lai paliek tai stavokli, kura tas aicinats. Ja esi aicinats, vergs budams, ne­skumsti par to! Bet, ja ari vari tapt svabads, tad to pie* nem» (7:21—22). Bet vestule efesiesiem vins kristitajiem vergiem tiesi piekodina: «Kalpi, paklausait saviem laici­gajiem kungiem ka Kristum bijiba un bailes ar neviltotu sirdi» (6:5).

Ka no dzives nemts piemers seit var noderet notikums ar vergu Onezimu. Tas bija aizbedzis no sava kunga Filemona, pienemis kristigo ticibu un pievienojies Pa­vilam. Apustulis Onezimu iemiloja no visas sirds, tacu negribeja izskirt ta likteni, jo uzskatija, ka jaciena cita cilveka ipasuma tiesibas. Tapec vins Onezimu nosuta ta ipasniekam, lai verga saimnieks pats izlemtu, ko ar vinu darit. Tomer Pavils pulas Filemonu un vina sievu ietek­met, lai tie savam vergam ne tikai piedotu aizbegsanu, bet ari nosutitu vinu atpakal jau ka brivlaistu. No sa­traukuma, kas jauzams vestule, var manit ka Pavils pats atskartis, cik bistama ir vina riciba. Verga aizbegsana tolaik tika uzskatita par vienu no smagakajiem noziegu­miem, ko sodija pat ar navi. Tomer Pavilam bija pamats ceret, ka vina lugumu ieveros, jo Filemons bija dedzigs un palavigs jaunatgriezts kristietis.

Tatad Pavils gan aicina, lai pret vergiem izturetos labi, jo dieva prieksa tiem ir tadas pasas tiesibas ka brivajiem laudim, tacu pasu vergturibas iekartu vins ne­parprotami atbalsta. Protams, ir gruti noskaidrot, kas nosacija sadu un ne citadu Pavila nostaju. Pirmam kar­tam Pavils, nemot vera vina piederibu pie noteikta sa­biedriska slana, jau no bernibas bija pieradis redzet sev apkart vergus un uzskatija tos par normalu dzives atri­butu, kas nekadus parspriedumus nevareja izraisit. At­zina, ka verdziba butu likvidejama, vinam drosi vien lik­tos divaina, pat aplama. Un, pat ja kadreiz sada dumpiga doma vinam butu ienakusi prata, tad Pavils ka realistiski domajoss cilveks drosi vien tulit atskarstu, kas vinu sada gadijuma sagaiditu. Notiktu tas, no ka Pavils par katru cenu centas izvairities: vins nonaktu konflikta ar Romas varas iestadem, kas, daudzo vergu dumpju satrauktas, saja jautajuma bija seviski jutigas.

Pavils dzivoja tada vesturiskas attistibas posma, kad pasaules ekonomiskas strukturas galvena baze bija vergu darbs, un tapec gruti iedomaties, ka vina nostaja butu varejusi but citada. Vins centas tikai pec ta, lai nelai­migo vergu liktenis tiktu kaut kada mera atvieglots, un uzskatija, ka cilveku milestibas varda tas vispirms butu vina ticibas bralu pienakums.

Tik demonstrativi solidarizedamies ar Romas valsts varu un tas iekartu, kas balstijas uz verdzibu, Pavils gan atvieglinaja kristietibai tas vesturisko celu uz galigo triumfu, kad ta kluva par valsts religiju, tacu reize ar to attalinajas no Jezus un vina sekotaju macibas, no visa ta, kas uzskatams par sis macibas imanentu protestu pret dzives netaisnibu. Vins visnotal pieskanojas pastavosai tiesiskai iekartai un lidz ar to notrulinaja kristietibas socialo smaili.

Nekadu parsteigumu neizraisa dazu Bibeles petnieku uzskats, ka salidzinajuma ar Jezu Pavils bijis jauns feno­mens un ar vina paradisanos kristietiba sacies pilnigi jauns attistibas posms. Vacu protestantu teologs un pa­zistamais Bibeles petnieks Heincs Carnts sava lieliskaja gramata «Vesturiskais Jezus» saka, ka «vesturisko Jezu no baznicas pestitaja atdala tads bezdibenis, ka abos sajos telos gruti atrast kadu kopigu iezimi».

Ka papildinajumu sai ainavai der vel pieminet, ko mi­netaja jautajuma raksta katolu Bibeles petnieks 2. Stein­mans sava monografija «Pavils no Tarsas». «Cik atskirigs ir Pavils no sava skolotaja! Jezus runaja aramiesu va­loda, Pavils — grieku valoda. Jezus bija dabas un lauku cilveks, Pavils — pilsetas iedzivotajs. Jezus ar visu sirdi

bija piekeries Galilejai, Pavils bija kosmopolits. Jezus ne­uzticejas intelektualistiem un rabiniem, Pavils bija ra­bins.»

PAVILS TRESAJAS DEBESIS

Nav musu noluks seit izklastit Pavila biografiju, tacu japiegriez veriba daziem apustula dzives sikumiem, lai gutu pilnigaku prieksstatu par vina personibas psiho­logiskajam aprisem. Pavila dzives gaitas ir nenoskaidro­tas miklas un stridigi jautajumi, un pie siem pretruniga­jiem momentiem pieder ari jautajums par vina divu vardu genezi.

Ka ebrejs vins bija nosaukts Saula varda. Ta vins ne­apsaubami saucas taja laika, kad vel uzturejas ebreju centros un tatad ari Jeruzaleme — sakuma ka jauns Ga- maliela maceklis, bet velak ka sivs «helenistu» vajatajs.

Ja runa ir par Pavila otro vardu (latiniski Paulus), tad Bibeles petnieku domas dalas. Dazi, dibinadamies uz to, ka «paulus» latinu valoda nozime «mazais», doma, ka ta bijusi zobgaliga iesauka, ko draugi Saulam devusi sika auguma pec. Turpreti vacu Bibeles zinatnieks Di- beliuss, nemdams vera apustula praktisko atjautu, no­nacis pie secinajuma, ka vins pienemis so vardu tikai pec pariesanas kristietiba, pamatoti uzskatidams, ka Ro­mas pilsonim Paulum bus lielaka autoritate neka ebrejam Saulam.

Tomer pec visvecakas tradicijas Sauls pienemis vardu Paulus par godu Kipras prokonsulam Sergijam Paulam, kuru vins bija pieversis kristietibai. So versiju mums sniedz Origens, Hieronims un Augustins, lai gan «Apus­tulu darbu» autors, kurs vienigais apraksta prokonsula pieversanu kristigajai ticibai, par so varda mainu neko nesaka. Tapec drosi vien ta ir tikai kada no velaka laik­posma teiksmam, kuram vajadzeja atgadinat Pavila no­pelnus.

Pavisam citadi uz so stridigo jautajumu lukojas pazis­tamais polu Bibeles petnieks katolu priesteris E. Dombrovskis. Vins pieversa uzmanibu tam, ko bija piemir­susi daudzi diskusijas dalibnieki, proti, ka diasporas eb­reju vidu pec Romas pilsonu tiesibu iegusanas bija iz­platijusies snobistiska paraza pienemt pasiem un dot sa­viem deliem grieku un romiesu pavardus. Tadel gandriz drosi var apgalvot, ka Pavils, budams turiga ebreja dels, lidzas savam ebreju vardam lietoja ari romisku pa­vardu.

Liekas, ka jucekli saja jautajuma ienesis pats Pavils, manevredams ar saviem diviem vardiem atkariba gan no konjunkturas, gan no citiem dzives apstakliem. Je­ruzaleme un ebreju diasporas kopienas vins uzstajas ka Sauls, turpreti grieku un romiesu aprindas — ka Pavils.

Vesturnieki tapat lauzijusi galvas par Pavila arejo izskatu. «Apustulu darbu» autors ari saja jautajuma ar zinam skopojies, un mums jaapmierinas tikai ar vela­kas cilmes avotiem. Patiesiba vienigais lidz mums nona­kusais Pavila arienes apraksts ir 2. gadsimta pazistamais apokrifs «Pavila dzives gaitas». Sa stastijuma nezinamais autors raksta, ka Pavils bijis maza auguma, gandriz pil­nigi bez matiem, ar likam kajam, biezam uzacim, un lielu kumpu degunu.

Lai gan apokrifus, nemot vera to fiktivo raksturu, gruti uzskatit par nopietniem vestures avotiem, tomer soreiz ir mazliet citadi. «Pavila dzives gaitas» uzrakstitas Kilikija, tatad Pavila dzimtaja apvidu, kur lauzu atmina vins vel ilgi saglabajas tads, kads bija patiesiba. Ves­ture parasti medz notikt, ka laika tecejuma varona are­jais izskats pakapeniski tiek idealizets. Bet, ja preteji sai tendencei Kilikija radies dokuments mums sniedz tik necilu Pavila portretu, tad mierigi varam pienemt, ka tas ir ticams. Patiesiba seit uz kadu laiku nemusi par­svaru par teiksmas izskaistinoso iedarbi. -

Mes apzinati teicam «uz kadu laiku», jo ikonografija, it ka nezinadama so realistisko aprakstu, tulit palavas izteles raditiem izskaistinajumiem. Tie bija vairs tikai ste­reotipi, kuri apustuli radija ka cienigu viru ar bardas ieskautu domas iegrimusa filozofa seju. Visvecakais por­trets saja konvencionalaja stila redzams uz kada medal­jona, kas uziets Domitillas katakombas no 2. gadsimta. Citi, velakas cilmes atteli atrasti diezgan liela skaita uz sarkofagiem un freskam Romas katakombas, visvairak tomer senajas mozaikas.

Ar Pavila fizisko izskatu ir saistita kada miklaina sli­miba, kura vinu mocijusi visu muzu. No vestules gala- tiesiem izriet, ka ar savam negantajam izpausmem ta vina macekliem un biedriem bijusi gruts parbaudijums. Pavils to lieliski apzinajas un izteica viniem pateicibu, ka tie nav nobijusies un nav vinu pametusi (4:13).

Savu slimibu Pavils apraksta tik aizplivurota veida, ka gruti pasacit, par ko isti ir runa. Zinatnieki, puleda­mies uzstadit kadu noteiktu diagnozi, griezusies mine­jumu burvju loka un nav nonakusi pie vienota sledziena. Polemikas ugunis tika izteiktas aizdomas, ka ta bijusi kada acu slimiba, malarija vai epilepsija. Lidz sim tomer parsvaru guvusas domas, ka ta bus bijusi epilepsija.

Pazistamais Bibeles petnieks Steinmans, kuru mes jau esam citejusi, sava monografija nonak pie interesanta secinajuma, ka Pavils pats ap jautis savas slimibas celo­nisko saikni ar ekstatiskam paradibam, kuras laiku pa laikam sava muza redzejis (Pavila otra vestule korintie­siem, 12:7—9).

Par saviem ekstatiskiem pardzivojumiem Pavils stasta ta, it ka runa butu par kadu citu, bet no konteksta skaidri redzams, ka tas ir vins pats. Pavils raksta saviem ticibas braliem Korinta, ka vins kadreiz «aizrauts tresas debesis», lai gan pats nezina, vai tas noticis miesigi vai ari garigi. Lidz ar to vins patiesiba atzistas, ka nezina, vai patiesi ticis «aizrauts» fiziski, vai ari tie bijusi tikai slimigi murgi.

Pavils, ka zinams, visuma bija praktisks un skaidra saprata cilveks, tapec mistiskas vizijas, kadas vinam vai­rakkart radijusas, mus zinama mera parsteidz. Ar izbrinu jautajam, no kurienes Pavilam atgadijusas sadas, vina noskanojumam tik neatbilstosas paradibas. Un musos ro­das parlieciba, ka seit atdzivojusies vina apzina snau­dosie Vecas deribas motivi, jo praviesi Jonass, Elija, Ezra un Jeremija savas dzives laika tapat esot tikusi uzrauti debesis. Bet kas attiecas uz divaini skanoso apzimejumu «tresas debesis», kas kristietibai ir pilnigi svess un tapec liekas tik neparasts atklasmes, ko izteic viens no tas gal­venajiem izplatitajiem, tad varam pasacit, no kurienes tas nacis. Izskaidrojums atrodams divos ebreju apokri­fos — «Divpadsmit patriarhu testamenta» un «Jonas gra­mata». So rakstu autori mus pamaca, ka debesis sasta­vot no septinam pakapem un ka tresajas debesis, kuras aizrauts Pavils, atrodoties paradize.

pretrunu un paradoksalu noskano­jumu pilnais cilveks

Mes jau esam pieversusi uzmanibu tam, cik avanturistiska un spriegu konfliktu pilna bijusi Pavila dzive. Kur vien vins paradijas, tur parasti sakas vinam pasam bistamas jukas un sadursmes.

Varetu likties, ka sas paradibas celoni ir pilnigi skaidri: ebreji tik naidigi reageja tapec, ka uzskatija Pa­vilu par bistamu keceri un atkriteju, kas nodevis juda- ismu. Tomer ir Bibeles zinatnieki (piemeram, Pouels Dei- viss), kurus sads vienkarss izskaidrojums neparliecina. Pec vinu domam, tas nenem vera iecietibas gaisotni, kada tolaik valdijusi ebreju emigracijas centros. Tie sastaveja lielakoties no «helenistiem», kuri bija pazistami ar savu liberalismu religijas jautajumos. Vinu sinagogas pries­teru nebija un katrs tur vareja uzstaties, versoties pie klatesosajiem. Tas bija laikmets, kad judaisma doma bija iestajusies dzila rugsana un ebreju vidu risinajas nepar­trauktas diskusijas. Turklat emigracija liela parsvara bija farizeji, kas ticibas jautajumos zinama mera bija tuvi kristiesiem. Tados apstaklos Pavilam, tapat ka dau­dziem citiem apkartcelojosiem «rakstu zinatajiem», va­jadzetu but pasargatam no seviskam nepatiksanam.

Ja Pavilu tomer vairakkart ieslodzija cietuma, saus­tija, apmetaja ar akmeniem un apdraudeja vina dzivibu ta, ka vinam nacas glabties begot, tad sis asas reakcijas celonis nevareja but vienigi tas fakts, ka vins sludinaja jaunu macibu par pestitaju un debess valstibu zemes virsu. So konfliktu celonis bija meklejams vina pasa, vina rakstura. Taja neapsaubami bija kaut kas izaicinoss un apodiktisks, un tas tad ari kluva par iemeslu, kapec ap vinu allaz valdija kaut kada nemiera un satraukuma gaisotne. «Apustulu darbos» ir sastopami dazi noradi­jumi, ka ta patiesi bijis.

Ta, piemeram, parsteidzoss ir fakts, ka Listra uzku­ditais ebreju pulis ar savu niknumu versas vienigi pret Pavilu un tikai vinu dziras nometat ar akmeniem, bet Barnabu, kurs bija neskirams Pavila cela biedrs un tik­pat dedzigs Jezus Kristus piekritejs, atstaja miera. Ko­rinta izveidojas lidziga situacija: turienes ebreji pie pro- konsula Galliona tiesas aizvilka vienigi Pavilu, neievero­dami parejos Jezus piekritejus. Tomer visskaidrak sis

seviskais naidigums pret Pavilu izpaudas Bereja. Seit ebreji uzsaka pret vinu verstas jukas. Pavila cela biedri Sils un Timotejs, puledamies vinu paglabt no pula dus­mam, asi izveda apustuli arpus pilsetas un lika vinam iet uz juras krastu. Bet pasi vini pilsetu nepameta, no ka se­cinams, ka nejutas apdraudeti, lai gan ari tapat ka Pa­vils bija kristiesi.

Tacu par to nav ko brinities, jo mes jau zinam dazas Pavila dzives epizodes, no kuram redzams, uz ko vins bija spejigs un ar kadu nepieludzamu niknumu un fana­tismu pats vajaja kristiesus. Tapat mes zinam, ka galve-' nokart uz vina sirdsapzinas gulstas Stefana mocekla nave. Pec pariesanas kristiesu puse vins saja zina drosi vien nebija neko daudz izmainijies. Par vina skarbo raksturu liecina tadi nepatikami incidenti ka sakaru par­trauksana ar Jani Marku, ar miermiligo Barnabu un god­pratigo Peteri, ka ari savu ticibas bralu uzkudisana Efesa uz paganu gramatu dedzinasanu sarta.

So psihologisko portretu, kurs veidots uz «Apustulu darbu» sniegta materiala pamata, vel papildina Pavila vestules, kuras vins ieskice savu garigo gimetni. Ta ir impulsiva, valsirdiga atzisanas, ko sniedz savas sutibas degsmes parnemts cilveks. Lasidami sis vestules, mes gara acim it ka skatam to autoru — maza auguma, ro­sigu, neglitu ebreju ar satrauktu inteligenci, nemitigi me­tajamies starp izjutu galejam pretiskibam. Polu Bibeles petnieks E. Dombrovskis sava gramata «Tarsas Pavila vesture» vinu raksturo sadi: «Ta bija pretmetu un para­doksalu noskanu pilna personiba. Psihiska depresija taja apvienojas ar neparastu drosmi, pazemiba ar lepnumu, pret pretinieku versta augstpratiba un kodigs izsmiekls ar gandriz vai matisku sirsnigumu attieksme pret uztici­gajiem ticibas braliem.»

Tomer katoliska petnieka vertejums liekas parmerigi maigs, jo Pavils pret pretiniekiem versas ne tikai ar «augstpratibu un kodigu izsmieklu». Reizem strida ar tiem vins eksplodeja neapvaldita niknuma un, uztiep­dams savas domas, nogaja lidz atbaidosam fanatismam. Otraja vestule korintiesiem Pavils tos pasludina par vil­tus apustuliem un pielidzina satanam, kas «izliekas par gaismas engeli» (11:13—15). Sis pasas vestules cita parita Pavils viniem piedraud ar sadiem vardiem: «To jau es esmu teicis un saku ari tagad, ka otrreiz pie jums bu­dams, ta tagad no talienes, visiem, kas jau grekojusi, un visiem parejiem, ka es nesaudzesu nevienu, ja atkal naksu pie jums» (13:2). Tacu kulminaciju Pavila ekstre­misms sasniedz vestule galatiesiem, versoties pret tiem saviem ticibas braliem, kuru uzskati nebija vinam pa pratam: «Bet ja ari mes vai kads engelis no debesim jums sludinatu citu evangeliju neka to, ko esam jums pasludinajusi, lasts par to! Ka jums jau agrak esam sa­cijusi, ta ari tagad velreiz saku: ja kads jums sludina citu evangeliju neka to, ko jus esat sanemusi, lasts par to!» (Pavila vestule galatiesiem, 1:8—9).

Toties mes varam piekrist E. Dombrovskim, kad vins raksta, ka attieciba pret uzticigajiem ticibas braliem, kuri vinam bija paklausigi, Pavils varejis iztureties ar mates sirsnigumu. «Apustulu darbos» mes patiesi atro­dam paris aizkustinosu atvadisanas ainu, kuras liecina, cik iemilots Pavils bijis savu vistuvako maceklu un biedru pulcina.

Vispirms seit atceresimies atvadisanas ainu Mileta, kur bija ieradusies ticigie no Efesas, lai izvaditu Pavilu uz kugi, ar kuru vins uzsaka braucienu uz Jeruzalemi. «Bet visi gauzi raudaja, metas Pavilam ap kaklu un to skupstija, visvairak noskumusi par vardiem, ko vins bija sacijis, ka tie vairs neredzesot vina vaigu» («Apustulu darbi», 20:37—38). Velak tas pats atkartojas Tira un Ce- zareja, kur ticigie kopa ar sievietem un berniem atva­dijas no apustula, it ka nojauzdami, kas vinu sagaida Je­ruzaleme.

Pirmaja vestule korintiesiem Pavils pierada, ka vins sadu milestibu bija pelnijis, jo pats bijis skistas milas parpilns. Tikai cilveks, kurs zinaja, kas isti ir mila, va­reja radit tik sparnotu milas cildinajuma himnu, kura pieder pie visskaistakajiem paraugiem, ko sniegusi pa­saules literatura. Sis rindas ir visparpazistamas, tacu pie­minesim tas, lai sie degsmes pilnie, sajusmigie, muzikalie vardi velreiz ieskanetos musu ausis:

«Ja es runatu ar cilveku un engelu melem un man nebutu milestibas, tad es butu skanoss vars vai skindoss zvargulis.

Un ja man butu praviesa davanas, un ja es zinatu visus noslepumus un atzinas dzilumus, un ja man butu pilniga ticiba, ka varetu kalnus parcelt, bet nebutu mi­lestibas, tad es neesmu nekas.

Un ja es visu savu mantu izdalitu nabagiem un no­dotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebutu milestibas, tad tas man nelidz nenieka.

Milestiba ir lenpratiga, milestiba ir laipna, ta neskauz, milestiba nelielas, ta nav uzputiga.

Ta neizturas netikli, ta nemekle savu labumu, ta ne-( apskaisas, ta nepiemin launu.

Ta nepriecajas par netaisnibu, bet priecajas par pa­tiesibu.

Ta apklaj visu, ta tic visu, ta cer visu, ta panes visu.:

Milestiba nekad nebeidzas, kaut ari praviesa dava­nas beigsies, valodas apklusis, atzina mitesies.

Tas ir mazums, ko zinam, un tas ir mazums, ko ma< cam.

Bet, kad pilniba naks, tad tas, kas ir mazums, zudis.

Kad biju berns, es runaju ka berns, man bija berna prats un berna domas; bet kad kluvu virs, tad atmetu berna dabu.

Mes tagad visu redzam miklaini, ka spoguli, bet tad vaigu vaiga; tagad es atzistu tik pa dalai, bet tad atzisu pilnigi, ka es pats esmu atzits.

Ta nu paliek ticiba, ceriba, milestiba, sis tris, bet lielaka no tam ir milestiba» (Pavila pirma vestule korin­tiesiem, 13:1—13).

dzejojums un patiesiba

Iztirzadami «Apustulu darbus», mes vairakus frag­mentus paklavam kritiskai analizei un nonacam pie par­liecibas, ka tajos stastitais nav atzistams par vesturisku patiesibu. Tagad rodas jautajums, ka novertet «Apus­tulu darbus», kopuma, vai tos var nopietni uzskatit par avotu, kas satur autentiskas zinas par agrino kristietibu. Bibeles zinatnieku domas saja jautajuma ir diametrali pretejas: dazi bez jebkadiem iebildumiem atzist, ka tie ir pilnigi ticams zinu avots, turpretim citi to apsauba un pat nonak tik talu, ka, piemeram, pazistamais protes­tantu Bibeles petnieks Martins Dibeliuss, kurs tos uz­skata par isu novelu krajumu.

Nedrikst aizmirst, ka «Apustulu darbi» radusies par­desmit gadu pec Pavila naves, tatad laika, kad aculie­cinieku paaudze Jau bija apmirusi. «Apustulu darbu» autoram acimredzot nav bijusi pieejami informacijas avoti, un vins nav zinajis pat Pavila vestules. Tapec vins bijis spiests izmantot nostastus, kas tauta izplatijas no mutes mute. Tomer sie nostasti, lai gan tos stipri iekra­sojusi folklora, teiksmas un lokali ticejumi, izaugusi no konkreta vesturiska pamata. Efesa, piemeram, drosi vien kaut kadi nemieri bija izcelusies, tacu tautas iztele par­veidoja to raksturu un apmerus, lai paraditu, cik stipra un visaptverosa jau tolaik bijusi kristietiba, un tada veida uz glaimojosa pjedestala paceltu Pavilu.

«Apustulu darbu» autors ar apbrinojamu letticibu uz­skatijis par patiesiem visus dzirdetos nostastus un bez- kritiski tos ieklavis sava vestijuma. Tada veida teksta nokluvis morali apsaubamais incidents ar Ananijas un Sapfiras navi, ka ari nemitiga engelu un launo garu iejauksanas cilveku dzive.

Brinumaino izdaribu skaits seit ir visai pravs, no bri­niskigas sirdzeju izdziedinasanas lidz miruso pamodina­sanai. Ir pat viens tads atgadijums, kad gars parnesis apustuli Filipu no vienas pilsetas uz otru. Tada veida pardabiskus notikumus «Apustulu darbos» esam saskai­tijusi ne mazak ka divdesmit divus.

Rodas jautajums, vai «Apustulu darbu» autors patie­sam bijis tik letticigs. Varbut vina nodoms nemaz ne­bija rakstit vesturisku darbu, bet gan vienkarsi registret to visu, kas vina laika ticis stastits par Peteri un Pavilu? Citiem vardiem izsakoties, apzinati kompilet hagiogra- fisku un didaktisku darbu, lai stiprinatu ticigos, kuru vidu vairums bija vienkarsi, fantastisku nostastu valdzi­najumam viegli paklaujami laudis.

Jaatzistas, ka si pedeja teze ir vienigi pienemums un nav nopietni izvirzama. Toties nerada saubas «Apustulu darbu» autora parlieciba, ka vins parstasta patiesus no­tikumus. Tacu sada gadijuma kaut ka ir jaizskaidro, ka­pec vins aprakstijis visas sis neticamas lietas, kuras grauj musdienu lasitaju ticibu vina stastijumam. «Apustulu darbu» autora aizstavji aizrada, ka taja laika vestures rakstisana drizak bijusi maksla, nevis zinatne, un auto­ram nedrikstetu parmest to, ka vins nav aizsteidzies prieksa savam laikmetam. Ja uz vinu attiecinatu mus­dienu zinatniskas historiografijas prasibas, tas, pec so petnieku domam, butu brecoss anahronisms.

Ar sada veida argumentaciju mes sastopamies jo biezi, bet taja slepjas principials parpratums. Runa tacu nav par to, ko domajis un kam ticejis subjektivi pats autors, un kada bijusi vina vestures koncepcija. Lai ari vispar tie ir interesanti jautajumi, tomer mums, vina darba lasitajiem, svarigs ir kas cits. Mus interese atbilde tikai uz konkreto jautajumu: cik liela mera uz autoru var palauties ka uz vesturnieku un kas vina stastijuma atbilst objektivajai vestures patiesibai.

Turklat piemineta argumentacija, skiet izejam no pa­gatnes aplamas izpratnes. Tiesi grieki bijusi vestures ra­cionalas izpratnes atklajeji. Tads, piemeram, pragmatis­kas historiografijas raditajs ka Tukidids jau kadus pieci simti gadus pirms «Apustulu darbu» paradisanas no ap­rakstito vesturisko notikumu norises izsledza jebkadu pardabisku faktoru iejauksanos, uzskatidams, ka viss reala pasaule notiekosais ir tikai cilveku ricibas rezul­tats.

«Apustulu darbi» uzrakstiti grieku valoda, tatad tie ietilpst tai pasa lielaja kulturas loka ka «Peloponesas kara vesture». Un tomer mes nevaram sacit ka «Apus­tulu darbi» ka vesturisks apcerejums parstavetu savu laikmetu. Pilnigi preteji — ar dazdazadiem brinumiem un neticamiem notikumiem parblivetos «Apustulu darbus» noliekot blakus apbrinojami gaisajiem grieku vestur­nieku intelektualajiem sasniegumiem, mes nevaram at­vairit iespaidu, ka historiografijas attistiba «Apustulu darbi» zinama mera iezime neparprotamu regresu.

To autors, ka jau mes esam atzimejusi, aprakstitos vestures notikumus biezi vien ir parspilejis vai pat sa­grozijis, bet citus, tautas iztele parveidotus, tikai pasivi registrejis. Efesa notikuso nemieru apraksts, kuru mes tikam parrunajusi, saja zina ir tipisks piemers.

Tomer «Apustulu darbos» ir vel kada cita epizode, kura mums dod iespeju lidziga karta izsekot autora me­todei. Seit mes domajam slaveno runu, kuru Pavils no­turejis Atenu areopaga. Apgalvodams, ka vins kada grieku svetnica redzejis altari ar uzrakstu «Nepazista­majam dievam», apustulis to izmanto par pieradijumu, ka grieki un kristiesi butiba godina vienu un to pasu dievu un ka vinus vieno monoteisms. Tadi altari patiesi bijusi daudzas Griekijas svetnicas, starp citu, ari Olimpa un Atenas. To apstiprina daudzi grieku rakstnieki, pie­meram, Pausanijs, Diogens Laerts un Filostrats. Tacu vini visi attiecigo uzrakstu min daudzskaitli: «Nepazis­tamiem dieviem» (agnostis theois). Vinu versiju apstip­rina arheologiskie izrakumi, kas 19. gadsimta beigas iz­dariti Atenas un Pergamona. Tur tiesam atrastas lidzi­gas veltijumu plaksnes, kaut ari sadrupusas, tacu vel tada stavokli, ka tas bija iespejams izlasit, un tajas runa ir nevis par dievu, bet par dieviem. So veltijumu jega ir skaidra: grieki sada veida gribejusi nodrosinaties tam gadijumam, ja izraditos, ka pastav vel citi dievi, kuru vardi viniem nav zinami.

Tatad siem uzrakstiem nav neka kopiga ar mono- teismu. Kas vainojams pie ta, ka lidziga aplama versija vispar radusies? E. Dombrovskis norada uz pasu Pavilu. «Ta vien liekas,» vins raksta sava monografija, «ka Pa­vilam nemaz nevajadzeja redzet altari ar uzrakstu vien­skaitli, bet vins lietoja tadu izteicienu, kurs seviski labi atbilda vina nolukiem.» Citiem vardiem sakot, sis pet­nieks doma, ka Pavils apzinati daudzskaitli uzraksta aiz­stajis ar vienskaitli, lai panaktu iecereto oratorisko un propagandisko efektu.

Vai pazistama Bibeles petnieka spriedums ir pareizs? Liekas, ka aiz dazadiem apsverumiem uz so jautajumu jaatbild noliedzosi. Nedrikstam aizmirst, ka Pavils runaja Atenas un ar ateniesiem, tatad apstaklos, kur visparzi­nams bija sada veltijuma uzraksta patiesais skanejums. Vai Pavils butu iedrosinajies manities ar savu argumentu tadu cilveku prieksa, no kuriem katrs tulit vareja to at­maskot ka viltojumu? Mums skiet, ka Pavils bija parak inteligents, parak pieredzejis atklatibas darbinieks un orators. Pavilu tacu sagaiditu izsmiekls, un vinam uz visiem laikiem vajadzetu skirties no ceribam, ka izdosies pieverst griekus savai macibai.

Tatad mes nonakam pie sledziena, ka Pavils sava runa Atenu areopaga — ja vien vispar tada runa sacita — nevareja izmantot lidzigu argumentu. Tapec tas drizak uzskatams par «Apustulu darbu» autora izdomu, kurs so runu, tapat drosi vien ari visas citas, pats sacerejis at­bilstosi saviem nodomiem. Tatad vins ir atbildigs par to, ka si aplama versija iekluvusi Jaunaja deriba. Protams, noteikti gan nav iespejams izdibinat, vai vins personigi to izdomajis, vai ari bijis tikai starpnieks, kurs nekri­tiski pierakstijis lauzu valodas daudzinato.

«Apustulu darbu» autoram nevaretu parmest to, ka vins sava rakstijuma licis cilvekiem runat ta, it ka pats butu sedejis starp klausitajiem un citigi atzimejis katru vardu. Vina izriciba bija saskana ar ta laika konvenci­jam, ka aprakstamo autoru mute drikst likt garas un skaisti veidotas runas. Ta rikojusies gan Aleksandrijas Filons, gan Jozefs Flavijs, gan Tukidids un Livijs, bet Tukidids pat atklati atzistas, ka «Peloponesas kara ves­ture» uznemtas runas pats sacerejis parlieciba, ka vina varoni dotaja situacija tiesi ta varejusi runat.

Tapat butu novertejamas daudzas it ka burtiski pie­rakstitas runas «Apustulu darbos». Sodien vairs neviens neiedrosinas apgalvot, ka tas ir autentiskas un tiesi ta runajusi Gamaliels, Stefans, Peteris vai Pavils. To vestu­riska nozime patiesiba ir nieciga, vislabaka gadijuma tas mus var intereset ka pasa autora literaras apdavinatibas izpausme vai vina personigo uzskatu izklasts.

Pie vienas no sadam runam ir verts pakaveties tuvak, jo ta labi papildina to, ko mums lidz sim izdevies uzzinat par «Apustulu darbu» autoru ka par vesturnieku. Ta ir runa, ko Gamaliels it ka teicis sinedrija, iestadamies par apustuliem. Sas runas argumentacija sastopamies ar rup­jam vesturiskam kludam. Runatajs min divas ebreju sa­celsanas: Teodasa un Judas Galiliesa vaditos nemierus. Par pirmo no tiem vins tomer nevareja runat tapec, ka si sacelsanas sakas tikai desmit gadu velak. Otro sacel­sanos vins hronologiski izkarto pec pirmas, lai gan tad jau bija pagajusi cetrdesmit gadi kops sa notikuma.

Vainu par sim aplamibam gruti uzvelt Gamalielam, labam rakstu zinatajam un Jeruzalemes augstakas tiesas loceklim. Tapec secinajums var but tikai viens: sai runai nav pamatojuma nekados vesturiskos avotos, ta ir «Apus­tulu darbu» autora izdoma. Bet reize ar to ari lieciba, cik vaji sis autors orientejies vesturiskaja tematika, pie kuras bija keries.

Cenzdamies sakomponet aizraujosu un dramatisku darbu, vins novarta pametis hronologiju. Talab mes ne­varam gut skaidribu, kad noticis viens vai otrs atgadi­jums. Par vienigo hronologiski noteikto zinu, kada so­dien ir musu riciba, japateicas nevis vinam, bet arheolo­gijai. No Delfos atrasta uzraksta izriet, ka prokonsuls Gallions, kura tiesas prieksa Pavils stajas, Korinta uztu­rejies m. e. 51. gada. Sis apstaklis precizeja laiku, kad

apustulis darbojies saja pilseta, un tada karta kluva par atskaites punktu citu vina biografijas datu aplesei.

«Apustulu darbos» mes lasijam par trim, vestules ne­apstiprinatiem Pavila misijas celojumiem, kuru laika vins pieredzejis gan veiksmes, gan visadas likstas, kas atgadijusas pirms vina pedejas uzturesanas Jeruza­leme un Roma. Starp citu, mes uzzinam, ka vins vienu reizi ticis saustits un apmetats ar akmeniem, ka ari laimigi parcietis katastrofu jura. Bet izradijas, ka ari saja zina «Apustulu darbu» autora informacija bijusi visai nepilniga. Otraja vestule korintiesiem (11:24—25) Pavils pats raksta: «No judiem es esmu dabujis piecas reizes cetrdesmit sitienu bez viena. Tris reizes dabuju rikstes, vienreiz mani metaja ar akmeniem, tris reizes biju udens briesmas, visu dienu un nakti biju juras vilnu vara. Biezi biju celojumos, udens briesmas, laupi­taju briesmas, briesmas savu lauzu vidu, briesmas pa­ganu vidu, briesmas uz juras, briesmas viltus bralu starpa.»

Nav uzminams, kur, kad un kados apstaklos Pavils to visu pieredzejis. Katra zina jau tas fakts vien, ka Pavils tris reizes piedzivojis katastrofu jura, ir pietie­kams pieradijums tam, ka pa juru vins celojis biezak, neka tas apgalvots «Apustulu darbos». So aprakstu autora riciba drosi vien bijis gadijuma rakstura nesa­kartots biografisks materials, kuru vins pec sava ieskata tad izkartojis trijos celojumos pec taja laika iecienita simetriskas kompozicijas principa. No- truciga biografiska materiala sada veida tad nu ari radies savdabigs triptihs, tatad maksligs, uz papira izdarits, bet vestures patiesi­bai neatbilstoss darbs.

Visparliecinosako pamatojumu sadam raksturojumam sniedz fakts, ka autors sava vestijuma ietvaros bijis tik nekonsekvents, ka pats runa sev pretim, aizmirsdams, ko vins rakstijis agrak. Turklat tas notiek tik svariga jauta­juma ka Pavila brinumainas atgriesanas norise — tatad runa ir par notikumu, kurs baznicai ir arkartigi svarigs un kura, liekas, visam vajadzetu but pilnigi skaidram, lai nevaretu apsaubit ne mazako sikumu.

«Apustulu darbos» atrodam veselus tris sa svariga no­tikuma variantus: vienreiz — pasa autora snieguma, bet divas reizes — Pavila parstastijuma vina runas Jeruza­lemes tautai un keninam Agripam. Sim versijam kopigs

ir tas, ka Jezus Pavilam nav paradijies personigi, bet no debesim piepesi atspidejusi zilbinosa gaisma un bijusi dzirdama vina balss. Tacu parejas sa notikuma detalas nesaskan. Pirmaja versija (9:7) Pavila cela biedri stave­jusi ka memi, «balsi gan dzirdedami, bet nevienu ne­redzedami». Otraja versija (22:9) notiek preteji, jo tie pasi Pavila pavadoni «gan redzeja gaismu, bet balsi… nedzirdeja». Tresaja versija (26:14) Pavils kopa ar sa­viem pavadoniem nokrit zeme, tatad visi gan redzejusi gaismu, gan ari dzirdejusi balsi.

Divas pirmajas versijas Jezus saka aptuveni vienu un to pasu: «Saul, Saul, ko tu mani vaja? Tev gruti nak­sies pret dzenu b spardit», bet tresaja versija vins runa jau pavisam ko citu: «Bet celies kajas! Jo tapec es tev esmu paradijies, lai tu man kalpotu un apliecinatu, ka tu mani esi redzejis un ka es tev paradisos, lai tevi iz­glabtu no sis tautas un paganiem, pie kuriem es tevi sutu atvert vinu acis, lai tie atgriezas no tumsas gaisma, no satana varas pie dieva un dara darbus, kas greku nozelas cienigi» (26:16—18).

Pilnigi skaidrs, ka «Apustulu darbu» autors Jezum liek mute pats savu doktrinu par Pavila lomu un nozimi baznicas vesture. Saja piemera redzam, cik bezrupigi vins parveido pat jau tradicionali atzitus Jezus izteikumus, ja tas bija nepieciesams vina pasa propagandas merkiem. To darot, vinu ne mazaka mera nemulsina tekstualas at­skiribas, kuras rodas stastijuma un met enu uz ta tica­mibu.

Bet tagad ielukosimies Pavila vestules, lai redzetu, ka vins pats attelo tiksanos ar Jezu. Vestule galatiesiem ir vieta, kas izraisa dzilas pardomas: «Bet kad tam, kas mani no mates miesam izredzejis un sava zelastiba aici­najis, labpatika savu delu mani atklat, lai es prieka vesti par vinu nestu paganu tautam, tad es tudal negriezos pec padoma pie miesas un asinim, nedz nogaju uz Je­ruzalemi pie tiem, kas prieks manis bija apustuli, bet aizgaju uz Arabiju un atkal atgriezos atpakal Damaska» (1:15—17).

Iznak, ka pats Pavils so atgriesanas aktu raksturo ka iekseju atklasmi, ka dzili subjektiva rakstura pieredzi. Ta ir vina pasa personiga atzisanas vestule, kuras auten­tiskums nav ticis apstridets. Talab gruti noliegt, ka sie apustula Pavila vardi ir vienreizeji nozimigi.

Turpreti «Apustulu darbi», kas uzrakstiti dazus desmit gadus velak, so notikumu sniedz cita varianta, ko laiks un teiksmas stipri parveidojusas. Tas jau ir rosigas izte­les auglis, ko radijusi sava ticiba dedzigi, bet vienkarsi cilveki, kuri so baznicai tik vesturiski nozimigo mo­mentu nav varejusi iedomaties citadi, ka vien liela bri­numa dramatiskas dekoracijas, areji iemiesotu ar gais­mas zilbu debesis, neredzama Jezus balsi un sas aizsau­les paradibas satriektiem aculieciniekiem.

Musu kritisko parspriedumu gaisma «Apustulu darbi» nav atzistami par historiografisku sacerejumu. Tiem pie­mit tipiskas hagiografijas iezimes, jo parak daudz tajos visvisadu brinumu un neticamu notikumu.

Tacu ar to mes negribam sacit, ka tajos nebutu itin neka ticama. Tie ir patiesibas un izdomu konglomerats, kuram labi piederas Getes pazistama darba nosaukums — «Dzejojums un patiesiba». Par vesturiskiem faktiem mes drosi varam uzskatit to, ko autors pastasta par Pavila misijas darbibu heleniskajas pilsetas, par konfliktiem, kados vins noklust sajas gaitas, un vispar par vina no­pelniem baznicas laba. Tapat vairaki vina parstastiti no­tikumi un zinas par atseviskiem cilvekiem, tas salidzinot ar citiem vestures avotiem, to skaita ar Jozefa Flavija darbiem, izradijusies patiesi. Bez tam rodas iespaids, ka vins labi parzinajis visu, kas attiecas uz juras celiem un kugosanu Adrijas jura un Vidusjura, turklat vinam labi pazistamas bijusas parazas un sabiedriskas attiecibas aprakstitajas zemes.

Saja nodala aplukoto neskaidribu vidu varbut visin­trigejosakais ir tas fakts, ka «Apustulu darbi» palikusi bez nobeiguma un stastijums tajos apraujas peksni un negaiditi. Pec vetrainas sastapsanas ar Romas ebreju ko­lonijas parstavjiem Pavils vel divus gadus netrauceti slu­dinajis savu macibu. Bet kas noticis pec tam? Kapec autors peksni apklust tiesi taja bridi, kad sakas visdra­matiskakais Pavila muza posms un vinam jastajas Romas tiesas prieksa, kur vins, ka vesta tradicija, ticis notie­sats uz navi?

Vai «Apustulu darbu» autoram butu bijis kads se­visks iemesls izvairities no sa notikuma aprakstisanas? Nekada zina! Pat ja Pavils tiesa tiktu attaisnots, autors butu varejis radit vinu ka uzvaretaju, turpreti notiesa­sana un mocekla nave savukart butu vainagojums vina pasaizliedzigajai un nopelniem bagatajai darbibai. Tiesi sada mocekla oreola Pavilu mums rada mutvardu tra­dicija.

Kads isti noslepums meklejams taja fakta, ka autors peksni apklust? Bibeles komentatori to izskaidro ar da­zadiem iemesliem. Vieni apgalvo, ka bijusi vel «Apus­tulu darbu» tresa dala, kura aprakstits Pavila talakais liktenis lidz vina muza noslegumam, bet si dala gajusi boja lielaja Romas ugunsgreka 64. gada. Liesmam plo­soties, tam par upuri kritusi veseli pilsetas kvartali ar tukstosiem namu un tajos dzivojosiem cilvekiem, biblio­tekam, arhiviem un pilim. Vai gan sados apstaklos kada nama boja iet nevareja ari nelielais manuskripta tistok­lis, kas saturejis so treso dalu? Tacu ne jau visi atzist so izskaidrojumu par parliecinosu. Dazi liek prieksa miklas vienkarsaku atrisinajumu, proti, vini doma, ka «Apus­tulu darbu» autors gan gribejis, tacu nav paguvis pa­beigt savu sacerejumu, jo pats, tapat ka Pavils, nomocits Nerona uzsaktajas kristiesu vajasanas.

Sa izskaidrojuma piekriteji uzskata par iespejamu, ka Pavils apbedits masu kapa kopa ar citiem nepazistamiem mocekliem un nave palicis anonims. Pec vinu domam, tradicija, ka Pavilam naves sods, nocertot galvu, izpildits atseviski un vina cienitaji apustuli aprakusi savrupa kapa, ir bez jebkada dokumentala pamata. Nekada Pa­vila kapa, ko tik neatlaidigi meklejusi arheologi, vien­karsi nekad nav bijis.

Ka gan vareja notikt, ka tik rosiga kristietibas izpla­titaja varoniga nave palikusi nezinas migla tita? Bija tacu Pavila biedri, macekli un ari pretinieki, kuri kopa ar vinu dzivoja Roma un tapec noteikti bus kaut ko dzirdejusi par vina navi. Kapec vini kluseja un tikai mutvardu tradicija, uz kuru gruti palauties, pieversas sim jautajumam, turklat ar lielu nokavesanos, daudz gadu pec pasa sa notikuma?

Tiek apgalvots, ka naves bridi Pavila tuvuma neesot bijis neviena no vina biedriem un macekliem. Ta secina pazistamais Bibeles petnieks Pouels Deiviss. Pec vina teo­rijas, Pavils sava muza visgrutaka parbaudijuma bridi bijis pilnigi viens. Kaut kadu atskarsmi par to varot gut dazos «Apustulu darbu» fragmentos. Puteolas osta un Api ja foruma ticibas brali vinu gan draudzigi apsvei­kusi, bet velak Pavila tuvuma vairs nav manami. Ar vinu sarunajusies un polemizejusi tikai vietejas ebreju kolo­nijas vaditaji, bet ari tas beidzies ar skarbu skirsanas ainu. Tapec nav nekads brinums, ka Pavils, stadamies tiesas prieksa un moku stunda nolikdams galvu uz ben­des bluka, bijis pavisam vientuls. Neviens nav painte­resejies par vina likteni, varbut pat nav zinajis, kas ar vinu noticis. Pavils atdevis savu dzivibu dzilas vientu­libas rugtaja atskarsme.

Parsteidzoss ir tas, ka sai skietami fantastiskajai anglu Bibeles zinatnieka interpretacijai ir zinams dokumentals pamatojums. Savas teorijas atbalstisanai Deiviss atsaucas uz diviem fragmentiem Pavila otraja vestule Timotejam. Viena no tiem Pavils sados vardos izsaka savu sarugti­najumu: «Man pirmo reizi aizstavoties, neviens nebija klat, bet visi bija mani atstajusi. To lai viniem nepieli­dzina» (4:16). Kada cita vieta vins par savu stavokli iz­sakas plasak. Tur mes lasam:_«Tu zini, ka ir noversusies no manis visi tie, kas dzivo Azija, vinu starpa Figels un Hermogens. Lai tas kungs parada zelastibu Onesifora namam, jo vins daudzkart atspirdzinaja mani un nekau­nejas manu vazu, bet, nonacis Roma, mekleja mani un atrada» (1:15—17).

So pantu teksta ietverta informacija ir viennozimiga: bridi, kad vazas iekalto Pavilu parveda uz cietumu, vie­tejie draugi un biedri peksni pazuda. Visi izklida, jo «kaunejas» draudzeties ar cietumnieku un piesardzibas del labak turejas talak no vina. Gluzi tapat, ka bija iz­turejies Peteris pret apcietinato Jezu. Tapec ari sapro­tams, kapec Onesiforam pec atbrauksanas uz Romu vaja­dzeja taujat pec Pavila un meklet vinu pa visiem Romas cietumiem.

Seit varetu iebilst, ka citeta vestule Timotejam nav atzita par autentisku, un tapec so nostastu varbut ir sa­gudrojis tas nezinams autors. Tomer gruti ticet, ka tra­dicija, kura necildina Pavila biedrus, bet nostada tos ne­pievilciga gaisma, varetu but izzista no pirksta. Kaut kads patiesibas grauds saja skumjaja stasta drosi vien slepjas. Par komentaru seit varetu noderet mums jau zi­namais fakts, ka Pavila vestules ilgus gadus bija pilnigi aizmirstas un vina popularitate strauji samazinajas jau pat vina muza pedejos divos gados, kad vins dzivoja Roma pilnigi izolets no pasa dibinatajam kristiesu drau­dzem. Pagaja desmitiem gadu, pirms sakas Pavila ietek­mes un moralas autoritates renesanse.

Tradicijas, kas attiecas uz Pavila mocekla navi, ir ar­kartigi interesantas. 2. gadsimta baznicas rakstnieks Tertulians stasta, ka Pavilam naves sods izpildits treju avotu tuvuma, kurus sodien deve par «Tre Fontane». Vioa liki esot pievakusi dievbijiga matrona, varda Lucina, un apbedijusi gimenes kaplica starp vinogulajiem pie Osti- jas cela. Kad keizara Valeriana valdisanas laika atjauno­jusas kristiesu vajasanas, ticigie Pavila un Petera mirsti­gas atliekas parnesusi uz sveta Sebastjana katakombam, kur tas atradusas cetrdesmit gadu. Konstantins Lielais sis relikvijas pec tam licis ievietot marmora un sudraba sarkofaga, bet pari kaplicai uzcelis svetnicu, kuru sodien deve par «sveta Pavila baziliku arpus muriem».

Arheologi mekleja so sarkoiagu bazilikas pazeme, tacu neko neatrada, iznemot dzelzs rezgus, kuri it ka butu senas kaplicas fragments. Cita svetnica, ko deve par «sveta Pavila baznicu pie Trejiem avotiem», uzcelta 5. gadsimta it ka taja vieta, kur Pavilam izpildits naves sods. 1599. gada ta tik radikali parbuveta, ka no iepriek­sejas celtnes vairs nekas nav atrodams. Sodien tur tikai rada kolonnu, pie kuras Pavils esot bijis piesiets naves soda izpildei.

Pastav tomer vel cita, varbut pat labak dokumenteta tradicija. Vestule romiesiem, kuru visi lietprateji atzist par autentisku, Pavils raksta, ka vins gribot doties uz Spaniju un pa celam uz laiku iegriezisoties pie vestules adresatiem. Par so nodomu vins ieminas divas reizes, tatad vina apnemsanas ir bijusi stingra (15:24, 28).

Vai apustulis savu nodomu butu paguvis izpildit? Skiet, ka tas ir visai iespejams. Seit mes varam atsauk­ties uz nopietnu liecinieku, un proti, uz vienu no pirma­jiem pavestiem — Romas Klementu (ap 95. g.). Vins runa par Petera uzturesanos Roma, bet par Pavilu saka, ka tas «sasniedzis Rietumu robezas». Par «Rietumu ro­bezam» tajos laikos deveta tiesi Spanija. Piezime par Pavila izbrauksanu uz Spaniju atrasta ari kada no 2. gad­simta dokumentiem, kuru 1740. gada Milana atklajis iz­cilais italu arheologs Muratori.

Interesanti, ka no R.omas Klementa piezimes netiesi secinams, ka Pavils butu notiesats uz izraidisanu trimda.

Varbut Roma notikusaja tiesas prava Pavilam nepie­sprieda navi, bet izraidisanu? Roma sis soda veids ticis biezi pielietots, un viena no trimdas vietam bija tiesi Spanija. Bet kapec nav uzglabajusas nekadas pedas no Pavila uzturesanas taja? Tas butu izskaidrojams ar Ibe­rijas pussalas vetraino vesturi: barbaru cilsu iebruku­miem, tur iestajusos haosu pec Romas imperijas krisanas un ilgo mauru valdisanas laiku.

Ceturta nodala

JEZUS -NOSLEPUMAINA persona

KADS IZSKATIJAS JEZUS?

Ja pardomu bridi mes sev pajautatu, kads tad Jezus isti izskatijies, mes, sev par izbrinu, apjegtu, ka evangelijos par to nemaz nav runa. Bet Galilietis tacu tajos ir visur, vins ir centrala figura visos evangeliju nostastos, visas lidzibas. Un, lai gan sajos nostastos vins ar savu suvereno, no zemes butnem atskirigo personu pacelas visiem pari, Jezus tomer vienlaikus ir tads pats parasts cilveks ka visi citi, ar saviem trukumiem un va­jibam. Klizdams pa Galilejas un Judejas celiem, vins labprat ielaizas sarunas ar nejausi sastaptiem cilvekiem, ciemojas draugu un pazinu majas un, ja vien mes ticam Janim, nemaz nenoniecina aktivu piedalisanos liksmas kazu dzires. Ka visi mirstigie, ari vins pazina ciesanas, izmisumu, svarstibas un saubas, lidz savu dramatisko dzivi beidza drausmiga mocekla nave pie krusta.

Ja mes ari pienemtu, ka evangelistiem nav bijis no­doma rakstit Jezus biografiju, tad tomer liekas savadi, ka viniem par Jezus izskatu nav neka, absoluti neka ko sacit. Vini pat neieminas, vai Jezus bijis liela vai maza auguma, skaists vai neglits, kada krasa vinam bi­jusi mati vai acis, ka vins gerbies. Jezus vinu stastijumos ir nematerials, apbrinojami neuzskatams, it ka butu val­kajis burvju cepuri, kas vinu padarijusi neredzamu.

Vai apustuli apzinati butu izvairijusies no Jezus areja izskata aprakstisanas? Liekas, ka sadu aprakstu trukums tikai velreiz apstiprina teoriju par evangeliju avotiem un to tapsanas apstakliem. Evangelisti, ka to konstate daudzi biblistikas specialisti, nebija aprakstamo notikumu aculiecinieki, un viniem nav bijis zinu par to, kads Je­zus izskatijies. Tie nerakstija vina biografiju, bet sako­poja ticejumus, kurus par Jezu bija dzirdejusi kristiesu vidu plasaja grieku un romiesu pasaule, rakstija atrau­tiba no Palestinas istenibas, kur Jezus pavadija savu dzivi un kur kadreiz mita cilveki, kas vinu bija pazi­nusi. Jezus tels. veicis talu celu laika un telpa un lidz neskaitamiem vina cienitajiem heleniskaja pasaule no­naca jau sublimets, zaudejis jebkadas miesiskas pazimes, dieviskigas gaismas apmirdzets, ar vardu sakot — de- humanizets.

Par dazam Jezus areja izskata iezimem mes varam spriest netiesi, dedukcijas cela tas atvedinot no atsevis­kiem evangeliju pantiem, kuriem ar so problemu skie­tami nav neka kopiga. Kapec, piemeram, Judam Getze- manes darza vajadzeja Jezu skupstit, lai uzraditu vinu augsta priestera bendem? Te nevilus prata nak doma: drosi vien tapec, ka areji vins ne ar ko ipasi neatskiras no citiem Jeruzalemes ebrejiem, bija tads pats caurmera semitu tipa cilveks, kas izskata zina sapluda ar apkar­tejo puli.

Ka mes zinam, Jezus nav bijis askets un vinam pa­ticis but cilveku sabiedriba. Drosi vien ari apgerba vins nebus bijis nolaidigs, ja jau romiesu legionari, kas sta­veja sardze pie krusta, uzskatijusi vina drebes par pie­tiekami vertigam, lai mestu kaulinus, kurs tas laimes.

Par trapigu noverojumu mums japateicas lielajam anglu rakstniekam Herbertam Velsam. Sava monumen­talaja «Pasaules vesture» vins pievers uzmanibu tam ap­staklim, ka krusta sistais Jezus izdvesis garu daudz agrak neka parejie tadai pasai navei nolemtie. Tas noticis tik atri, ka Pilats, kad vinam pazinojusi par Jezus navi, esot saubijies, vai Jezus tiesam jau miris. No ta Velss acim­redzot dibinati secina, ka Jezus drosi vien bijis fiziski pavargs un trausls.

Tomer tas, ko par Jezus arejo izskatu starp rindam varam izlasit Jaunas deribas kanoniskajas gramatas, ko­puma sniedz tikai loti nepilnigu un miglainu prieksstatu. Kristiesu kolektiva iztele tada tuksuma nevareja ciest, tapec, karodama uzzinat ko vairak par Jezu, driz so robu saka aizpildit ar aizvien ikdieniskakiem sikumiem. Sada veida par Jezus izskatu radas nostasti, kuri drosi vien daleji balstijas uz sadam vai tadam no Jeruzalemes uz heleniskajam pilsetam atklidusam valodam.

Ka Jezus izskatu iztelojas vina agrino piekriteju ma­sas? Divaini ir tas, ka par tuvakam zinam saja jauta­juma mums japateicas vienam no vissivakajiem kristie­tibas ienaidniekiem, jau minetajam keizara Marka Aure­lija draugam Celsam. Pareizak sakot, gan ne vinam pa­sam, jo Celsa pamflets lidz musu dienam nav saglaba­jies, bet gan baznicas rakstniekam Origenam, kurs sava polemiskaja traktata «Pret Celsu» tik plasi citejis savu pretinieku, ka mums gandriz burtiski zinami visi galvenie Celsa sledzieni.

'Luk, ko Origena izklasta raksta Celss: «Ja vina (Jezu) patiesi butu iemajojis dieva gars, tad vinam butu va­jadzejis atskirties no citiem ar sejas skaistumu un auguma dizenumu, tapat ar dailrunibu. Nav tacu doma­jams, ka tads, kura miesas ir kas dieviskigs, ne ar ko neatskirtos no parejiem. Tomer laudis runa, ka Jezus bijis necila auguma cilveks, bet vina seja tik neglita, ka likusies pat pretiga.»

Tas bija tipisks antikas pasaules cilveka uzskats: grieku un romiesu mitologijas gara audzinats, vins ne­speja iedomaties, ka dievs iemajotu tada cilveka, kurs neizceltos ar pilnigu miesas dailumu. Tas, ka Jezus bijis neglits, Celsam likas neapgazams arguments pret vina dievisko dabu.

Bet vai ta laika kristiesi patiesi Jezu iztelojas tadu, kadu vinu mums rada Celss? Izradas, ka ja, jo to visa pilniba apstiprina baznicas rakstnieks Tertulians. Savos polemiskajos dialogos ar Pavila piekriteju un Vecas de­ribas pretinieku Markionu vins Jezu apraksta sadi: «Vina izskatam truka jebkada skaistuma un pievilcibas. Patiesi, vai jel maz atrastos tads drosminieks, kurs no­daritu kaucu vismazako kaiti ar arkarteju skaistumu apveltitam un debess spozmes apmirdzetam augumam? Kurs gan butu apsplaudijis tadu seju, ja nebijis negli­tuma, ko Jezus Kristus bija pienemis un kas vinu pada­rija nicinamu lauzu acis, ta ka sis vaigs skita tikai ap­splaudisanu pelnijis?»

Tertulians — un tas mums loti svarigi — pie reizes atklaj ari pirmavotu, kurs taja laika paskubinajis Jezus arejo veidolu izteloties tik neizskatigu. Izradas, ka seit mes sastopamies ar vienu no daudziem sava zina vien­reiziga domasanas veida piemeriem, par kuru saja gra­mata jau minets un kuram mes velak veltisim lielaku veribu. Izradas, ka toreizejie Jezus piekriteji, dzili tice­dami, ka Vecaja deriba atrodamiem pravietojumiem par mesiju pilnigi jaattiecas uz Jezus dzivi, sos paregojumus izmantoja vislabakos nolukos, lai telaini rekonstruetu tos Jezus dzives fragmentus, par kuriem viniem nekas ne­bija zinams vai kuru vispar nemaz nav bijis.

Ta, piemeram, Tertulians, attelodams Jezus arejo iz­skatu, atklati atsaucas uz Jesajas pravietojuma slaveno fragmentu, kura lasams: «Vins, ta kunga kalps, uzauga neticiga pula prieksa ka atvase un ka saknes atzarojums izkaltusa zeme. Vinam nebija nekada izskata, nedz ari kada skaistuma, lai mes to ar labpatiku uzlukotu; tur nebija ari neka areji redzama, lai mes vina butu atra­dusi ko patikamu. Taisni otradi, vins bija nicinats, la­bakie laudis no vina vairijas, virs, kam nebija svesas sa­pes un kas bija norudits ciesanas, tads, kura prieksa aiz­klaja vaigu, ta nicinats, ka mes vinu ne par ko neture­jam. Tacu vins nesa musu sergas un ciesanas, un musu sapes vins bija uzkravis sev, kurpreti mes vinu uzska­tijam par soditu, dieva satriektu un nomocitu» (Jesajas gramata, 53:2—4).

Te japasvitro, ka visi autori, kurus mes nule piemi­nejam, dzivojusi 2. gadsimta otraja puse, tatad vini atspoguloja tas paaudzes uzskatus, ko no Jezus naves atdalija vairak neka gadsimts.

Laikmeta, kad cilveka videjais muza ilgums bija visai mazs, gadsimts uzskatams par milzigi garu laika posmu. Tatad ne tikai «helenistu» dumpis, apustula Pavila refor- mistiska doktrina un Jeruzalemes nopostisana vinus skira no notikumiem Galileja un Judeja, bet ari laika strau­jais tecejums, kurs bija izskalojis paaudzu vesturisko atminu, atbrivodams celu legendai. Tiesi sada legenda ir ari nupat sniegtais, uz Vecas deribas pravietojumu plasu un patvaligu iztulkojumu dibinatais Jezus areja izskata apraksts.

Origens, polemizedams ar Celsu, izvirza tezi, ka tiesi Jezus neizskatiguma rodams vina dieviskiguma pieradi­jums. Pec Origena domam, sada veida Jezus tela izpau­zas gara parakums par iznicigo miesu. Turklat Jezus sada koncepcija bija kluvis tuvs un saprotams nabadziba un apspiestiba dzivojosam vina piekriteju masam. Tas bija pec vinu lidzibas veidots Jezus, dievinatais un mi­lotais, kurs sava neciliba simbolizeja vinu pasu dzives nozelojamo likteni.

Tacu pienaca laiks, kad kristiesu iztele saka gut par­svaru prieksstati, kuru cilme meklejama grieku un ro­miesu mitologija. Jezus bijis dievs, tadel tam vajadzejis but daila un cela izskata viram. Kristietiba vienkarsi no jauna uzdiga paganisma ideja par miesas un gara idealo harmoniju. So jauno tendenci aizsaka Janis Zeltamute, pretmeta tradicijai apgalvodams, ka Jezus bijis brinum­skaists.

Visspilgtako izpausmi sis uzskats guva renesanses maksla. Dedzigais platonisma piekritejs Mikelandzelo sava freska «Pastara tiesa» Siksta kapella Jezu atteloja ka skaistu jaunekli bez bardas, izpelnidamies pavesta galma augstmanu asu kritiku. Vel parsteidzosaka saja zina ir Mikelandzelo nepabeigta skulptura, kas uzstadita pa kreisi no altara Romas baznica «Santa Maria sopra Minerva». Jezus taja radits ka kails, labi noaudzis, grieku dievam lidzigs jauneklis ar krustu roka. Svetulu vidu sis tels izraisija veselu sasutuma vetru, talab to ap­joza ar smiekligu bronzas gurnu apseju. Plasajas masas sis tels kluva par kulta objektu, ta ka vienu ta pedu ari nacas noklat ar bronzas kartu, lai marmoru pasar­gatu no ticigo neskaitamajiem skupstiem.

Raksturiga lieciba sai tendencei ir t. s. Lentula ves­tule. To uzdod par atskaiti, ko Romas senatam esot no­sutijis Palestinas prokonsuls. Tas autors savai prieksnie­cibai par Jezu raksta sadi: «Vins bija vienkarss videja auguma cilveks ar valdzinosu un cildenu seju. Norau­goties uz vinu, reize gribejas vinu milet un bities. Mati vinam bija tumsbruna krasa, gludi lidz ausim, bet talak, kludami gaisaki un spozaki, cirtas novijas lidz pleciem, galvvidu pardaliti ar skirtni, ka tas nacariesiem parasts; piere vinam bija skaidra un mieriga, seja bez grumbam un lasumiem un apliecinaja mieru un speku. Nevaino­jams bija deguna un mutes veidojums, barda bieza, tada pasa krasa ka mati, acis zilganzalas, spozas un dzivas. Dusmas vins bija bargs, pamacot — draudzigs un smalk­jutigs, ar liksmu nopietnibu. Reizem vins raudaja, tacu nekad nesmejas. Staja cildena un vienkarsa, rokas un pleci tikami, runa nopietns, kautrigs un mazvardigs, ta ka, atbilstosi praviesa izteicienam, vinu var nosaukt par «vistikamako skaistuma starp cilveku deliem.»»

So cildinajumu esot rakstijis augsts Romas ierednis savai prieksniecibai senata. Un divaini, ka gadsimtiem ilgi tas uzskatits par autentisku pat dazas izglitotu cil­veku aprindas. «Lentula vestule» tika biezi iespiesta ar plasiem komentariem, lai stiprinatu kristiesus vinu ticiba. Tacu sodien zinams, ka sis apokrifs jeb, pareizak sakot, rupjiem pavedieniem sadiegtais viltojums radies tikai 13. gadsimta un pirmo reizi publicets 1474. gada.

Saja sakara ir verts pieminet 15. gadsimta humanistu un pavesta Nikolaja V sekretaru Lorenco Vallu, kurs ir loti interesanta personiba. Lorenco Valla bija viens no pirmajiem zinatniekiem, kurs Bibeles petisana izmanto­jis tekstologiskas kritikas metodi, atkladams taja dau­dzas pretrunas. Vina racionalistisko Bibeles tekstu pet­niecibas metodi velak parnema lielais humanists Roter- damas Erazms.

Valla prata novertet ari «Lentula vestuli» un publiski to pasludinaja par kada viltvarza rosigas izteles raditu viltojumu. Tomer sis drosmigais un gaisi domajosais cil­veks, kas tik tuvu staveja pavestam, netika uzklausits, jo laudim bija daudz patikamak un izdevigak ticet, ka Jezus bijis tads, ka to sava atskaite iztelojusi Romas im­perijas amatpersona, tatad skietami objektivs liecinieks.

Tacu ari vecakais Jezus portretejuma stils pilnigi ne­izzuda. Atkariba no kristiesu paaudzu garigajam vaja­dzibam tas atkal reizem atdzima, jo seviski klaji izpauz- damies gotiskaja maksla. Sodien tas vel rod iemieso­jumu tautas koktelnieciba.

Interesanti, ka jautajums par Jezus arejo veidolu jeb, izsakoties precizak, par vina augumu no jauna atkal uzpeldejis pirms samera neilga laika. Ieganstu sim mus­dienu parrunam deva lielu cienu iemantojusais t. s. «Turinas likauts» — palags, kura Arimatijas Jazeps esot ievistijis no krusta nonemto Jezu. Uz linu auduma pa­laga redzams neskaidrs cilveka auguma atveids rusgana krasa. Kads Turinas fotografs 1898. gada so likautu no­fotografeja, un tad atklajas divaina paradiba. Izradijas, ka sis atveids ir negativs, lidzigs tadam, kads rodas uz tumsa ar attistitaju apstradatas fotofilmas. Fotoattela jau skaidri iezimejas kaila, bardaina, labi noaugusa viriesa apveidi no prieksas un muguras, ar naglu retam uz rokam un kajam, ka ari ar 125 svikam uz muguras. Redzama pat skepa duriena bruce krutis un daudz siku retu galva, kuras atvedina atmina erksku kroni. Pa­skaidrojams vel butu tas, ka radusas divkarsas aprises — no prieksas un muguras. Mirusa augums uzlikts uz iz­klata palaga, pec kam ar vienu ta brivo pusi likis ap­segts no virsas. Tada karta radies dubultattels, kura vi­rietis redzams no prieksas un muguras, pie kam abas puses galvas virsu saskaras.

Mediki un kimiki jau ilgus gadus pulas noskaidrot, ka sads attels vareja rasties. Parsvaru nem domas, ka saja gadijuma sakusies kimiska reakcija starp mirusa cil­veka kermena izgarotiem amonjaka savienojumiem, mir­rem un aloji, ar kuram bijis piesatinats augums. Seit japiemin ari sads interesants fakts: dazi nekritiski no­skanoti autori uzskata par iespejamu, ka, Jezum augsam­celoties, vina augums izstravojis specigu elektrisku la­dinu, izraisot mineto kimisko reakciju. Vel japiebilst, ka visi evangelisti patiesi piemin likautu, kura Jezus bijis ievistits. Tacu tikai Jana evangelija lasam par mirrem un aloji, no kuram izgatavotas smarzvielas atnesis no­slepumainais Nikodems.

Sabiedriskas domas spiests, Turinas arhibiskaps 1969. gada izveidoja specialistu komisiju, kurai vajadzeja izlemt jautajumu, vai palags ir autentisks. Tacu pirms runajam par tas darbibu, aplukosim vel vienu, mus so­brid interesejosu jautajumu, kas saistits ar siem mek­lejumiem. Petnieki bija parliecinati, ka pec aprisem,' kas saglabajusas uz parklaja, bus iespejams noteikt Jezus auguma izmerus. Tacu jociga karta pat tik nieciga jau­tajuma nevareja sasniegt vienpratibu. Italu profesors Ni- kolo Miani un prelats Gilo Rici aplesa, ka Jezus bijis 162,56 cm gars, bet pec telnieka un anatomijas specia­lista profesora Lorenco Ferri kalkulacijam iznaca, ka vina augums parsniedzis 182 cm. Milziga starpiba izskaidro­jama ar to, ka kermena apveidi uz auduma nav iezime­jusies skaidri, bet ir izpludusi.

Ta mes ari neuzzinajam, vai Jezus bijis liela vai maza auguma. Un gruti attureties no iespaida, ka visi sie pra­tojumi, stridi un centimetru skaitisana atgadina neno­pietnu, tuksu blenosanos. Vispirms jau tapec, ka lik­auta autentiskums, neraugoties uz ta piekriteju izmisi­gam pulem, parliecinosi nav ticis pieradits. To nespeja pat jau mineta ekspertu komisija, kura tacu bija ieklauti galvenokart katoli. Kad sis komisijas loceklim, slavena­jam tiesu medicinas specialistam profesoram Kordiljam jautaja, vai vins tic likauta autentiskumam, profesors ar smaidu atbildeja: «Ka ticigais es uz so jautajumu at­bildu: ja, bet ka arsts: pagaidiet, ludzu, kadu mirkli.» Tomer sis mirklis parverties jau par gadiem, bet slavena komisija vel lidz sim nav izdarijusi nekadu sledzienu. Pat pavests atturas ienemt noteiktu viedokli, bet Turinas arhibiskaps kardinals Pelegrino, kurs ir sa likauta augstakais aizgadnis, izteicies, ka nav izdevies pieradit, ka palags ir tas pats, kurs lidz 1204. gadam at­radies Konstantinopole. Tomer nav dota atlauja izdarit vienigo droso auduma vecuma noteiksanu ar oglekla izotopa C14 palidzibu, aizbildinoties ar to, ka sim no­lukam butu upurejams parak pravs likauta gabals.

Argumenti pret likauta autentiskumu ir parak no­pietni un to ir parak daudz, lai tos vienkarsi neieverotu. Nedrikstam aizmirst, ka dazadas baznicas ir veseli cetr­desmit skietami autentiski likauti. Turinas likauts para­dijas tikai 1204. gada, pec tam kad krustnesi ienema Bi- zantiju. Tas bija laiks, kad jo plasi uzplauka tirdznieciba ar viltotam relikvijam. Vel lidz musu dienam dazadas baznicas Eiropa glabajas 32 naglas, ar kuram Jezus bijis piesists krusta, piecpadsmit sveto skepu, sesi sukli, ar kuriem Jezus dzirdinats, un liels daudzums dranu, par kuram legionari metusi kaulinus, u. c.

Konstantinopole, sadalot laupijumu, minetais likauts kritis francu bruniniekam Oto de la Rosam, bet vins to uzdavinajis savam tevam. Talakais relikvijas liktenis vi­suma ir zinams.

Bet kas ar to noticis pirms 1204. gada? Gandriz 1200 gadu pec Jezus naves par to nekas nebija zinams, lidz likauts peksni paradijas tiesi taja laika, kad sakas viltus relikviju masveida producesana. Nekadu, kaut visnieci­gako zinu par so likautu nav ari citadi tik bagatajas un precizajas Bizantijas hronikas. Te mes saduramies ar al­ternativu: vai nu viss par likautu ticis tisam noklusets, vai ari ta vispar nemaz nav bijis. Kamer sis milzigais robs relikvijas vesture nebus aizpildits, tikmer neviens logiski domajoss cilveks nevar ticet likauta autentisku­mam.

Turklat Bibeles petnieki pret likauta autentiskumu iz­virza vel vienu iebildumu, kam ir daudz lielaks ipat­svars. Un proti, fakts, ka uz ta atrodams kermena no­spiedums, ir pretruna ar ebreju ta laika apbedisanas pa­razam. Stingri ieverotais rituals prasija, lai mirusa augums tiktu ieziests un savistits apsejos, bet galva ap­klata ar lakatu, ka mes to, piemeram, lasam stastijuma par Lacara pamodinasanu no mironiem: «Un mironis iznaca; kajas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu» (Jana ev., 11:44). Jezus augums, ka raksta poJu Bibeles petnieks katolu priesteris profe­sors E. Dombrovskis, «nevareja nakt saskare ar likautu» un secina: «Ieprieks aprakstitais apbedisanas rituals skiet izsledzam iespeju, ka Turinas likauts varetu but auten­tisks.» [2]

Tatad — ko mums isti izdevies uzzinat par Jezus fizisko veidolu? Atbilde var but tikai viena: absoluti neko. Viss, ko mes par so jautajumu esam lasijusi, ir vai nu izteles, vai tuksu pratojumu auglis, vai ari diev­ticigas velmes. Ar vardu sakot, mums seit ir darisana ar vistirako mitologiju. Gleznotaji un telnieki Jezus iz­skatu iedomajas tadu, kadu viniem to dikteja pasu iz­tele un laikmeta gars. Jezus tatad no pasiem kristietibas aizsakumiem ir bijis nezina tits, noslepumains tels.

 KUR UN KAD DZIMIS JEZUS?

Daudzi lasitaji laikam bus parsteigti, uzzinajusi, ka tapat drosi nav nosakams ari Jezus vecums. Mes nezi­nam, kad vins ir dzimis un cik vinam bijis gadu, mirstot pie krusta. Dazs labs mums ar izbrinu atbildes: ka tad ta? Luka tacu raksta, ka Jezus savu darbibu atklatiba uzsacis, kad vinam bijis trisdesmit gadu (Lukas ev., 3:23).

Ta jau nu gan butu, tacu evangelists .Janis, liekas, to noliedz, rakstidams: «Tad judi vinam sacija: «Tev vel nav piecdesmit gadu, un tu butu Abrahamu redzejis?»» (Jana ev., 8:57). Bet Jezus vinu alosanos neizlabo, tatad klusedams it ka apstiprina to, ko vini saka. Luka un Janis seit viens otram neparprotami runa pretim, un, ka tas sajos gadijumos parasti medz but, Bibeles petnieki mekle kaut kadu sis pretrunas atrisinajumu. Piemeram, vini saka, ka Jezum gan bijis trisdesmit gadu, tikai vins izskatijies vecaks. Sim argumentam nav nekada pama­tojuma, un tas pilnigi no gaisa grabts. Gruti prasit, lai kads sadus minejumus nemtu nopietni. Viens tomer ir pilnigi dross: evangelists Janis sos piecdesmit gadus nav izdomajis, bet ebreju izteikumos atbalsojas uzskats, kads taja laika bijis izplatits noteiktas kristiesu aprindas. Tur­klat parsteidz vel tas, ka Luka tapat Jezus vecumu no­saka tikai aptuveni, tatad drosu zinu vinam nav bijis.

Tadel rodas dibinatas aizdomas, ka zinas par Jezus vecumu nav nakusas no Palestinas un nebalstas uz realas informacijas. Tas vareja but it ka Vecas deribas un per­siesu religijas izraisito reminiscencu sakausejums vel kops tiem laikiem, kad ebreji atradas Babeles gusta. So avotu ietekme lauzu pratos bija izstradajies stereotips prieksstats, ka tautu vadoniem, religiju reformatoriem un atbrivotajiem, uzsakot savu vesturisko misiju, vaja­dzeja but gadu trisdesmit veciem, tatad sasniegusiem vi­riskigu briedumu.

Tiesi sada vecuma kenina troni naca Davids (2. Sa- muela gram., 5:4), Jazeps «stajas amata Egiptes kenina faraona prieksa» (1. Mozus gram., 41:46), bet Iranas reli­giskais reformators Zaratustra saka sludinat savu macibu par Arimanu un Ormuzdu (6. gadsimta p. m. e.). Tadel nav nekads brinums, ka Jezus piekriteji, kuriem nebija vajadzigo datu par vina sis zemes dzivi, pielietoja vinu apzina dzili iesaknojusos sablonu: Jezum, tapat ka Da­vidam un Jazepam, sakot savu darbibu atklatiba, vaja­dzeja but gadu trisdesmit vecam.

Ka jau minejam, par Jezus piedzimsanu raksta tikai Matejs un Luka. Tomer katrs no viniem savu stastijumu saista ar atskirigiem vesturiskiem faktiem, kas zinami no citiem avotiem un lauj aptuveni nosacit si notikuma laiku. Mateja evangelija mes lasam, ka kenins Herods licis apkaut bernus, ka ari par Jezus vecaku begsanu uz

Egipti, bet Luka izskaidro svetas gimenes atrasanos Bet- leme ar to, ka Marijai ar Jazepu tur vajadzejis but sa­kara ar tautas skaitisanu, ko Judeja pavelejis izdarit Romas vietvaldis Kvirinijs.

Diemzel mums jaaizrada, ka abas sis versijas nav sa­skanojamas un tapec nevaram tam ticet. Pec Mateja zi­nam, Jezus dzimis Heroda valdisanas laika, tacu zinams, ka Herods miris 4. gada p. m. e. Pavele par viriesu kar­tas bernu apkausanu vinam butu jadod vel agrak, un Jezum tai laika vajadzetu but vismaz gadu vecam. Lidz ar to iznak, ka Jezus dzimis 5. vai 6. gada p. m. e.

Bet Lukas piemineta tautas skaitisana, kas izdarita pec Romas vietvalza Kvirinija paveles, ka mums tas zi­nams no drosiem vestures avotiem, Judeja notikusi tikai m. e. 6. vai 7. gada. Citiem vardiem sakot, ja mes ticam Matejam, tad Jezum taja laika vajadzeja but jau papra­vam, ap divpadsmit gadu vecam zenam. Tatad vins to­reiz nevareja gulet Betleme silite, ka to pasakaina karta apraksta evangelists Luka.

Kristiesu Bibeles petnieki, protams, pulejas sas nesa­skanas abu evangelistu stastijumos nolidzinat, tacu diem­zel, izmantojot ne ar ko nemotivetus izdomajumus. Ta, vini uzskata par iespejamu, ka tautas skaitisana butu va­rejusi notikt ari Heroda valdisanas laika un tas izkar­tosanai no Romas ka pilnvarotais tad butu atsutits Kvi­rinijs. Tada gadijuma tautas skaitisana un bernu apkau­sana butu notikusi vienlaikus — aptuveni 7.—6. gada p. m. e.

Sai argumentacijai tomer trukst jebkada pamata, un vestures avotos neatrodam nekadu pedu, ka sada tautas skaitisana tiesam notikusi. Turklat, ka mes tulit parlieci­nasimies, visi sie spekulativie pulini ir gluzi bezsaturigi, jo ka viens, ta otrs vestijums jau pec sava satura rada nopietnas saubas.

Tapat loti apsaubams ir tas, ka Herods butu pavelejis apkaut visus viriesu kartas bernus. Herods patiesi bija licis nogalinat savu sievu, sievas mati, trijus delus un daudz citu radinieku. Vina valdisanas pedejie gadi bija drausmigu vardarbibu, galma intrigu un asinainu no­rekinu periods. Bez tam ebreju patrioti un ortodoksalie priesteri Herodu uzskatija par nodeveju, jo vins bija Romai iztapigs un paklausigs sabiedrotais. Tapec nav nekads brinums, ka visi Herodu ienida un par vina par­meribam klida visbaismigakas valodas. Tada sausmu gai­sotne, protams, vareja rasties ari baumas par bernu ap­kausanu. Bet parsteigumu rada tas, ka Jozefs Flavijs, kas bija verigs vesturnieks, sivi ienida Herodu un neatstaja neieverotu nevienu ta izdaritu noziegumu, par bernu ap­kausanu pat neieminas. Vai patiesam niknais ebreju ke­nina ienaidnieks butu palaidis garam tadu vinam visai izdevigu faktu? Drizak gan liekas, ka nekadas bernu ap­kausanas vispar nekad nav bijis un ta ir tikai viena no daudzajam teiksmam, ar kuram saduramies, uzmanigi laspt evangelijus.

Mums iespejams pat noradit uz sas teiksmas avotu. Saja zina paliga nak pats Matejs, kurs aizvien rupejas, lai viss vina stastitais biitu saskanots ar Vecas deribas pravietojumiem. Heroda noslepkavoto bernu vecaku sa­pes Matejs apraksta, izmantodams fragmentu no Jere­mijas gramatas (31:15), kura ebreju mates vaimana par savu bernu likteni, kad Nabuhodonosors pec Palestinas ienemsanas 586. gada p. m. e. liek tos aizvest uz Babi- lonu. Mateja evangelija otraja nodala (17—18) lasam: «Tad piepildijas praviesa Jeremijas runatie vardi: «Brek­sana bija dzirdama Roma, raudu un vaimanu daudz; Ra- hele apraud savus bernus un nav iepriecinama, jo vinu vairs nav.»»

Bez tam seit manama skaidra analogija ar Mozus dzimsanu. Teiksma stasta, ka faraons sakara ar to redze­jis sapni, kuru gudrie iztulkojusi ka bridinajumu, ka Egiptei draud izniciba no nule dzimusa izraeliesu berna. Talab faraons licis apkaut visus viriesu kartas ebreju bernus, bet Mozus, ka zinams, paglabas.

Ir skaidrs, ka seit atkal sastopamies ar mums jau pa­zistamo paradibu, ka nezinamo Jezus laicigas dzives gaitu rekonstruesanai tiek mekleti noradijumi Vecaja deriba.

Tapat kritiku neiztur Lukas evangelija sniegtais stas­tijums par tautas skaitisanu, jo tas ir pretruna ar to, kas saja jautajuma zinams no vestures. Vispirms, He­roda valdisanas laika tadu skaitisanu nevareja izdarit romiesi. Herods formali bija suverens valdnieks un Ro­mas draugs, bet gudrie romiesi neiejaucas savu klientu un sabiedroto sada veida ieksejas lietas. Stavoklis mai­nijas pec Heroda naves. Vina dels Arhelajs zaudeja troni, un m. e. 6. vai 7. gada Judeja jau bija Romas pro­vince, ko parvaldija prokurators. Ir pilnigi saprotams, ka, ieklaujot savas imperijas sastava tikko ienemtu te­ritoriju, okupanti tur sarikojusi tautas skaitisanu, lai uz­zinatu, par cik palielinajies vinu pavalstnieku skaits.

Tacu si skaitisana nevareja notikt tada veida, ka mums stasta Luka. Nav iedomajams, ka romiesi prasitu, lai laudis dotos katrs uz savu dzimsanas vietu un tikai tur registretos. Ta rikojas vienigi ebreji, kuriem div­padsmit cilsu tradicija vel aizvien bija dziva. Viniem bija svarigi uzzinat ne tikai iedzivotaju kopskaitu, bet ari to sadali pa ciltim. Romiesiem sis jautajums bija ab­soluti vienaldzigs, un ka praktiski administratori vini sadu «tautu staigasanas» sarikosanu butu uzskatijusi par absurdu. Tapat ka tas tiek darits musu dienas, vini lau­dis saskaititu tur, kur tie pasreiz dzivo, kur tiem pieder ipasums un kur tie maksa nodoklus.

Skaidri jaapzinas, ka Mateja un Lukas stastijumos par Jezus dzimsanu ir visai maz sakritibas punktu, ta ka tie uzskatami par divam dazadam, gruti saskanoja­mam versijam. Marijai engelis paradijies tikai Lukas evangelija, un tas vinai pazinojis par dieva dela un Da­vida trona mantinieka piedzimsanu. Turpretim Matejam par to nekas nav zinams. Vina evangelija engelis para­das sapnos tikai Jazepam, lai pazinotu, ka Marija dzem­des delu, kurs atpestis savu tautu no grekiem. Tapat vi­nam engelis pavel kopa ar mati un bernu doties uz Egipti. Te japiezime, ka parsteidzosa ir pasiva loma, kada saja stastijuma ieradita Marijai. Vina pati nemaz nesastopas ar engeli, bet tikai izpilda vira paveles. Seit drosi vien atspogulojas sievietes sociala degradacija ebreju sabiedriba, kurai evangelijs galvenokart bija do­mats.

Liekas, ka doktrinali tik svariga jautajuma ka na­kama pestitaja dzimsanas apstakli, nedrikstetu but neka apsaubama. Tomer abi evangelisti, kuri — ka jau tika sacits — vienigie par to rakstijusi, savos stastijumos ir pretrunigi ari tad, kad runa par notikumiem, kuri risinas pec Betlemes.

Matejs liek Jezus gimenei begt uz Egipti, no kurie­nes ta atgriezas Nacarete tikai tad, kad sanemta zina par Heroda navi. Turpretim Luka stasta par tas atgriesa­nos Nacarete pec astonas dienas veca Jezus apgraizi­sanas un par ierasanos Jeruzalemes templi, kur Jezu ka pirmdzimto delu pec Mozus likumiem vajadzeja veltit dievam. iVeviena varda saja evangelija nav par begsanu uz Egipti. Ja ticam abiem evangelistiem, iznak, ka Jezus ar saviem vecakiem vienlaicigi bijis ka Nacarete, ta 140 km talaja Egipte.

Begsana uz Egipti neapsaubami ir pasa Mateja per­sonigs sagudrojums, kuram vesture nav gluzi nekada at­taisnojuma. Ierosmi — ka Matejam tas jo biezi atga­das — vins guvis no Vecas deribas pravietojumiem, un pats to ari nemaz neslepj, sava stastijuma (2:15) pie­bilzdams: «Un palika tur lidz Heroda navei, lai piepil­ditos ta kunga vards, runats ar praviesa muti: «No Egip­tes es savu delu esmu aicinajis»» (Sal. ar praviesa Ho- zeja vardiem: «… Es vinu, savu delu, atsaucu surp no Egiptes» — 11:1).

Tuvak ielukojoties abas sajas versijas, redzams, ka, neraugoties uz lielajam atskiribam, tas tiecas uz vienu un to pasu merki: iestastit, ka Jezus dzimis Judejas pil­setina Betleme, lai gan Jezus gimenes pastaviga dzives vieta bija Nacarete.

Ta bija tiri apologetiska izriciba, jo Jezus dzimsana Nacarete, kas vinu padaritu par galilieti, nebutu saska­nojama ar Vecas deribas pravietojumiem. Davida pecte­cim, nakamajam Izraela keninam, vajadzeja but Judas cilts piederigajam un piedzimt sava prieksteca dzimtaja pilseta. Ta tacu bija pasludinajis pravietis Miha, saci­dams: «Bet tu, Betleme Efrata, kas tu esi nolikta necila vieta starp tukstosam Judas pilsetu, no tevis naks tas, kam jabut par valdnieku Izraela un ka izcelsme mekle­jama sensenajos laikos, muzibas pirmlaikos» (Mihas gram., 5:1).

Seit janem vera, ko Judejas ebreju acis nozimeja but galilietim. Vispirms jaatzime, ka Galileja, seviski tas ziemelu dala, nav uzskatama par tiri ebrejisku zemi, jo tas iedzivotaji bija stipri sajaukusies ar paganu tauti­bam, galvenokart ar griekiem. Grieku valoda tur bija dzirdama tikpat biezi ka aramiesu valoda, tapec ir iespe­jams, ka Jezus tekosi runajis ari grieku valoda, protams, tautas sarunu izloksne, t. s. «koine». Tadel ari Galilejas ebreji, pateicoties heleniskam ietekmem, bija samera liberali religijas jautajumos. Saja zina vini stipri atski­ras no saviem tautas braliem Judeja, piekopa pasi savas religiskas ierazas un ritualus, ja, pat runaja sava ipat­neja aramiesu dialekta, kuru Judejas ebrejiem bija pa­gruti saprast. Laudis seit bija lepni, neatkarigi, dum­pigi un atradas nemitiga opozicija ne tikai pret romiesu okupantiem, bet ari pret ortodoksali noskanotajiem Jeru­zalemes priesteriem. Antagonisms, kurs pastaveja starp siem diviem ebreju tautas atzarojumiem, biezi vien par­vertes savstarpeja naida un nicinajuma.

Kad Filips, sastapis Natanaelu, teica: «Mes esam to atradusi, par ko Mozus bausliba un praviesi rakstijusi, Jezu no Nacaretes, Jazepa delu», Natanaels atcert: «Vai no Nacaretes var nakt kas labs?» (Jana ev., 1:45—46). Bet dramatiskaja aina, kura Peteris noliedz Jezu, pie Petera pienakusi kalpone vinam saka: «Tu aridzan biji kopa ar Jezu Galilieti», bet, kad Peteris izbili to no­liedz, ari citi apgalvo: «Patiesi, ari tu esi viens no tiem, jo tava izruna jau tevi nodod» (Mateja ev., 2,6:69, 73).

Teologiem, kuri pulejas Jezu pasludinat par ebreju mesiju, aizvien lielas grutibas sagadaja tas, ka vinu uz­skatija par galilieti un nacarieti. Ar siem Jezus pie­vardiem mes visnotal sastopamies evangelijos un «Apus­tulu darbos». Pat Jezus piekritejus jau pec vina naves sauca par nacariesiem, bet ne par betlemiesiem. Kad Ni­kodems megina Jezu aizstavet, tad Jana evangelija ebreji vinam atbild: «Vai ari tu esi galilietis? Izdibini un raugi, ka no Galilejas necelas neviens pravietis» (7:52). Kada cita sa pasa evangelija vieta lasam: «Daudzi no tautas, kas sos vardus dzirdeja, sacija: «Sis tiesam ir gaidamais pravietis.» Cits sacija: «Sis ir Kristus». Bet citi sacija: «Vai gan no Galilejas janak Kristum? Vai nav sacits rakstos, ka Kristus nak no Davida dzimuma, no Betlemes pilsetinas, kur dzivoja Davids?» Ta skelsanas celas tauta vinu del» (7:40—43).

Citetie ebreju izteikumi rada, ka evangelija autors, ka ari kristiesi, kuru vide vins darbojies, bija dzili par­liecinati, ka Jezus ir Nacarete dzimis galilietis. Nevie­nam citeto sarunu dalibniekam un tapat pasam evange­lija autoram ne prata nenaca atspekot ebreju argumenta­ciju, it ka nebutu nekadu saubu, ka Jezus pec izcelsmes ir galilietis. Tapec taisniba ir vacu Bibeles petniekam Davidam Strausam, kurs sava pazistamaja monografija par Jezus dzivi raksta: «Ja Matejs un Luka apgalvo, ka Jezus tikai uzaudzis Nacarete, bet dzimis Betleme,

tad vini to dara drizak aiz dogmatiskiem, bet ne vestu­riskiem apsverumiem.»

Baznica doktrinali saistija sevi ar Mateja un Lukas parstastitajam teiksmam, atzidama, ka Jezus dzimis vis­maz 5 gadus pirms musu eras sakuma Heroda valdisanas laika, bet Herods nomira musu eras 4. gada. Ka tad va­reja notikt, ka Jezus dzimis 4 gadus pirms savas ofici­alas dzimsanas, ar kuru sakas musu, kristietibas era? Par to mums japateicas — tik ironiska palaikam medz but vesture — visvienkarsakajai kludai.

525. gada pavests Janis I uzdeva skitu mukam Dioni- sijam Mazajam (Exiguus) precizi noteikt Jezus dzimsa­nas gadu, lai, sakot ar to, ieviestu jaunu, kristiesu laika skaitisanu. Dionisijs par atskaites punktu, protams, bija nemis romiesu kalendaru, kurs sakas ar Romas dibina­sanu («ab urbe condita»), t. i.. 753. gada p. m. e. 1. de­cembri. Savas apleses Dionisijs nonaca pie sledziena, ka Jezus dzimis 754. gada pec romiesu kalendara jeb musu eras pirmaja gada. Tacu no Jozefa Flavija materialiem ir zinams, ka Herods miris ta pasa kalendara 750. gada. Un ta nu iznaca, ka Jezus dzimis 4 gadus pec Heroda naves, bet nevis vina valdisanas laika, ka to apgalvo Matejs un Luka. Kad so kludu pamanija, nekada korek­tura vairs nebija iespejama, jo kalendaru vajadzetu pa­virzit vismaz par cetriem gadiem atpakal, bet tas ta laika pasaule butu izraisijis lielu jucekli.

25. decembris un citas teiksmas par Jezus dzimsanas dienu

Nemot vero so kludu un pretrunu mudzekli, rodas izbrinas pilns jautajums, kapec tad kristiesu pasaule svi­nigi atzime Jezus dzimsanu 25. decembri? Uz ko isti di­binas Jezus dzimsanas dienas noteiksana tiesi saja da­tuma? Un seit, izsekodami jautajuma vesturisko pirm­avotu izcelsmi, mes sadursimies ar agrinai baznicai loti raksturigu paradibu.

Visdivainakais ir tas, ka lidz 3. gadsimta vidum kris­tiesi vispar neinteresejas par Jezus dzimsanas dienu. Ta­pec pirmajos tris gadsimtos uzrakstos un freskas nav atrastas nekadas ar Jezus dzimsanas dienu saistitas pe­

das. Tikai 4. gadsimta sveta Sebastjana katakombas Je­zus pirmo reizi attelots ka autinos pec egiptiesu para­zas savistits mazulis ar oreolu ap galvu, bet vinam lidzas stav Jazeps ar Mariju, versis un ezelis. So kompozi­ciju acimredzot inspirejusi gan Isidas kults, gan Jaunas deribas apokrifi.

Romas biskaps Hipolits par Jezus dzimsanas dienu noteica 2. janvari. Velak tika proponeti citi datumi, pie­meram, 25. vai 28. marts, 18. vai 19. aprilis un 20. maijs. Tuvajos Austrumos un Egipte Jezus dzimsanu ilgi atzi­meja 6. janvari. Jeruzaleme so pedejo datumu atzimeja lidz 549. gadam, bet armenu kristiesi pie tas pieturas vel tagad.

No vestures dokumentiem redzams, ka tikai 4. gad­simta pirmaja puse latinu baznica Jezus dzimsanas dienu saka oficiali svinet 25. decembri. Aiz kadiem apsveru­miem baznica izvelejusies tiesi so un nevis kadu citu datumu? Tas ir ziemas saulgriezu moments, kad dienas versas garakas un spozak sak spidet saule. Romiesi saja laika svineja «neuzvaretas saules dzimsanas» svetkus (dies natalis Solis Invicti). Tos atzimeja ar trakuligam saturnalijam, rikoja liksmes un dzires, cits citam pasnie­dza davanas, jo seviski berniem — lelles. Normala dzive saja laika it ka apstajas, iestades nestradaja, skolas tika slegtas, atlika tiesas piespriesto sodu izpildi un pat ver­giem atjava brivi liksmoties.

3. gadsimta saules kultu, kuru Roma ieviesa keizars Heliogabals, budams vienlaikus ari siriesu saules pries­teris, saka identificet ar mitraismu, kas tolaik bija viena no visizplatitakajam religijam. Ar saules dieva Mitras dzimsanas dienu saistitas krasnas svinibas 25. decembri, teologisko koncepciju lidzigums, ka ari senas tradicio­nalas parazas bija par iemeslu tam, ka mitraisms kluva par kristietibas visbistamako sancensi. 220. gada miru­sais baznicas rakstnieks Tertulians ar rugtumu izsaucas: «Pats satans uzkuda kecerus atdarinat musu svetas cere­monijas, godinot savus elku dievus. Vins paskubina tos ar krustu apzimet Mitras karotaju pieres.»

Viens no anonimajiem Sirijas religiskajiem rakstnie­kiem sniedz skaidru un valsirdigu atbildi, kapec latinu baznica beidzot galigi izvelejas 25. decembri. Vins rak­sta: «Paganiem bija paradums 25. decembri svinet saules dzimsanas dienu. So svetku laika tika iedegtas ugunis.

Sajas svinibas un svetkos piedalijas ari kristiesi. Kolidz baznicas doktori pamanija, ka kristiesiem ir labveliga attieksme pret siem svetkiem, vini nosprieda, ka saja diena jaatzime Kristus dzimsana.»

Sadu kristigas baznicas pielagosanos paganu svet­kiem ne visi gribeja tik driz atzit. Siriesi un armeni ap­sudzeja latinus, ka tie piekopjot paganu kultu, lai gan viniem vareja parmest to pasu, jo ari vini Jezus dzim­sanu atzimeja 6. janvari, tatad ziemas saulgriezos pec Julija kalendara, kad Aleksandrija svineja ar sauli iden­tificeta Osirija dzimsanas dienu. Svetais Augustins (4. un 5. gadsimtu mija) aicinaja savus kristiesu bralus svinet 25. decembri nevis par godu saulei, bet gan cildinot to, kurs sauli radijis.

Vel 5. gadsimta pavests Leons Lielais (440.—461.) iz­sutija apkartrakstu, kura, starp citu, bija sacits: «Ir musu vidu tadi, kas doma, ka jasvin ne tik daudz Kristus dzimsana, cik jaunas saules paradisanas.» Cita vieta ves­tule izsacits sads parmetums: «Pirms ieiesanas sveta apustula Petera bazilika vini apstajas uz kapnem, paver- sas uz saules diska pusi un pazemigi paklanas.»

Seit velreiz jaatzime, ka baznica necinijas par paganu svetku atcelsanu, bet gan centas pieskirt tiem jaunu, kristigai ticibai atbilstosu saturu. 25. decembri ka Jezus dzimsanas dienu ticigie tai it ka uzspieda, jo si diena izauga no sensenam tautas parazam, no tautas attieksmes pret gadalaiku mijam, no tautas tieksmes izprast dabas parmainu noslepumus. Tas bija izsenas, tautas paaudzu tradicijas dzili saknotas parazas. Tapec nav nekads bri­nums, ka vienkarsie laudis negribeja un nespeja no tam skirties, jo, neraugoties uz jaunas religijas pienemsanu, vini bija un palika dabas berni. Turpretim baznica, bu­dama pret sim tieksmem bezspeciga, bija pietiekami gudra, lai tas adaptetu, pieskirot tam jaunu jegu.

Senas paganu parazas un atminas kristiesu vidu bija tik sikstas, ka atseviski biskapi mekleja kaut kadu kom­promisu, lai rastu izeju no grutas situacijas. Turinas bis­kaps, piemeram, savu sprediki ziemsvetku vakara saka ar sadiem vardiem: «Tas ir labi, ka tauta nosauc musu kunga dzimsanas dienu par «Jaunas saules» svetkiem (Sol novus). Nepulesimies kaut ko saja zina grozit, jo reize ar pestitaja dzimsanu pienak jauna atdzimsanas diena visai cilvecei un lidz ar to jauns saules spozums.

Ja Kristus ciesanu dienas saule satumsa, tad tagad, vina dzimsanas diena, tai jaatmirdz ar jaunu speku.»

1 Ziemsvetki musu atcere neatraujami saaugusi ar idil­liskajam ainam ala, kur galvenie personazi ir versis, eze­lis un tris kenini. Laudis parasti ir parliecinati, ka si aina dibinas uz evangelijos sniegtajiem aprakstiem. Bet patiesiba ta nemaz nav. Marka un Jana evangelijos ne­atrodam neviena varda par Jezus dzimsanu, bet Mateja un Lukas evangelijos, kas ir vienigie kanoniskie avoti par Jezus dzimsanu, nav minets ne versis, ne ala. Lukas evangelija Jezus piedzimst kutina, bet, kas attiecas uz trim keniniem, tad Mateja evangelija, kura ka vienigaja ir runa par cieminiem no talajam zemem, tie nav kenini, bet gan tris «gudri viri», zintnieki, kuri, «jaunpiedzimuso judu keninu» mekledami, ierodas no Austrumiem.

Ja pieturamies pie Mateja evangelija ka pie vieniga kanoniska avota, tad jaatzime, ka svetbildes un folklo- ristiskajos ziemsvetku inscenejumos tik biezi redzamie tris «gudrie no austrumu zemes» valka keninu kronus bez jebkada likumiga pamata. Un tapat apsaubamas ir vinu tiesibas saukties Kaspara, Melhiora un Baltasara cienijamos vardos. Sadu vardu evangelija nemaz nav, un tur «tris gudrie viri no austrumu zemes» figure ano­nimi.

Kur radusas visas sas nostastos daudzinatas svarigas detalas, bez kuram baznicas telotaja maksla un folklora nemaz nav iedomajama un kuras gadu simteniem ilgi ticigajos laudis viesusas svetku noskanojumu? Lai atbil­detu uz so jautajumu, mums jaiesniedzas talu pagatne, kristietibas pastavesanas pirmajos gadsimtos.

Petnieki noskaidrojusi, ka nostasti par Jezus bernibu celusies no apokrifiska teiksmu kopojuma, kurs radies pirms 5. gadsimta un, starp citu, ietver ari budistu un persiesu legendas.

Izmantojot so teiksmu kopojumu, radusies divi apo­krifi: «Bernibas armenu gramata» un «Bernibas arabu gramata». Tiesi armenu versija lauj mums uzzinat, ka «gudrie viri no austrumu zemes» bijusi persiesu kenini, un sniedz ari vinu vardus. «Un tad ta kunga engelis traucas uz persiesu zemi, lai keniniem — zintniekiem liktu doties cela un godinat jaunpiedzimuso bernu. Un devinus menesus ilgi vini sekoja zvaigznei, lidz ieradas taja bridi, kad jaunava bija kluvusi par mati. Tajos lai­kos Persijas keninvalsts ar savu varenibu un uzvaram pacelas pari visam austrumu zemem. Bet sie tris zint­nieki bija tris brali: pirmais, varda Melkons, valdija par persiesiem, otrs, varda Baltasars, valdija par indiesiem, bet tresais, varda Kaspars, valdija par arabiem.» Piebil­disim seit, ka Melkonu eiropiesu tradicija parverta par Melhioru.

Armenu apokrifa autors, paaugstinadams zintniekus par keniniem, neapsaubami darijis to Vecas deribas rak­stu, jo seviski 72. psalma, ietekme. Si skaista religiska himna, kuru esot sacerejis pats kenins Davids, runa par visu to labo, ko tautai nesis vina nakamibas dels, kads pec kristiesu parliecibas bija Jezus Kristus.

«Dievs, nodod savu  tiesu keninam un savu tiesas spriesanu kenina delam,

Lai vins tiesa tavu tautu taisniba un tavus mazos lau­dis pec tiesas,

Lai kalni nes tautai mieru un pakalni taisnibu!

Lai vins nes tiesu tautas bedigiem, gada taisnibu na­badzigiem, lai vins samal apspiedejus!

Lai vins dzivo tik ilgi, kamer saule spid un meness pastav, no paaudzes uz paaudzi!

Lai vins nolaizas lejup ka lietus uz zali, ka lietus gaze, kas zemi slacina!

Lai vina laika zied taisniba un pastav liels miers, kamer meness vairs nebus!

Lai vins valda no juras lidz jurai un no upes lidz pat zemes galiem!

Vina prieksa lai liecas tuksnesa tautas, un vina ienaidnieki lai laiza pislus.

Tarzisas kenini un salu kenini lai nes davanas; Sabas un Sebas kenini lai dod nodevas.

Vina prieksa lai zemojas visi kenini, visas tautas lai vinam kalpo.

Jo vins glabj nabagu, kas kliedz, un bedigo, kam nav paliga.

Vins apzelojas par trucigo un nabagu un palidz be­digo dveselem.

No spaidiem un varmacibas vins atpesti vinu dvese­les, un vinu asinis ir dargas vina acis.

Vins dzivos, un vinam dos Sabas zeltu, un lai tas aizludz par vinu vienmer, arvienu lai vinu sveti.

Zeme bus labibas pilna lidz kalnu galiem, vinas augli vilnos it ka Libanonas mezi, un tie, kas pilseta ir, zalos ka zale virs zemes!

Vina vards lai ir slavets muzigi! Kamer saule spid, lai zel vina vards. Vina lai svetibu rod visas tautas, lai vinu sveic visas zemes ciltis!»

Bet praviesa Jesajas gramata lasam: «Tik tiesam, tum­siba apklaj zemi un dzila kresla tautas, bet par tevi uz­lec ka saule tas kungs, un vina godiba paradas par tevi. Tautas staiga tava gaisma un kenins tai spozuma, kas uz­lecis par tevi. Pacel savas acis un skaties visapkart! Tie visi ir sapulcejusies un nak pie tevis, tavi deli nak no talienes, un tavas meitas uz rokam atnestas.

Kad tu to redzesi, tad tu starosi prieka, un tava sirds iedrebesies un atversies, jo juras bagatibas virzisies surp pie tevis un tautu mantas iepludis tevi.

Kamielu juklis apklas tevi, jaunie kamieli no Midia- nas un Efas, visi tie naks no Sabas, tie atnesis zeltu un viraku un teiks ta kunga vardu» (60:2—6).

Liekas, ka to nostastu cilme, kuros ir runa par Jezus bernam nestajam keninu davanam, nav apsaubama.

Par austrumu keniniem, kas devusies svetcelojuma, varetu uzrakstit atsevisku traktatu ar virsrakstu «Tris keninu briniskigie likteni». Tautas iztele par tiem saau­dusi briniskigas fantastikas pilnus nostastus. Saja zina ieveribu pelna arabu apokrifiska evangelija siriesu ver­sija. Taja stastits, ka reiz Persijas debesis paradijies en­gelis zvaigznes veida, kuras spozme mirdzejusi par visu zemi. Laudis sastajusies uz savu maju slieksniem, lai apbrinotu spozo debess paradibu. Uguns un zvaigznu pie­ludzeji, kenini, karavadoni un priesteri, terpusies savas viskrasnakajas dranas, sapulcejusies, lai noturetu ap­spriedi. Priesteri, kad tos ludza izskaidrot so paradibu, atbildejusi: «Piedzimis keninu kenins, dievu dievs, gais- mibas gaismiba.» Un tad cela sutiti tris kenindeli, lai aizvestu davanas dieviskigajam bernam.

Talakaja stastijuma sis sacerejums atkarto kanonis- kos evangelijus, tos papildinadams tikai ar vienu detalu. Marija cieminiem uzdavina jaundzimusa berna autinus. Majas atgriezusies, kenindeli iemet autinus degosa ugunskura, lai pieraditu, ka ta ir sveta relikvija. Un patiesi, liesmas tie nesadeg, un visai tautai par lielu prieku autinus pec sarta izdzisanas iznem no sprikstim pilnigi neskartus.

Jaatgadina ne visiem zinamais fakts, ka zintnieku vai keninu skaits sajas legendas laiku gaita svarstijies. Ro­mas katakombu freskas mes redzam grupas, kas sastav no diviem, cetriem un sesiem zintniekiem, bet siriesiem un armeniem to ir pat divpadsmit. Tikai ar laiku vinu skaits nostabilizejas uz trim, drosi vien saskanojoties ar trim Noas deliem — semitu ciltstevu Semu, krasaino tautu prieksteci Hamu (tapec viens no trim zintniekiem ir negeris) un eiropiesu senci Jafetu. Aptuveni 8. gad­simta zintnieki tiek paaugstinati par keniniem un tiem pieskirti Kaspara, Melhiora un Baltasara vardi. Piebil­disim vel, ka so keninu skietamas mirstigas atliekas uz­glabajas Kelnes katedrale. 4. gadsimta tas it ka esot at­vestas no Persijas uz Konstantinopoli, pec tam uz Mi­lanu, bet beidzot 1161. gada ar keizara Fridriha Barba- rosas gadibu novietotas Kelnes katedrale.

Vel nepieciesams atbildet uz jautajumu, ka si aiz­kustinosa, Vecas deribas tekstos saknota legenda size­tiski tikusi sasaistita ar Persiju. Si problema ir parak sarezgita, lai seit kaut vai isuma to apgaismotu. Tapec aprobezosimies tikai ar noradi uz daziem sis miklas as­pektiem.

Vispirms jaatceras, ka persiesu valdnieks Kirs atbri­voja ebrejus no Babeles gusta un pat palidzeja tiem at­jaunot Jeruzalemes templi. Sa iemesla del dazi ebreji uzskatija, ka Kirs ir sveto rakstu apsolitais mesija. Lie­laka nozime tomer ir tam, ka persiesu religija dzili ietek­meja judaismu. Atgadinasim no persiesu religijas izrie­toso dualisma koncepciju un ar to saistito ticibu, ka pa­saule sastav no engeliem un velniem, no debesim un el­les, no laba un launa elementiem, kas cinas sava starpa un ko persiesi personificejusi Arimana un Ormuzda telos.

Iranas religijas reformators Zaratustra pasludinaja, ka pec diviem mazakas nozimes pestitajiem (tapat ka Jezus paradijas pec Jana Kristitaja) naks lielais cilveces pestitajs Suasinats, kurs atbrivos cilveci no launuma va­ras. Sis izsenas ebreju simpatijas pret persiesiem par­mantoja judeokristiesi, tas pauda ari Matejs, iedomada­mies, ka dieviskiga berna godinataju vidu nedriksteja trukt draudzigas Persijas parstavis.

Jaatceras ari kads cits, vel svarigaks pamatojums le­gendai par trim keniniem. 1. un 2. gads ta, baznicas literaturas ziedu laikos, Romas imperija s! pri pieauga Austrumu un Egiptes religiju ietekme, jo seviski per­siesu saules dieva Mitras kults, kurs masveida guva pie­kritejus karaspeka un aristokratu vide un kuru atbalstija pat dazi keizari. Jau Pompeja laika, 67. gada p. m. e., Roma pastavejusas Mitras cienitaju draudzes, bet jo se­viski plasu izplatibu sis kults guva Antoninu un Severu valdisanas gados, lidz 4. gadsimta beigas tas kluva par svarigako religiju nekristiesu pasaule. Dioklecians oficiali pasludinaja Mitru par atjaunotas Romas imperijas aiz­bildni.

Mitra, ka jau teicam, bija persiesu religijas refor­matora Zaratustras dievs, bet zintnieki — sa -kulta pries­teri. Mateja versija skaidri iezimejas apologetiska ten­dence, kuru izraisija nepieciesamiba aizstavet kristietibu pret ienaidniekiem un nopulgotajiem, ka ari tieksme paradit, ka Jezu par pestitaju atzinusi tik visvarena kulta parstavji, kads tajos laikos bija mitraisms.

Dazi petnieki vers uzmanibu uz noteiktu politisku notikumu, kurs sava laika plasi atbalsojas Romas impe­rija un tapec vareja klut par tiesu papildu dzenuli Ma­tejam vina treju keninu idejas izstrade. So notikumu ap­raksta romiesu vesturnieki Plinijs Vecakais, Tacits, Sve­tonijs un Dions Kasijs. 66. gada Roma ieradas Armenijas kenins Tiridats, lai godinatu Neronu. Kenina svitas zelta mirdzosie terpi, ka ari pasakainas davanas, kadas ekso­tiskais valdnieks pasniedza Neronam, neizdzesami iespie­das tautas atmina. Katolu Bibeles zinatnieki gan no­liedz, ka sis notikums butu ietekmejis Mateju, jo, pec vinu domam, evangelijs uzrakstits paris gadu pirms Ti- ridata vizites, t. i., laika no 51. lidz 60. gadam. Tacu ve­lakie zinatniskie petijumi noskaidrojusi, ka Mateja evan­gelijs radies tikai ap 80. gadu, tatad vairak neka desmit gadu pec Tiridata vizites.

Tomer atgriezisimies vel pie milajiem lopiniem — versa un ezela. Apolcrifiskaja evangelija, kas nosaukts par «Pseidomateju», lasam, ka ari sie dzivnieki godina­jusi Jezus bernu, lai piepilditos Jesajas pravietojums: «Versis pazist savu saimnieku, un ezelis sava kunga sili. . .» (Jesajas gram., 1:3).

Ta ka mes esam nokluvusi pasaku un izteles val- stiba, verts izmantot gadijumu, lai iegrieztos kada no ve­cakajam Romas bazilikam — «Santa Maria Maggiore», kura kops neatminamiem laikiem ir visas kristiesu pa­saules svetcelotaju merkis. Tur galvenaja altari tiek uz­glabata Betlemes silite, kura esot atdusejies Jezus berns. Katra menesa 25. diena relikviju izliek publiskai apska­tei, bet ziemsvetku vakara to sviniga procesija nes vis­apkart dievnamam.

Noskaidrots, ka relikvija sastav no pieciem olivkoka fragmentiem, ko satur kopa metala sloksnes, pie kam uz vienas no tam atklats nobruzats uzraksts grieku valoda, kura cilmi attiecina uz laiku no 7. lidz 9. gadsimtam. Pilnigi drosi noskaidrot relikvijas vecumu nav izdevies, jo koka dalas ar oglekla C14 metodi netika parbauditas. Zinams tikai tas, ka pirmo reizi inventara sarakstos si­lite paradas 11. gadsimta, tatad laikmeta, kad notika re­likviju masveida razosana. Saja pasa saraksta figure vel kada cita relikvija, un proti, «deribas skirsts», kas mus paskubina uz dzilam pardomam ari par Jezus silites au­tentiskumu.

Ta ka runa ir par ziemsvetkiem, neklatos, ja mes no­klusetu sveto Nikolaju, so svetku popularo figuru ar Niklava, Klava, Santa Klausa vardu, kam zinams sa­kars ar musu Sala teti. Pec naves vins pieredzejis visai mainigu un vetrainu likteni, lidz beidzot piedzivoja ga­ligu neveiksmi. Pie ta vainigs pavesta Pavila VI dekrets, kurs no sveto nomenklaturas izsvitroja gandriz 200 var­dus, jo izradijas, ka tie vai nu eksistejusi tikai lauzu iztele, vai ari sadu vai citadu apsverumu pec nav pel­nijusi sveta goda.

Ar sveto Nikolaju tik launi gan nav bijis, jo vins patiesam bija dzivojis. Tikai laikam vins nebus pelnijis sveta godu, ja jau pavests vinam so titulu atnemis. Ni­kolajs patiesiba bijis vienkarss biskaps Likijas ostas pil­seta Mirra (jeb Listra), no kurienes, ka jau mes zinam, Pavils devies brauciena uz Romu ka gusteknis («Apus­tulu darbi», 27:5). Nikolajs miris 4. gadsimta, lai pec naves uzsaktu pilnigi jaunu dzivi. Sakuma vins kluva par Likijas zvejnieku un juras brauceju aizgadni, bet velak tika paaugstinats par Griekijas un cariskas Krie­vijas aizbildni.

Kad izplatijas vests, ka vina pisliem piemitot brinumdziedinataja speks, Nikolajs kluva slavens ari Italija. Ta ka Apeninu pussalas iedzivotaji ir kari -uz visada veida relikvijam, vini nolema par katru cenu iegut sveta pis­lus. 1087. gada Bari pilsetas biskaps ar cetrdesmit savas draudzes loceklu palidzibu tos izzaga no Listras un no­vietoja kada no Bari baznicam, kur tie atrodas vel so­brid. Ta uznemigajam biskapam bija varena laime, jo veneciesi bija nospriedusi izdarit to pasu, tacu nokave­jas, un tiem, vilsanas asaras slaukot, vajadzeja apmieri­naties ar Nikolaja tevoca pisliem.

Tomer tas vel nav viss, jo musu sveto Eiropa gaidija patiesi spoza karjera. Vins iemantoja tadas funkcijas, par kadam pats nebija ne sapnojis, un visiem Eiropas un velak ari Amerikas berniem par lielu prieku kluva par ziemsvetku davanu iznesataju. Skita, ka vina vetrainaja dzive beidzot iestajusies aprimtiba, bet tad peksni naca nepatikama klume — izsvitro jums no baznicas sveto no­menklaturas saraksta.

JEZUS UN VINA GIMENE

Trisdesmit Jezus muza gadi, kuri pagajusi, iekams vins saka publiski uzstaties ar savu macibu, ir posms, kas drosi vien uz visiem laikiem paliks nezina tits. Ne­var tacu nopietni iztureties pret Mateja un Lukas stasti­jumiem par Jezus dzimsanu un vina uzstasanos Jeruza­leme divpadsmit gadu vecuma, ja vairums Bibeles skaid- drotaju gan atzist tos par pievilcigam, bet sagudrotam legendam bez jebkada vesturiska pamatojuma.

Par so butisko robu musu zinasanas evangelisti to­mer nav vainojami. Vini bija tikai sava laikmeta uz­skatu paudeji un hronisti, kuri fiksejusi to, kas helenis- kas kristietibas pasaule bija zinams par Jezu. Diemzel sis zinas bija pavisam niecigas. Palestina viniem bija gluzi svess, tals un eksotisks pasaules nosturis, bet saik­nes ar Jeruzalemes judeokristiesu sektantiem kops Ste­fana dumpja, Pavila reformatoriskas darbibas un Jeru­zalemes nopostisanas laikiem bija pakapeniski sairusas. Kas gan kopigs vareja but Efesas vai Korintas kristie­siem ar judaismam un Jeruzalemes templim uzticigajiem nacariesiem? Bet tiesi pie nacariesiem vajadzeja sagla­baties autentiskai tradicijai par Jezu, jo vinu draudzi tacu veselus astonpadsmit gadus vadija «ta kunga bra­lis» Jekabs, kuram par Jezu vajadzeja zinat vairak neka pasiem apustuliem, jo vins kopa ar to bija uzaudzis viena maja un gimene. Informaciju par to, kads Jezus bi­jis ikdienas dzive, darba un saskarsme ar lidzcilvekiem, vina tiesie macekli, piekriteji un varbut pat radinieki panemusi sev lidzi kapa. Viniem nebija nekadu iespeju sadas zinas nodot saviem helenistu ticibas braliem, jo Pella, kura vini patveras pec aizbegsanas no Jeruzale­mes, bija gruti aizsniedzama ta laika pasaules nomale. Jasaubas ari, vai vini maz to centas darit, jo bija parak norobezojusies sava judaisma noskirtiba un izolacija no visa, kas notika plasaja pasaule, kur Pavils sludinaja jauna paveida kristietibu.

Tomer par spiti siem sarezgijumiem, kaut kadas zina­sanu drumslas par Jezus dzivi mainigaja notikumu plusma bija saglabajusas un rada atspogulojumu evange­lijos. Konkretu un arkartigi svarigu informaciju mums sniedz Marka (6:3) un Mateja (13:54—57) evangeliji. Tas ir loti lakoniskas zinas, tacu no tam redzams, ka Jezus, . tapat ka vina tevs, nodarbojies ar namdara amatu, ka vinam bijusi cetri jaunaki brali — Jekabs, Jazeps, Sima­nis un Juda, ka ari masas. Ta ka sis pedejais vards lie­tots daudzskaitli, tad to bijis vismaz divas. Nemot vera ebreju attieksmi pret sievietem, Jezus masas nav pat varda nosauktas, ta ka par vinam mes nezinam neko vairak ka vien to, ka vinas dzivojusas Nacarete.

Zinas, ka Jezum bijusi jaunaki brali un masas, ir augstaka mera nepatikamas tiem kristiesiem, kuri pie­turas pie uzskata par Marijas permanento nevainibu. Tapec jau kops vissenakiem laikiem, sakot ar Marijas kulta rasanas un nostiprinasanas bridi, no sas dilemmas aizvien mekleta kaut kada izeja.

Visvecako teoriju, kurai vajadzeja paglabt so dogmu, ir izstradajis apokrifiska «Jekaba pirmevangelija» ano­nimais autors, kurs dzivojis 2. gadsimta. Vins apgalvo, ka Jekabs, Jazeps, Simanis un Juda nav bijusi Jezus miesigi brali, bet pusbrali no Jazepa ieprieksejas lau­libas.

Si teze viegli atspekojama, jo tai trukst jebkadu pieradijumu. Kanoniskajos evangelijos nekur nav minets, ka Jazeps butu bijis atraitnis, bet vislaunakais ir tas, ka «Jekaba pirmevangelijs», no kurienes nak si versija, ir pazistams ar savu bezatbildigo fantastiku. Vislabakaja gadijuma varetu sacit, ka tas ir kada vientiesiga hagio- grafa novelistisks safantazejums. Katra zina tam nav neka kopiga ar vesturi.

No sa stastijuma pirmoreiz uzzinam, ka Marijas ve­caki bijusi Joahims un Anna, ka vina piedzimusi pec tam, kad matei ilgus gadus nav bijis bernu, bet tad pa­radijies engelis, kurs pasludinajis Marijas drizu pie­dzimsanu. No tresa lidz divpadsmitajam muza gadam Marija — nav zinams, aiz kada iemesla — uzturejusies Jeruzalemes templi, kur vinu ka duju edinajis engelis. Kad pienacis laiks Mariju izdot pie vira, priesteri sakusi meklet vinai par aizbildni kadu vecaku atraitni no iz­raeliesu vidus, «lai netiktu apganits dieva majoklis». Iz­vele kritusi uz Jazepu, kurs bijis jau krietni gados. Drusku velak notikusi «pasludinasana». Kad atklajies, ka Marija ir mates ceribas, vina kopa ar Jazepu nodota augsta priestera tiesai un attaisnota tikai pec kaut kadas tuvak nepaskaidrotas «parbaudes ar udeni». Stastijuma turpinajums mus noved jau lidz notikumiem, kas saistiti ar Jezus piedzimsanu Betleme.

Svarigaka tomer ir kada cita teze, pie kuras vel lidz musu dienam pieturas oficialais katolu Bibeles skaidro­jums. Pec sis versijas, «Jezus brali» patiesiba bijusi vina braleni no mates puses. So tezi vispirms izvirzija baznicas rakstnieks Hieronims. Sava polemiskaja sace­rejuma «Pret Helvidiju» (387.) apologetiska kaisme vins apgalvo, ka «Jezus brali» nav bijusi ne Marijas, ne Ja­zepa berni no ieprieksejas laulibas. To mate bijusi cita Marija, Jezus mates radiniece, Kleopas jeb Alfeja sieva, kura piemineta Jana evangelija: «Bet pie Jezus krusta staveja vina mate, vina mates masa, Marija, Kleopas sieva, un Marija Magdalena» (19:25).

Jaunaja deriba trim cilvekiem ir Jekaba vards, un to vidu ir ari viens no divpadsmit apustuliem — «Jekabs Alfeja dels» (vina tevs devets ari griekiskaja Kleofasa jeb Klopas varda). Un tiesi so Jekabu katolu baznica identifice ar «ta kunga brali» Jekabu.

Seit tulit japiebilst, ka Jauna deriba nedod nekada pamata sadai identifikacijai. «Apustulu darbos» ir pants, kurs ka uz delnas parada, ka tolaik pavisam skaidri viens Jekabs atskirts no otra. Taja lasam: «Un tur no­nakusi, vini uzkapa augsistaba, kur medza uztureties

Peteris un Janis, Jekabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jekabs Alfeja dels un zelots Si­manis, un Juda, Jekaba dels. Tie visi vienpratigi palika kopa lugsanas lidz ar sievietem un Mariju, Jezus mati, un ar vina braliem» (1:13—14).

Ari citi evangelisti deve Jekabu, Jazepu, Simani un Judu par Jezus «braliem» un uzskata tos noteikti par vina miesigiem braliem, nevis par pusbraliem vai brale­niem, pieminedami vinus kopa ar Jezus mati Mariju un Jazepu, bet nekad ar Mariju Kleofasa sievu, Seit dazi piemeri:

«Un nonacis sava dzimtenes pilseta vins tos macija vinu sinagoga, ta ka tie brinijas un sacija: «No kurienes sim tada gudriba un tads speks? Vai tad vins nav nam­dara dels? Vai vina mate nav Marija un vina brali Je­kabs un Jazeps, un Simanis, un Juda? Un vai nav visas vina masas pie mums? No kurienes tad sim viss tas?»» (Mateja ev., 13:54—56).

«Vai vins nav namdaris, Marijas dels, un Jekaba un Jazepa, un Judas, un Simana bralis, un visas vina masas nav seit pie mums?» (Marka ev., 6:3).

«Bet vina mate un brali atnaca pie vina un nevareja vinam klat tikt lauzu del. Un vinam deva zinu un sa­cija: «Tava mate un tavi brali stav ara un grib tevi re­dzet»» (Lukas ev., 8:19—20).

Jau viena no kristietibas visvecakajiem avotiem, Pa­vila vestule galatiesiem, sastopamies ar lidzigu apzime­jumu. Luk, ko mes taja lasam: «Tad, tris gadus velak, es nogaju uz Jeruzalemi iepazities ar Kefu (Peteri) un pa­liku pie vina piecpadsmit dienas. Kadu citu apustuli es netiku redzejis, bet tikai Jekabu, ta kunga brali» (1:18— 19).

Nosaukdams Jeruzalemes draudzes galvu Jekabu par «ta kunga brali», Pavils nevareja domat, ka tas ir Jezus pusbralis vai pat bralens. Vins savu vestuli tacu bija sutijis uz Galatiju, turienes ticibas braliem, kuri dzivoja talu no Jeruzalemes un neorientejas turienes kristiesu radnieciskajas attiecibas. Vai vins sada gadijuma galatietiesus butu ar tam iepazistinajis tik miglaina un divdo­miga veida, it ka tisuprat puledamies — ta izteicies viens no Bibeles zinatniekiem — padarit tas neskaidra­kas?

Ja Pavils sava vestule uzrakstija «ta kunga bralis» un neko vairak nepiebilda, tad logika liek domat, ka vins par Jekabu patiesi runajis ka par Jezus miesigo brali. Preteja gadijuma vins tacu savu informaciju par Jezus un Jekaba radniecibu butu precizejis, pieminedams, sa­cisim, Mariju Kleofasa sievu ka Jekaba mati, vai ari pie­bilzdams, ka Jekabs bijis Jazepa dels no ieprieksejas laulibas.

Turklat Mateja evangelija ir pants, kurs patiesiba visu so argumentaciju padara lieku, jo taja jautajums par Marijas permanento nevainibu izskirts par labu tas pretiniekiem. Tur lasam, ka ta kunga engelis Jazepam paradijies sapni un teicis: «Jazep, tu Davida dels, ne­bisties Mariju, savu sievu, nemt pie sevis, jo, kas vina iedzimis, ir no sveta gara.» Tad paskaidrots, ka «viss tas ir noticis, lai piepilditos, ko tas kungs ir runajis caur praviesa muti», bet talak sacits, ka «Jazeps, uzmo­dies no miega, darija ta, ka ta kunga engelis tam bija pavelejis, vins nema savu sievu pie sevis. Un vins to neatzina, lidz kamer vina bija dzemdejusi delu, un deva tam vardu Jezus» (1:20—25). No sa teksta neparprotami izriet, ka evangelisti nevainigo ienemsanu atzinusi par vienreizeju notikumu, kurs attiecinams tikai uz Jezu, bet pec tam Jazeps un Marija dzivojusi normalu laulibas dzivi, ta ka Jezus bija viniem tikai pirmdzimtais, bet nekada zina vienigais dels.

Bibeles petnieku autoritativas aprindas tagad valda diezgan vienpratigs uzskats, ka nostasti par Marijas pa­sludinasanu un ienemsanu no sveta gara ir tipiska teik­sma bez jebkada vesturiska pamatojuma. Vislabakais pieradijums sada uzskata patiesigumam ir tas apstaklis, ka so briniskigo notikumu, kuram baznicas doktrina ir tik milziga nozime, ne ar pusplestu vardu nepiemin ne Marks, ne Janis, ne Pavils. Kas attiecas uz Mateju un Luku, tad vini nevainibas un skistas ienemsanas ideju acimredzot aizguvusi no Vecas deribas. Matejs mums pat norada uz inspiracijas isto avotu, un proti, uz Jesajas pravietojumu: «Tadel tas visuvarenais kungs pats jums dos zimi: redzi, jaunava klus gruta un dzemdes delu, un vina tam dos vardu Emanuels» (7:14). Pec Mateja var­diem, Jezus brinumainajai piedzimsanai vajadzejis no­tikt, «lai piepilditos tas, ko tas kungs ir runajis caur praviesa muti».

Tomer izradas, ka Matejs ir kluvis par upuri Jesajas teksta aplamam tulkojumam. Grieku vards «parthenos» gan nozime «jaunava», tacu tas nesniedz visas ebreju varda «cilmah» nokrasas, jo sis vards sevi ietilpina ne tikai «jaunavas», bet ari «jaunas sievietes» jedzienu. Bibeles skaidrotaji judaisti noteikti pastav uz to, ka Je- saja runajis par «jaunu sievieti», jo pats skistas ienem­sanas jedziens ebreju tautai ir pilnigi svess. Savukart kristiesu teologi, aizstavedami savu doktrinu, parmet ebrejiem, ka vini falsifice praviesa izteicienu.

Jaunas deribas tekstu pielagosanu apriori pasludina­tai doktrinai par Marijas permanento nevainibu katoliem atviegloja vel tas fakts, ka grieku un aramiesu valodas vardi, kas apzime jedzienu «bralis» («adelphoi» un «ac/i») ir sinonimi ar daudzam nozimem. Ar tiem-; ap­zime ne tikai miesigu brali, bet ari pusbrali, bralenu, ta­laku viriesu kartas radinieku un pat ari kadas kopienas lidzbiedru. Visi lidzigi papildinajumi un skaidrojumi, ka, piemeram, versija par Mariju Kleofasa sievu un Jazepa ieprieksejo laulibu, nav nekas cits ka teologu spekula­tiva izdoma.

Parsteidzoss fakts ir tas, ka Marija loti reti paradas Jaunas deribas tekstos, patiesiba palikdama kaut kur mar- ginalijas. Marka evangelija, kas ir pats vecakais, vina piemineta tikai vienu reizi, turklat mes nemaz neuzzi­nam, kads bijis vinas vards; Mateja un Lukas evangelijos Jezus mate piemineta cetras reizes; Jana evangelija — tris reizes, atkal nenosaucot varda; «Apustulu darbos» ari pa trim lagiem. Pavils savas vestules Jezus mati vis­par nepiemin, it ka par Vinu nebutu neko dzirdejis. Vai patiesi Pavils butu ta rikojies, ja zinatu un ticetu, ka Marija bijusi sveta gara izredzeta jaunava un vinas dela piedzimsanu pavadijusas tadas pardabiskas paradibas, par kadam dazus gadu desmitus velak pastastija Matejs un Luka?

Tiesa, «Apustulu darbos» lasams, ka Marija lugusi kopa ar apustuliem, bet Janis — gan ka vienigais no evangelistiem — pastasta mums, ka vina stavejusi zem Jezus krusta, bet citadi liekas pavisam divaini, ka Ma­rija nekad nav klat sava dela dzives visdramatiskakajos un svarigakajos brizos: ciesanu ainas, krusta sisanas laika, bet, pec citu evangelistu versijas, ari tad, kad Jezu gulda kapa, un velak, vinam pieceloties no mironiem.

Marija Jezu netika redzejusi ari pec augsamcelsanas, kad vins paradijas citiem cilvekiem, un tapat nepiedali­jas vina pedeja triumfalaja debesbrauksanas aina, lai gan seit ta beidzamo reizi butu varejusi atvadities no sava dela. Tapec vieta liekas jautajums: kur isti atradu­sies Marija visu so notikumu laika?

Nevilus rodas iespaids, ka Marija tolaik tikusi uzska­tita par vienkarsu semitu sievieti, kas atrodas pil­niga vira paklautiba un aiznemta tikai ar berniem un majas soli. Viss, kas notika ar Jezu, sniedzas pari vinas intelektualajam spejam un, ka mes to drizuma redzesim, iekseji vinu satrieca. Te jaatceras, kads bijis toreizejo si°.viesu sabiedriskais stavoklis. Savu semitisko prieks­tecu tradicijam uzticigais Pavils, piemeram, macija, ka sievietei, apliecinot savu padevibu, lugsanu nama jaienak ar lakatinu galva, bet vestule Timotejam lasam, ka sie­vietes pienakums ir kluset, nevis pamacit. Tiesa, sodien mums gan zinams, ka so vestuli nav rakstijis Pavils, tacu taja izpauzas tam laikam raksturiga attieksme pret sievieti.

Tapec nav nekads brinums, ka evangelisti, paklau- damies tadiem pasiem atavistiskiem aizspriedumiem, ne­maz nespeja iedomaties, ka Marija, budama sieviete, Je­zus dramatiskaja dzive butu varejusi spelet kadu nozimi­gaku lomu. Evangelisti vinu redzeja realistiski, tadu pasu, kadas ikdienas dzive Galileja bija visas citas sie­vietes. Matejam un Lukam nepastaveja nekadas teologis­kas problemas par Marijas permanento nevainibu, un vini pat nevareja iedomaties, ka apzimejums «ta kunga bralis», kadu vini lietoja, kadreiz var tikt iztulkots ac­garni un tapec to butu vajadzejis precizet.

Sados apstaklos klust saprotams, kapec kristietibas pastavesanas pirmajos gadsimtos nebija ne runas par kaut kadu Marijas kultu. Vacu Bibeles zinatnieks Mar­tins Dibeliuss sava slavenaja darba «Jaunavas dels un kutina dzimusais berns» (1932), ka ari baznicas vestur­nieks Hanss fon Kampenhauzens petijuma «Skista ienem­sana senas baznicas teologija» (1961) neapsaubami pie­radijusi, ka «skistas ienemsanas» jedziens ir tikai pec Jezus naves radusies legenda. To pasu ilggadigu peti­jumu rezultata apstiprinaja izcilais specialists saja jau­tajuma Valters Deliuss sava pazistamaja gramata «Ma­rijas glorifikacijas vesture».

Kad Austrumos pastavosa sena dieviskigas mates kulta ietekme ari kristietiba uzradas tendence dievinat Mariju, vairaki baznicas rakstnieki tam sivi pretojas. Tertulians pauda uzskatu, ka pec Jezus dzemdesanas Ma­rija ar Jazepu dzivojusi normalu laulibas dzivi. Origens atzinis, ka Jezum ir bijusi miesigi brali. Pat Janis Zelta- mute un Augustins nebija parliecinati par Marijas «ne- apgrecibu», t. i., nepiekrita doktrinai par Marijas per­manento jaunavibu.

Efesa, sensenaja dieviskigas mates Artemidas kulta centra, 431. un 449. gada notika divi vispareji baznicas koncili. Paklaujoties Artemidas pieludzeju pecnaceju spie­dienam, tajos nosodija patriarha Nestora macibu, kura atzina, ka, nemot vera Jezus divejadu — cilvecigu un dieviskigu — iedabu, Mariju nevar devet par dieva mati, jo vina dzemdejusi tikai cilvecigo Jezu. Tika no­lemts, ka Marija uzskatama par «dieva dzemdetaju» (theoiokos). Tacu apstakli, kados izdevas uzspiest Mari­jas apoteozi, bija ne tikai vetraini, bet reizem pat gro- teski. Mes jau agrak pieminejam asinainas ielu cinas, kas izcelas Efesa starp Marijas kulta piekritejiem un pretiniekiem. Par sim sadursmem nav ko brinities, jo Marijas dievinataji bija nodrosinajusi sev uzvaru diez­gan primitiva veida — noliekot pie ieejas koncila tel­pas sardzi, kura preteja uzskata parstavjus nelaida ieksa.

Biskapi, kuri nebija paklauti sadai atlasei, diskusija iekaisa tiktal, ka pat ieklupa cits citam barda. Lidz musu dienam saglabajusas liecibas par siem notikumiem. Kon­cila laika bijusas tadas dienas, kad sedes beigusas ar vispareju izkausanos starp mukiem, garidzniekiem un tautu, bet biskapi pa to laiku patverusies zem soliem.

Pec uzvaras Efesa Marijas kults strauji izplatijas ari Italija. Pavests Siksts III (432.—440.) Roma lika uzcelt baziliku «Santa Maria Maggiore» tiesi taja vieta, kur at­radas dieviskigajai matei Junonai — Lucinai veltita svet­nica, ko vel apmekleja daudzas Romas sievietes. Tada veida pavests gribeja atraut romietes no paganu kulta un panakt, lai tas saktu pielugt sveto jaunavu Mariju.

Tomer stridi par skistas ienemsanas doktrinu vel ilgi nemitejas. Kad 12. gadsimta sakuma Normandijas un Bretanas klosteros ieviesa svetas jaunavas Marijas skis­tas ienemsanas svetkus, tam pretojas viens no visietek­migakajiem baznicas darbiniekiem un daudzu cisterciesu klosteru dibinatajs Francija Bernais de Klervo, savu no­staju pamatodams ar to, ka sie svetki esot pretruna ar sveta Augustina doktrinu par sakotnejo greku.

Doktrinali stridi par so teologisko problemu risinajas ari starp dominikanu un franciskanu ordeniem. Sa jau­tajuma izlemsanai sasauktais koncils Bazele turpinajas divus gadus saspringta asu stridu un domstarpibu gai­sotne. Kad beidzot 1439. gada uzvaru guva uzskats, ka skista ienemsana atbilstot katolu ticibai un kristiesu reli­giskajam jutam, oficiali protesteja Parizes universitate, kuru taja laika uzskatija par visnopietnako autoritati ka­tolu teologijas jautajumos. 1854. gada pavests Pijs IX ar specialu bullu («Ineffabilis Deus») skisto ienemsanu proklameja par obligatu kristietibas dogmu.

Tacu patiesiba nevar uzskatit, ka tas butu baznicas birokratijas un teologijas teoretiku triumfs. Vini bija tikai ticigo masu noskanojuma rezonatori un pauda to, ko vienkarsi laudis jau kops laika gala bija izjutusi sava sirdi. Izzudot dieviskigas mates paganu kultam, pa­stiprinajas prasiba pec kadas citas matiskas vidutajas starp viniem un dievu, pec cilvekiem tuvak stavosas ga­digas un iecietigas vidutajas, pie kuras varetu meklet patverumu un mierinajumu grutos brizos.

Svetas jaunavas Marijas pielugsme izpaudas ne tikai cildenos makslas sasniegumos — gleznieciba, telnieciba, muzika un dzeja, bet ari tadas formas, kas sodienas gau­mei jau liekas visai apsaubamas.

Sa cildinajuma dzili cilveciskas, patiesi aizkustinosas pedas atrastas Remsijas abatija Hentas grafiste Anglija. Remontejot klostera baznicu, aiz freskam virs ieejas jau­navas Marijas kapella atklaja nisu, kura atrada ap 850 gadu vecu rozi, kas simbolizeja Mariju. Ta bija jau pa­visam satrunejusi un peleka pelnu krasa, tacu saglaba­jusi savus apveidus un bija atskiramas pat atseviskas smalkas ziedlapas. Arheologi doma, ka, klostera baznicu celot, kads no murniekiem alcis sadi apliecinat savu kluso cildinajumu dievinatajai Marijai. Sis sutijums, kas nak no talas pagatnes — no 12. gadsimta sakumiem, pie­rada mums, cik dzivs vienkarso lauzu masas bijis Ma­rijas kults.

Lai si aina butu pilnigaka, der vel pieminet, ka Mari­jas kulta Eiropas centra, Loreto pilsetina Vidusitalija, ticigie dzili godina mazu, primitivi celtu naminu, kura pec nostastiem kadreiz esot mitinajusies Jezus mate. En­geli so mitni 1295. gada brinumaina karta no Nacaretes parnesusi uz Italiju.

Esam parliecinajusies, ka par Marijas realo dzivi mes zinam gauzam maz. Evangelisti vinu piemin tikai starp citu, isas epizodes, pavisam miglaina skatijuma. Iznemot legendaras Jezus dzimsanas ainas, ka ari kazu dzires Kana, kur Marija saka paris sieviskigas padevibas pil­nas frazes, visur citur evangelijos vina nebilst ne varda, it ka butu mema.

Tapat mums nav noteikti zinams, kad un kur Marija skirusies no sis pasaules. Pastav divas tradicijas, kuras viena otru izsledz, tapec tam ir nieciga vesturiska ver­tiba. Pirma apgalvo, ka Marija mirusi 52. gada Jeruza­leme un apglabata netalu no Getzemanes darza. Otra ir fantastiskaka. Ta vesti, ka apustulis Janis, kura aprupe Jezus mirstot nodevis savu mati, panemis to lidzi uz Efesu, kur vina dzivojusi vel loti ilgi, jo mirusi tikai as­tondesmitaja muza gada. Divaini tomer skiet tas, ka Pa­vils, kurs tris gadus uzturejas Efesa, un tatad vinam tur butu vajadzejis Jezus mati sastapt, savas vestules par to neieminas ne ar pusplestu vardu. Vai patiesi butu iespe­jams, ka vins tik demonstrativi neverigi izturetos pret pestitaja mati?

Sava laika slavena mukene, paregotaja un stigmatike Katrina Emeriha (1774.—1824.) savos redzejumos rekon­struejusi visu Marijas dzivi un uzradijusi Efesa vietu, kur Marija it ka esot pavadijusi sava muza pedejos ga­dus. Tad katolu garidznieku grupa devas uz Efesu, lai, sekojot mukenes noradijumiem, atrastu so naminu. Pec ilgiem arheologiskiem meklejumiem tie atklaja kadas nelielas celtnes atliekas, kas, pec vinu parliecibas, at­bilda gaisreges aprakstiem. Majinu atjaunoja, lidzas uz­cela nelielu viesnicu un pazinoja pasaulei par izdarito atradumu. Driz vien izplatijas zinas par seit notikusam briniskigam izdziedinasanam, un turp bariem saka plust svetcelotaji. Svetas jaunavas Marijas debesbrauksanas diena 15. augusta tur tiek rikoti speciali svinigi dievkal­pojumi ar procesijam.

Tomer teologi nespeja samierinaties ar faktu, ka Ma­rija butu mirusi dabiska nave tapat ka jebkurs parasts cilveks. Vina tacu bija dieva mate un nevareja but pa­dota dabas likumiem, vinas kermenis nevareja satrudet. Tapec, balstidamies uz apokrifisku, tatad baznicas no­raiditu sacerejumu ciklu «Transitus Mariae», vini izvir­zija ,aizkustinosu versiju, ka Marija, luk, esot gan mi­rusi dabiska nave un paglabata Getzemanes darza, tacu acimredzot tas miesa uznemta debesis, jo, atrokot vinas kapu, tur nav atrastas nekadas mirstigas paliekas, bet tikai svaigu, itin ka pirms neilga briza noliktu rozu pus­kis.

Marijas debesbrauksanas diena vispirms ieviesta tikai austrumu baznica un ari ne agrak ka 4. gadsimta. Un vajadzeja paiet vel diviem gadsimtiem, iekams Romas katolu baznica uznema sos svetkus sava liturgiskaja ka­lendara.

1950. gada pavests Pijs XII pasludinaja Marijas de­besbrauksanu par baznicas dogmu. Tacu jauna dogma, neskaitot mutvardu tradiciju, nevareja balstities ne uz vienu rakstu avotu, iznemot apokrifiskos. Tadel par katru cenu vajadzeja sameklet kadu pieturas punktu kanonis- kajos evangelijos. Pec pienacigi brivas interpretacijas tam noderiga izradijas viena vieniga vieta, un proti, Jana atklasmes gramatas 12. nodalas sakums, kas skan sadi: «Pie debesim paradijas liela zime: sieva saules terpa, meness apaks vinas kajam un vinai galva div­padsmit zvaigznu vainags. Vina bija gruta un breca dzemdesanas sapes un mokas.»

Viens no vismiklainakajiem teliem Jaunaja deriba ir Jazeps, Jezus tevs. Matejs un Luka vinu piemin savos genealogiskajos sarakstos un nostastos par Jezus dzim­sanu, bet talak par vinu vairs nebilst ne varda. Vel di­vainak ir tas, ka Marka un Jana evangelijos, tapat «Apustulu darbos» un Pavila vestules Jazeps vispar nav minets, it ka autori neko nezinatu par vinu.

Jo savadak tas ir tapec, ka Jazepa loma Jezus dzive nav bijusi nekada nieciga. Ja mes ticam Matejam, tad ta kunga engelis Jezus piedzimsanu pasludinaja tiesi vi­nam, bet nevis Marijai. Turklat, lai nu butu ka budams, Jazeps tacu bija Jezus audzinatajs bernibas gados, vien­alga, vai uzskatam vinu par isto, vai ari tikai par audzu tevu. Tomer vissvarigakais ir tas apstaklis, ka vinu deve par Davida pecteci tiesa linija, un tatad no vina ir atka­riga teorija par Jezus izcelsanos no kenina dzimtas. Ma­tejs un Luka tacu tiesi saja noluka sastadija savus ge­nealogiskos sarakstus, lai to pieraditu skeptikiem un mazticigajiem.

Diemzel vini to darija katrs uz savu roku, neatkarigi viens no otra. Un rezultats bija tads, ka Jaunaja deriba ir divas atskirigas genealogijas, kuras vairaku paaudzu posmos viena otru izsledz un lidz ar to zem jautataja zimes nostada visu ciltsrakstu vesturisko vertibu. So at­skiribu pasvitrosanai pietiek, ja mes aizradam, ka Mate­jam Jazeps ir Jekaba dels, bet Lukam — Ela dels. Tur­klat jau pats par sevi fakts, ka Jezus ciltsrakstus Luka aizsak ar pasu Adamu, precizi no paaudzes paaudze no­saukdams varda visus vina priekstecus, liecina par sis genealogijas fantastisko raksturu. Te prata nak vardi no pirmas vestules Timotejam, kuros pseido-Pavils saviem ticibas braliem Efesa aizrada, ka nav ieteicams «nedz nodoties bezgaligam pasakam un cilts rakstiem, kas vai­rak ierosina pratosanu, neka kopj dieva draudzi ticiba» (1:4). Acimredzot cilts sarakstu sastadisana taja laika bi­jusi modes lieta, un ari abi evangelisti nav spejusi tai pretoties.

Par lidzigam pretrunam nebutu ko brinities. Ar ta­dam mes jau vairakkart esam sastapusies un sastapsimies ari turpmak, ta ka zinama mera varam sacit, ka tas ir Jaunas deribas neatnemama sastavdala.

Jau sliktak ir tas, ka Matejs un Pavils izrada apbri­nojamu izteles un logiska ieskata trukumu viena no vis­svarigakajiem kristietibas jautajumiem. Ka mes redze­jam, Jezus keniskigo cilmi vini atvasina no teva Ja­zepa, aizmirsdami, ka pec vinu pasu pasludinatas «skis­tas ienemsanas» Jezus nevareja but Jazepa dels ar miesu un asinim un lidz ar to nenaca no Davida cilts. Sis par­steidzosais konsekvences trukums tik svariga jautajuma izskaidrojams laikam ar to, ka evangelisti, puledamies par katru cenu pieradit, ka Jezus persona piepildijusies Vecas deribas pravietojumi, tai skaita ari par vina pie­deribu pie Davida cilts, galu gala pasi nomaldijusies savos nostastos.

Jau kops kristietibas eras pirmajiem gadsimtiem da­ziem teologiem si aplamiba logiskajos secinajumos ne­bija pa pratam, un vini lika lieta visu savu eksegetisko kazuistilcu, lai so kliedzoso pretrunu izskaidrotu. Starp citu, tika izvirzits pavisam negaidits arguments, ka

Marija esot bijusi tuva radiniece Jazepam un lidz ar to ari vinas dzislas tecejusas keninu dzimtas asinis.

Sniegt dokumentalu pamatojumu sai tezei tomer bija daudz grutak. Visa Jaunaja deriba nav neviena panta, kas kaut vai netiesi so tezi atbalstitu. Tapec vajadzeja iesniegties vel talaka pagatne, lidz pat senebreju levi- rata tiesibam. Tas nosacija, ka bezbernu atraitnei jaiziet par sievu pie mirusa vira brala vai kada cita vina radi­nieka. Marija gan nebija atraitne, bet ari saja zina tika izdomats sevisks piegajiens. Vina, luk, esot bijusi «meita mantiniece» un ka tada paklauta sim pasam likumam. Ja nu Marija izdota par sievu Jazepam, tad vinai vaja­dzejis but ta tuvai radiniecei.

Visai sai argumentacijai ir skaidrs sofisma zimogs, jo ta balstas uz tiru izdomu. Nekur rakstitos avotos nav ne mazaka noradijuma, kas lautu mums noticet, ka ebreju tiesibas pastavetu specialam likumam paklauta «meitu mantiniecu» kategorija un ka Marija pie tadas piede­retu.

Toties pavisam noteikti zinam, ka nevienam ta laika ebrejam pat prata nebutu nacis savu cilmi atvedinat no sieviesu dzimuma prieksteciem. Semitu sabiedribas, kas dibinajas uz teva tiesibam, cilmi nosacija vienigi pec viriesu kartas prieksteciem. Sievietem sajos ciltsrakstos nebija tikpat ka nekadas nozimes.

Mes jau ierunajamies par to, cik arkartigi reti Jazeps ir pieminets Jaunas deribas tekstos. Pat tados gadijumos, kad evangelisti sava stastijuma nonak lidz Jezus gime­nei, vini neko nesaka par gimenes galvu. Pirmaja vieta allaz ir Marija un vinas deli, atseviskos gadijumos ari meitas.

Bibeles petnieki izvirzijusi visdazadakos minejumus par to, kas noticis ar Jazepu, ja vins tik vienpratigi tiek noklusets. Piemeram, Davids Strauss runa par trim iespe­jam, un proti, ka Jazeps «vai nu agri miris, vai nav pie­kritis dela velakai darbibai, vai ari tradicija noklusets aiz dogmatiskiem apsverumiem, jo saskana ar kristologi- jas velako doktrinu vins nevareja but istais Jezus tevs». Visu to apsverot, tomer liekas, ka pirmais pienemums bus visticamakais. Jazeps tacu vareja vienkarsi nomirt, un Marija palikt atraitnes.

Kad isti tas butu noticis? Ka mums stasta Luka, Je­zus divpadsmit gadu vecuma slepsus bija aizlavijies no saviem tuviniekiem un atgriezies Jeruzaleme, kur templi spidejis ar savu gudribu. Vecakiem, kas bija cela uz Nacareti, vajadzejis griezties atpakal, lai samekletu delu. To atradusi, Marija teica: «Mans dels, kapec tu mums to esi darijis? Redzi, tavs tevs un es, mes tevi ar sapem esam meklejusi» (2:48).

Tatad, ja ticam Lukam, taja laika Jazeps vel bijis starp dzivajiem. Vins laikam bus nomiris isi pirms evan­gelijos aprakstitajiem notikumiem. Jezus tad jau bija pieaudzis virietis un izmacijies namdara amatu, tatad jau paris gadu drosi vien bija nostradajis teva darb­nica. Dibinoties uz sadiem apsverumiem, varam apgalvot, ka atminas par teva navi gimene vel bijusas dzivas.

Visjaunakos Jezus bralus Jazepu, Simani un Judu mes pazistam tikai pec varda. Acimredzot tie bijusi pa­rasti caurmera cilveki un stavejusi talu no visa, kas risi­najas ap vecako brali.

Toties par Jekabu mes zinam diezgan daudz. Aston­padsmit gadu vins atradas kristiesu Jeruzalemes draudzes prieksgala un ka ortodoksala judaisma piekritejs stingri sekoja, lai vina vadita sekta ieklautos visparejos ju­daisma ietvaros. Tapat zinam, ka vinam bija liela auto­ritate visa Jeruzalemes sabiedriba. Kad Jekabu nome­taja ar akmeniem, ebreju vidu izcelas tads sasutums, ka Romas prokurators sas eksekucijas vaininieku Ana- niju II atcela no augsta priestera amata. Pat ebreju ves­turnieks Jozefs Flavijs, kurs pats bija Mozus religijas piekritejs, aizstaveja Jekabu un nosodija Ananijas var­darbibu.

Pateicoties baznicas vesturniekam Eisebijam, kurs mums saglabajis plasus fragmentus no boja gajusas «He- gesipa dienas gramatas» (180.), mes uzzinam vel citas, arkartigi interesantas detalas. Pec sim zinam, Jekabs jau mates klepi bijis svetais, velak devis naziriesa zverestu un tapec neesot dzeris ne vinu, ne citus reibinosus dze­rienus un tapat galu neesot ne mute nemis. Nekad vins neesot apcirpis matus, citiem redzot neesot ne mazgajies, ne ieziedies ar olivu ellu. Jekaba celgali esot bijusi tik aprepejusi ka kamielim, jo cauram dienam vins templi stavejis, celos nometies, lai no dieva izlugtos piedosanu par savu tuvako grekiem.

Tapec nav nekads brinums, ka ilgi saglabajusies at­mina par so vienreizeji spilgto personibu kristiesu vidu.

Jau pieminetais Hegesips apgalvo, ka vel vina laika, t. i., ap 180 gadu un apmeram simt gadu pec notikusas eksekucijas (62.), laudis devusies svetcelojuma pie Je­kaba kapa, kas atradies turpat vina mocekla naves vieta, netalu no templa. Eisebijs pat stasta, ka Jeruzaleme ra­dits biskapa kresls, uz kura sava laika sedejis Jekabs.

Naziriesu zverests bijis stingrs. No kvelajiem tici­gajiem, kuri so zverestu devusi, prasits nesaudzigs aske­tisms un liela pasaizliedziba. Saja zina Jekabs vairak lidzinajies Janim Kristitajam neka Jezum un nepavisam jau Pavilam, kurs neatzina asketismu un dzivoja tadu pasu normalu dzivi ka jebkurs cits Romas imperijas pil­sonis.

Dazi Bibeles petnieki izvirzijusi hipotezi, ka nosau­kums «nacariesi» celies no senebreju naziriesiem, bet ne no Nacaretes pilsetinas. Saskana ar so koncepciju Je­kabs vadijis organizetu naziriesu grupu, kas sastavejusi no 120 cilvekiem. Jezus dzives laika vins neesot ticejis brala misijai, bet pec Jezus naves kluvis par kristieti­bas piekriteju, parnacis tas puse ar visu savu naziriesu grupu un, pateicoties savai autoritatei, automatiski kluvis par Jeruzalemes kristiesu draudzes galvu. Tiesa, citi Bi­beles petnieki gan doma, ka ta drizak bijusi esenu grupa, tacu, nemot vera izpludusas robezas starp ta laika ebreju sektam un mesianisko ideologiju, jaatzist, ka savs pa­matojums ir abiem viedokliem.

Sobrid mus tomer visvairak interese tas visada zina neparastais fakts, ka mazpilsetas amatnieku gimene de­vusi divus tik plasa veriena religiskus reformatorus. Sis apstaklis tacu liecina visai daudz par pasa so gimeni. Mes nule pieminejam, ka, pec Hegesipa vardiem, Jekabs jau mates klepi bijis svetais. Sie vardi iztulkojami tade­jadi, ka mate jau pirms berna piedzimsanas to veltijusi dievam, apsolot, ka vins velak nodos naziriesa zverestu. Seit japiebilst, ka sads paradums, spriezot pec Vecas de­ribas, ebrejiem patiesam bijis jau kops seniem laikiem. Tada pasa veida ari Simsons, vel budams mates klepi, ticis veltits dievam un velak devis naziriesu zverestu.

Sis zinas lauj domat, ka Jezus gimenei bijis kas ko­pigs ar naziriesiem un taja valdijusi stingribas gaisotne, ko noteikusas ortodoksalas religiskas normas un dedziga piekersanas sencu tradicijam. Jekabs bija ists sos dzim­tas dels. Visu, kas vinam bija raksturigs, — stingru dzi­ves veidu, noslieci uz asketismu un aklu padevibu Mo­zus religijas dogmam — vins bija mantojis no veca­kiem. Pat mesianismu jeb ticibu mesijas atnaksanai vins bija uzsucis teva majas, un velaka parmaina vina uzska­tos bija pavisam nieciga: Jekabs tagad vienkarsi saka ticet, ka pie krusta mirusais vecakais bralis patiesi bijis kveli gaiditais mesija.

Nemot vera sadu audzinasanu, nav nekads brinums, ka ari pats Jezus1 , ka to pasvitrojis slavenais vacu Bibe­les petnieks Julijs Velhauzens, bija ists ebreju skolotajs. Vins tacu pasludinaja, ka nav nacis atmest bauslibu un praviesus, bet gan tos piepildit. Saviem macekliem vins pavisam neparprotami pazinoja: «Es esmu sutits vienigi pie Izraela cilts pazudusajam avim» (Mateja ev., 15:24).

Vel vairak, vinam bija raksturigi tadi pasi aizsprie­dumi pret svesu tautu piederigajiem ka visiem citiem ebrejiem. Piemeram, paganus vins nicigi nosaucis par «suniem» un tikai pec ieksejas pretestibas parvaresanas palavas izmisusas kanaaniesu mates lugumam un izdzie­deja vinas meitinu (Mateja ev., 15:26). Saviem macek­liem vins aizliedza kontakteties ar paganiem un keceri­gajiem samariesiem. Izsutidams pasaule divpadsmit apus­tulus, vins tiem piekodinaja: «Nenoeita uz paganu celu un neeita samariesu pilseta. Bet eita labak pie Izraela cilts pazudusam acim» (Mateja ev., 10:5—6).

Seit varetu iebilst, ka Jezus velak savu nostaju gro­zijis, pasludinajis universalismu un sutijis savus macek­lus pie visam pasaules tautam. Uz to ir tikai viena at­bilde: kamer Jezus bija dzivs, vins savu nostaju saja jautajuma netika grozijis. Ir taisniba, ka evangelijos vins triskart dod lidzigus universalistiskus noradijumus. Tacu mums japatur prata, ka vins to dara tikai pec savas na­ves, jau ka no mironiem augsamcelies Kristus, turklat jaatzime, ka Marka evangelija, kurs hronologiski stav vistuvak Jezus dzives laikam, sis noradijums atrodams tikai evangelija beidzama nodala, kuru, ka to atzist bez iznemuma visi Bibeles petnieki, velak piekabinajis kads no parrakstitajiem. Tatad tas ir tendenciozi, aiz teolo­giskiem apsverumiem darinats teksts (Mateja ev., 28:19; Marka ev., 16:15),

Seit mums rodas dilemma: kuru no siem diametrali pretejiem Jezus noradijumiem atzit par autentisku? Ra­cionali noskanoto Bibeles petnieku vidu nostiprinajies uzskats, ka par vesturiski patiesiem vai vismaz patiesibas kodolu saturosiem evangelijos uzskatami tie nostasti un izteikumi, kuri ir pretruna ar so pasu evangeliju vadoso transcendento ideju. Tie ir kadas agrakas patiesibas re­likti, kuri tekstos saglabajusies tadel, ka autori nav bi­jusi pietiekami uzmanigi vai pietiekami konsekventi, lai sakotnejo tekstu pietusetu vai saskanotu ar sava darba pamatdoktrinu.

Visas tas zinas, uz kuru pamata mes nonakam pie parliecibas, ka Jezus savas dzives laika bija tikai ebreju tautas pravietis, neapsaubami pieder pie sakotnejo at­zinu slana un uzskatamas par autentiskam. Ta Jezus ma­cibu uztverusi ari Jekabs un vina domu biedri Jeruza­leme, kuriem pat prata nenaca izlauzties no judaisma ietvariem.

Tacu driz sakas kristietibas nakamais, heleniskais at­tistibas posms, kad kristiesu draudzes iepluda aizvien vairak citu tautibu piederigo. Tapec arvien aktualaka kluva sveso elementu piepludes idejiska sankcionesana. Un tad atradas skolotaji un teologi, kuri sludinaja, ka tas esot saskana ar Jezus gribu, jo vins pec savas na­ves esot paradijies apustuliem un uzdevis tiem pieverst patiesajai ticibai ne vien Izraela bernus, bet ari paga­nus.

Nav nekadu saubu, ka paganu problema radusies ve­lak, paris gadu pec Jezus naves. To neapgazami pierada fakts, ka strids par attieksmi pret paganiem sakas tikai vina maceklu vidu, taja piedaloties Jekabam, Peterim, Pavilam un Barnabam. Kvele, ar kadu strids norisinajas, pierada, ka tolaik ta bijusi gluzi jauna un negaidita, at­skirigo dzives apstaklu izraisita problema.

Bet, ja tomer tads strids izcelas — un par to nevar but ne mazako saubu, — tad rodas jautajums: kapec mi­netie apustuli to vispar uzsaka, ja jau saja jautajuma pastavejusi noteikti noradijumi, kurus devis pats Jezus pec savas augsamcelsanas? Secinajums seit var but tikai viens: laika, kad Jekabs, Pavils, Peteris un Barnaba stri­dejusies par attieksmi pret paganiem, versija par Jezus pecnaves nostadnem vel neeksisteja. Ta ir krietni velak kristiesu vidu radusies legenda, kas tomer izveidojusies pietiekami agri, lai Matejs un Marks to varetu uznemt savel evangelijos.

Jezus bija religijas reformators, tacu — atkartojam to velreiz — tikai judaisma ietvaros. Vins gan versas pret farizeju sastinguso neapgaroto formalismu, kurs bauslibas aizstavesanai bija izstradajis daudz absurdu aizliegumu un ierobezojumu. Ta, piemeram, sabata laika neviens nedriksteja atrasties cela, pacelt zeme nokritusu dvieli, noplukt kviesu varpu, lai remdinatu izsalkumu, pat izvilkt no bedres taja iekritusu nastu neseju ezeli. Jezus protesteja pret siem nejedzigajiem prieksrakstiem, puledamies sabatam pieskirt ta sakotnejo jegu. Kada disputa vins, piemeram, aizradija, ka sabats pastav cil­veku del, nevis cilveki sabata del. Farizejiem un ari Je­zus pasa gimenei sadi izteicieni skita sokejosi, kecerigi, pat dumpigi.

Jezus nesaskanam ar judaisma legalistiem bija vel kada cita, dzilak ieslepta jega. Ka norada vacu Bibeles petnieks Karlis Barts, ta dibinajas uz Jezus dzilajam simpatijam pret trucigiem, cietejiem un citadi nelaimi­giem mazajiem laudim, uz pretigumu, kadu Jezus iz­juta pret farizeju liekuligo apgalvojumu, ka nav ko ze­lot nabagos un cietejus, jo tie sanemot vienigi sodu par saviem grekiem.

Tie ir tikai divi Jezus lielas, vesturiskas darbibas as­pekti, tacu ar tiem pietiek, lai saprastu, uz ko dibinata vina misijas patiesa butiba. Jezus centas sentevu reli­gijai atkal pieskirt tas etisko un patiesi cilvecisko jegu, pieslieties praviesu cildenajai un dizenajai tradicijai. Lai gan vins sis idejas attiecinaja tikai uz ebrejiem, tas sava humanaja satvara bija tik plasas un nozimigas, ka iz­lauzas no judaisma saurajiem ietvariem un ieguva uni­versalu vertibu.

Ka mes zinam, Jezus sedas pie azaida galda kopa ar muitniekiem un greciniekiem. Tacu jaatceras, ka tie vienmer bija ebreji. Nekur evangelijos nav atrodams ne visniecigakais majiens, ka vins butu kadreiz sedies pie galda kopa ar paganiem, ka to velak Antiohija darija Peteris, Pavils un Barnaba.

Nekad ne ar vienu vardu Jezus nav iestajies ari par gruti apspiesto ebreju sievieti, kura tradicionali tika pa­klauta sabiedriskai diskriminacijai, nebaudija nekadas cilveka tiesibas un tika uzskatita par viriesa' ipasumu. Saja zina Jezus maciba nav jauzamas nekadas reformis- tiskas tendences. Tacu personiski, ikdienas dzive vins rikojas preteji sai sensenajai tradicijai, izturejas pret sievietem cilvecigi un ar savu uzvedibu ii ka pasvitroja, ka vins prot tas cienit.

Ta, piemeram, Jezus palika draudzigas attiecibas ar Lacara masam Mariju un Martu, labprat vinas apciemoja un ilgi ar abam sarunajas. Tapec Janis pareizi raksta, ka «Jezus mileja Martu, vinas masu un Lacaru» (11:15). Tapat vins nevilcinadamies nema sava aizsardziba lau­libas parkapeju sievieti un pat — ja mes ticam tipiski alegoriskajam nostastam Jana evangelija — pagodinaja ar sarunu pie Jekaba akas sastapto samarieti. Jezus riciba bija tiem laikiem tik loti neparasta, ka ta izraisija izbrinu pat vina tuvako maceklu vidu, kuriem tacu Jezu vajadzeja pazit labak neka visiem citiem (Jana ev., 4:27).

Muitnieki, grecinieki, laulibas parkapeja, ebreju ni­cinatas cilmes sieviete — tada bija ne visai izmekleta Jezus sabiedriba. Naidigie tautiesi Jezum parmeta, ka vins esot «negausis un vina dzerajs, muitnieku un gre­cinieku draugs» (Lukas ev., 7:34). Bet citi Nacaretes iedzivotaji, kuri Jezu pazina no bernibas, tacu nesaprata, kadas dzilas parvertibas bija notikusas ar so pec izskata tik parasto namdara gimenes delu, ar sasutumu apjau­tajas, kadas vinam tiesibas izskaidrot svetos rakstus, ja tiem labi zinams, ka vins nav guvis itin nekadu izglitibu. To Matejs apraksta sadiem vardiem: «Un nonacis sava dzimtenes pilseta, vins tos macija vinu sinagoga, ta ka tie brinijas un sacija: «No kurienes sim tada gudriba un tads speks? Vai vins nav namdara dels? Vai vina mate nav Marija un vina brali Jekabs un Jazeps, un Simanis, un Juda? Un vai nav visas vina masas pie mums? No kurienes tad sim tas viss?» Un tie nema apgrecibu pie vina. Bet Jezus uz tiem sacija: «Pravietis nekur nav ma­zak cienits ka sava tevu zeme un savas majas»» (13:54— 57). Luka so starpgadijumu nosledz ar vel dramatiskaku akcentejamu, apgalvodams, ka Nacaretes iedzivotaji bi­jusi tada sasutuma, ka izdzinusi Jezu no savas pilsetas un grasijusies pat vinu nogalinat (4:29—30).

Valodas par siem konfliktiem neapsaubami nonaca lidz Jezus teva majai un izraisija tur visai nepatikamas atbalsis. Pec teva naves par gimenes galvu vajadzeja klut vecakajam delam Jezum, kurs tagad tuviniekus bija pametis. Marijai nekada prieka nevareja sagadat tas, ka pirmdzimtais dels klaino apkart, visur sedams nemieru.

Ari viss, ko matei vareja pastastit parejie deli, jo seviski Jekabs, kurs no visiem bija pats dedzigakais stingra judaisma aizstavis, Marijas sirdi viesa tikai raizes. Jezus tacu pauda tadus uzskatus, kas daudzejada zina bija pret­runa ar stingrajiem religiskajiem likumiem, kurus mate vinam bija macijusi jau no berna kajas.

Seit japiezime, ka nule uzmesta aina nemaz nav izdo­mas auglis, jo Jaunaja deriba skaidri izlasams, ka Jezus gimene nav ticejusi vina dieviskigajam aicinajumam, tapat nav sapratusi ne vinu personigi, ne vina macibu un pat uzstajusies pret vinu.

Ka gan lai citadi saprot Jani, kurs raksta: «Jo pat vina brali neticeja vinam» (7:5), bet mums jau pazista­mais 2. gadsimta baznicas hronists Hegesips apgalvo, ka rakstu macitaji centusies pierunat Jekabu, lai tas atklati uzstatos pret Jezu. Acimredzot tolaik vel dziva bijusi tradicija, ka Jekabs nav ticejis Jezum un pat nostajies pret vinu. Ka izriet no Pavila pirmas vestules korin­tiesiem (15:7), Jekabs Jezus macibai pieversies tikai tad, kad pec augsamcelsanas no mironiem tas vinam para­dijies.

Kaut gan Jezus jau bija kluvis slavens ar daudziem brinumdarbiem slimnieku dziedinasana un iemantojis ne tikai lielu pulku piekriteju, bet pat divpadsmit virus ka savus pastavigos un uzticigos maceklus, mate un brali, it ka neredzedami sos parsteidzosos panakumus, sava iz­misuma saka ticet, ka Jezus zaudejis pratu un tapec vins pec iespejas drizak janem aizbildnieciba. Marks, tatad visvecakas un patiesibai vistuvak stavosas tradici­jas paudejs, raksta: «Un, kad tie, kas pie vina (t. i., Je­zus) bija, to dzirdeja, tad tie izgaja vinu savaldit. Jo tie sacija: «Vins ir bez prata»» (3:21).

Tapat, spriezot pec daziem izteicieniem Mateja, Marka un Lukas evangelijos, varam secinat, ka attieci­bas starp Jezu un vina tuviniekiem nav bijusas nekadas sirsnigas (Mateja ev., 12:46; Marka ev., 3:31; Lukas ev., 8:19). Hronologiski visvecakaja evangelija rakstits: «Tad vina mate un vina brali naca un, ara stavedami, pie vina sutija un vinu sauca. Un laudis sedeja ap vinu un vinam sacija: «Redzi, tava mate un tavi brali, un tavas masas ara tevi mekle.» Un vins tiem atbildeja: «Kas ir mana mate un mani brali?» Un vins visapkart uzlu­koja tos, kas ap vinu sedeja, un saka: «Redzi — mana mate un mani brali. Jo, ja kas dieva pratu dara, tas ir mans bralis un masa, un mate»» (3:31—35).

Cik daudz pasacits saja isaja aina! Vispirms zimigi jau tas, ka Jezus pats neizgaja ara pie mates un bra­liem, bet atbildeja tiem ar cita cilveka starpniecibu, itin ka butu zinajis vinu nodomu un baidijies, ka tie vinu var aizvest ar varu uz majam. Un ka skan si atbilde! Ta drizak ir skarbs noraidijums, bez jebkada jutu siltuma, kas jo vairak parsteidz tapec, -ka Jezus tacu runa par savu mati.

Lai nonaktu tik talu un ienemtu sadu nostaju, Jezum drosi vien ieprieks vajadzeja daudz parciest un pardzi­vot. Vajadzeja cinities, lai saglabatu uzticibu savam aici­najumam un atvairitu no arpuses nakoso, arvien pieau­goso moralo spiedienu. Jezus kardinasanas aina, kas pilna drumam, apokaliptiskam noskanam, it ka simboliski at­telo pardzivojumus, kurus izbauda cilveks, kas mokpilna iekseja cina izskir sava liela aicinajuma problemu. Sava ortodoksalaja aprobezotiba apmatie brali bija uzkudijusi ari miloto mamulu un visvisadi kavejusi Jezu savas su­tibas izpilde, lidz beidzot pasludinaja vinu par cilveku, kurs zaudejis pratu.

Saja cina ar viduvejibu, viena no visgrutakajam ci­nam, kadu Jezum sava muza vajadzeja izturet, vins gan uzvareja, tacu Jezus sirdi ta atstaja dzilas retas un sa­rugtinajumu pret tuviniekiem. Jezus vardos, kurus uz­rakstijis Luka, slepjas bezgala liels rugtums: «Ja kads nak pie manis un neienist savu mati, sievu un bernus, bralus un masas un pat savu pasa dzivibu, tas nevar but mans maceklis» (14:26). Bibeles tekstu skaidrotaji seit drosi vien iebilstu, ka so vardu jega ir alegoriska, bet, ja ari ta butu, tad tomer pats fakts, ka Jezus izve­lejies tiesi sadu un ne citadu alegoriju, atspQgulo vina subjektivo pieredzi.

Jezus gimenes drama atradusi atbalsi vina muza pe­dejas dienas. Matejs, Marks un Luka vienbalsigi at­zime, ka neviens no Jezus macekliem un gimenes locek­liem nav stavejis zem krusta vina naves bridi, tapat ne­viens no tiem nav rupejies par Jezus apbedisanu, ta ka vinu sava kaplica apglabajis svess cilveks, Jazeps no Arimatijas. Bet bities viniem nebija nekada iemesla,, jo romiesu likums atlava tuviniekiem pec sprieduma iz­pildes pievakt uz navi notiesato likus,

Tiesa, Janis gan apgalvo, ka Marija kopa ar citam sievietem stavejusi zem krusta, tacu ir labi zinams, cik brivi sis evangelists teologiskos nolukos komponejis no- ' tikumus, nerekinadamies ar vesturisko patiesibu. Sinop­tiki saja zina pelna lielaku uzticibu, it seviski parru­najama gadijuma, jo vini tacu tisi nebutu izdomajusi kaut ko tadu, kas negativi raksturo Jezus piederigos. Ta bija pavisam vienkarsa un visiem zinama patiesiba, kuru nokluset nemaz nebija iespejams.

Ari saja gadijuma attaisnojas jau pieminetais Bibeles skaidrotaju princips, ka visi evangelijos ietvertie stas­tijumi, kuri ir pretruna ar kristologijas pamatideju, uz­skatami par vesturiski patiesiem vai vismaz tadiem, ku­ros sameklejama kada kripatina patiesibas. Pie sis ka­tegorijas japieskaita ari informacija par konfliktiem Je­zus gimene, jo ta diskredite vienu no cildenakajam un kristietibai vissvarigakajam legendam. Ja Marija zinaja, ka Jezus ir piedzimis ka mesija un ar vina dzimsanu saistas tadas pardabiskas paradibas ka skista ienemsana ar sveta gara palidzibu, ercengela Gabriela paradisanas, Betlemes zvaigzne, gani, engelu kori un triju gudro iera­sanas no talam zemem, tad ka gan vina butu varejusi nesaprast Jezus ricibu un uzskatit par iespejamu, ka vins nav pie pilna prata? Sis groteskas pretrunas bija pamanijis jau Celss sava polemiskaja traktata «Patiesibas vards», kur rakstits: «Ja runa ir par Jezus mati Mariju, tad jasaka, ka vina nekad nav apjegusi, ka dzemdejusi pardabisku butni, dieva delu. Pavisam otradi, kristiesi ir aizmirsusi no evangelija izsvitrot teikumus, kuros ap­galvots, ka Marija uzskatijusi Jezu par pratu zaudejusu cilveku un kopa ar citiem tuviniekiem gribejusi to ieslo­dzit un izolet.»

JEZUS UN JANIS KRISTITAJS

Сaurmera evangeliju lasitajs, kuru savaldzina tiem piemitosa cildena, skarba un kvela gaisotne, aizrauda­mies ar evangelijiem raksturigo tikumiskas un poetiskas izteiksmes skanejumu, parasti nepamana stastijuma iesleptos robus, kas izpauzas gan aprakstu nekonsek­vence, gan pretrunas, gan savstarpeji nesamierinamos

apgalvojumos. To skaita pagadas samera nenozimigi mi­sekli, bet ir ari tadi, kuri attiecas uz loti svarigiem dok- trinaliem un vesturiskiem jautajumiem.

Mes jau vairakkart esam pieversusi lasitaja uzmanibu sada veida pretrunam evangeliju tekstos. Sis saraksts tomer ne tuvu nav pilnigs, tapec mums turpmaka iztir­zajuma naksies to papildinat. Ta, savdabigas autora iz­klaidibas un nekonsekvences spilgtu piemeru mums sniedz evangelists Janis. Viena vieta Janis apgalvo, ka Jezus pats esot kristijis savus piekritejus (3:22), bet pec briza, mums par lielu izbrinu, stasta, ka Jezus pats ne­esot kristijis, bet to darijusi tikai vina macekli (4:1—2). Galu gala ta varetu likties nieciga pavirsiba, ja runa nebutu par tik svarigu doktrinalu problemu, kada baz­nicai ir kristisanas ceremonija.

Tas pats attiecinams uz vel svarigaku stastijumu. Ma­tejs (3:13—16), Marks (1:9) un Janis (1:31—32) stasta, ka Janis Kristitajs Jordana kristijis Jezu. Ceturtaja evange­lija pat lasam,.ka Janis ne tikai izdarijis kristisanas cere­moniju, bet ari ka vienigais klatesoso vidu redzejis sveto garu dujas izskata nolaizamies par Jezu. Bet no Lukas evangelija mes uzzinam, ka Janis Kristitajs nav varejis ne Jezu kristit, ne redzet sveto garu nolaizamies par vinu, jo taja laika, kad Jezus it ka butu paklavies sim ritualam, Janis Kristitajs pec Heroda Antipa paveles jau bijis apcietinats. Kas isti izdarijis kristisanas ceremoniju, mes no evangelija teksta ta ari neuzzinam. «Kad nu visi laudis likas kristities un ari Jezus bija kristits, tad vi­nam, dievu ludzot, debesis atveras, un svetais gars re­dzama veida uz vinu ka balodis nolaidas, un balss at­skaneja no debesim: «Tu esi mans milais dels, pie tevis man labs prats»» (3:21—22). Ka no sa citata izriet, soreiz sveto garu jau bija redzejusi visi klatesosie.

Pretrunas, kas sastopamas atseviskas versijas par Jani Kristitaju, slepjas kada mikla, kaut kas lidz galam ne­izsacits. Tapec kaut uz mirkli ielukosimies vesturiskajos apstaklos, kas bija so notikumu pamata.

Janis, kuru Jaunas deribas autori un tapat ari Jozefs Flavijs deve par «Kristitaju», lielako dalu no saviem vira gadiem bija pavadijis vientuliba tuksnesi, kur particis no siseniem un savvalas bisu medus. Tiberija valdisanas 15. gada jeb m, e. 28. gada vins iznacis no tuksnesa un sacis uzstaties atklatiba ka pravietis. Gerbies rupja ka­miela vilnas auduma un apjozies ar adas siksnu, vins perkoniga, aizrautibas pilna balsi sludinajis drizu debess valstibas atnaksanu un aicinajis tautu nozelot grekus. Tiem, kuri paklausies kristisanas ritualam Jordanas ude­nos, vins apsolijis greku piedosanu un ieklusanu dieva valstiba zemes virsu.

Nav verts seit siki atkartot sava baismiguma un ne- parastiba eksotiski skaisto nostastu par Jana Kristitaja talako likteni, ko mums sniegusi Matejs un Marks. Tet- rarhs Herods Antips ieslodzijis pravieti pierobezas cie­toksni Maheronta, jo Janis valdniekam parmetis, ka, pavezdams un apprecedams sava brala sievu Herodeju, tas izdarijis asinsgreku. Un tad sak risinaties druma, bet divaini valdzinosa drama, kas daudzkart izmantota mu­zika, gleznieciba un literatura. Taja runa ir par Heroda dzirem, Salomes deju, Herodejas atriebes kari un Jana nocirsto galvu, kura bloda ienesta dziru telpas.

Patiesibas del jaatzime, ka Herodejas meita, kura ar savu deju ta bija savaldzinajusi Herodu, evangelijos varda nav nosaukta. Tikai no daudziem citiem avotiem zinams, ka vinas vards bijis Salome. Mes nezinatu ari vietu, kur Janim Kristitajam nocirsta galva, ja Jozefs Flavijs mums nepastastitu, ka tas noticis pierobezas cie­toksni Maheronta.

Sis ebreju vesturnieks, kura patiesigums daudzos ga­dijumos apstiprinajies, tragedijas iemeslus izskaidro ci­tadi. Pec vina vardiem, Herods Antips vienkarsi baidi­jies no praviesa pieaugosas popularitates, jo tas ar savu kvelo dailrunibu iemantojis aizvien vairak piekriteju, un laudis jau sakusi runat, ka vins patiesi ir pravietis, ja ne pats mesija. To mes uzzinam ari no Lukas, kurs raksta, ka «laudis savas gaidas par Jani savas sirdis do­maja, vai tas varbut neesot Kristus» (3:15).

Neskaitamie eksaltetie lauzu bari, kas druzmejas ap Jani, viesa vina nemieru un nesolija neka laba. Jebkuru bridi vareja sakties kads no tiem daudzajiem dumpjiem, kas parasti beidzas ar Romas karaspeka iejauksanos un briesmigu asins izliesanu. Jana mesianisms pastavosai iekartai bija tikpat bisfams ka daudzu agrako praviesu un tautas vadonu mesianisms. Nomaktas, sava pasta­vesana apdraudetas un pestitaju gaidosas ebreju tautas noskanojums bija tads, ka Herodam Antipam netruka iemeslu bities no praviesa runam, un tapec vins bus no­spriedis Jani novakt. Tas, protams, nemaz neizsledz to, ka Herods, kuru Janis —- pec valdnieka domam, no tuksnesa uzklidis blandona — tik bargi bija nopulgojis, vadijies ari no personiskas atriebibas jutam.

Seit tomer japasvitro, ka Jozefs Flavijs acimredzot neko nav zinajis par romantiski baigo situaciju, uz ku­ras fona evangelija notiek si izrekinasanas, jo vins ne ar vardu nepiemin Antipa moralo nosodijumu, Herode­jas naidu un Salomi, kas ar savu dejosanu izpelnijusies Jana Kristitaja galvu. Vesturnieka klusuciesana saja jau­tajuma noskano mus skeptiski un liek so romantisko stastijumu ieskaitit literaro izdomu kategorija, tacu tas ne mazaka mera nekave apbrinot sis legendas nezinama raditaja izteles lidojumu.

Nav gruti ieverot, ka evangelisti seviski pasvitro, ka Janis Kristitajs sevi uzskatijis par zemak stavosu neka Jezus un redzejis taja svetajos rakstos paregoto, par Jani daudz varenako mesiju, kurs kristisot ar sveto garu, nevis tikai ar udeni, ka to darijis Janis. Jana evangelija Jezus priekstecis pazemojies pat tik liela mera, ka atzi­nis sevi par necienigu atraisit Jezus apavu saites.

Tomer nav gruti parliecinaties, ka evangelistu apgal­vojumi neatbilst istenibai un uzskatami tikai par pro­pagandu noluka parliecinat lasitaju, ka Jezus stavejis augstak par savu prieksteci un ka to atklati atzinis ari pats Janis Kristitajs. Evangelisti centas notuset faktu, ka starp Jani un Jezu, bet velak ari starp vinu sekotajiem pastaveja antagonisms, kurs izrieteja no savstarpejas sa­censibas jaunu piekriteju iemantosana.

Aiz savas mums jau pazistamas nekonsekvences evan­gelisti nav parupejusies izsvitrot no Jaunas deribas tek­stiem si antagonisma pedas. Ta, piemeram, Jana evan­gelija (3:22—27) lasam, ka, Janim kristot Ainona, pie vina ieradusies macekli ar bridinajumu: «Rabi, kas bija pie tevis vinpus Jordanas, par ko tu esi nodevis liecibu, tas, luk, kristi, un visi iet pie vina.» Tiesa, ka apgalvo evangelists, Janis, atbildot uz so bridinajumu, no jauna atzinis Jezus parakumu, tacu tas neko negroza fakta, ka abi neatkarigi viens no otra centusies gut sev piekri­tejus un tadejadi savstarpeji sacentusies.

Kada cita vieta Jana evangelija — lai gan ta formu­leta diezgan miglaini — lauj nogist, ka Jezum si sav­starpeja sacensiba sagadajusi nopietnas raizes. No seit neskaidri izsacitiem vardiem izlobams, ka Jezus atstajis Judeju un devies uz Galileju, tapec ka farizeji parme­tusi, «ka Jezus savacot un kristijot vairak maceklu neka Janis» (4:1).

Palaikam pat rodas saubas, vai Janis Kristitajs un Jezus vispar maz sastapusies. Mes jau pieminejam par­steidzoso pretrunu evangelijos, kur Janis it ka kristi Jezu, bet velaka stastijuma Jezus sanem kristibu no ne­zinamam rokam tad, kad Janis jau atrodas cietuma.

Bet Mateja un Lukas evangelijos ir ari citas pretru­nas, kuras musu saubas vel pastiprina. Piemeram, abi evangelisti savstarpeja saskana apraksta cildeno ainu, kad Janis atzist Jezus parakumu. «Tani laika Jezus at­naca no Galilejas pie Jana Jordanas krasta, lai liktos no vina kristits. Bet Janis tam pretojas un sacija: «Man vajadzetu tikt tevis kristitam, un tu naci pie manis»» (Mateja ev., 3:13—14). Ari Lukas evangelija — preteji tam, ko evangelists apgalvo velak, — Janis Kristitajs tapat atzist Jezus parakumu, atklati pazinojot, ka nav cienigs atraisit vina apavu siksnas.

No abam sim versijam izriet sads secinajums: Matejs un Luka mums apgalvo, ka Janis Kristitajs atzinis Jezus misijas parakumu, tatad zinajis, ar ko vins tiekas. Tapec verigaks lasitajs bus augstaka mera parsteigts, velak abos evangelijos izlasot, ka Janis, jau cietuma sededams, nosutijis pie Jezus divus no saviem macekliem ar jau­tajumu, kas abas versijas skan identiski: «Vai tu esi tas, kam bija nakt, jeb vai mums bus citu gaidit?» (Mateja ev., 11:3); «Vai tu esi tas, kam bus nakt, jeb vai mums bus citu gaidit?» (Lukas ev., 7:20). Citiem vardiem sakot, peksni ne no sa, ne no ta mes uzzinam, ka Janis nav zinajis, kas ir Jezus.

Sa sajukuma celonis ir tas, ka evangelijos cauri pro­pagandas noslanojumam vietumis izspraucas vesturis­kas patiesibas fragmenti, ar kuriem evangelisti nav pra­tusi tikt gala. Bet patiesiba ir tada, ka izsenis bija pa­stavejusi sekta, kura godinaja tikai Jani Kristitaju, bet neatzina Jezu. Un sai sektai vajadzeja but diezgan spe­cigai un darbigai, jo ta atri izplatijas ebreju diaspora un iemantoja ne mazumu piekriteju ari to lauzu vidu, kuri jau bija atzinusi sevi par kristiesiem. Sinoptiskie evangeliji neparprotami rada, ka sis sektas locekli izvei­dojusi noslegtu organizaciju un tai bijusas pasai savas gavenu dienas (Mateja ev., 9:14; Marka ev., 2:18; Lukas ev., 5:33), ka ari ipasas lugsnas (Lukas ev., 11:1),

Pec Jana Kristitaja naves viens no kartejiem sektas vaditajiem bijis kads Apolls, kurs no Aleksandrijas ar saviem divpadsmit macekliem parcelies uz Efesu. «Apus­tulu darbos» mes lasam: «Bet Efesa nonaca kads juds, varda Apolls, dzimis aleksandrietis, izglitots virs, labs rakstu pazinejs. Tas bija macits ta kunga cela un, deg­dams gara, runaja un rupigi macija par Jezu, kaut gan pazina tikai Jana kristibu. Vins saka sludinat sinagoga. Vinu dzirdejusi, Priskilla un Akvils vinu aicinaja pie sevis un vinam vel skaidrak izstastija dieva celu» («Apustulu darbi», 18:24—26).

Ka tas viegli saskatams, stastijuma trukst konsekven­ces. Apolls it ka sludinajis Jezus macibu, bet pats pazi­nis «tikai Jana kristibu». Kapec sada gadijuma vinu vel vajadzeja pieverst Jezus macibai, gruti izprast. Tacu kristiesu laulatais paris Priskilla un Akvils nez kapec uz­nemies so uzdevumu.

No evangelija teksta liekas, ka vini to sekmigi vei­kusi, tacu pirma vestule korintiesiem rada, ka ta nemaz nav bijis. Luk, ko raksta Pavils: «Jo man par jums, mani brali, ir pienakusas zinas no Hloes nama laudim, ka jusu starpa ir kildas. Es gribu teikt to, ko pie jums visur dzird runajam, viens saka: «Es turos pie Pavila», otrs: «Es pie Apolla», tresais: «Es pie Kefa», bet ceturtais: «Es pie Kristus»» (1:11—12).

Ka redzams, heleniskajas pilsetas savstarpeji sacen­tusies dazadi religiski grupejumi un to vidu bijusi ari Jana piekriteji. «Apustulu darbu» autora dzives laika si cina vel nebija rimusies, un par tas atbalsi uzskatams polemiski propagandiskais gajiens, kadu sinoptiki pie­lietoja, skaidrojot Jana Kristitaja un Jezus savstarpe­jas attieksmes. Viniem bija svarigi pieradit, ka slavenais, izglitotais Apolls kopa ar visu Jana Kristitaja piekri­teju sektu pieslejusies Pavila macibai.

Sis domas izplatisana viniem jo svarigaka bija tapec, ka laika tecejuma Jana Kristitaja kults nemaz neizdzisa, bet, taisni otradi, arvien vairak pieauga. Jo seviski tas izplatijas ebreju vidu, kuri Jani allaz bija uzskatijusi par tiri ebrejisku pravieti. Ka raksta Jozefs Flavijs, visa Judeja bijusi parliecinata, ka sakave, kadu Herods An­tips bija cietis no Nabatejas Areta rokas, esot sods par

Jana nogalinasanu. Tuksnesa vientulnieks tik dzili bija iespiedies ebreju tautas atmina, ka ap vinu savijas ve­sels legendu klasts. Viena no tam stasta, ka lielais ra­bins Gamaliels redzejis Jana galvu peldam Jordanas straume un tad sacijis: «Kamer tu kristiji, tu tiki nosli­cinats, tapec tavu noslicinataju liktenis bus tads, ka vini pasi nosliks.»

Sis kults atrada pateicigu augsni ari kristietiba un pat islama. Izlaupot Konstantinopoli, krustnesi pieva­kusi daudz relikviju, to skaita ari divas Jana Kristitaja galvas. Tagad tas atrodas divas baznicas — Suasona un Amjena. Kad velak Konstantinopoli ienema turki, sul­tans savas dargumu kratuves ievietojis un ar bijibu uz­glabajis vel citas Jana relikvijas — vina delnu un ga­balinu galvaskausa.

Vel jaatzime, ka kristisanas rituals, kas saistits gal­venokart ar Jana Kristitaja misijas darbibu, Palestina nebija nekads jaunums. Tas nebija ievadijums jaunaja religija, tacu vel mazaka mera uzskatams tikai par kris­tiesiem raksturigu ritualu. To piekopusas vairakas ju­daisma sektas, jo seviski Kumranas esenu sekta, ar kuru Janim, skiet, bijusi kaut kadi sakari. Tomer pati rituala cilme ir daudz vecaka un iesniedzas tresaja gadu tuk­stoti p. m. e., kad Eifratas krastos radas udens kults. Ka liecina arheologu atklata mozaika, kura attelots Eifratas upes dievs, tas ildzis lidz m. e. 3. gadsimtam. Amerikanu orientalists V. Olbraits, dibinadamies uz seno laiku ikonografiju, noskaidrojis, ka kristisanas koncepcija, t. i., dveseliga skistisanas, iegremdejoties udeni, radusies Me- zopotamija.. Kristisanas rituals piekopts ari senaja Egipte, un tapat tas piekopts ka magisks panemiens, meklejot vienotibu ar dievu, dazadas helenu religiskas misterijas, piemeram, Eleisinas un Orfeja kultos, ka ari mitraisma. Tatad patiesiba tas uzskatams drizak par paganisku pa­razu, kura bija nesaraujami saistita ar Tuvo Austrumu pasaules religiskajiem jedzieniem.

Kristietiba, paklaujoties savu jauno helenisko piekri­teju atavistisko ierazu spiedienam, jau diezgan agri uz­skatijusi par nepieciesamu kristisanu uznemt savos ri­tualos, protams, pieskirot tai jaunu teologisku jegu, To­mer mes noteikti nevaram pasacit, kad isti si sinkreti- zacila notikusi, jo Jaunaja deriba atrodamas zinas saja jautajuma ir visai nenoteiktas.

Ta, piemeram, Mateja un Marka evangelijos Jezus gan uzdod saviem macekliem kristit, tacu dara to tikai pec savas augsamcelsanas, t. i., pec naves. Turklat vel japiebilst, ka Marka evangelija si informacija atrodama taja teksta dala, kura atzita par velaku iespraudumu, tatad nav visvecaka evangelista pasa rokas uzrakstita (Mateja ev., 28:19; Marka ev., 16:16).

Turpretim Jana evangelija autors dod divas, savstar­peji pretrunigas versijas: vienu reizi vins apgalvo, ka Jezus Judeja kristijis, bet otru — ka vins to vispar nav darijis. Tacu taja pasa teikuma sacits, ka kristijusi ir vina macekli, no ka varetu secinat, ka jau otraja kris­tiesu paaudze sis rituals bijis izplatits.

Visparsteidzosakais tomer ir tas, ko Pavils raksta sava pirmaja vestule korintiesiem. Luk, kas tur lasams: «Pal­dies dievam, ka es pie jums cita neviena neesmu kris­tijis ka vien Krispu un Gaju; ta neviens nevar sacit, ka jus kristiti uz manu vardu. Es gan kristiju ari Stefanas namu, bet neatceros, vai vel kadu citu butu kristijis. Jo Kristus mani nav sutijis kristit, bet evangeliju sludi­nat. . .» (1:14—17). Ka no siem vardiem secinams, Pavils kristisanas ritualam nav pieskiris sevisku nozimi, pats to darijis nelabprat un tikai atseviskos gadijumos. Vinam ir ari zinama taisniba, atsaucoties uz Jezu, jo bija tacu zinams, cik kritiski Jezus izturejies pret visada veida for­malitatem un arejam religiskam izdaribam.

Kristietibas piekritejiem un ari pasiem evangelistiem bija svarigi nokluset kristisanas rituala paganisko cilmi, pasvitrojot ta saiknes ar judaismu, kur tam, pateicoties eseniem, bija bagatigas tradicijas. Tada karta radusies versija par Jani Kristitaju ka Jezus prieksteci. Viss sis nostasts par Jana paklausanos jaunajam mesijam acim­redzot ir tipisks etiologisks mits, kurs sankcione un iz­skaidro kristietibas pienemto kristisanas ritualu.

Davids Strauss sava slavenaja monografija par Jezu raksta, ka Janis Kristitajs bijis askets un drums vien­tulnieks, turpretim dzivespriecigajam Jezum patikusi citu cilveku sabiedriba, tapat vins neesot gavejis un pat dze­ris vinu. Gruti iedomaties, Strauss talak aizrada, ka sis askets un drumais pravietis Janis butu atzinis par aug­stak stavosu butni Jezu, kurs tacu bijis pilnigs Jana Kristitaja pretmets.

Tas mums lauj saprast, kapec jau kops pasa sakuma bija radusies Jana Kristitaja piekriteju, t. s. joanitu, sekta. Ta pastaveja loti ilgi neatkarigi no kristiesu drau­dzem un vel 2. gadsimta hronikas tiek piemineta ka viena no atzitam sektam judaisma ietvaros. Izcilais Bibe­les petnieks R. Bultmanis to identifice ar mandeisma sektu, kuru literatura pazist ar baptistu jeb hemerobap- tistu nosaukumu. Mandeisti, kuru skaits gan neparsniedz divus tukstosus, sastopami vel tagad Eifratas lejtece pie Persijas lica. Viniem ir pasiem savi svetie raksti, kuros Janis Kristitajs tiek devets par isto, bet Jezus — par viltus pravieti.

ELLAS KALNA

Ja kads gribetu uz kartes atzimet celus, kurus Je­zus izstaigajis, sludinadams savu macibu un dziedina­dams sirdzejus, tad izraditos, ka tas nemaz nav izdarams. Lai gan runa seit ir par loti svarigu Jezus dzives posmu, Jaunas deribas autori ta parstastijuma nav spejusi iz­vairities no neatsketinama jucekla. No vienas puses, si­noptiki, bet, no otras, evangelists Janis sniedz divas pil­nigi atskirigas versijas, ta ka lasitajs paliek nezina, ne­saprazdams, kuram ticet.

Ja ari evangelisti kada jautajuma ir vienispratis, tad tikai taja, ka Jezus darbiba atklatiba sakusies Nacarete un beigusies Jeruzaleme. Turpretim visi stastijumi par laika posmu starp siem antipodiem nepavisam nesakrit.

Sinoptiki apgalvo, ka vieniga Jezus darbibas terito­rija bijusi Galileja. Ja ari Jezus izgajis arpus tas robe­zam, tad tikai sporadiski un galvenokart apstaklu spiests, izvairidamies no parliekas pula vai farizeju uzmacibas. Ta, piemeram, tris reizes vins parcelies uz Genecaretes , ezera austrumu krastu, vienreiz nogajis lidz novada zie­melu robezam un uzturejies Cezareja, ka ari pabijis fe­nikiesu pilsetas Tira un Sidona.

Tomer japasvitro, ka, pec sinoptiku nostastiem, pirms savas triumfalas ierasanas Jeruzaleme Jezus ne saja pil­seta, ne ari vispar Judeja nekad nav bijis. Tapec, kad vinu apcietinaja, nodeva sinedrija tiesai un Pilatam, saustija un sita krusta, jeruzalemiesi drosi vien bus vinu uzskatijusi par svesnieku, kurs turklat ieradies no nici­natas un dumpigas Galilejas.

Turpretim Jana evangelijs mums rada pavisam ko citu, pilnigi preteju sinoptiku stastijumam. Pec Jana iz­nak, ka Jezus gan sludinajis ari Galileja, tacu galvenais darbibas lauks vinam bijusi Judeja. Tur vins paudis savu macibu, tur dziedinajis slimniekus un uzmodinajis no mironiem Lacaru, tur vinam bijusi draugi, tur vins cini­jies ar pretiniekiem. Un vel japievers uzmaniba tam di­vainajam faktam, ka tiesi pie galiliesiem, kuri, ka to apgalvo sinoptiki, esot tikojusi pec Jezus dzivibas, vins patveries, glabdamies no Judejas ebrejiem,

Kad Jezus svinigi iejaja Jeruzaleme, vins, ka stasta evangelists Janis, nebija ieradies tur pirmo reizi. Sakara ar dazadiem ebreju svetkiem vins Jeruzalemi bija ap­meklejis jau cetras reizes. Turklat Jezus bija uzturejies Betanija un ilgaku laiku slepies no priesteriem Efrema — neliela pilsetina Judejas tuksnesa mala. Atrazdamies Je­ruzaleme, vins nekad nebija vairijies no Cilvekiem un stundam ilgi atklati sludinajis savu macibu templa pa­galma. Bet no ta izriet, ka Jezus jeruzalemiesiem neva­reja but nepazistams.

Tapat evangelisti atskiras klusas nedelas aprakstos, un Bibeles zinatnieki lidz sai dienai veltigi pulas kaut vai aptuveni nosacit ka notikumu secibu, ta ari kalen­dara datumus. Vel aizvien pastav domstarpibas, kura gada un diena Jezus ticis sists krusta. Tapat nav pilnigi noskaidrots, vai pedejais vakarediens bija senebreju ni- zana menesa 14. diena (sinoptiku tradicija) pashas svet­kos ieturets sakrals azaids vai ari kads cits mielasts, kurs — pec Jana evangelija — iekristu ta pasa me­nesa 13. diena.

Mes seit tuvak neiztirzasim sis visai sarezgitas un gruti atrisinamas pretrunas, tacu piemera del pakavesi­mies pie Jezus uzturesanas Betanija. Saja gadijuma sa­krit tikai Mateja un Marka versijas. Pec vinu stastijuma, Jezus ciemojies pie «spitaliga» Simana. Kada varda ne­nosaukta sieviete Jezum uz galvas izlejusi dargu svai­damo ellu. Klatesosie viesi vai ari Jezus macekli nav slepusi savu sasutumu, uzskatidami sadu ricibu par iz­skerdibu, jo ellu tacu varetu pardot un par to sanemto naudu izdalit trukumcietejiem. Marks vel piebilst, ka par to butu ieguta milziga summa tris simti denaru ap­mera. Turklat bez jebkada sakara ar so incidentu, abi evangelisti mums pavesta par Judas Iskariota nodevibu.

Kad^izlasam attiecigos pantus Lukas evangelija, tulit redzam, ka tas ir pavisam cits nostasts. Pec Lukas iznak, ka azaids ieturets daudz agrak neka divi ieprieks ap­rakstitie, turklat tam nav nekada sakara ar klusas nede­las notikumiem. Tiesa, namatevs ari soreiz ir Simanis, tacu evangelists vinu nosauc par farizeju, bet nevis par «spitaligo». Epizode ar svaidamo ellu acimredzot uzrak­stita ar lielam beletristiskam novirzem, jo Mateja un Marka lakoniskais un lietiskais stastijums seit parvei­dots emocionali izversta pamacosa telojuma un piesati­nats ar dramatisku, patiesi cilvecigu saturu. Seit neizri- kojas kaut kada nezinama sieviete, bet netikle, kura greku nozelas uzpludos ar asaram slaka Jezus kajas, no­susina tas ar saviem matiem, bet pec tam svaida ar ellu. Saja dzili aizkustinosaja aina nav ne varda par to, ka izskerdibas pec kads butu sacis kurnet. Toties mus par­steidz tas, ka azaida piedalas ari farizeji, kuri izmanto gadijumu, lai salodzitu klatesoso ticibu Jezum. Ja Jezus patiesi butu bijis pravietis, vini saka, tad vins gan nepie­lautu, ka vinam pieskaras greciniece, jo zinatu, «kas si sieviete tada ir».

Atverot Jana evangeliju, parliecinamies, ka mus gaida vel lielaki parsteigumi, jo seit butiba ir maz ko­peja ar ieprieksejam trijam versijam.^ Azaids Betanija notiek nevis divas dienas pirms pashas svetkiem, ka tas rakstits Mateja un Marka evangelijos, bet gan veselas cetras pirms tiem. Tacu visdivainakais, ka majas saim­nieku loma taja uzstajas pavisam citi cilveki, un proti, Lacars ar savam masam Martu un Mariju.

No evangelista Jana mes ari uzzinam, ka sauc sie­vieti, kura Jezus kajas svaidijusi ar ellu un nosusina­jusi ar saviem matiem. Ta ir Marija. Bet neapmierina­tibu par dargas svaidamas ellas izskiesanu neizsaka vis kaut kadi varda nenosaukti cilveki, bet tiesi Juda Iska- riots. Turklat Janis mums pavesti, ka no Judas puses ta bijusi nekrietna liekuliba, jo vins pats tikojis pievakt tos tris simtus denaru, ko iegutu, pardodot ellu. «Bet to vins sacija,» evangelists piebilst, «nevis tapec, ka vinam rupetu nabagi, bet tapec, ka vins bija zaglis un, maku turedams, piesavinajas iemaksas» (12:6). Pec Jana iznak,

Ksistofs Bogusevskis. Svetais Pavils no Tarsas.

ka Juda pildijis kasiera pienakumus un so apstakli iz­mantojis, lai apzagtu kopejo, vinam uzticeto kasi.

Bet tagad ielukosimies notikumos Ellas kalna, kur Jezu sastopam kalna nogaze ierikotaja Getzemanes darza, izciesam bailu un saubu mokas, un kur vinu beigas ap­cietina. Evangelistu stastijumi seit ir diezgan saskanigi un tajos sastopamam atskiribam ir galvenokart papildi­najumu raksturs.

Ta, piemeram, sinoptiku versijas varda nenosauktais Jezus maceklis nocert ausi tapat varda nenosauktajam augsta priestera kalpam, un tikai no Jana mes uzzinam, ka runa ir par Peteri un augsta priestera kalpu Malhu. Trijos evangelijos starpgadijums beidzas ar to, ka Jezus pavel savam parlieku centigajam aizstavim likt zobenu atpakal maksti. Un nav mineta ne varda par sakroploto kalpu. Bet Luka, kurs jau agrak citos lidzigos gadijumosi aizvien paradijis lielaku izteles un iejutas speku neka citi evangelisti, saprot, ka Jezus, nemot vera vina sludi­nato cilveku milestibas un zelsirdibas macibu, ar to vien nevareja apmierinaties. Tapec vins vienigais nobeidz so epizodi ar piebildi, ka Jezus pieskaries ievainota ausij un to izdziedinajis.

Luka palavis valu iztelei, ari aprakstot dveseles mo­kas, kadas Jezus izcietis Getzemanes darza. Citi evange­listi mums stasta, ka Jezus cietis un ludzis dievu, lai tas liktu iet secen moku bikerim. Turpretim Luka ari so ainu rada telainaka un emocionali specigaka, lai nesa­citu — teatralaka snieguma. Vina stastijuma Jezus cie­sanas tik lielas, ka tas svidis asinssviedrus. Turklat para­dijies engelis, kurs Jezu stiprinaja nespeka un saubu bridi.

Katra no sim versijam skaidri izpauzas noteiktas ten­dences. To autori, laikam ar noluku specigak iedarboties uz lasitaja izteli, censas stastijumu papildinat ar realis­tiskam detalam un padarit telainaku.

Bet visas versijas verojama vel viena tendence, kuru gribetos nosaukt par teologisku. Jo spilgti ta izpauzas Jana evangelija, kura Jezus, ka jau mes to zinam, ma­nami atskiras no Jezus sinoptiku skatijuma. Seit Jezu jau vina dzives' laika apmirdz tada dieviskibas spozme, ka to nevar nepamanit pat svesi laudis. Saskana ar to Ja­nim licies, ka ta butu dieva zaimosana, ja Juda ar sa­vam nodeveja lupam pieskartos Jezus dieviskigajam vaigam. Tapec Janis ir vienigais evangelists, kurs ne ar vardu nepiemin nodeveja skupstu.

Jana izklastam piemit vel citas ipatnibas. Piemeram, pec vina stastijuma, Jezus apcietinasana Getzemanes darza kopa ar augsta priestera laudim piedalas ari ro­miesu kohortas kareivji» Bet kas visdivainakais — vini visi, ka ebreji, ta romiesi, Jezu ieraudzijusi, peksni no­bistas un nokrit uz vaiga zeme. Ar so vesturiski neti­camo ainu Janis laikam gribejis paradit, ka pat ienaid­nieki Jezu pazinusi dieva delu. Atbilstosi savai kon­cepcijai vins tapat nokluse satricinoso Jezus ciesanu ainu darza, drosi vien tapec, lai parak neizceltos Jezus miesiga, cilveciska butiba.

Nemot vera faktu, ka saja isaja, bet doktrinali loti svarigaja nostasta sastopamies ar tik daudzam atskiri- ibarn, nevar nebrinities par patvalu, ko atlaujas evange­listi, runajot par notikumu, kuram, pec vinu parliecibas, vajadzeja but vesturiski patiesamt tatad negrozamam. Bet isteniba katrs no siem autoriem ar to izrikojas, ka vien ienak prata, atkariba no ta, ko vinam diktejusi iz­tele vai propagandejama ideja. Vienkarsi izsakoties, katrs tur pec savas patikas kaut ko pielicis klat vai ari atnemis nost.

Talab ari vairaki Bibeles petnieki izsacijusi saubas, vai sads notikums Getzemanes darza maz bijis, vismaz evangelistu izklastitaja versija. Vini uzskata par iespe­jamu, ka uz tautas izteli seit atkal radosi iedarbojusies Vecas deribas teksti un visu so epizodi Jezus biografija ietekmejusi pazistama aina ar Mozu Sinaja kalna. Ik­viens, kas bus papulejies salidzinat abus tekstus, atzis, ka seit patiesi saskatamas zinamas sakritibas. Un ari pasi evangelisti uzvada uz sam Vecas deribas^ tekstu pedam, apgalvodami, ka Ellas kalna viss noticis ta, ka to "paredzejusi praviesi (Mateja ev., 26:31; Marka ev., 14: 27; Jana ev., 15:25).

Var jau but, ka Jezus Getzemanes darza olivkoku biezna bija meklejis patverumu un tur ticis apcietinats. Bet visas parejas detalas, kuras evangelistu stastijuma sa­vitas ap so notikumu, drosi vien ir kristiesu kolektivas izteles auglis un lidz ar to tipisks folkloras sacerejums. Bet ar folkloru jau palaikam medz but ta, ka tas veido­jumi laika un paaudzu nomainas gaita viegli pargrozas un papildinas.

Vai tomer vienkarsa tauta butu spejusi izveidot dze­jiski tik izcilu darbu, tik satriecosi patiesigi attelot Je­zus ciesanu ainu, tik dzili izprast tada cilveka psiholo­giju, kuram jaizskiras par sava muza svarigako paver­sienu? Tiem, kuriem butu iebildumi sai zina, jaatgadina, ka tiesi tautas dailrade aizvien atrodama vistiraka dzeja un visdzilaka patiesiba par cilveku. To zinajusi visu laik­metu rakstnieki, telotajas makslas parstavji un kompo­nisti, kuri labprat smelusies no sa avota. Runajot par laikmetu, kada radusies legenda par Jezus ciesanam, ja­atceras, ka tas vienkarsajiem un apspiestajiem mazajiem laudim bija tragisks un vetrains vestures posms. Varetu sacit, ka ikviens trucigais, ikviens vergs taja laika par­dzivoja pats savu Getzemanes darza dramu. Stastijums par Jezus dveseles mokam Ellas kalna, pirms to pierak­stija evangelisti, drosi vien mutvardos ilgi jau bija cir­kulejis Jezus piekriteju vidu, un taja metaforiski proji­cejas viss, ko vini bija pieredzejusi pasi sava dzive.

Sakara ar sim atskiribam gribetos pakaveties pie Marka evangelija, jo taja sastopamies ar kadu noslepu­mainu atgadijumu, kurs vel lidz sai dienai piesaista Bi­beles petnieku veribu. Fragments, kura par to pastastits, skan sadi: «Un visi vinu (t. i., Jezu) atstaja un bega. Un kads jauneklis vinam sekoja; tas bija apsedzies ar audeklu uz kailam miesam, un tie pec ta tvarstija. Bet, audeklu pamezdams, tas no tiem izbega kails» (14:50—52).

Kas vareja but sis noslepumainais jauneklis? Ticiga­jiem, kuri katru evangelija vardu uzskata par vesturisku patiesibu, atbilde ir vienkarsa. Sis jauneklis, vini saka, ir pats Marks, nakamais evangelija autors. Vinuprat, vis­labakais pieradijums sa apgalvojuma patiesibai ir fakts, ka vienigi Marka evangelijs piemin so epizodi, tiesa, gan loti lakoniski, tacu parsteidzosi realistiski. Turpretim Matejs, Luka un Janis par so incidentu neko nav zina­jusi vai ari uzskatijusi to par nenozimigu notikumu, kuru nav verts pieminet.

Dazi Bibeles skaidrotaji un katolu rakstnieki, pie­meram, Ricoti, ka citos lidzigos gadijumos, ta ari seit atsaucas uz tradiciju, kas so jaunekli identifice ar Marku. Bet kas gan patiesiba ir Bibeles nostastu tradicija? Ta tacu nav nekas cits ka legenda, ko saglabajusi pirmie kristiesi, kuri sava vairakuma bija vienkarsi, neizglitoti laudis. Kvelodami mila pret savu pestitaju, tie alkatigi uztvera katru nostastu par vina dzivi saja saule. Vinus intereseja, kads Jezus bijis berniba, kas bijusi vina ve­caki, draugi un biedri sludinataja gaitas, ka vins iztu­rejies ikdienas dzive, kapec vinam nacies ciest un nomirt pie krusta. Tacu sadu sikaku zinu truka. Tapec lauzu | apzina izraisijas process, ar kuru mes jau vairak lagus esam tikusies. Budami parliecinati, ka Jezus ir praviesu pasludinatais mesija, vini ticeja, ka visiem paregojumiem ir japiepildas Jezus dzive. Tapec vini Vecaja deriba sa­mekleja attiecigas vietas un, atbilstosi laika prasibam tas iztulkojot, aizpildija tuksos posmus Jezus biografija.

Bibeles petnieki, mekledami, kada cilme ir nostastam par noslepumaino, audekla gabala savistijusos jaunekli, i izteica pienemumu, ka tas varetu but radies tiesi sadu pratojumu rezultata. Savas j.ezes atbalstam vini noradija, ka nostasts vareja rasties Amosa pravietojuma ietekme, kura, starp citu, lasam: «Un pat tas, kas ir visdrossirdi­gakais starp drosmigajiem, bega kails tani diena no cinas lauka» (Amosa gram.,'2:16).

Ielukojoties tuvak nostasta, kura iesprausti tris tei­kumi par so nezinamo jaunekli, ar izbrinu redzam, ka, tos iznemot no konteksta, stastijuma pluduma nekas ne­mainas, ka teikumi pirms un pec tiem sasaistas sakarigi logiska seciba. Tadel rodas aizdomas, ka nostasts par kailo jaunekli Marka evangelija ir velaks iespraudums sakot­neja teksta un to izdarijis kads kompilators vai parrak­stitajs. Kapec vins ta rikojies, mes sodien nevaram pa­sacit. Tas varetu but kaut kada sakara ar Jezus tieso ma­ceklu un Pavila piekriteju savstarpejam kildam, kuru atbalsis samanamas ka Jaunas deribas apustulu vestules, ta ari pirmajos tris evangelijos, kur apustulu loma Jezus apcietinasanas bridi paradita ne visai pievilciga gaisma.

Vel miklainaks un interesantaks ir Judas tels. Mums zinams, cik likteniga ir vina loma klusas nedelas drama­tiskajos notikumos, un tomer patiesiba mes par vinu ne­zinam tikpat ka neko. Evangelisti mums par vinu neko tuvak nevar pastastit, vienigi Matejs un «Apustulu darbu» autors informe, ka Juda nozelojis savu ricibu un izdarijis pasnavibu. Kas atiecas uz Judas nozieguma mo­tiviem, tad par tiem ieminas tikai evangelists Janis. Tacu vina sacitais neskan diezcik parliecinosi, jo ma­nams, ka evangelists censas par katru cenu lasitaja iz­raisit nicinajumu. Vina versija Juda ka maceklu pulcina kasieris launpratigi izmantojis Jezus uzticibu un apza­dzis kopejo kasi. Tatad vins nebutu bijis nekas vairak ka siks garnadzis, un tiesi dzisanas pec grasiem tad nu ari novedusi pie ta, ka priesteri Judu uzpirkusi un vins nodevis Jezu.

Ta ir parak primitiva un gruti pienemama versija, jo nez vai Juda bus bijis tik nozelojams cilvecins. Vina rakstura vajadzeja but ari kadam augstakam vertibam, ja jau vins sekoja Jezum ta bistamaja cela, turklat Je­zus vinu ne tikai ieskaitija savu divpadsmit maceklu pulcina, bet ari uzticeja kopejo naudas lidzeklu parzina­sanu.

Kapec gan Juda nodeva savu skolotaju, kurs vinam bija izradijis tadu uzticibu? Mums nav nekadu pieturas punktu, lai uz so jautajumu sniegtu kaut cik konkretu atbildi. Tadejadi seit paveras ideals lauks Bibeles zinat­nieku atjautibai un makslinieku radosajai iztelei, jo Juda tos intereseja ne tikai ka individuala psihologiska pro­blema, bet ari ka metaforiska, visaptverosa cilveka ieda­bas muzseno tumso dzinu izpausme.

Vispirms veriba tika piegriezta neskaidribam Judas etniskaja cilme. Vina pievards «Iskariots» (aramiesu va­loda «is Kariot») burtiski nozime «cilveks no Kariotas». Jautajumu sarezgi tas, ka pastavejusas divas Kariotas pilsetinas un nav zinams, no kuras nacis Juda.

Viena no sim apdzivotajam vietam atradusies Judeja. Tas varetu mest zinamu gaismu uz Judas ricibas moti­viem, Jezus un vina macekli, ka zinams, bija galiliesi. Sada gadijuma Juda butu bijis vienigais Judejas ebrejs. Mes jau zinam, kadi aizspriedumi vienam pret otru bija siem abiem ebreju tautas nozarojumiem. Iespejams, ka Juda, manidams parejo Jezus maceklu atturibu un ne­uzticibu, vinu vidu juties ka svesinieks, varbut pat ka vajatais. Aiz sa iemesla vina pakapeniski vareja uzkra­ties rugtums, un zemapzina vins pat zaudejis ticibu Je­zum. Iespejams, ka luzums Judas nostaja radas t. s. Ga- lilejas krizes laika, kad Jezus maciba par «isto debess maizi» izraisija sasutumu pat vinam vistuvak stavoso maceklu vidu. Jana evangelija mes par to lasam: «Es esmu dziva maize, kas nakusi no debesim. Kas edis no sis maizes, tas dzivos muzigi. Un maize, ko es dosu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzivibu.» Tad judi sava starpa saka strideties, sacidami: «Ka vins mums var dot est savu miesu?» Bet Jezus tiem sacija: «Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jus needat cilveka dela miesu un nedzerat vina asinis, jums dzivibas nav sevi. Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir muziga dziviba, un es to uzcelsu pastara diena. Jo mana miesa ir patiess ediens un manas asinis ir patiess dzeriens» (6:51—55). Bet talak 66. panta evangelists jau raksta: «No si briza daudzi vina macekli atkapas un vairs ne­staigaja vinam lidz.»

Zaudejis ticibu Jezum, Juda sacis skatities uz vinu ar citam. acim. Kad Jezus iejaja Jeruzaleme un lauzu bari vinu apsveica ka Izraela keninu, Judas sirdi pamo­dusas Judejas patriota jutas. Jezu vins peksni ieraudzijis vienu no tiem galiliesu neprasiem, kuri sadumpo tautu un lidz ar to sagada tai daudz ciesanu un posta. Sada bridi vinam galva vareja pavidet tada pati doma, kadu pec Jana evangelija nedaudz velak izsaka augstais pries­teris Kajafa. Puledamies noverst romiesu asinaino inter­venci, augstais priesteris saka: «Jus neko nesaprotat un neapsverat, ka mums ir izdevigak, lai viens cilveks mirst, ja to prasa tautas labums, neka kad visa tauta iet boja» (11:49—50).

Otra apdzivota vieta, kura tapat saukusies par Ka- riotu, atradusies Moaba, Naves juras austrumu krasta. Ja Juda butu nacis no turienes, tad iespejams, pec iz­celsanas vins bijis vai nu pagans, vai ari ebrejs, kurs audzis turienes paganiskaja vide. Un tas bez saubam nopietni ietekmetu vina attieksmi pret Jezu. Varbut Juda domaja par personisko karjeru mesianiskaja dieva val­stiba, kuru vins, tapat ka daudzi citi ebreji, bija iztelo­jies ka laicigo Izraela keninvalsti. Pat dazi apustuli ta bija sapratusi savu skolotaju, tapec iespejams, ka lidzigi uzskati bijusi ari Judam. Bet, redzedams, ka Jezus doma pavisam ko citu un pasivi iet nave, vins peksni ar saus­mam atskarta, ka visas vina personiskas ceribas sabru­kusas, un jutas piekrapts. Un tad pirmaja izmisuma un dusmu lekme Juda ari izdevis Jezu priesteriem.

Pastav vel daucfz citu teoriju par Judas nodevibas iemesliem, tas visas seit izklastit nav iespejams. Piemera del pavisam isi pieminesim dazas interesantakas: Jiida nodevis Jezu, lai paatrinatu dieva valstibas iestasanos zemes virsu; Juda gribejis parliecinaties, vai Jezus spes glabties un tada karta pieradit, ka vins patiesi ir tas, par ko devejas — praviesu pasludinatais mesija un Izraela kenins; Juda gribejis pasargat Jezu no saniknota lauzu pula un saja noluka veicinajis vina apcietinasanu. Juda domajis, ka tas ir tikai preventivs arests, tapec, kad Jezus tika notiesats, izdarijis pasnavibu.

Pastav vel viena teorija, kas Judu padara par ceribas vilusos idealistu. Saskana ar so teoriju Juda ticejis, ka driz zemes virsu iestasoties Jezus sludinata dieva val­stiba, kura valdis vienlidziba un sociala taisniba. Tacu izradijies, ka Jezus nav revolucionars un nepiepildis vina ceribas, bet gan pats sapinies kaut kadas nesaprotamas mistiskas macibas, kas pauz paklausibu Romas varai.

Ka redzam, Bibeles tekstu iztulkotajiem sai gadi­juma izteles nav trucis. Neapvaldita fantazija bezmaz novedusi uz inkvizicijas sarta Avinonas pavesta Bene­dikta XIII draugu un biktstevu Vikentiju Fereriju (1394.—1423). Vatikana saglabati dokumenti liecina, ka Fererijs noturejis svetrunu par Judas nodevibas temu, kura apgalvojis, ka Juda gribejis lugt Jezum piedosanu par izdarito noziegumu, tacu cela uz Golgatu nav vare­jis Jezum pieklut, jo to ielenkusi lauzu bari. l'apec Juda pakaries, ceredams, ka vina dvesele noklus lidz Jezum. Un ta patiesi ari noticis. Kad Jezus nonacis debesis, vi­nam pie labas rokas starp citiem svetlaimigajiem bijusi ari Judas dvesele.

Juda svetlaimigo vidu! Ta bija nedzirdeta keceriba! Nelaimigajam dailrunatajam draudejusi barga inkvizi­cijas izmeklesana, kas vareja beigties ar navi sarta lies­mas. Fereriju paglabis tikai vina draugs pavests Bene­dikts XIII, kurs licis sadedzinat izmeklesanas protokolus un ievadito lietu izbeigt.

Beidzot seit japasaka kaut kas tads, kas daudziem la­sitajiem bus parsteigums, tacu visdrizak atbilst vestures patiesibai: visi nostasti par Judu ir vistiraka izdoma. Nekad tada Judas nav bijis, un ka liecinieku sim ap­galvojumam mes varam piesaukt vislabak informeto cil­veku — pasu apustuli Pavilu. Sava pirmaja vestule ko­rintiesiem vins, starp citu, raksta par pedejo vakar­edienu, bet velak ari par to, ka Jezus tulit pec augsam­celsanas paradijies divpadsmit apustuliem. Pedeja va­karediena apraksta Pavils nemaz nepiemin Judu un vina nodevibu, un jo parsteidzosak tas ir tapec, ka evangelisti tiesi sim incidentam veltijusi samera daudz vietas.

Otrs visai interesants fakts ir tas, ka Pavils raksta par Jezus paradisanos divpadsmit apustuliem, nemaz ne­minedams to, ka Juda butu atkritis. Tatad Pavils rikojas ta, it ka vins neko nebutu dzirdejis ne par Judas node­vibu, ne par vina pasnavibu. Pastav gan vel iespeja, ka sada vai tada iemesla pec-vins par to nebutu gribejis runat, tacu to gruti iedomaties, jo siem faktiem kristiesu draudzes vajadzetu but vispar zinamiem.

Ja nemam vera, ka Pavila vestules ir agraki avoti neka evangeliji un «Apustulu darbi», tad nenoversami jasecina, ka Pavila laika nostasts par Judu vel nemaz nav bijis zinams un ka ta ir legenda, kura radusies da­zus gadu desmitus velak. Un nav gruti uzminet, kapec ta radusies. Pec Jeruzalemes nopostisanas heleniskajas pilsetas iepluda daudz ebreju beglu. Uz sa pamata ra­das konflikti starp siem atnacejiem un Jezus piekrite­jiem. Ka mes to uzzinam no Jaunas deribas, sie konflikti pienema asu formu, un tiesi sada saspringta gaisotne, uzskatot ebrejus par vainigiem pestitaja nave, radas Ju­das tels ka ebreju tautas un tas atbildibas simbols.

Visparzinams, ka tauta kopuma savas ceribas, jutas un noskanas biezi pauz legendaras lidzibas. Saja gadi­juma tas bija jo vieglak tapec, ka sada nostasta iecere un materials jau gatava veida bija atrodami Vecaja de­riba. Vajadzeja tikai sameklet attiecigos tekstus, lai uz to pamata sakomponetu dramatisku stastijumu par node­vibu, kurai par upuri kritis Jezus. Varbut tas sakas ar to, ka no apkartcelojosiem sludinatajiem kads citeja sa­das atlasitas vietas, lai izceltu ebreju tautas nodevibu, ko simbolizetu Judas tels. Bet tas, kas sakuma bija tikai oratorisks panemiens zinamu moralu pamacibu uzskata­mai propagandai, tautas ticejumos ar laiku parvertas reala notikuma.

Ka Judas legendas cilme meklejama Vecas deribas tekstos, skaidri rada daudzas vietas Jaunaja deriba. Pie­meram, «Apustulu darbos» Peteris saka sadus vardus: «Brali, bija japiepildas rakstiem, ko svetais gars runajis ar Davida muti par Judu, kurs bija vedis Jezus gustita­jus» (1:16). Tapat Jana evangelija (13:18) Jezus liecina, ka vajadzejis piepildities rakstiem, par pieradijumu mi­nedams sadu vietu cetrdesmit pirmaja psalma: «Pat mans labakais draugs, kam es ciesi uzticejos, kas manu maizi eda, pacel pret mani kaju sperienam», bet pec tam, noradidams uz Judu ka uz nodeveju, dod vinam vina iemercetu maizes kumosu. .

Tapec nav nekads brinums, ka ari vairaki citi sas legendas elementi tiesi ieguti no Vecas deribas rakstiem. Mateja evangelija stastits, ka Juda, nozelodams savu ri­cibu, nometis trisdesmit sudraba grasus templi, bet pries­teri par so naudu nopirkusi podnieka zemes gabalu kap­setas ierikosanai. Bet praviesa Zaharjas gramata la­sams: «Un kad es viniem teicu: «Ja jums labpatik, tad dodiet man atlidzibu, ja ne, tad lai paliek!» Tad vini iz­maksaja man, cik es biju pelnijis, nosverdami man tris­desmit sudraba gabalus. Un tad tas kungs man sacija: «Iemet so slaveno algu, par kuru cienigu vini tevi atzi­nusi, dievnama mantnica!» Es panemu trisdesmit sudraba gabalus un iemetu tos dievnama, lai tos ieliek mant­nica» (11:12—13).

TIESA

Jezus iejasanai Jeruzaleme patiesi vajadzeja no­tikt, jo tas tacu bija paredzets Vecaja deriba. Ta pa­skaidro evangelisti. Vinu stastijuma Jeruzalemes iedzi­votaji to sagaidija atbilstosi tekstiem, kas bija samekleti viena no psalmiem, kura ir runa par Izraela keninu; pat tads sikums, ka Jezus ierasanas, sedot ezela mugura, jau bija paredzets' praviesa Zaharjas gramata, un proti, sada teikuma: «Priecajies no sirds, Cionas meita! Gavile, Jeruzalemes meita! Redzi, tavs kenins nak pie tevis; tais­nigs un tavs paligs, vins ir miermiligs, vins jaj uz ezela, mates kumela» (9:9).

Seit atkal ir skaidri izteikta Vecas deribas inspiracija. Mums gan nav zinams, kas saja nostasta ir izdoma un kas patiesiba, tacu par vesturisku var uzskatit to, ka vina iejasana sada vai citada veida patiesi notikusi, ja jau Jeruzaleme izskiries Jezus galigais liktenis.

Evangelisti mums diezgan telaini rada to lauzu sa­jusmu, kuri ticeja, ka Jezus patiesi ir apsolitais mesija, jaunais Izraela kenins, kas ebreju tautu atbrivos no iebrucejiem. Si gleznieciski skaista, aizraujosa un dramatiska aina ar savu emocionalo spriegumu dzili iespie­dusies paaudzu atmina un atstajusi radosu ietekmi uz gleznotajiem, dzejniekiem un muzikiem. Jezus sviniga izskata, noslepumainibas apdvests, ezela mugura sede­dams, spraucas cauri mutulojosai lauzu druzmai. Troks­nainaja burzma cilveki, kas ar skaliem saucieniem go­dina vinu ka Izraela keninu, izklaj Jezum cela savus apmetnus un zalojosus palmu zarus vai ari, ka teikts Jana evangelija, maj ar tiem, vinu apsveikdami. Evange­lists Luka vel piebilst, ka puli bijusi ari farizeji, kuri ar sasutumu verojusi so ainu. No ta secinams, ka tur sapul­cejies ne mazums svesu lauzu, kuri uz so galiliesa di­vaino procesiju noskatijusies ka uz sensaciju.

Bet palukosimies uz visu so notikumu no citas puses, ar ta laika Palestinas caurmera iedzivotaja acim, ka vins to redzejis caur pasa ikdienas notikumu pieredzes prizmu. Tas nepieciesams tapec, ka evangelistu stastijums paliek it ka karajamies gaisa atrautiba no dzives sabied­riskajam, religiskajam un politiskajam realijam. Vertejot so stastijumu ta laika attieksmju saauduma, mes par­liecinamies, ka Jezus iejasanai Jeruzaleme un ar to sais­titajiem apstakliem ir daudz svarigaka nozime vina dzi­ves drama, neka tas apradits evangelijos.

Vispirms janem vera, ka Jezus laika Palestina ne­pavisam nevaldija idilliskas attieksmes. Pietiek atcere­ties, ka isi pirms Jeruzalemes nopostisanas Palestina bija paradijusies kadi trisdesmit praviesi, kuri sludinaja eb­reju tautas atbrivosanos mesijas vadiba, kurs naksot no Davida nama. Mesianistisku ceribu ietekme ebreji lab­prat atsaucas so praviesu eksaltetiem aicinajumiem, bet tas parasti beidzas ar jukam un to asinainu apspiesanu. Sados izmisuma pilnos apstaklos izcelas zelotu (dedzigo) kustiba, kas romiesiem pieteica cinu uz dzivibu un navi. Par sikarijiem (dunciniekiem) nosauktie teroristi ielu druzma nogalinaja okupantus un vinu rokaspuisus, se­dami izbailes Galilejas un Judejas pilsetas.

Ka par nelaimi, Judejas prokurators taja laika bija Poncijs Pilats, rupjs, iedomigs un mazizglitots cilveks, kurs nerekinajas ar vinam padoto ebreju psihologiju, ar vardu sakot, truls Romas imperijas ierednis. Vispar gan noturet Judejas iedzivotajus grozos nebija nekads vieg­lais uzdevums. Vini lepojas ar savam parazam un tra­dicijam un izcelas ar religisku fanatismu, sovinismu un dumpigumu. Pret okupantiem vini izversa sabotazu, klusu pretestibu un nemitigas pravosanas taktiku, lai iegutu specialas privilegijas.

Judejas prokuratora amata, kurs nebija nekads aug­stais un atradas Sirijas vietvalza paklautiba, Poncijs Pi­lats stajas 26. gada un driz vien ar savu ricibu izraisija lielu satraukumu pavalstnieku vidu. Savam karaspeka dalam vins lika iesolot Jeruzaleme ar imperatora stan­dartiem, uz kuriem lidzas erglim bija ari keizara attels. Ebreju religija aizliedza atveidot cilvekus telos vai glez­nas, tapec prokuratora riciba tika iztulkota ka apzinata templa apganisana. Visu zemi parsalca protesta vilnis. Jeruzalemiesi noorganizeja milzigu masu gajienu uz 120 kilometru attalo Cezareju, kur atradas prokuratora pa­staviga rezidence. Ap vina pils muriem sadruzmejas ne­parskatamas aizkaitinatas, uz visu gatavas fanatiku ma­sas. Atskaneja aurosana un draudigi izsaucieni, pieprasot keizara attelu tuliteju aizvaksanu no svetas pilsetas.

Pilats piecas dienas demonstrantiem neradijas, cere­dams, ka agrak vai velak pulis izklidis. Beidzot sestaja diena vins lika ebrejiem sapulceties vieteja hipodroma, kur vareja sanakt divdesmit tukstosi cilveku. (Musu gad­simta sesdesmitajos gados arheologi atraka hipodroma drupas un parliecinajas, ka tur patiesi vareja ietilpt tik daudz cilveku.) Pilats ieradas specigas karaspeka noda­las pavadiba un pazinoja, ka nedomajot aizvakt keizara standartus no Jeruzalemes. Dumpigajiem demonstrantiem vins paveleja nekavejoties atgriezties majas, piedraude­dams preteja gadijuma lietot varu. Lai pieraditu, ka tie nav nekadi joki, Pilats paveleja saviem legionariem iz­vilkt zobenus un nostaties uzbrukuma ierinda. Tacu no­tika neparedzetais, jo ebreji nelavas sevi iebiedet. No­kritusi zeme, vini atsedza kaklus, apliecinadami, ka labak ies boja no zobena, neka piekapsies.

Pilatu si aina nobiedeja. Vins nezinaja, ko iesakt. Ne­vareja tacu tik nesvariga iemesla pec likt apkaut tuksto­siem pasa pavalstnieku. Roma to vinam nepiedotu, un prokurators drosi vien tiktu atsaukts, lai attaisnotos kei­zara ierednu prieksa. Tapec Pilats lika legionariem aiziet, bet ebrejiem apsolija, ka keizara atteli tulit tiks novakti.

Tomer Pilats bija savas varas apskurbinats cilveks un parak neapvaldits, lai no sis nepatikamas pieredzes iz­daritu secinajumus nakotnei. Tapec vina valdisanas laika atkal un atkal no jauna uzliesmoja nemieri. Ta, pieme­ram, Heroda pili vins lika uzkart vairogus ar keizara at­telu. Un atkal neieveroja ebreju protestus, lidz paveli novakt attelus sanema no pasas Romas, kur ietekmigi ebreji bija sudzejusies par vina ricibu.

Pat tajos gadijumos, kad taisniba bija vina puse un vina riciba naca par labu visparibai, Pilats neprata iz­vairities no konfliktiem ar sev padotajiem. Piemeram, vins nolema iekartot udensvadu, lai no 37 kilometru at­talas Elarubas pievaditu Jeruzalemei udeni dzersanai. Un vinam bija pamats ceret, ka udensvada ierikosanai vajadzigos izdevumus segs ta galvenie lietotaji, t. i., Je­ruzalemes ebreji. Tacu vins neprata tos parliecinat par sava rikojuma pareizibu un atkal lietoja varu, likdams apkilat templi uzkratos lidzeklus. Lai gan ebreju tiesibu kodekss, t. s. misna, atlava izmantot templa lidzeklus sada veida sabiedriskai celtniecibai, priesteri sacela briesmigu breku, un pilseta atkal sakas nemieri. Pilats, ka vienmer, uz to reageja ar varu un viltu: civildrebes pargerbtiem legionariem vins lika puli brutali izkliedet. Jozefs Flavijs apgalvo, ka sajos nemieros daudzi ebreji tikusi nogalinati vai sakroploti.

Nav gruti iedomaties, ar kadu naidu pret Pilatu iz­turejas ebreji. Situaciju vel pasliktinaja tas, ka ari eb­reju dizviri nebija populari tauta. Herods Antips, Gali- lejas tetrarhs, kurs, bidamies, ka vina parvalditaja pro­vince varetu izcelties nemieri, bija licis nogalinat Jani Kristitaju, tika uzskatits par paklausigu ieroci Romas rokas. Bet priesteri piedereja pie varenas un bagatas, aristokratiskas kastas, kas bija atsvesinajusies no pa­rejas sabiedribas.

Ilgus gadus Judeja arkartigi populars bija kadreize­jais augstais priesteris Anna — izcils, varaskars virs. Augsta priestera amatu vins sava laika nopirka par zeltu, ko bija sarausis, pardodams templi upuretos put­nus un ta pagalma mainidams valutu. Musu eras 16. gada pec devinus gadus ilgas valdisanas romiesu okupanti vinu atcela no amata. Tacu Ananijas ietekme no ta necik nebija cietusi. Vel aizvien visas lietas vinam piedereja pedejais vards, un neviens neiedrosinajas ko iebilst. Ar to ari izskaidrojams, kapec apcietinato Jezu vispirms aizveda pie vina un tikai pec tam nodeva ofi­cialajam augstajam priesterim Kajafam un sinedrijam.

Kajafa attieksme pret Pilatu areji saglabaja lojalitati un varbut tapec astonpadsmit gadu noturejas augsta priestera amata. Tacu slepeniba vins Pilatu neieredzeja to pazemojumu pec, ko pats no prokuratora bija izcie­tis. Ar sava sievas teva palidzibu, kurs vinu visnotal at­balstija, Kaifa lika lieta visu savu intriganta prasmi, lai pie Tiberija panaktu prokuratora atsauksanu. Sai no­luka par katru cenu vajadzeja izsargaties no sabiedris­kiem nemieriem, kurus Pilats varetu izmantot ka attais­nojumu savai nezeligajai izricibai pret ebrejiem.

Tuvojas pashas svetki. Jeruzaleme un apkartejas ap­dzivotas vietas, ka jau parasti saja laika, bija parpildi­tas ar svetcelotajiem. Sada jucekliga druzma viegli va­reja* izcelties jauni nemieri. Ka romiesi, ta ari priesteri, apzinadamies iespejamas briesmas, bija seviski modri un pieversa saasinatu uzmanibu visam, kas vien kaut cik lidzinajas politiskai demonstracijai. Pilats visa sava ka­raspeka prieksgala parcelas no Cezarejas uz Jeruzalemi, lai no Heroda pils personiski uzraudzitu kartibu pilseta.

Saja aizdomu un nedrosibas piesatinataja gaisotne, kad varas viru nervi jau ta bija saspringti, peksni para­dijas divains galiliesu barins, pulcedamies ap ezeli, ku­ram mugura sedeja kads jauns pravietis. No sajusmas pilnajiem saucieniem bija nogiedams, ka vini cildina to ka Davida pecteci un jaunu Izraela keninu. Izdzirdot so sensacionalo vesti, ielas saka mudzet lauzu bari, kas sapluda no visam pilsetas malam, bet tuvejo namu logi un jumti bija cilveku pilni. Mesianiskas sajusmas ap­garotie galiliesi Jezus prieksa izklaja apmetnus un palmu zarus vai ari vicinaja tos gaisa.

Kops si laika viss, ko Jezus darija un runaja, ta laika politiskajos apstaklos bija atklats izaicinajums. Tik de­monstrativai iejasanai Jeruzaleme jau pasai par sevi va­jadzeja modinat varas iestazu aizdomas, ka atkal iera­dies kads no galiliesu karstgalvjiem, kurs uzstajas pra­viesa loma un kuda tautu uz dumpi. Jezus' tacu atlava pasa macekliem saukt vinu par keninu. Kad sasutusie farizeji pieprasija, lai vins macekliem liktu kluset, Je­zus attrauca: «Es jums saku, ja sie kluses, tad akmeni breks» (Lukas ev., 19:40).

Ta bija deklaracija ar neparredzamam politiskam se­kam. Brivibu zaudejusi ebreju sabiedriba mekleja pa­tverumu un atbalstu mesianiskas gaidas. Bet tagad Je­zus Jeruzaleme atklati apliecinaja savu mesijas sutibu. Jezus pasludinasana par keninu vispirms bija dumpis pret keizaru, bet reize ari kara pieteikums Jeruzaleme valdosajai priesteru klikei.

Kadi bija Jezus nodomi, tas mums nav zinams, jo velakie kristiesi, ka to aizrada Davids Strauss, vina tra­gisko neveiksmi Jeruzaleme (pat macekli vinu atstaja) parverta par kaut ko neizbegamu un jau ieprieks no­lemtu. Mums zinams vienigi tas, ka Jezus kops sa briza rikojas bez jebkadiem kompromisiem, nerekinadamies ar vinam draudosajam briesmam. Vins pasludinaja, ka na­kamaja debess valstiba tiks ielaisti vienigi nabagie, pa­zemotie un apspiestie, bet iedomigie, lepnie, varmacigie un bagatie satana miluli tur neieklus. Vins kritizeja bauslibu, nosodija priesteru, farizeju un rakstu macitaju religisko liekulibu, neieveroja ritualos prieksrakstus par sabatu un uzturlidzeklu lietosanu un, pats galvenais, pa­regoja Jeruzalemes nopostisanu, izraisidams pilseta pa­niku un sasutumu.

Visrevolucionarakais Jezus solis tomer bija tirgonu izdzisana no templa pagalma. Tam vajadzeja radit trauk­smi ne tikai templa varas viru vidu, bet ari romiesu gar­nizona, kas bija izvietots Antonija forta, no kurienes veda kapnes tiesi templa pagalma.

Talako notikumu izklasta evangelisti klust jucekligi un pretrunigi. Lai nu ka, tacu tiesi romiesiem ka pir­majiem vajadzeja ieverot Jezus dumpigos pasakumus, reiz vini bija savilkusi visus savus spekus lauzu parpil­naja pilseta, lai tur uzturetu kartibu. Tapat viniem, lo­giski spriezot, butu vajadzejis talako nekartibu noversa­nai nekavejoties novakt- un padarit nekaitigu jauno ke­nina trona pretendentu, kurs bija jo bistamaks tadel, ka naca no daudzu tamlidzigu praviesu mitekla — Gali- lejas.

Tacu pec evangelistu stastijuma nekas tamlidzigs ne­notiek: Pilats, sis brutalais un despotiskais Romas iered­nis, kuram nevaretu parmest vilcinasanos vai neizdaribu lidzigos gadijumos un kurs tik daudz citu praviesu bija notiesajis uz navi, tagad it ka klust akls un kurls un nemana, kas notiek pilseta. Un kad beidzot ebreji atved Jezu pie Pilata tiesasanai, apsudzot., ka galilietis kudot tautu uz dumpi un devejoties par Izraela keninu, Pilats visvisadi nopulas vinu glabt.

Ir pilnigi skaidrs, ka siem evangelistu nostastiem ne­var but neka kopiga ar vestures patiesibu. Vinu versija ir pilniga pretruna ar Pilata raksturu un visu to, kas par vinu zinams no citiem avotiem, jo seviski no Aleksandri- jas Filona un Jozefa Flavija. Divaini ir ari tas, ka evan­gelists Luka izklasta mums so pilnigi neticamo versiju, labi zinadams, kads patiesiba bijis Pilats. Vins tacu pats raksta par galiliesiem, «kuru asinis Pilats bija sajaucis ar vinu upuriem» (13:1), no ka secinams, ka Pilats no­galinajis dievludzejus bridi, kad tie nesusi upurus. Lidz ar to Pilats netiesi tiek apsudzets par svetnicas apgani­sanu. Seit mes atkal sastopamies ar vienu no tam divai­najam nekonsekvencem evangeliju tekstos, kuras nezi­nam, ka izskaidrot — vai nu ar evangelistu vientiesibu, vai ari ar to, ka evangeliji radusies ka dazdazadu tau­tas ticejumu nesaskanota kompilacija.

Pec evangelistu nostastiem, tikai ebreji reagejusi uz Jezus uzstasanos un sava templa sardzei uzdevusi vinu notvert. Tomer Janim romiesu nepiedalisanas saja ak­cija acimredzot likusies parak neticama, tapec vins Je­zus aizturetaju vidu min ari romiesu regulara karaspeka kohortu. Tacu tada karta Janis apgaz parejo evangelistu un reize ari pats savus vardus, ka romiesiem gar to visu neesot bijis nekadas dalas.

Tas, kas evangelistu stastijuma talak notiek ar Jezu, mums ir viens vienigs parsteigums. Sinedrija prieksa Jezu neapsudz par to, ka vins uzdevies par Izraela ke­ninu, bet par to, ka tas atklati nosaucis sevi par cilveka delu, kurs debess valstiba sedesot dievam pie labas rokas. Augstais priesteris sos vardus uzskatijis par tik briesmigiem zaimiem, ka saplesis savas dranas, bet si­nedrija locekli Jezu apsplaudijusi, situsi un notiesajusi uz navi. Tatad tas bijis religiska, nevis politiska rakstura tiesas process.

Ebrejiem bija gan tiesibas spriest tiesu religiskos jau­tajumos, tomer naves spriedumus vajadzeja apstiprinat Romas prokuratoram. Tacu saja gadijuma atkal notiek kaut kas pilnigi absurds. Ebreji izvelas nevis mazakas pretestibas celu un neludz apstiprinat Jezum jau pie­spriesto sodu, bet gan ne no sa, ne no ta sarezgi jau­tajumu, apsudzot vinu politiskos noziegumos. Sada veida vini it ka uzsak pilnigi jaunu tiesas procesu un pieprasa no Pilata, lai vins pasludina atsevisku lemumu, kuram ar sinedrija spriedumu religiskaja apsudziba vairs ne­butu neka kopiga.

Bet ari saja jaunaja, jau politiskaja prava iztiesasana likas pavisam vienkarsa. Pilseta visi tacu zinaja, ko Je­zus bija sludinajis un ko darijis, un saja zina nekadu ipasu liecinieku nevajadzeja. Turklat, ka mums jau zi­nams, Pilats piedereja pie tadiem cilvekiem, kuriem lidzi­gos jautajumos jebkura svarstisanas bija svesa. Tacu, mums par lielu parsteigumu, evangelisti Pilatu peksni rada ka iejutigu, apdomigu un gandriz vai humanu sogi, kurs labveligi uzklausa Jezus paskaidrojumus, atzist vinu par nevainigu un dara visu, lai Jezu paglabtu no saniknotajiem ebrejiem.

Luk, ka par to rakstits Lukas evangelija: «Un viss vinu pulks celas un noveda Jezu pie Pilata. Un iesaka vinu apsudzet, sacidami: «Mes atrodam, ka sis musu tautu mulsina un aizliedz dot keizaram nodoklus sacidams: vins esot Kristus, kenins.» Un Pilats vinam jautaja sa­cidams: «Vai tu esi judu kenins?» Un vins, atbildedams tam, sacija: «Tu to saki.» Bet Pilats sacija augstajiem priesteriem un laudim: «Es nekadas vainas pie si cilveka neatrodu»» (23:1—4).

Sa stastijuma aplamiba ir acim redzama. Jezus tiek apsudzets tada riciba, kura pec Romas tiesibu normam pieder pie vissmagakajiem, majestates cienu aizskaro­siem noziegumiem — «crimen laesae maiestatis», bet Romas prokurators bez jebkadas izmeklesanas uz atru roku vinu attaisno. To nebutu darijis — un ari nespetu izdarit — neviens, apsudzetajam pat visdraudzigak no­skanots Romas varas parstavis, nemaz nerunajot par Pilatu.

Ja ari Pilats atzitu, Ka Jezus nav parkapis Romas likumus, tad saskana ar pastavoso proceduru vins Jezu butu nodevis ebrejiem, kuri tam izpilditu savam para­zam atbilstosu naves sodu, nometajot ar akmeniem, sa­dedzinot uz sarta vai ar zobenu nocertot galvu.

Bet Pilats, paklaudamies pula spiedienam un drau­diem, piespriez Jezum tipisko romiesu naves soda veidu — sisanu krusta, kas bija parmantots no kartagie- siem un tika piemerots vergiem un politiskiem noziedz­niekiem. Si procedura bija tik specifiski romislca, ka pat Jezus likis velak bija jaizludzas no Pilata. Tatad mes seit saduramies ar jaunu pretrunu, kura liek mums jau­tat: kurs galu gala ir atbildigs par Jezus navi: romiesi vai ari — ka tas apgalvots evangelijos — ebreji?

Par saja jautajuma evangelijos valdoso jucekli liecina ari tas fakts, ka, pec izcilu vesturnieku domam, Palesti- nas tautai nekad nav bijusas tiesibas pieprasit, lai- kads noziedznieks tiktu apmainits pret citu, ka tas saja kon­kretaja gadijuma ir ar Jezu un Barabu. Tapat Matejam misejies ar nostastu par simbolisko roku mazgasanas zestu pec naves sprieduma pasludinasanas. Tada paraza bija ebrejiem, bet ne romiesiem. Jasaubas, vai Pilats butu to adaptejis sava tiesas procedura, jo seviski ta­pec, ka vins necieta neko ebrejisku. Turklat tik paze­mojosi oportunistiska izvairisanas no atbildibas par Je­zus navi nekada zina neatbilda vina augstpratigajam, valdonigajam raksturam. To visu izdomajusi autori, ku­riem truka vestures zinasanu un izteles.

Vesturniekiem jau sen radusas nopietnas saubas par sinedrija tiesas norisi Jezus apsudzibas lieta. Vispirms vini jautaja, no kurienes evangelistiem par to vareja but tik sikas zinas, ja pat Jezus vistuvakie macekli tur nebija klat. Pec visvecakas evangelija versijas, visi ma­cekli vinu tacu bija pametusi un aizbegusi. Kad Matejs, Marks, Luka un Janis rakstija savus evangelijus, no si­nedrija tiesas bija pagajusi vairaki gadu desmiti, turklat jau pats fakts, ka vinu versijas ir tik daudz atskiribu, liecina, ka sie stastijumi balstas uz nedrosam un maldi­gam zinam, kas gutas no otram un pat tresam personam.

Matejs un Marks raksta par diviem sinedrija tiesas procesiem. Pirmais noticis vakara, bet otrais — agri no rita. Turpretim Luka un Janis runa tikai par vienu, agra rita notikusu sedi. Izraelas augstakas tiesas loceklis un ebreju tautas tiesibu vestures profesors Haims Kons ap­galvo, ka sinedrija sede pec saules rieta, jo seviski pas- has prieksvakara, kad priesteri bija aiznemti ar lielo svetku rituala un kopeja sviniga azaida sagatavosanas darbiem, nekada zina nevareja notikt. Bet izcilais pro­testantu Bibeles petnieks Getingenes universitates pasnie­dzejs E. Loze evangelistu nostastos saskaitijis 27 sined­rija tiesas proceduras parkapumus.

Nemot to visu vera, dazi Bibeles zinatnieki secina, ka nekadas sinedrija tiesas saja gadijuma nemaz neesot bijis. Un patiesi — ja mes no evangelistu stastijuma konteksta izmetam visu, kas saistits ar so procesu, tad izradas, ka pari palikusi stastijuma dala uzreiz klust parliecinosaka.

Uz patieso notikumu pedam mus uzved evangelista Jana versija. Vispirms vins, ka jau mes to zinam, ap­galvo, ka Jezus apcietinasana aktivi piedalijusies ne tikai ebreji, bet ari romiesu garnizona karaviri. Bet vel agrak notikusi priesteru apspriede, par kuru Jana evan­gelija rakstits: «Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstas tiesas sedi un sacija: «Ko mes darisim? Jo sis cilveks dara daudz zimju. Ja mes vinu ta palaidisim, visi saks ticet vinam, un romiesi naks un atnems mums zemi un tautu.» Un viens starp viniem, Kajafa, budams ta gada augstais priesteris, sacija viniem: «Jus neko ne­saprotat un neaptverat, ka mums ir izdevigak, lai viens cilveks mirst, ja to prasa tautas labums, neka kad visa tauta iet boja.» Bet to vins nesacija pats no sevis, bet pravietoja, budams ta gada augstais priesteris. Jo Jezum bija mirt tautas laba» (12:47—51).

No ta neapgazami izriet, ka Janis nevilus izstastijis to, ko citi evangelisti noklusejusi, un proti, ka Jezus apcietinats aiz politiskiem, bet ne religiskiem apsveru­miem. Valdosa priesteru kasta, kuras rokas bija vara un manta, ka uguni bijas visas sabiedriskas nekartibas, kas Pilatam varetu noderet par ieganstu varas pielie­tosanai un priesteru kastas mantas stavokla apdraude­sanai. Bet Jezus parak skaidri atgadinaja tos mesijas un praviesus, kuri laiku pa laikam paradijas Palestina, iz­raisidami nemierus un asins izliesanu. Priesteri, jo se­viski Anna, kuriem pat rabinu tradicija parmet poli­tiskas denunciacijas, papulejas, lai Jezus tiktu nodots romiesu iestadem un notiesats uz krusta navi ka jeb­kurs politisks noziedznieks.

Aptuveni tada vareja izskatities notikumu patiesa no­rise. Sinedrija tiesa, kas ieausta vestijuma, nerupejoties par tas logisku iesaistisanu konteksta, ar savam pret­runam izjauc pamatdarbibas dramatisko risinajumu un ienes neskaidribas, ta ka gala rezultata lasitajs vairs ne­spej orienteties, par ko tad Jezus isti notiesats — par to, ka devejis sevi par dieva delu, vai ari tapec, ka pa­sludinajis sevi par Davida pecteci un Izraela keninu.

Kas aizsacis versiju par sinedrija tiesu un kadi ap­stakli noteica to, ka sada iecere vispar bija radusies? Varetu domat, ka aizsacejs bijis Marks un ka Matejs un Luka tikai atkartojusi Marka evangelija lasito. Bet par sinedrija tiesu raksta ari Janis, par kuru zinams, ka vins nav izmantojis so tris sinoptiku evangelijus. Tapec sis versijas geneze meklejama kur citur. Jau Pavils ap­vainojis ebrejus, ka vini ir dieva slepkavas. Un pats si­nedrija process, kadu mes to pazistam no evangeliju nostastiem, visdrizak dramatizeti iemieso to ebrejiem naidigo noskanojumu, kads valdija kristiesu vidu pir­majos gados pec Jeruzalemes nopostisanas, kad helenis- kajas pilsetas liela skaita iepluda ebreju begli un sakas asas sadursmes un sacensiba starp abu radniecigo reli­giju draudzem.

Sajos savstarpeju apvainojumu pilnajos kivinos kris­tiesu vidu iesaknojas parlieciba, ka par Jezus navi ir atbildigi nevis romiesi, bet gan ebreji, kuri vinu notie­sajusi tapec, ka Jezus pasludinajis sevi par dieva delu, lidz ar to kludami par dieva slepkavam. Sis smagais parmetums, kurs sakuma nebija nekas cits ka polemisks ierocis sivaja, rugtuma pilnaja cina, Jezus piekriteju apzina driz parvertas par nenoliedzamu vesturisku faktu. Tadel ari evangelisti, nakamajam paaudzem saglabadami taja laika izplatitas zinas par Jezus tiesas procesu, da­rija to dzila parlieciba, ka vini raksta patiesibu.

Evangelijos ir iespejams pat izsekot sai pretebrejisko noskanojumu evolucijai. Divu visvecako evangeliju autori Marks un Matejs par Jezus izdosanu romiesiem un vinu paskubinasanu piespriest Jezum naves sodu dara atbildigas tikai ebreju valdosas amatpersonas (Mateja ev., 27:1; Marka ev., 15:1). Ta ka si versija hronologiski ir visvecaka, tad drosi vien ari patiesibai vistuvak sta­vosa. Turpretim divos parejos evangelijos sis apvaino­jums jau versts ne tikai pret vaditajiem, bet pret visu ebreju tautu kopuma. Ta, piemeram, Lukas evangelija Jezus navi pieprasa pie Pilata pils sapulcejusas lauzu masas, bet Jana evangelija sis apvainojums ietverts ap­galvojuma, ka Pilats judiem sacijis: «Nemiet jus vinu un sitiet krusta! Jo es pie vina vainas neatrodu!» (19:6).

Tiesa sakara ar ebrejiem naidigo noskanojumu ir evangelijos viegli pamanama tendence reabilitet Pilatu. Sis paradibas pamata ir parmainas, kadas pakapeniski notika kristiesu draudzu skiriskaja struktura. Virsroku par nabadzigajiem laudim, kas sakuma bija parsvara kristiesu vidu, pakapeniski nema turigako, videjo slanu parstavji, kuriem pasiem piedereja amatnieku darbnicas vai citi privati uznemumi.

Cenzdamies saglabat nostabilizejusos dzives veidu, vini kristietiba pulejas izdzest, visas sakotneja sociala radikalisma pedas un lidz ar to parliecinat Romas iesta­des, ka Jezus piekriteji aizvien bijusi lojali imperijas pavalstnieki. Taja laika, kad dzivas vel bija atminas par asinaino sacelsanos Palestina, pirmais nosacijums varas iestazu uzticibas iemantosanai bija apgalvojums, ka kris­tiesiem nav neka kopiga ar ebrejiem, kuri, tiesi preteji, ir kristiesu visniknakie ienaidnieki, jo mocijusi un noga­linajusi vinu religijas dibinataju.

Nav gruti uzminet, ka Pilata rakstura un nostajas at­telojumu noteica aktualas apologetiskas vajadzibas. Ir gluzi parsteidzosi, ar kadu atbildibas trukumu evange­listi, apzinati vai ari aiz letticibas, ignoreja acim redza­mus vesturiskus faktus un pat pieskanoja Jezus biogra­fiju toreizejam politiskajam momentam. Mazliet masketa veida to atzinusi pat baznica. «Dieva atklasmes dogma­tiskaja konstitucija», ko pienemis otrais Vatikana kon­cils, starp citu, lasams: «Svetie autori uzrakstijusi cet­rus evangelijus, no daudzam mutvardos vai rakstos sa­glabatajam vestim izveledamies dazas zinas, sintetiski tas apkopodami vai izskaidrodami, nemot vera baznicas sta­vokli.»

Katrs no evangelistiem tiesas norisi romiesu tribunala attelo sev ipatneja varianta, tacu tos visus apvieno ko­piga tendence. Visos tajos skaidri jauzama pakapeniski pieaugosa norobezosanas no ebrejiem un centieni Pilatu paradit ka noteiktu Jezus aizstavi, pie kam par Romas prokuratora izskaistinasanu visvairak parupejies evange­lists Janis.

Vecakaja, Markam piedevetaja evangelija procesa apraksts vel ir samera lietisks un iss. Pilats gan ari seit ir parliecinats par Jezus nevainigumu un nopulas vinu glabt, Jezus vieta piedavadams Barabu, tacu atri vien pa­klaujas ebreju spiedienam, liek Jezu saustit un vest uz Golgatu. Spriedumu vins pasludina" liela steiga, daudz neraizedamies par saubam, kuras sakotneji vinam bija radusas.

Matejam, kurs Marka evangeliju labi zinajis, sada Pi­lata izturesanas skiet parak vaji apliecinam interesi par

Jezus likteni, lai to varetu izmantot ka iedarbigu argu­mentu apologetiskaja kampana. Tapec vins sakotnejo stastijumu par Jezus tiesasanu papildinajis ar divam epi­zodem, kuram vajadzeja parliecinosak paradit, ka Pilats vilcinajies ar sprieduma pasludinasanu un darijis visu, kas vina spekos, lai Jezu glabtu.

Vispirms vins sajas ainas iesaista jaunu personazu, kura parejiem evangelistiem, nav, un proti, prokuratora laulato draudzeni. Ta atsuta pie vira vestnesi ar sadu lugumu: «Liec miera so taisno, jo es sonakt sapni daudz cietu vina del» (Mateja'ev., 27:19).

Pilats patiesi pulas Jezu glabt, bet, sastapies ar pries­teru un ebreju pula vetrainu pretestibu, piekapjas. Un saja bridi Matejs ievies vel vienu epizodi, kas ari nav zinama parejiem evangelistiem, proti, liek Pilatam maz­gat rokas nevainiba. Izpildidams so simbolisko darbibu, Pilats ebrejiem pazino: «Es esmu nevainigs pie sa taisna asinim. Raugait jus pasi!» (27:24).

Sava stastijuma ienesdams so visai teatralo ainu, Matejs gribejis pasvitrot, ka, neraugoties uz naves soda pasludinasanu, Pilats lidz galam tic Jezus nevainigumam un atklati to pasaka ebrejiem, kuri izdarijusi uz vinu spiedienu, lai panaktu Jezum naves sodu.

Bet tiesi saja momenta peksni uznirst negaidita ne­saskana. Pirms Jezus sisanas krusta Pilats vinu nodod saustisanai saviem kareivjiem, lai gan neviens vinu ne­spiez to darit, tatad vins rikojas pats aiz savas brivas gribas, Ka redzam, mes seit sastopamies ar neticamu, pilnigi neizprotamu logikas trukumu Pilata personibas raksturosana, vienu bridi radot to ka taisnigu cilveku, bet pec tam tulit ka parastu briesmoni, kads patiesiba Pilats ari bija. Mateja misekli nevilus atklajas, ka aiz vina pasa sagudrotas teiksmas slepjas vesturiski patiesa sis tiesas norise un Romas augstmana ista seja.

Luka, kurs, ka mums zinams, bija apveltits ar bagati­gaku izteli, no sada misekla izvairas. Vina versija nav neviena varda, ka pretorija prieksnama kareivji butu Jezu saustijusi. Luka noversa pedejo skersli, kas kom­promiteja legendu par Pilata nevainigumu, taja pasa laika sasniegdams to, ka ebreji, kuri sita un plaukaja Jezu sinedrija prieksa, palika vieni pienagloti pie ves­tures kauna staba.

Atbilstosi tendencei par katru cenu attaisnot Pilatu Luka stasta, ka Romas prokurators tris reizes atzinis Jezu par nevainigu un tris reizes pulejies vinu paglabt no saniknotajiem ebrejiem. Visadi meginadams lietas iz­skatisanu novilcinat, vins Jezu nosuta pie Heroda Agri- pas, lai tas noskaidrotu, kas ir Jezus macibas pamata. Herods un vina galminieki gan apsmej Jezu, bet aizsuta vinu atpakal romiesiem ieterptu baltas dranas par zimi, ka nav pie vina atradusi nekadas vainas. Tad Pilats versas pie ebrejiem ar sadu uzrunu: «Jus so cilveku pie manis esat atvedusi, ka vins laudis musinot, un redziet, es vinu esmu jusu prieksa nopratinajis un pie ta cilveka neesmu atradis nekadas vainas, kadel jus vinu apsudzat; un Herods ari ne; jo tas vinu pie mums atpakal sutijis, un redzi, vins neka nav darijis, ar ko navi butu pelnijis, tapec es vinu gribu parmacit un atlaist» (23:14—16).

Janis saustisanas problemu trakte citadi neka Luka. Vins so tiesas procesa momentu neatmet, acimredzot domadams, ka nedrikst to darit, jo saustisana bija ciesi, saaugusi ar klusas nedelas tradiciju. Vins to interprete tik izmaniga veida, ka uz Pilatu netiek mesta nekada ena, bet gan otradi — Romas prokurators paradits iz-' deviga gaisma.

Ari Jana evangelija, tapat ka citos evangelijos, Pilats grib Jezu atbrivot, bet saduras ar ebreju pretestibu. Pi­lats pat liek Jezu saustit, tomer sa lemuma iemesls nav bezjedziga cietsirdiba, bet velesanas glabt Jezus dzivibu. Pilats acimredzot cereja, ka, ieraugot saustito un no­nievato Jezu, ebreji apzelosies par vinu un davas tam dzivibu. Saja noluka vins purpura meteli ieterpto Jezu ar erksku kroni galva izved lauka un ebreju pulim saka: «Redziet, kads cilveks!» (19:5).

Tacu visas vina pules izradijas, veltigas. Viena no visdramatiskakajam, satriecosakajam Jaunas deribas ainam Romas prokurators divi reizes uzsak cinu par Je­zus dzivibas glabsanu, bet sava asinskara nelokamie eb­reji auro: «Sit vinu krusta, sit vinu krusta!» (19:6). Par Pilata vilcinasanos sasutusie ebreji piedraud, ka vini su­dzesies pasam keizaram, sacidami: «Ja tu vinu atlaid, tu neesi keizara draugs! Katrs, kas pats sevi cel par ke­ninu, sacelas pret keizaru!» (19:12). Tad iebiedetais Pi­lats apsezas soga kresla, lai pasludinatu spriedumu. Aiz­vien vel nespedams pieveikt sirdsapzinas parmetumus,

Pilats pedeja bridi ar rugtumu jauta: «Vai lai es jusu keninu situ krusta?» Bet augstie priesteri atbild: «Mums nav neviena kenina ka vien keizars!» (19:15).

Par to, kadu popularitati Poncijs Pilats ka romiesu ierednis bija iemantojis kristiesu vide ar savu augstsir­digo un cildeno izturesanos pret Jezu, liecina bagatiga vina reabilitacijai veltita literatura, kas sodien ieskaitita apokrifos. Taja atrodams vesels no septinam, it ka ves­turiskam atskaitem sastavoss cikls, kura ietilpst ari cet­ras vestules, ko vins it ka esot. rakstijis keizariem Klau­dijam un Tiberijam. So darbu autori nav zinami, tacu tie bijusi bezgala vientiesigi un ar neapvalditu izteli ap­veltiti cilveki, jo nopulas mums iestastit pilnigi netica­mas lietas. Tacu jaatceras, ka tolaik kvelo, pec tuvakam zinam^par Jezus dzivi izslapuso kristiesu letticibai ne­bija nekadu robezu. Vini sos nostastus lasija ar tadu pasu palavibu un dievbijigu nopietnibu ka kanoniskos evangelijus.

Paraugam pieminesim dazus no siem literarajiem dar­biem. Viens no anonimajiem autoriem stasta, ka Pilats ieinteresejies par Jezu, ieklausijies vina maciba un atzi­nis Jezu par dizenu gudro. Kad Pilatam, ebreju spiestam, vajadzejis Jezu noklausinat, vins pie ta aizsutijis vest­nesi, kas, Jezum dzili paklanijies, izklajis ta prieksa savu apmetni un laipniem vardiem ieludzis pie prokura­tora. Jezum ienakot pretorija, noticis brinums. Keizara standarti, ko Pilata apsardzes kareivji turejusi rokas, pasi no sevis noliekusies Jezus prieksa. Pilats nav ticejis savam acim un licis so scenu vairak reizu atkartot, tacu aizvien noticis tapat: standarti, parvarot kareivju roku pretestibu, klanijusies augstajam atnacejam. Prokurators pietrucies no sava sedekla un Jezu pienemis, kajas sta­vot.

Pravas laika ebreji apvainojusi Jezu, ka tas esot ne­tikliba dzimis berns (seit autoram neapsaubami bijusas prata par Mariju izplatitas tenkas), vina del Betleme apkauti pirmdzimusie berni, bet pats galvenais — vins sabata dziedinajis slimniekus. Divpadsmit apustuli uz­stajusies ka aizstavibas liecinieki, un Pilats kada bridi izsaucies: lai saule ir mans liecinieks, bet es pie sa cil­veka neatrodu nekadas vainas!

Kada cita sa pasa cikla sacerejuma apgalvots, ka ne tikai Pilats un vina sieva, bet ari pats Tiberijs bijis Je­zum labveligi noskanots. Kad keizars uzzinajis, ka Jezus sists krusta, vins parskaities, licis atvest Pilatu uz Romu un tur sodijis ar navi. Ja kads vel saubitos, ka sis dru­mais un cietsirdigais valdnieks, kurs vairijies no cilve­kiem, bijis spejigs tada mera emocionali iesaistities ne­pazistama Palestinas praviesa likteni, tad visas bazas sini zina izkliedes cits apokrifs. No ta uzzinam, ka Tibe- rija ricibai bijusi vel personiski motivi. Un proti — kad vins reiz bijis uz navi slims, pie vina gultas paradijusies sveta Veronika (pazistama mums no ta, ka vina ar la­katinu noslaucijusi nomocita Jezus seju) un, pieskaroties valdniekam ar roku, vinu izdziedinajusi. Sa brinuma ietekmetais Tiberijs kluvis par Jezus piekriteju un licis kristities.

Par Pilata talako likteni cikla autori sniedz atskirigas zinas. Iznemot vienu, kurs apgalvo, ka keizars (turklat sis keizars bijis Nerons, nevis Tiberijs) Pilatam piesprie­dis navi, parejie stasta, ka Pilats izdarijis pasnavibu. So versiju atbalsta ari tada autoritate ka baznicas vestur­nieks Eisebijs, kurs mus informe, ka tas noticis Kaligulas valdisanas laika.

Parsteigumu izraisa tas, ka cilvekam, kuru visadi cen­tas attaisnot, galu gala bija lemta tik necila nave, kas patiesiba uzskatama par sodu. Drosi vien no kristiesu apzinas tomer nebija izdzesams tas acimredzamais fakts, ka galu gala Pilats, kura spekos bija noverst Jezus si­sanu krusta, aiz glevulibas vai ari aiz oportunistiskiem apsverumiem to nedarija. No sis vainas Pilats nebija at­brivojams, un to vinam vajadzeja izpirkt.

Atradas gan rakstnieki, kuri pulejas so dilemmu par­varet. To rada viena no t. s. Pilata vestulem, kuras vins it ka esot sutijis Tiberijam un kura nesen atrasta Liver­pule starp dazadiem veciem papiriem. Vestuli nosutija uz Vatikana arhivu ekspertizei, lai noskaidrotu, vai ta ir ista. Ekspertize atzina, ka vestule ir 4. vai 5. gadsimta radies apokrifs, tacu neizsledza iespeju, ka dazi vestule minetie fakti varetu atbilst vesturiskai patiesibai.

Mums sis dokuments ir vertigs ar to, ka taja atspo­gulota kristiesu centros tolaik pastavosa tendence no Pi­lata nomazgat ari-so pedejo traipu, ko mes nule piemi­nejam. Pec vestule sniegtas versijas iznak, ka Pilats iz­misigi pulejies glabt Jezu, tacu juties bezspecigs dum­piga ebreju pula prieksa, kas pieprasijis, lai Jezus tiktu sists krusta. Pilata riciba bijusi tikai saujina jau vecu veteranu, kas nebutu spejusi pretoties uzkuditajam fa­natiku pulim.

Pilats pa divi lagiem ludzis Romu un Sirijas vietvaldi sutit vinam pastiprinajumus, bet neesot sanemis nekadu atbildi. Tikai nakamaja rita pec Jezus sisanas krusta, kad Pilats pec bezmiega nakts ritausma paveries pilseta, vins peksni izdzirdejis tauru skanas un ienakosa karaspeka solu dimdonu. Bija ieradusies divi tukstosi kajnieku un jatnieku, tacu parak velu, un notikusi nelaime vairs ne­bija versama par labu.

Lasot so vienreizeji veiklo un sugestivo stastijumu, rodas iespaids, ka ta uzdevums vispirms bija panakt ne tikai Pilata, bet ari vina sievas pasludinasanu sveto karta, par ko runas ilga jau daudzus gadus. Tiesa, la­tinu baznica vinus sveto saimei gan nepiepulcinaja, bet koptu un etiopiesu kalendara 25. junijs figure ka sveta Poncija Pilata un svetas Prokulas diena.

Ka mes jau teicam, Pilata sievu piemin vienigi Ma­tejs, turklat nenosaucot vinu varda. Parejie evangelisti vinu neatzime ne ar vienu vardu, no ka visdrizak seci­nams, ka sis tels ir fiktivs un radies vai nu pasa Mateja iztele, vai ari taja lokalaja vide, kur vins smelies ma­terialu savam evangelijam.

Teiksmainibas migla klajas ari par papildu avotiem, kuru merkis ir pieskirt sai sievietei realakus apveidus, Ta, piemeram, apokrifs «Acta Pilata», kurs dibinas uz nezi­namiem avotiem, apgalvo, ka vinas vards bijis Klaudija Prokula. Baznica vinu atzist par slepenu Jezus piekriteju, lai gan Origens ir citados uzskatos. Pec Origena domam, vina bija pieversusies judaismam, bet, iepazinusies ar Vecas deribas pravietojumiem par mesijas atnaksanu, sa­pratusi, kas ir Jezus. Cits variants atrodams Jozefa Fla- vija «Judu kara» senkrievu tulkojuma. Sa darba nezina­mais tulkotajs Pilata sievas ricibu izskaidro citadi: Je­zus vinu sava laika esot izdziedinajis, kad ta bijusi uz navi slima.

Bet tagad, nostajusies uz stingraka vesturiska pa­mata, pajautasim, kas notika ar Pilatu pec vina atsauk­sanas no Judejas. Vesture mes neatrodam pat visnieci­gaka noradijuma, kas liecinatu par vina nedabisko galu. Pilats drosi vien turpinaja darboties ka priekszimigs ro­miesu ierednis. Ir zinami noradijumi, it ka vins butu bi­jis kadas romiesu provinces parvaldnieks Gallijas dien­vidos. Seit vel varetu pieminet, ka Cezarejas teatra drupu izrakumos atrasta akmens plaksne ar iegrebtu Pon­cija Pilata vardu. Tas ir neatspekojams pieradijums, ka vins tur tiesam bijis Romas prokuratora amata.

Nav nekads brinums, ka Poncijs Pilats joprojam no­darbina un satrauc ka lajus, ta vestures petniekus. Jo vins patiesi pieder pie vesture visai reti sastopamiem vienreizejiem teliem. Pilatu mes redzam tikai isu bridi viena no Jezus ciesanu dramas epizodem, tacu jau gan­driz divi tukstosi gadu ikreiz, pienakot klusajai nede­lai, vina vardu daudzina miljoniem cilveku simtiem tuk­stosiem baznicas.

Pasam Poncijam Pilatam drosi vien pat prata ne­naca, ka, pateicoties kadam nepazistamam ebreju reli­gijas reformatoram, vina vards tiks iemuzinats. Poncijs Pilats pieskaitams pie tiem vesturiskiem personaziem, kuri bijusi nevis vestures subjekts, bet objekts, kuri ves­turi neveidoja, bet pasi kluva par tas veidojumu, un vestures panteona vins iegajis pavisam nejausi.

Uzskats, ka Jezus patiesi bijis dumpinieks, kurs cen­ties sacelt ebreju tautu cinai pret okupantiem un kola- boracionistiem no priesteru aristokratijas vidus un par to ticis sodits ar navi, nav nekads jaunais. Jau kops 18. gadsimta otras puses so uzskatu aizstaveja vesela ple­jade pazistamu Bibeles petnieku un vesturnieku, to skaita jau pieminetais Hamburgas orientalists H. S. Rei- maruss, Bibeles petnieks E. Eislers, socialdemokratijas teoretikis K. Kautskis, slavenais arsts un filozofs Alberts Sveicers, pazistamas gramatas «Kristietibas cilme» autors A. Robertsons, bet musu gadsimta sesdesmitajos gados anglu religijas vesturnieks F. Brendons, kura divas pla­sas, zinatniski dokumentetas monografijas «Jezus un ze­loti» un «Jezus no Nacaretes tiesas prieksa» sava laika izraisija veselu polemikas lavinu.

Mes seit siki neiztirzasim katra piemineta autora uz­skatus atseviski. isuma uzradisim tikai to, kas viniem vi­siem kopejs un veido vinu argumentacijas pamatbalstus, aizstavot savu tezi.

Pec vinu domam, jau pati Jezus demonstrativa ieja­sana Jeruzaleme un apgalvojums, ka vins ir Izraela ke­nins, bijis revolucionars akts un ka romiesiem, ta templa priesteriem mests izaicinajums. Ar so soli Jezus it ka celties piespiest ebrejus kerties pie ierociem. So pie­nemumu apstiprina fakts, ka vina uzrunu tonis ar katru dienu kluva bargaks un apokaliptiskaks. Citadi Jezus ri­ciba, kas vinam draudeja ar naves briesmam, nav iz­skaidrojama. Nevar tacu pienemt anglu Bibeles petnieka Karmaikla fantastisko tezi, kuru vins izvirza gramata «Nacariesa Jezus nave un darbiba», apgalvodams, ka Je­zus brivpratigi gajis nave, lai piepilditos Vecas deribas pravietojumi.

Ieprieks mineto "Bibeles petnieku galvenais arguments tomer ir tirgonu izdzisana no templa. Evangelijos sniegto versiju vini atmet ka pilnigi neticamu. Nav iedoma­jams, ka Jezus varetu izdzit no templa pagalma tur sadruzmejusos lauzu barus, turklat tikai ar virves pletni. Kartibu templa pagalma tacu uzmanija ap tukstos viru liels romiesu karaspeka garnizons, ka ari ar rungam un bozem brunojusies templa sardze. Nejedzigs butu apgal­vojums, ka Jezus uz labu laimi ar kailam rokam viens meties virsu sai varzai, turklat tada nepratiga riciba vel uzvarejis.

Ja vien sis notikums nav tira izdoma, tad patiesiba tam vajadzeja norisinaties pavisam citadi. Mes varam pienemt, ka Jezus ar saviem piekritejiem meginajis tem­pli sagrabt ar brunotu varu, lai paralizetu priesterus un iegutu izdevigu bazi atbrivosanas cinai pret romiesu iebrucejiem. Tad visai sai izricibai butu noteikta jega un logika. Templa pagalmam tacif bija liela strategiska nozime, jo tas atradas pasa Jeruzalemes centra, kur sa­pulcejas laudis un dzima politiskas idejas.

Tomer pirmam kartam tas bija priesteru kastas iena­kumu un ietekmes galvenais avots. Ar savu knadu un lauzu druzmu tas atgadinaja tipisku austrumu bazaru. Uz daudzam letem tur tika pardoti upuresanai pare­dzetie jeri un balozi; no visam pasaules malam saplu- dusajiem svetcelniekiem tur izmainija grieku un romiesu monetas ar Jeruzaleme aizliegtiem cilveku atteliem pret ebreju siklosiem un drahmam, ar kuriem vajadzeja no­maksat templim gadskartejo nodevu. Milzigo pelnu, kas tika guta no siem apgrozijumiem, tirgoni un naudas mi­jeji dalija ar augsto priesteri. Iznicinot sos ienakumu avotus, tiktu iedragati vina varas pamati. Un tiesi to centas panakt Jezus. Nodoms izraisit tautas sacelsanos neizdevas. Tacu Jezus nemira pie krusta apkaunojosa verga nave, bet ka patriots un moceklis par ebreju tau­tas atbrivosanu.

Sa uzskata aizstavji norada uz daudzam vietam evan­gelijos, no kuram netiesi izriet, ka Jezus darbibai bijis brunotas cinas raksturs. Ta, piemeram, mes uzzinam, ka vina piekriteji Ellas kalna bijusi brunoti ar zobeniem. Redzot, ka Jezum draud briesmas, vini jauta: «Kungs, vai mums bus cirst ar zobenu?» (Lukas ev., 22:49). Iz­radas, ka pat Jezum vistuvak stavosais maceklis Peteris zem apmetna nesajis zobenu, ar kuru tas nocirtis ausi augsta priestera kalpam. Vai tad Jezus vareja to visu nezinat? Vins pats tacu vairakkart izteicis domas, kuras nepavisam nevar uzskatit par miermiligam. Luk, sie iz­teikumi:

«Nedomajiet, ka es esmu nacis mieru nest virs zemes; es neesmu nacis nest mieru, bet zobqnu» (Mateja ev., 10:34).

«Uguni es esmu nacis mest uz zemi, un ka es veletos, kaut ta jau degtul» (Lukas ev., 12:49).

«Vai jums skiet, ka es esmu nacis mieru nest virs zemes? Nebut ne! es jums saku, bet skelsanos!» (Lukas ev., 12:51).

«Bet tagad, kam ir maks, tas lai to nem, tapat ari somu. Un, kam nav, tas lai pardod savas drebes un perk zobenu» (Lukas ev., 22:36).

«Bet tie sacija: «Kungs, redzi, se ir divi zobeni.» Un vins tiem sacija: «Diezgan»» (Lukas ev., 22:38).

Apokrifiskais «Petera evangelijs», kura fragmentu 1887. gada atrada Egipte Akmimas ciemata, liecina, ka atminas par nacariesu kustibas nodomiem izraisit sacel­sanos vel labu laiku saglabajusas kristiesu draudzes. No kanoniskajiem evangelijiem zinam, ka macekli Jezu vina dzives pedejas dienas bija pametusi, bet Janis lie­cina, ka vini slepusies aiz aizslegtam durvim, jo baidi­jusies, ka vinus var apcietinat. «Petera evangelijs» pa­skaidro, kapec tadas bailes radusas, — izradas, ka vini tikusi mekleti sakara ar apsudzibu, ka esot gribejusi aizdedzinat templi. Acimredzot Jezus izteicieni par svet­nicas nopostisanu tika uztverti nevis ka praviesa apoka­liptisks paregojums, bet gan ka reali draudi.

Ka apgalvo petnieki, kuri aizstav tezi par Jezus dum­pigajiem nodomiem, vinam bijusi sakari ar zelotiem — radikala ebreju grupejuma parstavjiem, kuri par savu merki sprauda brunotu cinu pret okupantiem un kuru fanatisms velak noveda pie kara pret romiesiem un Je­ruzalemes nopostisanas.

Zeloti naca galvenokart no Galilejas. Tapec nav iz­slegts, ka Jezum vinu vidu bija pazistami novadnieki, varbut pat radinieki, un tas sos kontaktus padara par iespejamiem. Tas zinama mera izskaidro ari parsteidzoso faktu, ka Jezus asi uzstajas pret farizejiem, bet nekad neruna par zelotiem, lai gan tas bija viens no ta laika Palestinas sabiedribas aktualakajiem jautajumiem. Dibi­nadamies uz sa fakta, Brendons apgalvo, ka Jezus, ja ari pats nav bijis zelots, tad vismaz tomer slepsus simpati­zejis sai kustibai.

Lai nu ka tas butu, nav nekadu saubu, ka savu tu­vako macekju pulcina vins uznemis vismaz vienu istu zelotu. Ka raksta Luka sava evangelija, tads bijis apus­tulis Simanis (6:15). Tapat ir dazi noradijumi, kas lauj secinat, ka pie zelotiem piederejis ari Peteris (vins Ellas kalna bija brunojies ar zobenu), Petera bralis Andrejs, ka ari Juda Iskariots, kura vardu dazi atvedina nevis no Kariotas pilsetinas, bet tulko ka «Juda Kareivigais». Hi­potezi par siem trim pedejiem izvirzijis Bibeles zinat­nieks Kulmans sava gramata «Jezus un Cezars».

Pardomas rada vel ari tas, ka 42. gada, tatad aptu­veni astonus gadus pec Jezus naves, apustuli Jekabu Cebedeja delu un Jana brali (nejaukt vinu ar «ta kunga brali» Jekabu Taisnigo, ko Jezus saucis par «perkona delu»!) kenins Agripa I notiesajis uz navi, nocertot galvu. Sadu naves soda veidu ebreju tiesibu kodekss pa­redzeja tikai tiem, kuri bija atziti par vainigiem slep­kaviba. Ta ka gruti iedomaties, ka apustulis Jekabs va­retu but izdarijis parastu slepkavibu, ta$ jadoma, ka vins bija iejaukts kada politiska rakstura sadursme, kur nogalinati ebreju valdnieka pakalpini. Tatad iespejams, ka ari Jekabs piederejis pie nacionalas atbrivosanas ci­nitajiem — zelotiem.

Ir acimredzams fakts, ka nule minetie citati ar savu kareivigo toni krasi atskiras no evangeliju pamattendences, kas sludina tuvaku milestibu, mieru un paklau­sibu laicigajai varai. Pietiek salidzinat divus, no viena un ta pasa Mateja evangelija nemtus pantus, lai par to parliecinatos. Sava evangelija 10. nodalas 34. panta Ma­tejs min Jezus vardus: «Nedomajiet, ka es esmu nacis mieru nest virs zemes; es neesmu nacis nest mieru, bet zobenu.» Bet 5. nodalas 9. panta Jezum mute likti sadi vardi: «Svetigi miera neseji, jo tie tiks saukti par dieva berniem.»

Otra, ne mazak divaina pretruna attiecinama uz eb­reju praviesu apsolito dieva valstibu. Ebreji to iztulkoja ka solijumu atjaunot Izraela keninvalsts kadreizejo ne­atkaribu un slavas spozumu. To vajadzeja nodrosinat Davida pectecim, kurs sedisies troni pec tam, kad bus iz­darijis socialu apversumu, kura rezultata nabagie gus virsroku par bagatniekiem. «Bet daudzi, kas bija pirmie, bus pedejie, un kas bija pedejie, bus pirmie,» saka Ma­tejs sava evangelija 19. nodalas 30. panta.

Tatad dieva valstiba sakotneji tikusi iztulkota poli­tiska, laiciga nozime. Ta to izpratusi ne tikai Jeruzale­mes iedzivotaji, apsveikdami pilseta iejajuso Jezu, bet ari pasi apustuli. Vini tacu kildojas par vietam nakamas keninvalsts hierarhija (Mateja ev., 20:20—28; Marka ev., 10:35—45), bet divi macekli pec Jezus krusta naves cela uz Emmausu vilusies izsaucas: «Bet mes cerejam, ka vins ir tas, kas Izraelu atpestis» (Lukas ev., 24:21).

Tapec ari saprotams, ka sinoptiku evangelijos Jezus \usiem, kuri vinam sekos, apsola ne tikai muzigu dzivo­sanu, bet ari materialus labumus. Lukas evangelija lasams: «Tiesam es jums saku, nav neviena, kas dieva valstibas del butu atstajis maju, sievu, bralus, vecakus vai bernus, kas to daudzkartigi neatdabus jau sini laika, bet nakama laika muzigo dzivi» (18:29—30). Marka evangelija Je­zus tapat apsola, ka vina piekriteji sanems sis zemes la­bumus, tai skaita aramzemi, simts reizu lielaka daudzuma neka tiem bijis (10:29—30).

Jana evangelija dieva valstibai ir pavisam cita no­zime. Kad Pilats apsudz Jezu, ka tas sevi deve par eb­reju keninu, Jezus vinam atbild: «Mana valstiba nav no sis pasaules» (18:36). Seit dieva valstibai, kas tiek apso­lita tikai pec naves, ir jau garigs, eshatologisks raksturs. Atbrivojusies no politiska saasinajuma un ebreju nacio­nalisma, ta klust par universalistisku, teologiski un mo­rali dzilaku ideju, reize nolidzinadama celu Jezus kom­promisam ar Romas varu.

Rodas jautajums, ka evangelijos vareja rasties tik klajas pretrunas. Talab Robertsons un vairaki citi Bibe­les petnieki nonaca pie parliecibas, ka to tekstos atro­dami divi atskirigi, viens uz otra nogulsneti noslanojumi. Senakais no tiem, kas ir istais stastijuma pamats, apluko tikai vienu no dramatiskajam epizodem ebreju nemier­nieku cina pret Romu, Herodu dinastiju un priesteriem. Pie siem nemierniekiem piedereja ari galilietis Jezus, kurs parnema ar navi sodita revolucijas paudeja Jana Kristitaja mantojumu. No sa senaka noslanojuma evan­gelijos saglabajusies tikai saraustiti fragmenti; parejo velakie redaktori parstradajusi un papildinajusi, cenzda­mies pieradit, ka kristietiba ir miermiliga kustiba, kurai ar judaismu nav neka kopeja.

Sos grozijumus sacis ieviest jau Marks, rakstidams savu evangeliju. Bija pagajis tikai neliels laika posms pec asinaina, cetrus gadus ilga judu kara un Jeruzalemes nopostisanas. Tita triumfa gajiens Roma ar ebreju gus­tekniem un templi gutajam trofejam pilsetas iedzivo­taju vidu bija izraisijis nicinajumu un naidu pret ebre­jiem, bet tas loti nelabveligi atsaucas ari uz kristiesiem, kurus vispar neatskira no judiem. Sada terora gaisotne Marks pulejas attirit Jezu no visam aizdomam par lidz­dalibu nemieros, noklusedams pat to faktu, ka apustulis Simanis piederejis pie zelotiem. Viens no argumentiem, ka mes jau zinam, bija Pilata skietami pozitiva attieksme pret Jezu un ebreju aklais naids pret apsudzeto pra­vieti. •

Ir iespejams, ka Marks sis izmainas izdarija godiga parlieciba, ka tas atbilst vestures patiesibai. Vins tacu jau tolaik atradas Pavila teologisko uzskatu ietekme, kuri vesturisko Jezu parverta par cilveku cilts dieviskigu glabeju un pasa dieva delu. Marka ierosmi uztvera un turpinaja parejie evangelisti, aizvien noteiktak pasvitro­jot Jezus valstibas mierigo un transcendentalo raksturu. So izdaribu rezultata tad nu drosi vien ari radas cetri stastijumi, kurus mes pazistam ka Mateja, Marka, Lukas un Jana evangelijus.

KRUSTA NAVE

Sis visdrausmigakais soda veids, kadu cilveks spe­jis izdomat, ir loti vecs. Ar krusta navi sodija noziedz­niekus jau babiloniesi, persiesi, fenikiesi un kartagiesi.

Par godu griekiem un egiptiesiem jaatzist, ka vini so pa­razu neparnema, ko tomer nevaram sacit par romiesiem. Romiesi ar krusta navi sodija vergus, pie sabiedribas viszemakajiem slaniem piederosus cilvekus, ka ari par valsts nodevibu un dumpi apsudzetus politiskus noziedz­niekus. Tikai iznemuma gadijumos krusta navi piesprieda Romas pilsoniem.

Notiesato pienagloja vai ar virvem pieseja pie state­niska balka. Romiesi sim nolukam izmantoja trija veida krustus. «Crux comissa», ko deveja ari par sveta Anto­nija krustu, bija T burta veida, «crux immissa» jeb latinu krusts atgadinaja matematisko plus zimL limeniskajam skerskokam taisna lenki krustojot lidziga garuma state­nisko balki, bet «crux decussata» jeb sveta Andreja krusts bija X burta veida.

Mums nav noteikti zinams, pie kada no siem krus­tiem mira Jezus. Saja zina pastav divas pretejas tradici­jas. Viena no tam apgalvo, ka Jezus krusts bijis T burta veida, otra — ka tas bijis cetrzaru krusts. Ir vesturisks fakts, ka uz krusta navi noti-esatie biezi vien pirms tam tika saustiti. Sis soda veids bija jo seviski drausmigs. Bendes lietojusi pletnes ar tajas iestiprinatam svina lo­ditem, kas leveros saplosija notiesata miesas, atsedzot kaulus. Lai soditajam nelautu pirms laika nobeigties, pletnes sitienu skaits bija aprobezots lidz cetrdesmit.

Veca paraza prasija, lai noziedznieks pats aiznestu savu krustu lidz soda vietai. Tacu biezi bija gadijumi, kad spidzinasana nomocitais cilveks nespeja to izdarlt. Tad no sapulcejusos skatitaju skaita kadam lika nakt pa­liga notiesatajam. Pec vesturnieku vertejuma, no rup­jiem kokiem sanaglots krusts sveris kilogramu septin­desmit. Jezum vajadzejis to nest 600—700 metru pa t. s. krusta celu, kas sastavejis no vairakam nelidzenam, ar laukakmeniem brugetam ielinam. Tapec vins vairakas reizes salimis un pakritis, lidz beidzot galiga paguruma vairs nav spejis iet talak. Tad tika aizturets kads Kire- nas zemnieks, varda Simanis, kurs paslaik atgriezies no tiruma, un vinam pavelets nemt krustu uz saviem spe­cigajiem pleciem un to uznest Golgata.

Ta so naves sodu izpildes vietu sauc Matejs un Marks, turpreti Luka deve to par Kalvariju, bet Janis lieto abus apzimejumus, paskaidrodams, ka to sauca par Kalvariju, bet ebrejiski — par Golgatu. Pedejais nosau­kums patiesiba ir aramiesu vards «gulgultha» (galvas­kauss), kam atbilst latinu «calvaria». Jadoma, ka si naves soda izpildes vieta ir bijis paugurs galvaskausa veida.

Mes nezinam ne tikai to, pie kada veida krusta Jezus sists, bet tapat ari, ka tas noticis. Pastavejusi divi pane­mieni. Reizem notiesatais piestiprinats pie zeme gulosa krusta un tikai pec tam pacelts augsup, bet citkart vis­pirms krusts nostiprinats vertikali, tad pie ta pieslietas kapnes un upuris piesiets vai pienaglots pie krusta. Baz­nicas tradicija, ka to rada sena ikonografija, visuma pie­nemusi pirmo versiju, tacu dazas miniaturas un vidus­laiku gleznojumos Jezus redzams uz kapnem, kur vins pakapies, lai tiktu pienaglots pie krusta.

Krusta naves galvenais merkis bija notiesata spidzi­nasana, vina drausmigas mokas paildzinot lidz daudzam stundam, reizem pat dienam. Arsti jau sen ir centusies noskaidrot, ka no medicinas viedokla risinajusies uz sadu navi notiesato agonija un kas bijis tiesais naves celonis.

Satriecosa saja zina ir cehu arsta, slavenas gramatas «Turinas svetais likauts» autora R. V. Hineka ekspertize. Dosim vinarn vardu un citesim dazus sis ekspertizes frag­mentus.

«Arsti pulejusies noskaidrot, ka uz navi notiesatais ticis piesists krusta. Nagla iedzita starp delnas pamatnes kaulu pirmo un otro rindu, kur specigi saistaudi kaulus sastiprina monolita veidojuma. Augstak atrodas loti stipra cipsla, kas viena pati spej noturet kermena svaru. Turklat sada veida iedzita nagla neboja nevienu kaulu.

Pec Parizes arsta Pjera Barbe petijumiem, notiesato sadi pienaglojot, tiek skarts arkartigi jutigs un varigs nervs, kas izraisa drausmigas sapes, pieraujot ikski pie delnas. Muskulu konvulsijas neizturamas sapes pieaug lidz nepratam.

Rokas pienaglotas pie krusta 90 gradu lenki attieciba pret kermena asi. Lidz ar to krusu kurvis ieverojami paplasinas, bet ta muskuli, ka ari roku muskuli tiek maksimali sasprindzinati. Notiesatais karajas krusta, balstoties tikai uz muskuliem, jo locitavu kauli un cip­slas nevar piedalities kermena noturesana, ka tas butu, ja rokas pienaglotu stateniski.»

«Ilgstosa roku izversuma neparasta mera tiek nosprie­gota diafragma, bet tas ierobezo elposanas spejas. Lidz ar to paradas nosmaksanas simptomi un sakas cianoze. Cilveka kermena arkartigs sasprindzinajums, muskulu parslogotiba un krampji, asinsrites traucejumi. Iestajas asas sapes, t. s. tetanizacija, kada rodas pec inficesanas ar stinguma krampju bakterijam. Nemitigas tetaniskas, arkartigi sapigas konvulsijas, notiesatajam saglabajot pilnu samanu. Beigas augums izliecas loka. Rokas savelk sapigi krampji un tas sastingst, tapat krusu kurvis, krusti, gurni un apaksejas ekstremitates. Konvulsiva sa­stinguma rezultata pavajinas asinsrite, elposana stipri apgrutinata, muskulos sakas skabekla bads, kapj tempe­ratura, plust sviedri, iestajas pecnaves stingums.»

Par sim problemam pedeja laika diskutejusi ari citi mediki. 1947. gada saja jautajuma izteicas pazistamais kanadiesu kirurgs Dzeimss Lails Keimerons. Balstidamies uz savu profesionalo pieredzi, vins izsaka domu, ka Je­zus miris piedzivota soka rezultata. Visskalakas atbalsis tomer radijusi francu arsta 2aka Breana atzina, ko vins 1966. gada publiceja divos francu zurnalos — «La Presso Medicale» un «Le Monde». Savu diagnozi Breans pamato ne tikai uz veiktajiem eksperimentiem, bet ari uz atzi­nam, kas gutas, rupigi izstudejot visus romiesu materia­lus par sada soda izpildi un hitleriesu koncentracijas no­metnes ieslodzito cilveku liecibas, kuriem gadijies redzet sada slepkavibas veida upurus.

Francu arsts konstatejis, ka pie krusta pienaglotais cilveks izmisiga cina pec elpas nemitigi maina savu sta­vokli, parvietodams kermena svaru no rokam uz ka­jam un atkal atpakal, lidz beidzot, galigi nogurdinats, paliek nevarigi karajamies krusta. Kad cilveka augums iekarinats tikai rokas, diafragma vairs nespej izspiest no plausam oglskabo gazi, un sakas organisma naviga sa­indesanas. Lai gan Breans ir katolis, vins apgalvo, ka Jezus nav varejis nodzivot pat tris stundas, ka tas izriet no evangelista Jana stastijuma, nemaz nerunajot par Marku, pec kura vardiem jasecina, ka agonija ilgusi ve­selas sesas stundas.

Mocekla nave pie krusta ta laika cilvekos, protams, izraisijusi sausmas un riebumu. Pat romiesi, kuriem sadu apkaunojosu sodu nepiesprieda, nespeja atvairit lidzigas izj€itas. Vel vairak — gadijas pat, ka naves soda izpildi, piesitot krusta, vini atklati nosodija. Piemeram, Cicerons piesisanu krusta nosauca par visbriesmigako naves soda

veidu, kadu vien cilveks izdomajis, bet Seneka ar rie­bumu pasvitro, ka no sada karta soditiem dziviba leni izpilot lasi pa lasei.

Pirmajos kristietibas pastavesanas gados Jezus pie­kriteji izjuta dzilu, neparvaramu riebumu pret. krusta zimi. Kaut gan jau Pavils sava kristologija krustu pa­darija par cilveces atpestisanas simbolu, pateicoties Kris­tus mocekla navei, un lidz ar to par kristietibas galigas uzvaras zimi, kristiesu apzina tas vel ilgi palika ka bais­miga pazemojuma un naves zime. Viniem bija gruti pie­rast pie ta, ka krusts uzskatams par atpestisanas un jaunas dzives simbolu, ja ikdienas dzive tas pastaveja ka baismigs moku riks. To apliecina ari Romas katakombas atrodamie sienu gleznojumi. Tajos ka Kristus simbolu sastopam gan laba gana, gan ari upurjera telu, kas sa­saucas ar attiecigiem tekstiem praviesu Jesajas (53:6—7) un Jeremijas (11:19) gramatas, visbiezak tomer noslepu­maino zivs attelu, bet nekad — krusta zimi.

Zivs jau kops senseniem laikiem simbolizejusi dau­dzas paganu dievietes, piemeram, siriesu Atargati, ara­miesu Atari, kanaaniesu Astarti. Kristiesi mums jau pa­zistamas religiskas sinkretizacijas cela parnema so telu, bet krusts ka Kristus simbols nostiprinajas tikai 5. vai 6. gadsimta. Tas notika vairak neka simts gadus pec tam, kad Konstantins Lielais bija atcelis naves sodu, piesitot krusta. PCrusts ka bendes riks lauzu atmina jau bija ma­nami izbalejis un parstaja izraisit bailes.

Krucifiksa kults radas Tuvo Austrumu zemes. Turie­nes makslinieki krusta sisto Jezu atteloja kailu ar gurnu apseju. Rietumos krusta kults ieviesas, pateicoties Italija nokluvusajiem siriesu tirgoniem un vergiem. Vieniga at­skiriba bija ta, ka Jezu, kaut ari krusta sistu, radija apgerbtu un dieviskiga mirdzuma, cilvecisku ciesanu neskartu. Tikai 10. gadsimta vidu, kad mistiski noskanoto keizaru Otona I un vina dela Otona II laika nostiprina­jas kulturas sakari starp Rietumiem un Bizantiju, izpla­tijas krucifikss ar Jezu, kam noplestas drebes un kas mokpilna nave mirst par cilveces atpestisanu. Sis orto­doksalais realisms atrada visdailako uri izteiksmigako izpausmi gotikas laikmeta telnieciba un gleznieciba.

1939. gada kads arheologisks atradums Herkulana skita saskobam vesturnieku apgalvojumu, ka krusta zime tik velu kluvusi par kristietibas simbolu. Kads sis pilse­

tas iedzivotajs savas savrupmajas siena diezgan nepras­migi bija iegrebis krustu. Ka zinams, Herkulanu kopa ar Pompeju m. e. 79. gada apraka Vezuva izvirdums, tapec vairaki vesturnieki, tp skaita ari slavenais francu orientalists Paro, uzskatija par iespejamu, ka krusts bijis kristietibas simbols jau 1. gadsimta otraja puse. Tacu vairums petnieku tam nepiekrit. Vini dibinati aizrada, ka savrupmajas iemitniekam, kurs so zimi bija iegrebis, ne­maz nevajadzeja but kristietim. Ir tacu zinams, ka krusts ka religisks simbols paradijies jau cilveces kulturas rit­ausma. Prieksmeti ar ornamentalu krusta zimi dazados veidos atrasti Mezopotamijas sumeru un babiloniesu pil­setu drupas, Indija, Sirija un Persija, tapat ari Eiropa akmens laikmeta izrakumos. Loti biezi krusts sastopams pat to izcilnu ornamentu vidu, kuri rota seno indianu kulturas laiku celtnes abas Amerikas. Egipte krusts ar apliti virs ta bijis hieroglifs, kas apzimeja dieviskibas jedzienu. Aizalpu Gallija, t. i., tagadejas Francijas tei to­rija, apgroziba bijusas monetas ar apli iezimetu krustu.

Krusta zime bija ciesi saistita ar dabas kultu. Tapec nav izslegts, ka sai paaudzu zemapzina dzili iesleptajai tradicijai bijusi zinama loma psihologiskaja procesa, kura rezultata krusts kluva par kristietibas emblemu.

Jau pieminetais francu arsts 2aks Breans izteicies, ka pec tam, kad ticis atcelts naves sods, piesitot krusta, cil­veki atri vien aizmirsusi, ka izpildija so naves soda veidu. Pec vina domam, tiesi tapec Rietumu telotajas makslas gruti atrast krusta sista Jezus telu, kurs no me­dicinas un zinatnes viedokla butu uzskatams par patie­sigu. Darinot sadus darbus, maksliniekiem vajadzeja di­binaties tikai uz savu izteli, jo vinu riciba nebija ne aculiecinieku, ne autentisku aprakstu no tiem laikiem, kad krusts vel bijis naves soda izpildes riks.

Patiesiba gan to nevar uzskatit par vissvarigako iemeslu. Evangelistiem un vinu tekstus ilustrejosiem maksliniekiem vajadzeja krusta sisanu radit tada veida, lai ta no drausmigam ciesanam klutu par apsolijumu un triumfu, lai ta simbolizetu luzuma bridi cilveces likte­nos. Pie krusta karajas ne jau vairs ciesanu izmocitais Jezus, bet gan dieva dels, cilveces atpestitajs.

Saskana ar to telnieki un gleznotaji atteloja Jezu pie krusta, kurs pacelas krietni augstak neka abu vina cie- sanu biedru krusti, tapat talu pari to cilveku galvam, kuri bija sapulcejusies pie vina kajam. Tapec ari Jezus nave evangelistu stastijumos paradita ka kosmiska me­roga notikums, kurs izraisijis virkni pardabisku para­dibu.

Laika plusma mes varam noverot interesantu faktu, ka sis brinumainas paradibas aizvien pieaug speka un skaita. Markam pasaule satumst un priekskars Jeruzale­mes templi parplist divos gabalos. Matejam jau nak'klat vel citi brinumi: tric zeme un klintis saskelas, bet, kas visparsteidzosakais — «kapi atdarijas, un daudzu sveto miesas, kas duseja, celas augsam» (27:52—53). Iznakusi no kapiem, tie gajusi uz sveto pilsetu un daudziem pa­radijusies. Mes tikai neuzzinam, kas noticis velak, kad un kada veida tie atgriezusies savos kapos.

Lauzu iztelei saja zina patiesi nav robezu. Ka pie­meru mes varam minet apokrifisko, bet kadreiz daudzlasito «Petera evangeliju». Pec ta, uznakusi tumsa bijusi tik liela, ka cilveki pilseta staigajusi, ar lukturiem sev celu gaismodami. Tas atstajis milzigu iespaidu pat uz Jezus ienaidniekiem. Apokrifiska evangelija autors rak­sta: «Tad ebreji, vecaji un priesteri saka ar durem dau­zit sev krutis, sacidami: posts un nelaime mums musu greku pec! Tik tiesam nak tiesas diena un Jeruzalemes gals.»

Tapec ari nav nekads brinums, ka, runajot par kris- tologijai tik arkartigi svarigajiem notikumiem Golgata, katrs evangelists stasta ko citu. Acimredzot, nebudami notikumu aculiecinieki, vini savas zinas .smelusies no mutvardu baumam un nostastiem. Dazbrid pat rodas iespaids, ka viens vai otrs autors, lai palielinatu stasti­juma dramatismu vai ari spilgtak izceltu kadu, vinaprat, svarigu tezi, palauj valu pats savai iztelei.

Ka piemers saja zina var noderet aina ar abiem laun­dariem, kuri sisti krusta katra puse Jezum. Marks un Matejs, tatad hronologiski visvecako un drosi vien ari patiesibai vistuvak stavoso evangeliju autori, abus sos laundarus rada visai nepievilciga gaisma, apgalvodami, ka tie kopa ar priesteriem, rakstu macitajiem un ve­cajiem zaimojusi Jezu. Toties Janis — un tas ir visai intrigejosi — piemin tikai to, ka vini sisti krusta abas puses Jezum, plasak par so jautajumu neizsakas un liek abiem kluset.

Pavisam citadi rikojas Luka, kurs atstasta Jezus dra­matisko sarunu ar laundariem. Kad viens no tiem. izra­das par iesikstejusu grecinieku, bet otra pamodusas cil­denakas jutas, Jezus tam saka: «Patiesi, es tev saku: «Sodien tu busi ar mani paradize»» (23:43).

Gruti atvairit iespaidu, ka te mums darisana atkal ar vienu no Lukas beletristiskajam izdomam, kuras vins ar apbrinojamu merktiecibu tik prasmigi pielieto. Jo ka gan citaSi lai izskaidro faktu, ka paiejie tris evangelisti sadu sarunu nemaz nepiemin, lai gan ar savu dramatisko no­risi un moralo jegu ta patiesi ir loti svariga. Vienigais izskaidrojums seit varetu but tads, ka viniem ta nemaz nebija zinama un to izdomajis vai nu pats Luka, vai ari kads no tiem, kas vinam sniedzis zinas par notikumiem Golgata.

Bet attieciba uz Jezus dzives pedejiem briziem ir kads cits, varbut pat vel miklainaks jautajums. Ka mes jau zinam, Jezus macekli pameta vinu Getzemanes darza un, ka no evangeliju tekstiem secinams, nebija kopa ar savu skolotaju vina ciesanu stundas. Toties sievietes, kuras Jezum naca lidzi jau no Gafilejas, izradijas uztici­gakas un drosmigakas. Vinas sekoja Jezum ari cela uz Golgatu un, lidz dveseles dzilem satriektas, noskatijas, ka Jezus mirst pie krusta.

To mes uzzinam no Mateja, Marka un Jana evange­lijiem, bet Luka atkal parsteidzosa karta par so jauta­jumu ij neieminas. Tris pirmie evangelisti raksta, ka sie­viesu vidu bijusi Marija Magdalena, ka ari Marija, Je­kaba Jaunaka un Jazepa mate. Saja zina vinu stastijumi pilnigi sakrit. Janis no viniem atskiras viena loti svariga jautajuma, un proti, vins apgalvo, ka pie krusta stave­jusi ari Jezus mate, tapat Jezus milotais, bet varda ne­nosauktais maceklis.

Rodas jautajums: kurs runa patiesibu un ka izskaidro­jams tas, ka divi vecakie evangelisti nepiemin tik sva­rigu faktu ka pestitaja mates klatbutni? Seit iespejamas tris atbildes: tas darits vai nu apzinati, vai aiz aizmarsi­bas, vai ari tapec, ka Jezus mate patiesi tur nav bijusi.

Mums ir pamats pienemt pedejo iespeju. Ir zinams, ka Janis par visiem evangelistiem mazak rupejies par vesturisko patiesigumu un patvaligi stilizejis Jezus bio­grafiju, lai pieraditu savas teologiskas tezes. Drizak butu jatic Markam un Matejam, ka Jezus mate krusta pa­kaje nav bijusi.

Bet sada gadijuma jasecina, ka visa si aizkustinosa epizode, kad pie krusta mirstosais Jezus novel savu mati milota macekla aizgadibai, ir literara fikcija. Ir" gan vel ari kads cits arguments, kurs liek apsaubit epizodes ves­turisko patiesibu. Gruti iedomaties, ka romiesu kareivji, kuri apsargaja krusta sistos, atlautu kadam pienakt tik tuvu, lai varetu norisinaties sada intima saruna. Saja zina Matejs un Marks izrada lielaku realitates izjutu, rakstidami, ka «tur bija ari sievas, kas no talienes ska­tijas» (Marka ev., 15:40).

Nemot vera sos faktus, mus vairs neparsteidz tas, ka nav vienpratibas ari jautajuma par pedejiem vardiem, ko Jezus teicis mirstot. Seit atkal saskan Mateja un Marka evangelijos rakstitais. Pec vinu versijas, Jezus izkliedz izmisuma brecienam lidzigos vardus, kas ne­dziestosa atbalsi skan cauri gadu simtiem: «Mans dievs, mans dievs, kapec tu mani esi atstajis?» («Eli, Eli, lama zabachtani'?») (Mateja ev., 27:46). Lukas evangelija Jezus naves bridi saglaba lielaku savaldibu un iekseju cienu, uzticiba un padeviba izsaukdamies: «Tevs, es nododu savu garu tavas rokas» (23:46). Bet Janis atkal stasta ko citu. Uzticejis savu mati macekla gadibai un padze­ries etiki no pasniegta sukla, Jezus mirdams cukst: «Viss piepildits!» (19:30).

Tagad atgriezisimies pie jautajuma par krustu, tacu soreiz ne pie kristietibas emblemas, bet pie reala koka krusta, pie kura mira Jezus. Skiet, nav neviena ticiga kristiesa, kurs nebutu dzirdejis, ka so krustu sava laika atradusi sveta Helena, keizara Konstantina Liela mate.

Baznicas tradicija vesti, ka dievbijiga valdniece, kura dzivojusi, cik zinams, laika starp 247. un 327. gadu, sava muza novakare devusies svetcelojuma uz Jeruzalemi. Tur kads vecs ebrejs vinu aizvedis uz pauguru, kur Je­zus esot sists krusta, apgalvodams, ka zinas par Naca- riesa naves vietu vina gimene saglabajusas no paaudzes paaudze. Tur tad uzsakti izrakumu darbi un tada atruma, par kadu musdienu arheologi neiedrosinas pat sapnot, no gruvesiem aizbirusas tvertnes kada ala izvilkti tris krusti, sauja naglu, plaksnite ar uzrakstu «Jezus no Na- caretes, judu kenins», erksku vainags, skeps, ar kuru

Jezum pardurti sani, ka ari suklis, no kura vinam pa­sniegts dzersanai etikis.

Problemu, kura no trim krustiem bijis piesists Jezus, atrisinaja pavisam vienkarsi — pec kartas uz visiem trim noguldita slima sieviete, un uz Jezus krusta vina mirkli atguvusi veselibu. Drosibas dej sis eksperiments atkar­tots ar mirusu virieti, un uz Jezus krusta tas tulit pa­modies no mironiem. Konstantins velak saja vieta uzcela dievnamu, uz kuru vairakus gadsimtus pluda svetcel­nieki. Par to nav ko brinities, jo dievnama, pirms to 614. gada nopostija persiesi, publiskai apskatei bez jau minetajam relikvijam bijusi izlikti vel tadi dargumi ka Salamana gredzens, Davida kauss, bjoda, kura Salomei tikusi atnesta Jana Kristitaja galva, pedeja vakarediena laika lietotais oniksa bikeris un pat niedre, kura ticis uzsprausts ar etiki piemercetais suklis, ko kareivis pa­sniedzis mirstosajam Jezum.

Sodien jau gruti noliegt, ka viss sis nostasts par krusta un citu relikviju atrasanu ir tipiska legenda. Taja pasa laika, kad sveta Helena esot izdarijusi savu atkla­jumu, judu Cezarejas biskaps bija mums jau pazistamais baznicas vesturnieks Eisebijs (263.-—340.), bet Jeruzaleme ka biskaps darbojas izcilais teologs Kirills (315.—386 ). Eisebijs amata atradas veselus divdesmit, piecus gadus, un vina ietekme bijusi tik liela, ka vins ticis devets par «Judejas keninu». Nekadi nav iedomajams, ka abi sie biskapi nebutu personiski pienemusi keizara mati un neko nezinatu par atraktajam relikvijam — ja ne no personiskas pieredzes, tad vismaz no dzirdesanas. Tacu neviens no viniem to nepiemin, lai gan abi savos darbos siki aprakstijusi kristietibas vesturi.

Mums vinu klusesana saprotama. Petijumi neapstri­dami pieradijusi, ka legenda par sveto Helenu un vinas atklajumu radusies veselu gadsimtu velak, aptuveni taja pasa laika, kad nostiprinajas un izplatijas krusta kults un tas kluva par kristietibas simbolisko zimi.

Domajams, ka ap so laiku ka ista Serga saka izpla­tities ari relikviju masveida fabricesana un to gandriz vai fetisistiska godinasana. Ka piemers tam var noderet sveta krusta naglas. Patiesiba naglu nevareja but vairak ka cetras, un legenda mums ari stasta, kas ar tam no­ticis. Viena no naglam iestradata slavenaja dzelzs kroni, kas glabajas Lombardijas karalu senas galvaspilsetas

Moncas katedrale; no otras izkalts pakavs keizara Kon­stantina zirgam; tresa rotajusi ta pasa valdnieka brunu- cepuri, bet ceturto Helena, atgriezdamas majup ar kugi, iemetusi jura, lai apvalditu vetras saceltos vilnus. Uti tomer sveta krusta naglas sodien atrodamas tik dau­dzas baznicas, ka to skaits sniedzas pie trisdesmit. Skaidrs, ka labakaja gadijuma vismaz 26 naglas ir vil­tojums.

Tada pati Medisanas notikusi ar pasu Jezus krustu, par kuru jau svetais Kirills izteicies, ka visa pasaule esot pilna ar ta fragmentiem, bet izcilais amerikanu ves­turnieks un slavenas gramatas «Kristietibas ritausma» autors H. Dz. Millers novertejis, ka, vienuviet savacot sos fragmentus, to svars sasniegtu paris tonnas.

Viens no visinteresantakajiem legendu rasanas pie­meriem ir ar Jezus dzives pedejiem briziem saistitais nostasts par «muzigo zidu». Pirmo reizi si teiksma para­dijas kada brosura, kas esot iespiesta Leidene 1602. gada un apbrinojami atri iemantoja milzigu popularitati. Si nostasta nezinamais autors apgalvo, ka Slezvigas biskaps Pavils no Eizenas 1542. gada sastapis kadu ebreju varda Ahasvers. Parsteigtajam baznicas augstmanim Ahasvers paskaidrojis, ka esot viens no tiem, kas zaimojis pie krusta piesisto Jezu un tapec .esot sodits uz muzu mu­ziem klist apkart pa pasauli. Tilfoii pec Jezus otrreizejas atnaksanas zemes virsu apgreciba vinam tiksot piedota un vinu atbrivosot no klainosanas lasta.

Par sis legendas ietekmi liecina fakts, ka brosura viena pasa 1602. gada iznaca astonos, bet lidz 1700. ga­dam — jau cetrdesmit izdevumos. Turklat ta partulkota gandriz vai visas kristiesu pasaules valodas.

Brosura izraisija Eiropa istu psihozi. Cilveki dzivoja zem «muziga zida» zimes, kurs paradijas un peksni atkal pazuda visdazadakajas zemes. 17. gadsimta sakuma vins esot redzets Praga, Libeka, Minhene, Brisele un Parize, bet velak paradijies pat Amerikas Savienotajas Valstis mormonu galvaspilseta Soltleiksitija.

«Muziga zida» noslepumainais tels iedvesmojis dau­dzus rakstniekus un maksliniekus. Par so temu, jo se­viski romantisma laikmeta, paradijusies daudzi dzejo­jumi, lugas un prozas darbi, no kuriem vislielako po­pularitati guvis 1844. gada izdotais francu rakstnieka

Eizena Si romans «Muzigais zids». Sai temai dzili aiz­kustinosu zimejumu ciklu veltijis ari slavenais francu ilustrators Gustavs Dore.

AUGSAMCELSANAS

Liekas, ka vestijumos par kristietibai tik arkartigi svarigo, centralo faktu ka Jezus augsamcelsanos vaja­dzetu valdit idealai saskanai. Bet patiesiba ir citadi. Jau Lesings sajos nostastos atklaja desmit nesamierinamas pretrunas. Ja tos uzskatitu par liecinieku izteikumiem, tad neviens tiesnesis pasaule uz to pamata nenemtos pa­sludinat kaut kadu galigu spriedumu.

Ka rada petijumi, evangelistu nostasti par Jezus tukso kapu un vina augsamcelsanos radusies krietni velak par citiem evangelijos aprakstitajiem notikumiem un iz­augusi no parliecibas par Jezus dieviskigo butibu. Pir­maja vestule korintiesiem Pavils skaidri raksta: «Un ja Kristus nav augsamcelies, tad veltiga ir musu sludina­sana, un ari veltiga jusu ticiba» (15:14).

Lai izprastu, ka radusies ticiba tam, ka Jezus celies augsa no mironiem, vispirms janem vera antikas pasau­les cilveku prieksstati. Parlieciba, ka miris cilveks var atkal piecelties no kapa, viniem nebija nekas jauns un satraucoss. Ta ir viena no vissenakajam cilveces eshato- logiskajam koncepcijam. Ka liecina seno apbedijumu vietas atrodamie darbariki, majsaimniecibas piederumi un partikas paliekas, pirmatnejas tautas jau paleolita laikmeta ticejusas cilveka miesigai nemirstibai.

Tacu vistiesako, aktualako ietekmi uz pirmo kristiesu mentalitati atstajusi Egiptes un Persijas tautu ticejumi, ka ari ar tiem saistitie dazi judaisma atzarojumi. Egip­tiesi domaja, ka mirusie pec tam, kad vinus bus tiesajis Osirijs, izsverot vinu labos un launos darbus zemes virsu, atkariba no dieva sprieduma atgriezisies savos miesigajos apvalkos, kuri sa iemesla pec tika iebalza­meti un uzglabati piramidas un klinsu kapenes. Miesigo nemirstibu sludinaja ari Zaratustras religija un jo se­viski persiesu dieva Mitras kults. Mitraisms, kas musu eras pirmajos gadsimtos bija visbistamakais kristietibas

konkurents, savos religiskajos postulatos jo seviski uz­svera miruso augsamcelsanas solijumu.

Kas attiecas uz judaismu, tad miesigas nemirstibas ideja, kuras pirmsakumi drosi vien meklejami persiesu avotos, neparprotami saskatama Vecas deribas apokalip­tiskajas gramatas. Tajas lasams, ka reiz pienaks «Jahvcs diena» — pastara tiesa un jauns, laimigs laikmets cilve­ces vesture. Saja diena no kapiem augsamcelsies mi­rusie, lai statos dieva tiesas prieksa un sanemtu attais­nojosu vai nosodosu spriedumu. Dazas nianses sie tice­jumi tomer ir atskirigi: ir apokalipses, kas sludina, ka visi cilveki celsoties augsa no kapiem, lai tiktu tiesati; citas atkal apgalvo, ka tas notiksot tikai ar Izraela ber­niem; ir vel ari tadas, kas pauz, ka augsamcelsanas bus lemta vienigi taisnigajiem, bet visiem parejiem, ar smagu greku nastu noslogotiem, bus lemts uz muzu muziem palikt «seola», pazemes enu valstiba.

Pravietis Jesaja priecajas: «Vai tavi mirusie dzivos, ari manejo mirusas miesas? Ja, tie celsies augsa! Mos­tieties un gavilejiet jus, kas dusat pislos! Jo lava rasa ir ka zalojosa lauka rasa; zeme mirusos atkal atdos die­nas gaismai…» (26:19). Tapat Daniela gramata burtiski sacits: «Un daudzi no tiem, kas dus zemes pislos, uzmo­disies: citi muzigai dzivibai-, cSti muzigam negodam un kaunam» (12:2).

Lidzigus citatus varetu minet vel vairak, un to skaits liecina, cik specigi ebreju tautas pratu nodarbinaja do­mas par navi un miesigo augsamcelsanos. Ka no Jaunas deribas redzams, ebreju vidu izplatijusas valodas, ka Jezus esot no kapa piecelies Elija vai Janis Kristitajs. Marka evangelija lasam: «Bet Herods, to dzirdejis, sa­cija: «Janis, kam es galvu nocirtu, uzcelies no miro­niem»» (6:16).

Sados apstaklos viegli saprotams, kapec Jezus macekli tik spontani noticeja, ka vins piecelies no kapa. Tas iz­skaidrojams ne tikai ar to faktu, ka vini, budami sava laikmeta deli, pieturejas pie taja laika izplatitiem uzska­tiem un prieksstatiem, bet visvairak gan ar to dveseles stavokli, kada vini atradas pec milota skolotaja varma­cigas naves. Zelabu un izmisuma nomakti, ciezdami sirds­apzinas parmetumus, ka vini apkaunojosa karta Jezu pievilusi un pametusi dzives visgrutakaja bridi, turklat juzdami saskobamies savu ticibu Jezus sutibai un nespe­dami izprast vina apkaunojosas krusta naves jegu, tie peksni atguva ceribu un izbaudija liksmu parsteigumu: Jezus ir no mironiem augsamcelies!

Ka pirma, liekas, vinu bija ieraudzijusi Marija Mag­dalena, kurai piemitusi seviska nosliece uz sada veida redzejumiem. Sava laika Jezus no vinas tacu bija iz­dzinis septinus neskistos garus, no ka secinams, ka Ma­rijai Magdalenai reizem radusies kaut kadi psihiski trau­cejumi. Psihologija labi zinams, cik lipigas ir sadas ha­lucinacijas. Kedes reakcijas cela savu skolotaju driz ieraudzija ari citi vina biedri. Vests par sastapsanos ar meistaru izplatijas no mutes mute. Jezus piekriteju dve­seles atplauka jauna ceriba.

Tada veida situacijas, liela nervu sasprindzinajuma pat visai lidzsvaroti cilveki klust par pasapmana upu­riem un zaude atskarsmi par to, kur ir subjektivie un kur objektivie momenti, kas ir halucinacija un kas iste­niba.

Drosi vien saja bridi ari saka Jezu uzskatit par Ve­caja deriba pasludinato mesiju. Praviesu, jo seviski Jesajas, gramatas tika atrasts viss, kas pieredzets Jezus dzive: ka Jahves kalps tiks aizrauts no dzivo lauzu pa­saules, tiks spidzinats un nogalinats kopa ar laundariem, bet tad, sada veida izpircis cilveces grekus, tresaja diena augsamcelsies un dzivos starp varenajiem. Neapsaubamu iedvesmu viniem vareja sniegt Otraja keninu gramata rakstitie vardi: «Ta saka tas kungs, tava ciltsteva Da­vida dievs: «Es esmu tavu lugsanu uzklausijis, un es esmu redzejis tavas asaras; redzi, es tevi izdziedinasu, un jau tresaja diena tu dosies augsa uz ta kunga namu»» (20:5). Tas pats sakams par Hozeja gramata sastopamo pravietojumu: «Naciet, atgriezisimies atkal pie ta kunga! Vins mus gan ir saplosijis, vins mus ari dziedinas; vins mus ir sasitis, un vins parsies ari musu bruces. Pec di­vam dienam vins mus daris jauna dzivibas speka pilnus; tresaja diena vins liks mums piecelties, lai mes dzivotu vina vaiga prieksa» (6:1—2).

Tagad Jezus krusta nave jau izradijas par Jezus uz­varu, nevis sakavi, par upuri, ko jau ieprieks bija pa­redzejis dievs. Jezus drizuma atkal atnaks, lai zemes virsu nodibinatu jaunu, taisnigu iekartu. Ta bija pirmo kristiesu kveli sludinata prieka vests, kurai daudzi cil­veki gan Jeruzaleme, gan Antiohija, gan Damaska, gan Efesa labprat noticeja. Tada veida radas nakamas baz­nicas aizsakumi — pirmas kristiesu draudzes.

Lai patiesigi novertetu Jaunaja deriba ietvertos no­stastus par Jezus augsamcelsanos, janem vera to hrono­logija. Tie nav radusies viena laika, bet secigi, gandriz simts gadu ilga posma. Visvecakais no mums zinamiem ietverts Pavila pirmaja vestule korintiesiem, kas rakstita 57. vai 58. gada, tatad apmeram gadsimta ceturksni pec Jezus naves. Visvelakais, kas atrodams Jai,ia evangelija, radies starp 90. un 100. gadu. Te japiebilst, ka siem da­tumiem ir tikai hipotetiska vertiba. Ikviens secigs no­stasts ir it ka karteja faze ar Jezus kapu saistito teiksmu skaita pieaugsanas procesa.

Izdarot so novertejumu, vel jaatceras fakts, ka evan­geliju autori, ka to zinatne noskaidrojusi, nav bijusi apustuli, un tapec tie nav uzskatami par aprakstito no­tikumu aculieciniekiem. Zinas par Jezus augsamcelsanos vini smelusies no citiem, tatad attelojusi so notikumu sa­skana ar prieksstatiem, kuri valdijusi kadu pusgadsimtu velak. Turklat guto informaciju vini patvaligi parstrada­jusi atbilstosi savam aktualajam vajadzibam.

Ja ari vinu rakstijumos ir kads patiesibas grauds, tad tas parasti pazud lielaja legendaro un beletristisko si­kumu kaudze. Diezgan lapidari par to izsakas vacu je­zuits Ginters Sive sava raksta, kas publicets zurnala «Die Stimmen der Zeit» (1966. gada aprili): «Evangelisti savus stastus par Jezus augsamcelsanos aizguvusi cits no cita un dazas miglainas zinas izversusi noteikta sceniska kartiba, turklat bez mazakiem sirdsapzinas parmetumiem vini sos jau ta mazticamos nostastus parveidojusi un brivi parstradajusi atbilstosi saviem teologiskajiem, peda­gogiskajiem un apologetiskajiem nolukiem.»

Sajos apstaklos vienigais avots, uz kuru vesturnieks kaut kada mera var palauties, ir Pavila apraksts jau mi­netaja pirmaja vestule korintiesiem. Ne tikai tapec, ka sis avots ir hronologiski visvecakais, bet ari talab, ka Pavils ir vienigais Jaunas deribas autors, kuram Jezus paradijies un kurs pats, bez starpniekiem, sniedzis mums sa notikuma izklastu.

Attieciga vieta Pavila vestule skan sadi: «… Jo es jums vispirms esmu macijis, ko es pats jau sanemu, ka

Kristus ir miris par musu grekiem pec rakstiem un ka vins aprakts, un tresaja diena augsamcelies pec rak­stiem, un ka vins ir paradijies Kefam, pec tam tiem div­padsmitiem, Pec tam vins ir paradijies vairak ka pieci simti braliem viena reize, no kuriem daudzi ir vel dzivi, bet citi jau mirusi. Pec tam vins ir paradijies Jekabam, tad visiem apustuliem. Un ka pasam beidzamajam vins ir paradijies ari man ka kadam nelaika dzimusam» (15:3—8).

Ka redzam, Pavila tonis ar savu uzskaitijumu ir lie­tiski sauss un lakonisks. Tacu vina vardos ietverts diez­gan daudz pamacosas informacijas. Vispirms parsteidz neparasti lielais cilveku skaits, kuriem Jezus esot para­dijies. Saja zina Pavila vestule ir pretruna ar evange­listu versiju.

No kurienes Pavils nemis sis zinas? Vins pats ne­sniedz mums atbildi uz so jautajumu, tikai neskaidra veida aizrada, ka pats tas «sanemis», neprecizedams, np ka isti. Pavils nepiemin tadus autoritativus lieciniekus ka Peteri vai Jekabu, ar kuriem, uzturoties Jeruzaleme, vi­nam drosi vien par so svarigo jautajumu reizem bija nacies runat. Korintas kristiesu draudze uzradas skeptiki, kuri saubijas par augsamcelsanos, un Pavils nopulas vi­nus atgriezt uz ticibas cela. Bet kas gan varetu but iedar­bigaks mazticigo parliecinasana par labi informeto un ticamo apustulu liecibam? Ja Pavils sis liecibas nav iz­mantojis, tad mums ir pamats domat, ka vins so uzskaiti­jumu nav aizguvis no viniem, bet vienkarsi atkartojis anonimas baumas, kas izplatijusas ta laika kristiesu vidu.

Raksturigi ir ari tas, ka saja saraksta nav nevienas sievietes. Tur nefigure ne Jezus mate, ne Marija Mag­dalena, ne ari kada cita no tam sievietem, kas darbojas evangelijos sniegtaja ciesanu aina. Pavils par tam kluse, it ka par vinam nebutu neko dzirdejis. Apustula stas­tijuma parsteidz ari tas, ka tur nemaz nav atainoti konkreti apstakli, kuri evangelijos aprakstiti tik drama­tiska veida. Korintiesi tatad neko neuzzinaja par tukso Jezus kapu, par brinumiem, kas tur bija notikusi, par Arimatijas Jazepa cildeno ricibu, par diviem macek­liem cela uz Emmausu, par neticigo Tomu, kurs ielicis pirkstus Jezus retas, par to, ka Jezus pec augsamcel­sanas kopa ar macekliem edis ceptas zivis un pavadijis zemes virsu vel cetrdesmit dienas, lidz beidzot savu biedru acu prieksa pacelies debesis.

Vai Pavils sos parsteidzosos brinumus butu nokluse­jis apzinati? Nav neviena kaut cik parliecinosa argu­menta, kas runatu par labu sadai tezei. Talab alterna­tivi japienem cits variants: Pavils par visiem siem noti­kumiem neko nav zinajis, jo sie nostasti ir velaka laika legendari sacerejumi, ko izplatijusi tikai evangelisti.

Ar to varbut ari izskaidrojams tas, ka Pavils par sa­triecoso augsamcelsanas brinumu runa tik strupi, vien­karsi aizradot, ka Jezus «paradijies» un «ticis, redzets», nekomentedams, kad un kados konkretos apstaklos viss noticis. Jo nesaprotamaks tas ir tapec, ka vestute sutita korintiesiem, tatad taluma dzivojosiem ticibas braliem, kuri ar sevisku kari uztvertu lidzigas vestis.

Tomer Pavils tuvak viniem nevareja uzrakstit par augsamcelsanas brinumu vienkarsi tapec, ka pats neko nezinaja. Tas, par ko vins sava stastijuma runa paris la­koniskos apzimejumos, patiesiba bija noticis vina pasa, bija ieksejs pardzivojums, pilnigi atrauts no jebkadam dzives realijam. Tikai velakie baznicas rakstnieki, ka mes jau par to runajam «Apustulu darbu» kritiskaja analize, so tiri psihologisko atgadijumu parverta dra­matiska, ar arkartejiem notikumiem bagata aina.

Izteikumus «paradijies» un «ticis redzets» Pavils at­tiecina ne tikai uz sevi, bet ari uz parejiem cilvekiem, kuri nosaukti vina uzskaitijuma. Tatad Pavils netiesi lauj nojaust, ka Jezus «paradisanas» apustuliem, Peterim, Je­kabam un pieci simtiem ticibas bralu uzskatama pa.r tada pasa veida paradibu, kadu vins pats bija pieredzejis. Ne par sevi, ne ari par citiem vins neko vairak nevar pa­sacit ka tikai to, ka vini redzejusi Jezu. Liekas, seit at­kal apstiprinas jau agrak piemineta teze, ka vini visi, budami ekstatiska stavokli, kluvusi par pasapmana upu­riem un likusi vienlidzibas zimi starp savam vizijam un Jezus realo augsamcelsanos.

Laika tecejuma, ka jau teikts, sos subjektivos par­dzivojumus kristiesi saka konkretizet, papildinot ar rea­listiskam detalam. Sa procesa pirma faze izpauzas jau visagrakaja, Marka evangelija sastopamaja versija. Evan­gelists stasta, ka Marija Magdalena, Jekaba mate Marija un Salome aizgajusas, lai Jezu ieziestu ar dargu svai­damo ellu, un atradusas kapu stavam vala un tuksu. Taja sedejis kads jauneklis baltas dranas un vinam pazinojis: «Nebistieties! Jus meklejat Jezu no Nacaretes, kas bija krusta sists; vins ir augsamcelies, vins nav seit: redziet so vietu, kur vinu nolika» (16:6). Tapat vins sievietem uzdevis pasacit macekliem, ka Jezus ar viniem sastap­sies Galileja. Tacu sievietes ta parbijusas, ka aizbegu­sas un «nesacija nevienam ne nieka» (16:8).

Ar to butiba ari beidzas Marka stastijums, jo viss ta­lakais, ko mes lasam pedejos divpadsmit (9.—20.) pan­tos, saucot lietas istaja varda, jaatzist par viltojumu. So pantu, kurus zinatniska valoda apzime par «klauzulam», nav, piemeram, Vatikana un Sinaja kodeksa. Turklat tie atskiras no pareja teksta ar citadu leksiku, stilu un iz­teiksmes veidu. Tapec tagad tiek uzskatits par neapsau­bamu, ka sie panti ir velaks piekabinajums.

Nezinamais evangelija papildinatajs drosi vien aiz cil­deniem ticibas nostiprinasanas apsverumiem nekautre­damies piedeve Markam epizodes, kuras tam ne prata nebija nakusas. Saskana ar so piegudroto versiju Jezus vispirms paradijas Marijai Magdalenai, pec tam diviem varda nenosauktiem macekliem, kuri gajusi uz savam majam, un beidzot vienpadsmit apustuliem. Uzdevis tiem doties pasaule un sludinat evangeliju, Jezus uzkapis de­besis, kur sez pie dieva labas rokas. Redzam, ka seit jau parlieku daudz mitologizacijas un teologijas, kas citadi Marka evangelijam svesas.

Ko patiesiba raksta visvecakais un vislietiskakais no cetriem evangelistiem? Vispirms jaatceras, ka vina stas­tijuma, kur nav krasi izteiktu pardabisku elementu, pirmo reizi paradas «tuksais kaps», tacu tam vel nav noteiktas pieradijuma funkcijas, ka Jezus butu augsam­celies no mironiem. So motivu, ka mes velak redzesim, visa pilniba izmanto tikai nakamie evangelisti. Tatad Marka evangelija mes it ka «iri statu nascendi» (tapsa­nas stadija) sastopamies ar teiksmu ciklu, kur turpma­kas attistibas fazes arvien specigak tiek uzsverts «tuksa kapa» motivs, to parversot par realu augsamcelsanos.

Tacu tuksais ^kaps ka sadas augsamcelsanas pieradi­jums izradijas par abpuseji griezigu zobenu. Tiklidz par to kluvis zinams, ebreji tulit apgroziba laida baumas, ka Jezus macekli izzagusi sava skolotaja mirstigas pa­liekas un tas noslepusi citur, tatad parmeta tiem vien­karsu bledisanos.

So baumu atbalss ir Jana stastijums, pec kura Ma­rija Magdalena, ieraudzijusi, ka no ieejas kapa aizvelts sanis to nosedzosais akmens, aizskrejusi pie Petera un «otra macekla, ko Jezus mileja», saukdama: «Vini to kungu no kapa panemusi, un mes nezinam kur vini to nolikusi» (Jana ev., 20 :2). Kad Jezus velak vinai para­das, Marija Magdalena to nepazist, notur par darznieku un griezas pie vina ar sadiem vardiem: «Kungs, ja tu to esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu vinu esi licis, lai es vinu dabutu!» (Jana ev., 20 : 15).

Sa divaina parpratuma izskaidrojums, liekas, mek­lejams kada cita Jana evangelija panta, kur par Jezus apbedisanu rakstits: «Bet tani vieta, kur vinus bija krusta situsi, bija darzs un sini darza jauna kapa vieta, kura- vel neviens nebija glabats. Tur tie ielika Jezu judu sataisamas dienas del, jo kapa vieta bija tuvu» (19:41— 42).

Sa fragmenta ietekme drosi vien radusies 2. gad­simta beigas baznicas rakstnieka Tertuliana fikseta le­genda par darza ipasnieku, kurs noslepis Jezus liki, jo baidijies, ka laudis, kuri bariem varetu nakt pie Jezus kapa, nobradas vina dobes. Ta pasa nostasta padzilinats variants atrasts Egipte kada koptu teksta, kas saucas «Gramata par augsamcelsanos». Tur mes par so darz­nieku uzzinam, ka vina vards bijis Filogens un vins kluvis par Jezus piekriteju, jo tas sava laika bija iz­dziedinajis vina delu. Pie kapa saticis krusta sista Jezus mati, Filogens tai teicis: «Pec Jezus krusta sisanas eb­rejiem svarigi noslept vinu nevienam nezinama vieta, jo tad Jezus macekliem nebutu iespejams vina miesas parvakt. Es macekliem tad teicu: mana darza ir tukss kaps. Novietojiet Jezus miesas tur, un es pielukosu, lai neviens tas nepievac. Bet pats sirdi nodomaju: kolidz ebreji bus aizgajusi uz majam, es Jezus miesas panemsu, iesvaidisu tas ar smarzigam zalem un apbedisu kur citur.»

Matejs raksta, ka valodas par Jezus mirstigo palieku izzagsanu jau vina laikos bijusas izplatitas starp ebre­jiem (28:13—15). Ka noprotams no Marijas Magdalenas vardiem un apokrifiska nostasta par Jezus mirstigo at­lieku atdosanu darzniekam, sis baumas uzklausitas ari kristiesu vidu. Lidz ar to jaunajai religijai radas lielas .^briesmas, jo tas pamata tacu bija ticiba uz Jezus aug­samcelsanos. Tapec cina pret sim baumam labi bija visi lidzekli. Ka tas tika darits, viegli saskatams Mateja, Lukas un Jana evangelijos.

Jasaka tiesi un bez aplinkiem, ka apologetiskaja deg­sme, censoties izskaust jebkadas saubas ka savu ticibas bralu, ta ari pretinieku vide, minetie evangelisti, jo se­viski Matejs, plasi izmantojusi savas beletristu izteles spejas. Tacu ta vairs nebija folklorai tik raksturiga bri­vas fantazijas rotala, no kuras parasti izaug fabulas, legendas, miti un dazadi brinumaini nostasti, bet gan merktieciga polemiska akcija noluka neapgazami piera­dit, ka Jezus miesas izzagt nebija iespejams un tuksais kaps tapec nevareja nozimet neko citu ka tikai augsam­celsanos no mironiem.

Bet evangelisti uz so kopigo apologetisko merki, ka tas. tulit pamanams, dodas pa dazadiem celiem. Ikvie­nam no viniem iztele sniedz atskirigus lidzeklus kopejas problemas risinasana. Gala iznakuma mums Jaunaja de­riba ir tris dazadas stastijumu versijas, kas daudzejada zina ir savstarpeji pretrunigas un kam maz kopiga ar notikumu patieso norisi.

Pec Mateja apgalvojumiem, par Jezus mirstigo pa­lieku izzagsanu nevareja but ne runas, jo vina kapu ebreji bija aizzimogojusi un visapkart tam nostadita sar­dze. Ja, par spiti visam, tas tomer izradijas tukss, tad izskaidrojums ir tikai viens. Turklat Marija Magdalena un «ofra Marija» pasas savam acim redzejusas, ka, sa­koties lielai zemestricei, no debesim nonacis ta kunga engelis, novelis no kapa akmeni un pazinojis, ka Jezus miesu kapa vairs nav, jo vins augsamcelies no miro­niem. Preteji Marka apgalvojumam sievietes nemaz ne­nobistas un neapnemas so notikumu nokluset, bet skrie­sus steidzas pie Jezus macekliem, lai tiem pazinotu no engela dzirdeto prieka vesti. Turklat notiek vel ta, ka cela vinam nostajas pats Jezus un uzdod pazinot vina macekliem, lai tie noejot uz Galileju, kur vins ar tiem satiksoties.

Matejs vel stasta, ka notikuso brinumu varetu aplie­cinat ari kapa sargi, ja vien tie nebutu tik kari uz naudu. Vini tacu tapat redzejusi «ta kunga engeli», dre­bedami un aiz bailem vai pamirdami. Tacu velak pries­teri vinus uzperk, un sargi sak melot, ka, viniem gulot, Jezus miesas izzagusi ta macekli. Tada karta sakusas

aplamas baumas, kuras izplatijusas jo daudzas ebreju paaudzes,

Luka sava apologetiskaja piepule iet vel talak. Vina, versija jau ne tikai viens, bet veseli divi engeli paslu­dina Jezus augsamcelsanos. Un saja bridi pie Jezus kapa bijusas ne tikai divas vai tris sievietes, bet, neskaitot Mariju Magdalenu, Joannu un Jekaba mati Mariju, vel ari citas, kuru vardus minet evangelists tomer neuzskata par vajadzigu. Tatad liecinieku skaits vel vairak pie­aug.

Soreiz gan Jezus pec augsamcelsanas neparadas abam Marijam, toties ar vinu sarunajas un kopigi azaidu iebauda divi uz Emmausu ejosie macekji, bet velak ari apustuli. Gribedams vinus parliecinat, ka patiesi ir aug­samcelies, Jezus, viniem redzot, aped gabalinu zivs un «tiru medu», Jaudams pat sevi aptaustit. Kurs gan no kristiesiem pec sadiem pieradijumiem varetu vel saubi­ties, ka Jezus patiesi ir no mironiem augsamcelies?!

Talak jucekli tomer rada evangelists Janis, snieg­dams pats savu un jau pavisam atskirigu versiju par tuksa kapa temu. Taja vairs nav runa par diviem vai vienu engeli, jo kapa akmeni Marija Magdalena, kura ari soreiz tikai viena pati piemineta, atrod jau noveltu. Uztraukusies par Marijas Magdalenas stastu, ka «vini kungu no kapa panemusi», Peteris un «otrs maceklis, ko Jezus mileja», aizskrien uz kapa vietu un «redz autus noliktus un sviedrautu, ar ko vina galva biia apsegta, nevis pie parejiem autiem noliktu, bet atseviski satitu» (Jana ev.r 20:6—7). Tad ari varda nenosauktais maceklis notic, ka Jezus patiesi ir augsamcelies, drosi vien iedo­madamies, ka varbutejie Jezus mirstigo palieku slepenie aizvedeji tacu nebutu zaudejusi laiku, vinu izgerbdami un nolikdami atseviski katru autu. Ka redzam, Janis seit min pilnigi jaunu pieradijumu Jezus augsamcelsanas apstiprinasanai.

Vins gan min ari citus, vel iespaidigakus pieradiju­mus. Kad noraudajusies un noskumusi Marija Magda­lena ielukojas kapa, vina caur asaram «redz tur sezam divus engelus baltas drebes, vienu galvgali un otru kajgali, tai vieta, kur bija gulejusas Jezus miesas» (Jana ev., 20:12). Atpakal paskatijusies, vina ierauga lidzas stavam pasu Jezu, kuru gan notur par darznieku. Kad parpratums noskaidrojies, Jezus vinai saka sadus var­dus: «Neaizskar mani, Jo es vel neesmu aizgajis pie teva; bet ej pie maniem braliem un saki tiem: Es aiz- eimu pie sava teva un jusu teva, pie sava dieva un jusu dieva» (Jana ev., 20:17). Taja pasa diena Jezus paradas ari saviem macekliem, pec astonam dienam atkal atgrie­zas pie tiem un atlauj Tomam aptaustit savas retas.

Mes redzejam, ka legenda par Jezus pecnaves likteni no vienkarsa stastijuma par «tukso kapu» izaug izversta legenda par augsamcelsanos, ko redzejusi pat vina ienaidnieki. Sis izaugsmes secigas fazes dibinas uz to, ka vecie apgalvojumi tikusi papildinati aizvien ar jauniem, lai ]5ar katru cenu augsamcelsanos padaritu ticamaku un drosak pasargatu pret jebkuru kritiku ka no mazticigo puses pasu vidu, ta ari no paganu pamfletistiem.

Sis doktrinas aizstavesanas kampana turpinajas vel loti ilgi. 11. vai 12. gadsimta Jozefa Flavija «Judu kara» nezinamais tulkotajs senkrievu valoda originalteksta iespraudis stastijumu, no kura uzzinam, ka Jezus kapu apsargajusi ne tikai trisdesmit romiesu kareivji, bet ari vesels tukstotis priesteru karakalpu. Nemot vera sadu milzigu apsardzi, neviens tacu vairs neiedrikstesi-es iz­sacit parmetumu, ka Jezus miesas ir vienkarsi izzagtas.

Otra tendence, kas neparprotami iezimejas Jaunaja deriba, ir cina par ticejumu, ka Jezus augsamcelsanas notikusi miesigi. Si doktrina jau kristietibas pirmsaku­mos saduras ar ticigo pretestibu un saubam, tapec pret to nacas cinities pat Pavilam sava pirmaja vestule ko­rintiesiem. Korintas iedzivotajiem, kuri no bernibas bija audzinati Platona filozofijas gara, miesigas augsamcelsa­nas doktrina skita vienkarsi smiekliga. Vinu izpratne ne­mirstiga vareja but tikai dvesele, kura ieslodzita miesas caula. Tapec nave viniem nozimeja dveseles atbrivosa­nos no miesas smagmes, patiesi cilvecigas butibas atrai­sisanos no visa zemiska un launa.

Ka redzams no vina vestules, Pavils apzinajas, cik gruti saja jautajuma bus parliecinat Korintas «helenis- tus», un talab censas izklut no sis dilemmas, samudzi­nata izklasta skaidrodams, ka augsamcelusas cilveka kermenis nav atkal dzivei atdotas laicigas miesas, bet garigs, no debess materijas saausts kermenis, jo — ka apustulis sava vestule uzsver — «miesa un asinis nevar iemantot dieva valstibu, nedz ari izniciba var iemantot neiznicibu» (15:50).

Tacu kristiesu saubas saja jautajuma neizgaisa. Ta, piemeram, Jana otraja vestule (ap 67. gadu) mes lasam: «Jo daudzi maldinataji ir izgajusi pasaule; kas neaplie­cina miesas nakuso Jezu Kristu, tas ir maldinatajs un antikrists … Ja kads nak pie jums un nesludina so ma­cibu, tad neuznemiet vinu savas majas un nesveiciniet vinu» (7. un 10.). Lidzigi mazticibas motivi ar apbrino­jamu regularitati paradas ari visos cetros evangelijos. Jezus macekli — ka tas viegli izlasams — ne jau tulit noticeja, ka vinu skolotajs ir miesigi augsamcelies, un vinus vajadzeja parliecinat pavisam taustama karta. Luka iet vel talak un nesaubidamies raksta, ka vestis par tukso kapu viniem likusas «ka pasaka» (24:11).

Vel 5. gadsimta so skeptiku ietekmei vajadzeja but satraucosi lielai, ka to rada visu ta laika baznicas vis­izcilako parstavju sarugtinajuma pilnie izteicieni. Sve­tais Hieronims par to sudzas sadiem vardiem: «Pat tad, kad Judeja vel nebija izzuvusas Kristus asinis, atradas laudis, kuri neatzina, ka Jezus Kristus atgriezies mie­sigi.» Bet svetais Augustins ar nozelu konstate, ka dok­trina par augsamcelsanos vel aizvien pieder pie visnik­nak noraiditajam kristietibas macibam.

Tapec kristietibas sludinataji nezeloja pulu, lai apka­rotu sis saubas un par katru cenu parliecinatu skepti­kus, ka Jezus miesiga augsamcelsanas nav apstridama. Sajos pulinos mes redzam to pasu sagudroto pieradijumu sablivejumu, ar kadu sastapamies sakara ar stridu par «tukso kapu». Laikam aiztekot, so centienu rezultata Je­zus augsamcelsanas iegust aizvien izteiktakas fiziskas pa­zimes. Galu gala rodas apgalvojumi, ka Jezus, kas,para­dijies pec naves, bijis apveltits ar miesu un asinim, divas reizes edis ceptas zivis, vina retas bijis iespejams ielikt pirkstus un vinu redzejusi vairak neka pieci simti cilveku.

Visu smago nastu polemika ar mazticigajiem uzne­mas Luka un Janis, lai gan uz pedejo tas attiecinams tikai daleji, jo, pec Bibeles skaidrotaju domam, vina evangelija nosleguma aina, kur stastits par zveju Gene- caretes ezera un mielosanos ar ceptam zivim, ir velaka interpolacija, ko sacerejis kads no teologiem, puleda­mies pieradit, ka Jezus par savu vietnieku zemes virsu nozimejis Peteri.

Sodien, protams, vairs nav iespejams noskaidrot Lu­kas un Pavila ricibas motivus. Nekad mes neuzzinasim, vai savus fantastiskos apgalvojumus Jezus augsamcelsa­nas pieradisanai vini izvirzijusi aiz polemiska aprekina, vai ari sirdsskaidra letticiba atzimejusi tikai to, kas lidz viniem nonacis ka kristiesu vidu Izplatitas baumas.

Lai nu butu ka budams, vinu sniegta versija specigi ietekmejusi kristietibas doktrinas. 1215. gada Lateranas koncils pasludinaja obligatu ticibas postulatu, pec kura visi laudis, ka atpestitie, ta neatpestitie, piecelsies no sa­viem kapiem taja pasa miesas ieterpa, kads tiem bijis pirms naves.

Ka jau minejam, evangelisti rakstija savas augsam­celsanas versijas neatkarigi cits no cita. Tapec vinu stastijumiem neizbegami jabut savstarpeji pretrunigiem un nekonsekventiem. Mes jau redzejam, cik atskirigs Pavilam un evangelistiem ir to cilveku skaits, kuriem Jezus paradijies pec augsamcelsanas. Kas attiecas uz Pa­vilu, tad jasaka, ka — neskaitot to faktu, ka vins sava stastijuma nemaz nemin sievietes, kuras butu redzejusas augsamcelusos Jezu, — visvairak parsteidz lielais acu­liecinieku skaits (vairak neka pieci simti), kuriem, pec varda nenosauktu ticibas bralu liecibam, paradijies Jezus.

«Apustulu darbos» lasam pilnigi pretejo, un proti, ka prieksrociba redzet no mironiem augsamcelusos Jezu bi­jusi lemta tikai izredzetajiem. Peteris, kurs sados jauta­jumos ir vislielaka autoritate, Kornelijam tacu saka: «Dievs vinu uzmodinajis tresaja diena un vinam licis paradities ne visiem laudim, bet dieva ieprieksizredzeta- jiem lieciniekiem, mums, kas ar vinu esam edusi un dze­rusi pec vina augsamcelsanas no mirusiem» (10:40,41).

Ir vel kada cita lidziga pretruna. Evangelists Janis mums pastasta, ka tulit pec Jezus naves Jazeps no Ari- matijas un Nikodems svaidijusi vina miesas ar zalem. Pavisam ko citu atrodam Lukas evangelija. Tur rakstits, ka Jezu gribejusas iesvaidit sievietes, turklat tikai pec tam, kad vins jau divas dienas bija atradies kapa. Evan­gelistam si aina bija vajadziga augsamcelsanas argumen­tacijai, tikai vins sava aizrautiba aizmirsis, ka runa ap­lamibas. Tada zeme ka Palestina cilveka likis parasti jau otra diena pec naves sak trudet. Turklat ieeja kapa bija nosegta ar smagu akmeni, kuru sievietes nekada zina nebutu spejusas novelt sanus. Ka tad vinas domaja pie­klut Jezus miesam, lai izdaritu so baismigo ekshuma­ciju? Janem tacu vera fakts, ka vinas ieprieks nevareja paredzet ne Jezus augsamcelsanos, ne to, ka kaps jau bus atverts un tukss.

Lidzigi urdigi jautajumi rodas, kad meginam noskaid­rot, kur Jezus tulit pec naves ticies ar apustuliem. Ma­tejs apgalvo, ka tas noticis Galileja, bet Luka un Janis saka pavisam ko citu: pec vinu versijas, Jezus ar sa­viem macekliem tris reizes tiekas un pat iebauda azaidu Jeruzaleme un tas tuvakaja apkaime, bet tikai pec tam Judeja. (Jana evangelija nosleguma aina Galileja, ka zinams, pierakstita velak.)

Galu gala varetu jau ari pienemt, ka pec uzcelsanas no mironiem Jezus spej vienlaicigi paradities divas da­zadas un talas vietas, tacu par apustuliem tas nu gan ne­butu sakams. Viniem, tapat ka visiem mirstigajiem, bija tikai viena alternativa — vai nu Galileja, vai Judeja, «tertium non datur». Sis pretrunas mums visai pamacosa karta pierada, cik maz varam ticet evangelistiem ka ves­tures lieciniekiem pat tik arkartigi svariga jautajuma, kads kristietibai ir Jezus augsamcelsanas.

Tapat nav iespejams uzzinat, kur isti Jezus pec aug­samcelsanas uz visiem laikiem atvadijies no saviem ma­cekliem. Pec Marka, tas noticis kada tuvak neapzimeta vieta, pec Mateja — kaut kada kalna Galileja, pec Lu­kas — kada Betanijas ciemata netalu no Jeruzalemes, pec Jana — vai nu Jeruzaleme, vai ari — ja nemam vera nosleguma interpolaciju — Galilejas ezera krasta. Tikai «Apustulu darbos» lasam, ka Jezus pie saviem ma­cekliem uzkavejies veselas cetrdesmit dienas, ko evan­gelisti vai nu nav zinajusi, vai ari kaut kadu iemeslu del par to nav gribejusi rakstit.

Baznica mums maca, ka Jezus uzkapis debesis. Par so notikumu isos vardos ieminas interpolacijas autors Marka evangelija, bet Luka jau to apraksta sikak: «Un vins tos izveda lidz Betanijai un, savas rokas pacelis, tos svetija. Un notikas, kad vins tos svetija, vins no tiem skiras un tapa uzcelts debesis. Bet tie vinu pieludza un atgriezas Jeruzaleme ar lielu prieku, un bija allaz dievnama, teica un slaveja dievu» (24:50—53).

Izbrinu rada tas, ka par tik svarigu notikumu ne varda nebilst ne Matejs, ne Janis. Seviski zimigi, ka to nedara pat Janis, jo tiesi vins viskvelak pasvitro Jezus dieviskigo iedabu, radidams vinu eshatologiska perspek­tiva. Seit jaatzime, ka dazos Bibeles kodeksos Lukas evangelijs ietverts bez debesbrauksanas ainas apraksta. Ari pirmie baznicas rakstnieki, ka Romas Klements, An- tioliijas Ignacijs, Polikarps un Hermass, par to kluse, no ka varetu secinat, ka viniem sis notikums vel nebija zi­nams. Par Jezus debesbrauksanu pirmas zinas baznicas tevu rakstos sastopamas tikai 4. gadsimta. Tapec ari izci­lakie Bibeles petnieki doma, ka debesbrauksanas aina Lukas evangelija ir tikai interpolacija, kas paradijusies velak to legendu ietekme, kuras par so notikumu sa­kusas cirkulet kristiesu vidu.

Piekta nodala

PIE kristietibas AVOTIEM

VESTURISKA JEZUS MEKLEJUMOS

Evangeliji, ka mes redzejam, nav biografijas sa varda musdienu nozime. Tie rakstiti apologetiskos un di­daktiskos nolukos, lai pieraditu, ka Jezus ir praviesu pa­sludinatais pestitajs. Tie uzrakstiti vairakus gadu desmitus pec Jezus sisanas krusta un atspogulo anonimu mutva_rdu tradiciju, kura bija izveidojusies daudzas Afrikas, Azi­jas un Eiropas kristiesu draudzes. Tapec tie pauz ticeju­mus Jezus dieviskigumam, bet nav uzskatami par vina laicigas dzives biografiju. Evangelijus uzrakstijusi da­zadi cilveki, dazados laikos un dazados nolukos, tapec nav nekads brinums, ka tie veido apbrinojamu pretrunu, noklusejumu un nekonsekvencu konglomeratu. Sis fakts satraucis pat dazus kristietibas parstavjus. Svetais Augus­tins, piemeram, teicis: «Ja baznicas autoritate man to nepaveletu, es ari neticetu evangelijiem.» Bet Martins Luters attieksme pret sim pretrunam ienema vel lielaka mera kapitulantisku poziciju, saviem piekritejiem do­dams sadu noradijumu: «… ja, lasot svetos rakstus, ro­das kadas grutibas un mes tas nevaram atrisinat, tad sis jautajums mums jaatstaj neskarts.»

Ar Jezu saistitas tradicijas veidosanos, ka zinams, ietekmejusi ticiba vina augsamcelsanas lielajam brinu­mam. Tapec, ja gribam izprast evangelijus, mums tajos aprakstitie notikumi nav jaapluko tada seciba, kada tos izklasta autori, bet gan retrospektivi, no stastijuma bei­gam, caur sa brinuma prizmu. Visi Jezus dzives noti-

kumi, kuri noved lidz vina krusta sisanai, paklauti gal- venai pamatdomai, ka Jezus bijis dievs, kurs augsam­celies. Tatad ta nav vesture, bet gan tipiska hagiografija. So tendenci Pavils viennozimigi formulejis sava pirmaja vestule korintiesiem: «Bet mes sludinam Kristu, krusta sisto, kas judiem ir apgreciba un paganiem gekiba, bet tiem, kas aicinati, tiklab judiem, ka griekiem, dieva speks un dieva gudriba» (1:23).

Ta ka mums ir tikai ticibas veidotais Kristus tels, bet nevis vesturisks Jezus, pajautasim sev, ko tad mes isti zinam par vinu. Si tela apveidi, ka izteicies jau agrak minetais vacu Bibeles zinatnieks H. Carnts, pagaist aug­samcelsanas brinuma gaisma, tapat ka cilveku apveidi klust miglaini un pazud saules zilbinosaja spozuma. D. F. Strauss nonaca lidz parliecibai, ka evangeliji ir pirmo Jezus piekriteju raditu mitu kopojums. Nemot vera, cik eksalteta stavokli vini tolaik atradusies, ka ari vinu noslieci uz pagatnes mitologizesanu, sis mitu vei­dosanas process, protams, ir bijis neapzinats un spon­tans.

Balstoties uz faktu, ka jau vissenakajos nostastos cil­veks Jezus parveidojies par dievu Kristu un ka evange­lijus sedz teologisku doktrinu uzslanojumi, tika radita hipoteze, ka tada Jezus nemaz nav bijis un visi nostasti par vinu ir tikai lauzu pratos izstradajusies miti, lidzigi citam Austrumu kultu legendam.

So mitologisko koncepciju pirmais izvirzijis francu petnieks S. Dipijs sava gramata «Kultu rasanas» (1794.). Sis koncepcijas dedzigs aizstavis bija pazistamais vacu zinatnieks Bruno Bauers (1809.—1882.). Dibinadamies uz to, ka ebreju un paganu autori par Jezu kluse, ka ari uz evangelijos sastopamajam pretrunam, vins nonaca pie parliecibas, ka Jezus nekad nav dzivojis un uzskatams tikai par cilveku izteles augli. Pec vina domam, kristie­tiba atspogulo nabadzigo sabiedrisko slanu ideologiju, kura krustojas diasporas juclaisms, stoicisms un neopla- tonisms.

No jaunako laiku mitokoncepcijas piekritejiem vis­pirms jamin Robertsons, Smits, Kalthofs, Drjuss, Kusu un Dizardens. Mes seit sikak neiztirzasim vinu secinaju­mus, bet minesim tikai dazas raksturigakas vinu uzskatu ipatnibas.

Ta, piemeram, Dizardens doma, ka Jezus Kristus cie- sanu nostastos spilgti atspogulojas dramatiskie rituali, kas piekopti Tuvo Austrumu religiskajas misterijas. Vacu teologs un socialists Kalthofs Jezus tela redz to atbrivo­sanas kustibu personifikaciju, kuras m. e. 1. gadsimta savilnoja Romas imperijas vergus un «proletariatu». Tur­pretim Drjuss Jezus kultu uzskata par gala produktu sinkretiskaja procesa, kura galvenais elements bija mi­ruso un augsamcelusos helenisko dievu kults.

Teoriju, ka Jezus bijis mitologisks tels, ko baznica parvertusi par vesturisku personu, — sava laika tai pie­slejas ari dazi marksisma parstavji — zinatnieku lielaka dala sodien jau atmetusi. Nevaredami seit visa pilniba izklastit pret so uzskatu versto sarezgito argumentaciju, atzimesim tikai to, ka, logiski spriezot, nav pamata neticet Jezus vesturiskumam, ja jau ta laika Palestina dazdazadu celojosu sludinataju, praviesu un mesiju paradisanas ne­bija nekas neparasts. Tads pravietis bija tacu ari Janis Kristitajs. Herods Antips lika vinu nonavet talab, ka uz­skatijis Jani Kristitaju par savai valdisanai bistamu agi­tatoru.

Velak uz skatuves paradijas kads cits pravietis, varda Teodass. Ap vinu pulcejas simtiem eksaltetu ebreju, ku­riem pravietis apsolija, ka lidzigi Jozuam vins apturesot Jordanas straumi un parvedisot tos upes vina krasta, kur tie vares dzivot brivi no romiesu okupacijas spaidiem. Teodasa apmato piekriteju vidu Romas legionari sari­koja asinainu slaktinu. Pasu Teodasu romiesi sagustija un nocirta vinam galvu, ko pec tam triumfa gajiena ienesa Jeruzaleme. Tikai nedaudzi no siem praviesiem un mesi­jam paglabas no varmacigas naves. Romiesi parasti vinus notiesaja uz krusta navi, uzskatidami sos sludinatajus par potencialiem ebreju nemieru vaditajiem.

Izciliem viriem un monarhiem antikaja pasaule jo biezi tika piedeveta dieviskiga cilme. Sados apstaklos viegli saprotams, kapec tik atri iestajas Jezus deifika- cijas process, jo seviski nemot vera to, ka vairums vina piekriteju bija uzaugusi lieleniskas kulturas atmosfera, kur lidzigi ticejumi pastaveja jau kops seniem laikiem. Apjusmotais meistars un skolotajs vinu iztele driz par­vertas par dieviskigu butni, kas, laikam aiztekot, atmir­dzeja aizvien zilbaka spozme. Vina baisma nave pie krusta ieguva dzilu eshatologisku jegu un parvertas par satricinosu kosmisku dramu.

Francu Bibeles petnieks Ginbers rakstija, ka evange­liji gan ir masveida eksaltacijas radita konstrukcija, tacu tajos ietvertais Jezus vesturiskais tels veidoja kodolu, ap kuru talak risinajusies mitu kristalizacija. Tapec pie­nemams, ka sajas legendas saglabajusies Jezus dzives autentiski fakti. Tacu, neraugoties uz vairaku zinatnieku paaudzu milzigajam intelektualajam^pulem, nav izdevies izveidot logiski viengabalainu sludinataja Jezus laicigo telu, kurs butu brivs no velakajiem teologisko un par­dabisko elementu uzslanojumiem. Rudolfs Bultmanis, ar kuru mes tulit iepazisimies tuvak, so pulu rezultatus for­muleja sekojosos vardos: «Sobrid es ar vislielako noteik­tibu uzskatu, ka pagaidam par Jezus dzivi mums gan­driz nekas nav zinams.»

Kas hagiografiskajos nostastos atbilst vesturiskai pa­tiesibai? Karmaikls sava gramata «Jezus Nacariesa dzive un nave» ir parliecinats, ka vesturiskai patiesibai vis­pirms atbilst Jezus krusta nave. Nav tacu iedomajams, ka Jezus piekriteji butu vinam izdomajusi tik apkauno­josu galu. Ta bija nezeliga patiesiba, kuru centas notu­set, interpretejot to teologiski un eshatologiski.

Tacu pirms Jezus sisanas krusta vajadzeja risinaties veselai faktu celoniskai kedei, kura noveda lidz sim tra­giskajam finalam. Tapec par neapsaubamu patiesibu var uzskatit to, ka Jezus bija namdara dels un dzivoja Gali- lejas pilseta Nacarete lidz tam bridim, kad drosi vien Jana Kristitaja ietekme pieredzeja ko lidzigu religiskai atklasmei, ka, sludinadams savu macibu Galileja un Je­ruzaleme, vins sapulcinaja ap sevi pravu piekriteju skaitu, bet reize ieguva ari ienaidniekus, ka laicigas un garigas varas parstavji vinu saka uzskatit par bistamu musinataju pret pastavoso iekartu, ka vins tika sists krusta un ka pec vina naves atgadijies kaut kas tads, kas vinam vistuvak stavosos cilvekus parliecinajis, ka vins ir augsamcelies. Tas tad ari ir viss. Parejais vairs nav vesture, bet kristologija, teologija un miti.

Ka tad radusies sie nostastu sakopojumi, kurus deve par evangelijiem? Mekledami atbildi uz so jautajumu, mes sastopamies ar t. s. «sinoptisko problemu», kuru pie­minejam jau viena no ieprieksejam nodalam. Senie Bi­beles skaidrotaji, to skaita ari svetais Augustins, Ma­teja evangeliju uzskatija hronologiski par visvecako, bet Marka evangeliju — par ta saisinajumu. Tikai 19. gad­simta, pateicoties Gizelera, Lesinga, Velhauzena u. c. Bi-* beles petnieku darbiem, sads uzskats tika atzits par ap­lamu. Tagad jau parsvaru guvusi parlieciba, ka hrono­logiski visvecakais ir Marka evangelijs, no kura Ma­tejs un Luka jo bagatigi smelusies savas zinas.

Matejs un Luka ne tikai ka nezinaja viens otra no­stastus par Jezu, bet pat, liekas, neko nezinaja viens par otra eksistenci. Tacu vini abi pazina Marka evangeliju un izmantoja to savejos. Turklat abi vel smelusies no kada nezinama informacijas avota, kas bijis svess Mar­kam. So nezinamo avotu Bibeles zinatne pienemts ap­zimet ar burtu Q (vacu Quelle — avots). Tada karta ra­das t. s. «divu avotu» hipoteze.

Sakuma tika izvirzita pievilciga teze, ka sads «Q avots» bijis kads velak zuduma gajis pirmevangelijs, tacu no sa pienemuma driz vien vajadzeja atsacities. Tagad uzskata par diezgan drosu, ka sads avots patie­siba bijusas dazadas Jezum piedevetas atzinas par mo­rales un religijas jautajumiem. lidziga veida senten­ces kristiesu vidu izplatijas mutvardos, un, pec sodienas zinatnieku domam, vairums no tam nav uzskatamas par autentiskam. Dazdazadi ticibas jautajumu skaidrotaji, ap­kart celojosi sludinataji un spredikotaji, vislabakaja no­luka vairot sava skolotaja slavu, nekautredamies Jezum mute likusi dazadas isas pratulas, kas visdrizak pauda tikai vinu pasu morales un teologijas uzskatus. Nereti tie tika pasniegti lidzibu veida, tas iztelojot ka patiesus Jezus laicigas dzives faktus. Ar lidzigiem izteikumiem mes jau sastapamies kada no ieprieksejam nodalam, ru­nadami par t. s. «logijam» jeb «agrafiem».

Ka zinams, pirmas divpadsmit «logijas» Egipte Oksi- rinhosas ciemata tuvuma atklaja jaunie anglu zinatnieki Grenfells un Hants (1897. un 1903. g.). Tolaik Bibeles petnieku aprindas ta bija milziga sensacija. 1946. gada tika izdarits vel nozimigaks atradums — Augsegipte Nag- Hamadi apkaime no smiltim izraka vairakus papirusa manuskriptus, kuru skaita bija ari sodien jau slavenais Toma evangelijs, ko koptu valoda sarakstijis kads kris­tiesu gnosticisma piekritejs. Taja nav nekadu zinu par Jezus dzivi, bet tikai brivi apkopotas 114 pratulas, ko Jezus esot izsacijis savas dzives laika.

Lielais sadu pratulu daudzums liecina, cik popularas tas bijusas evangeliju tapsanas laika. Ta bija viena no svarigakajam mutvardu tradicijas sastavdalam, un butu vairak neka divaini, ja Matejs un Luka, rakstot savus vestijumus par Jezu, tas nebutu izmantojusi. Citigs sadu «logiju» kolekcionars esot bijis apustuliskais tevs un Hieropoles biskaps Papijs (aptuveni 2. gadsimta vidu). Vina teologiskie apcerejumi lidz musu laikiem nav sa­glabajusies, tacu atseviskus Papija rakstu citatus Eisebijs ietveris sava «Baznicas vesture». Viens no tiem skan sadi: «Matejs savacis Jezus pravietojumus ebreju valoda, un katrs tos interpretejis pec sava prata.» Liekot vien­lidzibas zimi starp siem «pravietojumiem» un mums jau pazistamajam «logijam», dazi Bibeles petnieki to uzskata par pieradijumu, ka meklejamais «Q avots» ir bijusas tiesi sis «logijas».

Tacu driz tika konstatets, ka Matejs un Luka ne tikai izmantojusi Marka evangeliju un «O avotu», bet katram no viniem bijis ari savs ipass informacijas avots. Bibe­les zinatne tos apzime ar burtiem «M» (Matejs) un «l» (Luka). Ta radusies «cetru avotu hipoteze». Piemeram, ja runa ir par Mateju, tad jasaka, ka no «M avota» atve- dinami tris simti evangelija pantu. Pedejiem ir sakars galvenokart ar judaismu un ta tiesibam, tatad tie nav domati heleniskajam kristiesu aprindam.

Tomer talakas padzilinatas tekstologiskas analizes re­zultata nostiprinajas t. s. «daudzavotu hipotezes», ko deve ari par «fragmentu teoriju». Tas izejas punkts bija F. A. Volfa un citu klasiskas filologijas specialistu pret­runigas teorijas pielietosana Jaunas deribas tekstu pe­tisana. Saskana ar so teoriju Homera episkas poemas radusas, diviem nezinamiem dzejniekiem kompilejot at­seviskus varonu rapsodus, ko izsenis lorminga vai kita- ras pavadijuma skandejusi apkartcelojosi grieku dzies­minieki — aoidi.

«Fragmentu teorijas» piekriteji uzskata, ka lidziga karta radusies ari evangeliji. To autori pilnam rieksam esot smelusies no bagatigas mutvardu tradicijas avotiem, izmantodami nostastus par Jezus dzivi, ka ari senten­ces, lidzibas un pamacibas, kuras tika piedevetas Jezum. Sis mantojums bija mainigs un nenoteikts, jo ikviens, ka to aizradijis Papijs musu citetaja fragmenta, uzskatijis par iespejamu interpretet tos pec sava prata.

BIBLISTIKAS KOPERNIKS

Fragmentu teorija» kluva par protestantisko Bi­beles petnieku un tas raditaja slavena teologa un Marbur- gas universitates profesora Rudolfa Bultmana petijumu galveno objektu. Tapat ka vina prieksgajejs Martins Dibeliuss sava pazistamaja darba «Die Formgeschichte des Evangeliums» (1919.), ari Rudolfs Bultmanis savos petiju­mos pielieto jauno «Formgeschichte» metodi, ko varetu tulkot ka «formas vesturi vai kritiku».

Bultmanis ar savam publikacijam, jo seviski ar funda­mentalo darbu «Die Geschichte der synoptischen Tradi- tion» (1921.), ievadija Bibeles skaidrojumus jaunas slie­des, un vina studijas un meklejumos gutie rezultati bija tik vienreizeji un parliecinosi, ka spieda piekapties pat konservativas biblistikas parstavjus.

Mums seit nav iespejams siki iztirzat Bultmana me­todi un vina petijumu izcilos sasniegumus. Tapec papu­lesimies tikai izcelt saja metode to, kas, musuprat, veido tas butibu.

Pec Bultmana un vina tieso piekriteju domam, evan­geliji ir uzskatami par nosleguma fazi taja mutvardu tra­dicija, kas anonimi veidojusies kristiesu draudzes. Tatad tiem ir kompilativs raksturs. Nezinamie redaktori apvie­nojusi vienkop visdazadakos izteikumus, pravietojumus un lidzibas, tos piedevedami Jezum, ka ari nostastus par vina dzivi un paveiktajiem brinumdarbiem. «Formas kritika» centas izdalit atseviskas maksligi sasaistitas lite­raras vienibas, klasificet tas un izdibinat apstaklus, kados tas radusas.

Ta, piemeram, petnieki ar «formas kritikas» palidzibu nonaca pie secinajuma, ka evangeliju lidzibam lielako­ties ir visai apsaubama cilme. Savu skeptisko attieksmi vini motive ar parsteidzoso faktu, ka Marka evangelija atrodamas tikai astonas lidzibas, Matejam to ir jau krietni vairak — divdesmit tris, bet Lukas evangelija — pat ve­selas trisdesmit. Tas skaidri rada, ka, laikam aizritot, lidzibu skaits audzis. Bet, ja so visu lidzibu autors pa­tiesi butu bijis Jezus, tad tacu tas butu atzimejis jau visvecakais evangelists — Marks.

Talab diezgan drosi var apgalvot, ka vismaz dalu no sim lidzibam Marks nemaz nav zinajis, jo tas radusas velak, citas kristiesu aprindas un, protams, daudzus gadus pec Jezus naves. To autori drosi vien bija kaut kadi spredikotaji, kuri labi zinaja, ka iedarboties uz savu pa­rasto klausitaju — vienkarso lauzu pratu un izteli. Lai atvieglotu tiem pausto pamacibu saprasanu, vini izman­toja piemerus un lidzibas, kas bija aizgutas tiesi no so lauzu ikdienas dzives. Sis lidzibas, kuras mes pazistam no evangelijiem, ir tipiski tautas nostasti, krasaini un suligi, pilni ar savdabigu tautas gudribu, patiesigumu un skaistumu. Tapec tas ari tik viegli izplatijas un klu^a par visparibas ipasumu. Skaidrojot religijas jautajumus, sakuma sis lidzibas tika tapat parstastitas, lai ar to pali­dzibu uzskatamaku padaritu kadu morales principu, bet driz vien tas piedeveja jau pasam Jezum. Tada karta, izplatidamies no mutes mute, no paaudzes paaudze, sie sludinataju dailrunas paliglidzekli paaudzu apzina par­vertas it ka tiesos vestures notikumos.

Bultmanis no evangeliju tekstiem izdalija vel virkni citu literaru veidojumu, to skaita ari t. s. «paradigmas» jeb pamacosus nostastus, kuru pamata likts kads Jezus izteikums, tapat par «novelem» devetus Jezus brinum­darbu izklastus, ka ari mums jau pazistamas «logijas».

Tomer atsevisku komponentu izskirsanu atkariba no literara zanra un stila Bultmanis neuzskatija tikai par filo­logisku analizi. Pec vina domam, ta bija lidzeklis daudz butiskaka merka sasniegsanai. Sagrupejot tekstu vieni­bas pec to ieksejiem kriterijiem, vajadzeja rekonstruet evangeliju tapsanas vesturi, pirms tie tika fikseti rakst­veida. Citiem vardiem runajot, tas bija meginajums rak­stu dokumentu analizes cela noklut lidz pasam mutvardu tradicijas sakotnejam avotam, kura, pec Bultmana do­mam, bija meklejama autentiskas «kerigmas» serde, t. i., agrino kristiesu draudzu sludinatas ticibas pirmbutiba.

Bultmanis uzskatija, ka patiesigu prieksstatu par mut­vardu tradiciju mes nespesim izstradat, ja aplukosim to, abstrahejoties no vesturiska fona, no sociologiskas vides un apstakliem, kuros ta veidojusies. Si prasiba, kas pa­zistama ar nosaukumu «Si/z in Leben» (iedibinajums dzive), Jaunas deribas petijumiem pavera jaunas iespejas.

Tacu jautajums ir loti sarezgits. Evangelijus, ka to pasvitro vacu Bibeles petnieks, nevar pieskaitit pie lite­raturas sa varda tiesaja nozime («Hodiliteratur»). Tie

nav tadi darbi, kuriem individuali autori apzinati butu pieskirusi negrozamus kompozicijas ietvarus. Patiesiba tie pieder pie tautas gara mantu plasas plusmas, kura valda savi ipatneji ieksejas attistibas likumi. Ta aizvien ir literatura, kas organiski saaugusi ar savas vides dzivi un tapat ka si dzive paklauta parmainam.

Mutvardu tradicija, kas veido evangeliju pamatu, bija seno kristiesu kopienu eksistences apstaklu atspogulo­jums. Tas attistiba bija atkariga no pasu draudzu vis­dazadakajam ikdienas vajadzibam, to religiskajiem uz­skatiem, propagandas, ka ari sadzives apstakliem. Ta, piemeram, lai doktrinali pamatotu zinamas parazas, re­ligiskus ritualus vai ceremonijas, kas sinkretisku pro­cesu rezultata bija parnemti no svesiem, heleniskiem kultiem, aizvien medza atsaukties uz autentiskiem vai speciali sim gadijumam raditiem Jezus izteikumiem vai notikumiem vina dzive.

Pie siem mitiem, starp citu, pieskaitama Mateja un Lukas evangelijos ietverta briniskiga legenda par Kris­tus dzimsanu. Heleniskajas pilsetas pieaugot Jezus glori- fikacijas un deifikacijas procesam, arvien jutamaka kluva vajadziba attaisnot so paradibu, balstit to ar ta­diem Jezus dzives faktiem, kuri apliecinatu vina dievis­kigo iedabu. Tada karta tautas iztele radas nostasti par pardabiskiem notikumiem, kuri pavadijusi Jezus pie­dzimsanu. Tacu burviga valdzinajuma pilna legenda nav uzskatama par originalu atradumu. Tautas iztele tas vei­dosana izmantojusi daudzus pagatnes nostastus par iz­cilu viru piedzimsanu, tacu par tieso paraugu saja ga­dijuma uzskatama legenda par Mozus bernibu. Abas versijas dramatiskas fabulas serdi veido identiski ele­menti: valdnieka bazas, viedu viru apspriede, bernu ap­kausana, brinumaina izglabsanas.

Gala rezultata Bultmanis nonaca pie atzinas, ka evan­geliji ir mitizets stastijums par Jezus dzivi un macibu, bet «formas kritikas» uzdevums ir eliminet sos mitiskos uzslanojumus, lai izdalitu arpus laika stavoso, no kon- taminacijas atbrivoto kristietibas pirmatnejo «labo vesti». So operaciju vins nosauca par «evangeliju demitizaciju», tada karta biblistikas terminologija ieviesdams vienu no saviem vispopularakajiem apzimejumiem.

Ka pieradijumu tam, cik nepieciesami atdalit evange­liju fabuiu no to morala satura, lai paglabtu kristietisko kerigmu no mitiem, Bultmanis piemin evangelistu sludinato kosmologiju. Visums, pec vinu prieksstatiem, sastav no trim staviem: debesim, zemes un elles. Debesis mit dievs ar saviem engeliem, elle apaks zemes valda satans ar savu velnu un demonu varzu, bet zeme, kur uz­turas mirstigie, ir nemitigs cinas lauks starp abiem par­dabiskajiem spekiem. No musdienu sapratiga cilveka ne­varam gaidit, lai vins so mitisko pasaules ainu uztvertu nopietni, lai ticetu tam, kam ticet liek Bibeles burtiskas izpratnes piekriteji.

Tas pats attiecinams ari uz evangelijos pasludinato eshatologiju, starp citu, uz Jezus solijumu, ka vins at­griezisies un zemes virsu nodibinas debess valstibu, tur­klat tik driz, ka to sagaidisot pat vina macekli. Sis so­lijums, kurs Jezus mute, liekas, ielikts pec vina naves un glorifikacijas, nav piepildijies vel lidz sai dienai, un interpretacijas, kas sim apokaliptiskajam pravietojumam pieskir alegorisku jegu, pasa fakta neko negroza.

Visus evangeliju nostastus par pardabiskam paradi­bam, piemeram, miruso uzmodinasanu, Marijas pasludi­nasanu, skisto ienemsanu, augsamcelsanos un debes­brauksanu, Bultmanis nosauc par «mitologisko valodu», ar kuras palidzibu kristiesi centusies izsacit dzilu par­liecibu par Jezus vienreizejo, neatkartojamo pestitaja lomu cilveces vesture.

Ta ka evangeliji veidojusies tikai no tradicijam, lidz ar to no mitiem, un mums nav iespejams uzzinat, kada isteniba aiz siem mitiem slepjas, tad, protams, mes ari nezinam, kads bijis vesturiskais Jezus. Saskana ar teo­riju par evangeliju mitisko raksturu Bultmanis nonaca pie secinajuma, ka religijas Kristus ir ekstremali atski­rigs no ta Jezus, kurs ka apkartstaigajoss pravietis klidis pa Palestinas celiem un takam.

JEZUS UN VINA LAIKMETS

Daudzi Bibeles petnieki savos darbos pieradijusi, ka Jezus laiciga dzive biografiskas kategorijas nav re­konstruejama. Tomer ir izveidojusies petnieku grupa, kas pulas Jezus dzives un macibas noslepumus izdibinat ne­tiesi, paklaujot sikai analizei vesturiskas realijas, kuras

pastaveja ap vinu un veidoja vina darbibas fonu. Runa seit ir par sabiedriskiem un politiskiem apstakliem, par geografiju, parazam, ekonomiku un religiskiem ticeju­miem, ar vardu sakot, par visu, kas neapsaubami ietek­mejis ka pasa Jezus, ta ari vina velako sekotaju perso­nibu. So novatorisko meklejumu kalve jau guti ieveribas cienigi rezultati, kuri lauj mums vieglak izprast jaunas religiskas kustibas rasanas un attistibas vesturiskos un psihologiskos procesus m. e. 1. un 2. gadsimta.

Lasot Jauno deribu, gustam iespaidu, ka Jezus darbo­jies vesturiska vakuuma, ka, atskaitot evangelijos aprak­stitos notikumus, neka cita pasaule nav bijis. Tas ir par iemeslu sai it ka dekonkretizetu faktu specifiskajai at­mosferai, ar kuru sastopamies evangelijos. Pateicoties sa­dai vestijuma manierei, rodas tas neizprotamais, mik­lainais Jezus tels, kurs mus satrauc ar savam lidz galam neizrunatajam patiesibam, bet kurs reize ar to ir ari evangeliska miera un aprimtibas, gandriz vai idillisku noskanu parpilns. Dzili tragiskus akcentus tas gust tikai klusas nedelas ciesanu atainojuma.

Tacu patiesiba laikmets, kura darbojas vesturiskais Jezus un vina macekli, nepavisam nelidzinajas idillei. Palestinas ebreju uztvere tie bija bezgala tragiski gadi, gadi ar tukstosiem krusta sistu nevainigu upuru, gadi, kuros valdija romiesu okupantu baismiga varmaciba, ebreju monarhu un prokuratoru patvala, perkamo pries­teru augstpratiba, slepkavigs terors, vispareja anarhija un jo biezi notiekosie apspiesto tautas masu slaktini.

Jaunas deribas lasitaji parasti nezina apstaklus, kados dzivojis un savu macibu sludinajis Jezus. Pirmam kar­tam mes nedrikstam aizmirst, ka Palestina nebija vien­veidiga un vienota zeme. Gluzi preteji — to saskela daudzas geografiskas, politiskas, etniskas, religiskas un socialas atskiribas. Pec Heroda Liela naves romiesi pa­naca, ka vina keninvalsts tika sadalita cetros novados jeb t. s. tetrarhijas, kuras par vietvalziem iecela mirusa kenina tiesos mantiniekus. Kops m. e. 6. gada Judeja un Samarija tika paklautas Romas keizara ieceltam proku- ratoram. Galileja saja laika valdija mums no Jaunas de­ribas pazistamais Herods Antips, kurs nepareizi tiek de­vets par keninu.

Gar lielajiem tirdzniecibas celiem saja laika izvietojas heleniskas pilsetas ar nelieliem ebreju geto rajoniem

iekspus to muriem. Apvienotas visai valigam saitem saistita federacija, ko sauca par Dekapoli (Desmitpile), tas bija pilnigi neatkarigas no tetrarhiem, kaut ari pa­klavas keizara varai. Ka ar savu demokratisko paspar­valdes strukturu, ta ari ar aktivo un rosigo tirdzniecisko darbibu tas atgadinaja viduslaiku Eiropas Hanzas pilse­tas. Visnotal Palestina skaneja grieku valoda, un iespe­jams, ka so valodu zinaja ari Jezus. Pat Judeja, kas veidoja judaisma enklavu, kura diendiena runaja ara­miesu valoda, nespeja atvairit so helenisma infiltraciju.

Visa Palestina bija maniakala naida un fanatisma ser­gas parnemta. Cita citu ienida atseviskas etniskas gru­pas, kuram bija lemts dzivot vienkop, naids valdija ari starp ebrejiem, kas bija dzimusi un dzivoja dazados ze­mes novados. Mums jau zinams, ar kadu nicinajumu Judejas iedzivotaji izturejas ne tikai pret kecerisko Sa­mariju, bet ari pret ortodoksalo Galileju, kur prava pa­ganu iedzivotaju dala runaja griekiski, bet ebreji lie­toja kadu nonievatu, dialektiski atskirigu aramiesu va­lodas izloksni (atceresimies ainu ar Peteri virspriestera pagalma!).

Situacija Palestina bija loti saspringta. Heleniskajas pilsetas jebkura niecigaka iemesla pec sakas ebreju grau­tini, bet Judejas iedzivotaji, kad vien tas bija iespejams, asinaini atmaksaja par siem ekscesiem. Samariesu riciba nebija labaka: no Galilejas uz Jeruzalemi ejosos svet­celniekus, kas bija spiesti skersot vinu zemi, tie jo biezi aplaupija un palaikam pat nogalinaja.

Mes jau agrak ieminejamies par ebreju sabiedribas saskelsanos antagonistiskas sektas un politiskos grupe­jumos. Tie atspoguloja ne tikai atskiribas religiskos tice­jumos, bet ari bezdibeni, kads pastaveja starp bagata­jiem un nabagiem. Garidznieki ar augsto priesteri prieks­gala, ka ari particiba dzivojosie ebreju vecajie bija gal­venokart saduceji. Bidamies par saviem amatiem, varu un mantibu, sie aristokratijas parstavji piekopa sadarbi­bas politiku ar Romu. Par si sabiedriska slana varenibu liecina fakts, ka Jeruzaleme bija divdesmit tukstosi pries­teru, neskaitot Ievitus, kuri templi izpildija visdazada­kos paligdarbus. Divdesmit tukstosi priesteru pilseta, kura, pec vesturnieku aplesem, bija augstakais 120 lidz 150 tukstosi iedzivotaju! Jezum — atnacejam no talas un dumpigas Galilejas, kurs iedrosinajas izverst agitaciju templa pagalma, sados apstaklos nebija itin nekadu iz­redzu palikt dzivam.

Farizeji — otra lielaka ebreju sekta izauga tiesi no tautas masu kustibas. Fanatiski piekerusies sentevu reli­gijai, tie nesatricinami ticeja drizai mesijas atnaksanai, kurai vajadzeja vinus paglabt no romiesu verdzibas. Me- sianiska degsme vini noveda sevi religiskas ekstazes sta­vokli, sapulcejusies vienuviet, gaveja un skaitija lug­snas, sludinaja dieva dusmas un pastaro tiesu. Visdaza­dako viltvarzu mesiju, praviesu un sarlatanu vadiba vini ka siseni bariem devas tuksnesi vai uz tradicijas izdau­dzinatiem apvidiem, izraisidami visa zeme jukas, bailes un nemieru.

Romiesi, protams, reageja atri un loti nezeligi. Impe­rijas kareivji slepkavoja, spidzinaja, laupija un dedzi­naja, sava nicinajuma vairs neatskirdami vainigos no nevainigiem, apbrunotos no neapbrunotiem. Jozefs Fla- vijs apgalvo, ka pec kada dumpja apspiesanas Jeruza­leme vien sisti krusta divi tukstosi ebreju. Tapec nav nekads brinums, ka par atbildi visam tam radas zelotu un sikariju (duncinieku) grupas, kuras romiesiem un vinu pakalpiniem pieteica karu uz dzivibu un navi.

Talmuda lasama doma, ka «Izraels kritis verdziba ta­pec, ka zeme uzradusas divdesmit cetras atskirigas sek­tas». Patiesi, dazadie nogrupejumi apkaroja cits citu ar neredzetu niknumu, un neviens nevareja but dross par ritdienu. Ta, piemeram, duncinieki nodura pat virspries­teri Jonatanu. Ebreju valdnieki un augstie priesteri lie­toja despotiskus lidzeklus, visnotal ieviesa piespiedu dar­bus, masu turesanai paklausiba izveidoja plasu spiegu un zinotaju tiklu. Jozefs Flavijs raksta, ka visur Pales­tina, pilsetas un ciemos, spiegi aizvien rosijusies lauzu vidu un vinu nelietigas darbibas rezultata cilveki biezi tika izsutiti, ieslodziti cietumos un pat nogalinati. Iz- spiegosana un nodeviba pienema epidemijas apmerus, un sada stavokla tala atbalss ir laikam nostasts par Judu. Mes jau rakstijam, ka gruti pateikt, vai Juda bija reals tels, vai ari tikai personifikacija,, ta laika drumo noti­kumu teiksmaina projekcija.

Bralu naids visaugstako pakapi sasniedza, kad Jeru­zalemei tuvojas Vespasiana legioni. Jozefs Flavijs ta laika Jeruzalemi pielidzinaja satracinatam nezveram, kurs plosa pats savu miesu. Un patiesi, to, kas tur no­tika, nevar nosaukt citadi ka par tautas pasiznicinasa- nos. Jeruzalemes iedzivotaji maz domaja par sagatavo­sanos aizsardzibai pret tuvojosos ienaidnieku, bet atse­viski grupejumi uzsaka sivu cinu par templa un ta dar­gumu sagrabsanu, metas izlaupit partikas noliktavas un ierocu arsenalus. Vesturnieks Pouels Deiviss uzskata par iespejamu, ka vairak ebreju saja laika gajusi boja sav­starpejas cinas neka kara pret romiesiem.

Uz Judeju atsutitie Romas prokuratori savu amatu vispirms uzskatija par atras iedzivosanas lidzekli. Liela­koties tie bija cilveki bez jebkadas sirdsapzinas un pa­klautajas zemes pievaca visu, kam vien tur vareja but kada vertiba. Nereti vini sadarbojas ar laupitajiem, un dumpiniekiem, iekasedami no tiem maksu par savu pa­sivitati. Tika piekopta pat sistematiska santaza, ieslogot cilvekus cietuma, lai no tiem izspiestu izpirksanas naudu. Sevisks cinisms un alkatiba bija raksturigi pedejiem di­viem Romas prokuratoriem pirms judu kara — Albinam un Floram. Pirmais pienema naudu no visiem ebreju grupejumiem, sakot ar zelotiem un beidzot ar vinu pre­tiniekiem, bet otrs, pat nerupedamies par ieganstu, iz­laupija pilsetas un ciemus. Kad Tiberijam jautaja, ka­pec vins saviem vietvalziem atlauj tik ilgi rikoties, kei­zars vinus pielidzinajis maitu musam, kuras savacas ap valeju bruci, lai izsuktu no tas asinis. Ja musas atstaj miera, tas apmierina savu alkatibu un vairs tik loti ne­moka upuri. Bet, ja tas atbaida, salido citi, vel badigaki musu bari, un mokas sakas no jauna.

Judejas provinci smagi nospieda valsts nodoklu un nodevu nasta un templim maksajama «galvas nauda». To ievaksana tika iznomata privatiem piedzinejiem, kuri piekopa visdazadakas bledibas, santazu un vardarbibu, lai gutu iespejami lielaku personisko labumu. Tapec nav nekads brinums, ka Talmuda nodoklu piedzinejus no­sauc par laupitajiem, bet Jaunaja deriba noliek blakus greciniekiem. Anglu orientalists F. Grents, kurs sarak­stijis gramatu «Evangeliju ekonomiskais fons», aplesis, ka Jezus laika Judejas iedzivotaji nodoklos un nodevas maksajusi 30 lidz 40% no saviem ienakumiem, neskaitot summas, kuras nodoklu piedzineji izspieda nelikumigi.

Lidzas siem spaidiem ebreju tautai vairakkart nacas pieredzet dazadas kataklizmas —" zemestrices, bada lai­kus, sergai. Palaikam ekonomisku krizu rezultata sakas vispareja bezdarba un posta gadi. Piemeram, pec templa buves pabeigsanas tika atlaisti tur ilgus gadus nodarbi­natie stradnieki un amatnieki, kopskaita ap desmit tuk­stosiem cilveku.

Tapat sis milzu celtnes izdevumi gulas uz tautas masu pleciem. Templa buvdarbus uzsaka Heroda Liela laika 20. gada p. m. e. Reize ar ieksejiem apdares darbiem, kuriem vajadzeja pieskirt templim lielu greznibu, ta buve ilga lidz m. e. 64. gadam, tatad kopuma turpinajas gandriz 84 gadus. Bet jau 70. gada visa, liela piepule iz­radijas veltiga, jo romiesu iebrukuma laika templis par­vertas kuposu drupu kaudze un nekad vairs nepiere­dzeja atjaunosanu. Tatad pabeigta stavokli tas bija pasta­vejis tikai sesus gadus. Judaisma vesture tas bija jau tresais templis, un ta nopostisana, tapat ka divu iepriek­sejo templu sagrausana, ir spilgts apliecinajums ebreju tautas tragiskajam liktenim.

Lidz Babeles gustam Judejas kenini naca no Davida nama. Si linija beidzas ar keninu Cedekiju, kuru Nabu- hadonosors vazas iekaltu un ar izdurtam acim aizveda uz Babeli, Pec tam Davida pecteci nekad vairs nesedas Jeruzalemes troni. Pec atgriesanas no Babeles gusta eb­reji vairak neka cetrsimt gadus apmierinajas ar teokra- tisku iekartu, kur absoluta vara atradas virspriestera rokas. Hasmoneju valdisanas laiks patiesiba bija vienigi epizode, jo tas turpinajas tikai piecdesmit gadus un bei­dzas ar Aristobula II izvesanu uz Romu. Herods Lie­lais un vina pecnaceji vairs nebija Judejas kenini, bet gan Romas iecelti ebreju provincu vietvalzi.

Jezus laika ebreju sabiedribas hierarhija augstakie vaditaji bija virspriesteri. Tacu tautiesu vidu vini ne­iemantoja moralu autoritati un politisku atbalstu. Ta ka augstos priesterus iecela un par katru nieku ari atcela imperijas vietvalzi, tad vinus uzskatija par padevigiem ierociem romiesu okupantu rokas. So atkaribu palaikam centas nomasket, vinu nozimesanu amata nododot eb­reju valdniekiem. Ta, piemeram, mums no «Apustulu darbiem» pazistamo Ananiju bija iecelis Herods Lielais. Heroda pecteci sis tiesibas izmantoja launpratigi gluzi groteska karta. Heroda Liela mazdels Agripa no 41. lidz 43. gadam pec kartas iecela un atcela veselus tris aug­stos priesterus, bet vina dels Agripa II no 52. lidz 67. gadam — pat sesus. Reizem sis judaisma augstakais amats bija vienkarsi noperkams, ja vien pretendentam bija pietiekami daudz zelta. Starp citu, mums zinams, ka Anna (vina tiesas prieksa bija jastajas Jezum) pat pec atcelsanas no amata, pateicoties savai bagatibai, ne tikai joprojam saglabaja savu personisko ietekmi, bet ari ilgu laiku prata nodrosinat so amatu pasa gimenes lo­cekliem. Sadas kartibas pazemojoss simbols bija tas fakts, ka augsta priestera ritualo terpu romiesi gan­driz vienmer uzglabaja Antonija forta un izsniedza to tikai noteiktas ebreju svetku reizes.

Si stipri saisinata ta laika ainava prasa vel autora pa­skaidrojumu, jo taja esosie anahronismi var izraisit la­sitaja iebildumus. Saja raksturojuma mes ieklavam no-^. tikumus ari pirms Jezus dzimsanas un tapat pec vina naves. Jezus paradisanos mes esam pieradusi uzskatit par tadu notikumu, kurs iezime it ka demarkacijas liniju, kas Judejas vesturi pardala divos atseviskos posmos. Tacu ta laika ebreju un romiesu izpratne ta nemaz ne­bija, jo vini, ka mes jau meginajam paradit, par Jezus eksistenci vispar neko nezinaja. Tapec ta laika Palesti- nas vesture traktejama vienlaidu pluduma, ka kede ar savstarpeji saistitiem, vienlidz svarigiem posmiem ap­rakstama laikmeta ritejuma. Visam, kas notika pirms un pec Jezus dzimsanas, saknojums meklejams tajos pasos Judejas nemainigajos socialos, politiskos, ekonomiskos un religiskos apstaklos tas vestures pedejos gadu desmi­tos. Tapec ari bralu kars templa teritorija Jeruzalemes aplenksanas laika, lai gan tas plosijas vairak neka tris­desmit gadus pec Jezus naves, met pamacosu retrospek­tivu gaismu uz ta laika notikumiem, jo tas bija logisks finals sai pasai dramai, kulminacijas punkts slimibas no­rise, no kuras jau sen cieta ebreju tauta.

Labklajiba neuzplauka ari Romas imperijas parejos apvidos. Ka liecina arheologiskie izrakumi, Tuvo Aus­trumu pilsetas gan valdija grezna un rosmiga dzive, tacu aiz sis impozantas labklajibas un areji spozas dzives fa­sades slepas gluzi citada patiesiba. Greznas metropoles savam ertibam un godkares apmierinasanai cela vietejie varasviri un bagatnieki uz stradajoso tautas masu re­kina. Tapec anglu vesturnieks C. Dousons sava gramata «Apcerejumi par viduslaiku kulturu» pareizi raksta: «Ro­mas imperija un ar to saistitais urbanizacijas process pa­tiesiba nebija nekas cits ka milziga ekspluatacijas sistema, kura organizeja provincu bagatibas un tas sa­kopoja privilegeto skiru rokas.»

Tas pats autors plasi apraksta romiesu kapitalistus, auglotajus, vergu tirgonus un nodoklu piedzinejus, kuri ka sisenu makonis pluda uz Austrumiem, lai izsuktu vi­sas dzivibas sulas no paklautajam tautam. Sajas iedzivo­sanas orgijas piedalijas ne tikai finansu sabiedribu agenti, bet ari cilveki ar vesture pazistamiem vardiem, piemeram, Lukulls un Bruts. Par republikanisku tikumu paraugu izdaudzinatais Bruts patiesiba bija visparastakais auglotajs. Ta, vins ierosinaja tiesas pravu pret Ciceronu, kad pedejais, tiekdamies atvieglot parados iegrimuso Kilikijas pilsetu stavokli, samazinaja tam auglu likmi no 48 lidz 12 procentiem.

Tuvo Austrumu paklautas tautas skela dzilas ieksejas preteskibas, aizvien pieauga bezdibenis, kas atdalija ne­lielo privilegeto slani no apspiestajam masam, uz kuram gulas visa valsts izdevumu smaga nasta, — no zemniekiem, amatniekiem un nesaskaitamo vergu armijas. Bagatie kluva aizvien bagataki, nabagie — nabagaki. Turklat tas bija ari nemitigu karu, ekonomisko krizu, naudas verti­bas pazeminasanas un bada posta laikmets. Piemeram, no 44. lidz 48. gadam bads plosijas gandriz visa Romas imperijas teritorija.

Tautas masu stavoklis tados apstaklos kluva jau pa­visam neciesams. Tapec ebreju un kristiesu mesianiskas ceribas deklasetajas sabiedribas padibenes atrada arkar­tigi' augligu augsni. Apspiestajiem, trucigajiem helenisko pilsetu iedzivotaju slaniem piemita seviska nosliece uz­tvert macibu par pestitaju un «debess valstibu zemes virsu», jo vinu gruto likteni vareja atvieglot tikai parda­bisku speku iejauksanas.

Lidz ar to strauji vairojas Jezus piekriteju draudzes, jo vairak vel tapec, ka to veicinaja ari citi apstakli. Vis­pirms loti nozimiga saja procesa bija jau pati so zemju paklausana Romas varai. Ta iznicinaja agrak pastaveju­sas pilsetvalstis, un rezultata ar ieprieksejo iekartu sais­titie vietejie kulti zaudeja savu pamatu. Uzvarets un pazemots dievs vairs nepelnija uzticibu, jo ka vietejo iedzivotaju aizstavis vins tos bija nekrietni pievilis. Par sava veida kompensaciju sados apstaklos kluva tiesi kristietiba.

Vel viens kristietibai labveligs faktors bija daudzo

privato apvienibu rasanas. Ta bija sava veida alterna­tiva iepretim agrakajam pilsetvalstim, jo lava cilvekiem atgut zaudeto kopibas apzinu. Visbiezak tas bija kulta apvienibas, kas tomer reize atgadinaja savstarpejas pa­lidzibas biedribas, kuras slimibas, sakroplosanas vai ka­das citas likstas bridi izsniedza pabalstus un sedza savu biedru apbedisanas izdevumus. Kristiesu draudzes bija tiesi sadas braligas apvienibas un ists patverums visiem, kas Romas imperijas bargaja un svesaja pasaule jutas ka morali un sabiedriski bezpajumtnieki.

No Pavila vestulem zinams, ka sajas draudzu kopie­nas palaikam ielavijas ari cilveki, kuri nepelnija uzti­cibu un nemaz nebija patiesi ticigi. Citi atkal cereja gut tur galvenokart materialos labumus. Pavilam, piemeram, nacas norat jaunatgriezto grupu tapec, ka tie, aizbildina­damies ar drizo pasaules galu, negribeja stradat un cen­tas panakt, lai vinus uzturetu draudze.

Uz ticigo lielum lielo vairumu sis parmetums, pro­tams, nav attiecinams. Tos vispirms pievilka maciba par tuvako milestibu, solijums atbrivot no laicigam ciesa­nam, tacu visvairak, skiet, gan tas, ka jauna religija, pa­daridama vinus par braliem citu vidu, atdeva tiem cilve­cigas cienas apzinu.

So faktu gaisma ka vesturiskais Jezus, ta ari jaunas ticibas Kristus klust par simbolu tiem bargajiem laikiem, kuros kristietiba radas. Jezus Kristus isaja un drama­tiskaja dzive liela kapinajuma izpaudas ka cilveku cilts muzsenais ciesanu stasts, ta ari cilveka nedziestosa ticiba, ka galu gala zemes virsu uzvares taisniba.

PRAVIESI PAREDZEJA VISU

Lai saprastu, ka radusies ar Jezus biografiju sais­tita mitologija, mums jaatgriezas pie daziem luzuma mo­mentiem Jeruzalemes draudzes dzive, par kuriem jau ieminejamies kada no ieprieksejam nodalam. Runa seit ir par «helenistu dumpi» un pret Veco deribu versto deklaraciju, kas izsacita Stefana runa, ka ari par sis dramas noslegumu — runataja nometasanu ar akmeniem un vina piekriteju vajasanam. Pec vesturnieku aplesem, tas noticis m. e. 36. gada, tatad gadus sesus pec Jezus naves. Gadu velak kristietibai pieversas Sauls, pienemot Pavila vardu. *

Kops siem notikumiem diezgan atri saka veidoties si­tuacija, ko jau varetu saukt par skelsanos. Jaunaja reli­giskaja kustiba notika nodalisanas, kurai bija milzigas sekas cilveces vesture. Nacariesi Jekaba vadiba iesle­dzas sava ortodoksalisma caula un ari turpmak saglaba­jas ka viena no daudzajam sektam judaisma ietvaros, bet «helenisti», kuri, no vajasanam begdami, apmetas tadas pilsetas ka Antiohija, Tarsa vai Efesa, arvien vai­rak nokluva heleniskas kulturas ietekmes loka. Jeruza­lemes judeokristiesiem Jezus bija ebreju pravietis un mesija, tacu bez dieviskigas iedabas, turpretim grieku valoda runajosiem ebrejiem vins atri vien kluva par dievu pec Tuvo Austrumu religisko misteriju parauga. Amerikanu Bibeles petnieks Pouels Deiviss so procesu raksturojis sados isos un trapigos vardos: «Kristietiba ra­das, vienam no judaisma atzarojumiem attistoties par atsevisku religiju, kura, sajaucoties ar dazadam paganu religijam, dabiskas attistibas cela izveidojas par mus­dienu kristietibu.»

«Helenisti», izklidusi pa Tuvo Austrumu plaso pie­krasti, arvien vairak atravas no savas judaistiskas sa­kotnes un arvien mazak zinaja par Jezu un vina lidz­gaitniekiem. Seviski strauji sis process risinajas pec 70. gada, kad Jeruzalemes nopostisanas rezultata vairs ne­pienaca nekadas vestis par turienes judeokristiesiem. Tacu driz vien iestajas tads laikposms, kad skaita aiz­vien pieaugosas kristiesu masas, kveli cildinot savu no Nacaretes nakuso skolotaju, vairs nespeja samierinaties ar sadu nezinu. Un tiesi vinu dedzigas alkas uzzinat pec iespejas vairak par Jezus laicigo dzivi izraisija psi­hologiski sarezgito procesu, kurs ievadija zuduma ga­jusas Jezus biografijas aizvien pilnigaku un dramatis­kaku rekonstrukciju.

Dazas no autentiskiem Palestinas avotiem nakusas pamatzinas par Jezus dzivi bija saglabajusas, neraugo­ties us sakaru partrukumu starp abiem kristietibas no­zarojumiem, un nodereja par serdeni, ap kuru tautas fantazija lidzigi statuju veidojosam telniekam izstradaja savu jauno Jezus veidolu, kas nebija vairs ebreju pra­vietis, bet gan universalistisks mesija, visu pasaules tautu glabejs un pestitajs. Tiesi ar taclu Jezu Kristu mes sastopamies evangelijos, kuri radas daudz gadu pec Je­ruzalemes nopostisanas un judeokristiesu begsanas uz talo Peliu, tatad jau tada laikposma, kad starp abiem kristietibas nogrupejumiem vairs nebija nekadu kon­taktu. Heleniskajas pilsetas un ciemos bija uzaugusi jau pavisam jauna kristiesu paaudze, kura bija audzinata heleniskas kulturas gaisotne un kurai bija svess viss, kam bija kads sakars ar Judeju un tas ortodoksiju.

Jaunais Jezus Kristus veidols neradas tautas izteles patvaligas rotalas rezultata. Konkreto materialu tam snie­dza ta laika divi galvenie domas stravojumi — judaisms un helenisms. Vispirms pakavesimies pie pirma no siem stravojumiem. Seit janem vera, ka celu jaunajai religijai plasa pasaule pavera ebreji, un tapec ari kristiesi Veco deribu uzskatija par svetiem rakstiem. Ta ka vini bija dzili parliecinati, ka Jezus ir praviesu pasludinatais me­sija, vajadzeja tikai svetajos rakstos sameklet atbilsto­sus tekstus, lai pareizi rekonstruetu vina piedzimsanas laiku, vietu un apstaklus, pastradatos brinumdarbus, vina naves veidu un tas eshatologisko nozimi, augsamcelsa­nos un apsolito atgriesanos, gustot garigu triumfu par launuma varu. Precizi ta, ka to bija paredzejusi praviesi. Francu religijas zinatnieks Enslens apgalvoja, ka visa evangelijos aprakstita Jezus dzive ir uz prasmigi atlasi­tiem Vecas deribas tekstiem balstita rekonstrukcija.

Tiem cilvekiem, kuri pielietojusi so savdabigo metodi, nevar parmest, ka vini izdarijusi apzinatu viltojumu. Vini vadijas pasi no savas, ipatnejas logikas: ja pra­viesi kaut ko tadu ir paregojusi, tad Jezus dzive tam ari vajadzeja piepildities. Tapec vini nemaz neslepj, no kadiem avotiem aizguvusi savu informa­ciju, un evangelijos mes ik uz sola sastopamies ar nora­dem, ka tas un tas ta noticis, lai piepilditos praviesu pa­redzejums. 2. gadsimta polemists Irenejs sava darba «Adversus haereses» («Pret keceribu») raksta: «Es ticu svetajam garam, kurs ar praviesu muti pasludinajis at­pestisanu, Jezus Kristus, musu kunga atnaksanu un pie­dzimsanu caur sveto jaunavu, vina mokas un augsam­celsanos, un uzkapsanu debesis sava teva slava.» Vel precizak saja jautajuma izteicies 2. gadsimta apologets svetais Justins. Sava «Apologija» vins saka: «Ar pra­viesu muti svetais gars ieprieks visu pateicis par Jezus dzivi.»

Veca deriba, ka zinams, ir dazadu gramatu sakopo­jums, kuras sarakstijusi dazadi autori dazados laikos. Ta­pec taja daudz gan vesturisku, gan idejiski moralu pret­runu. Tacu sis apstaklis sveto rakstu kristiesu skaidrota­jiem nebija nekads skerslis. Vini vienkarsi izvelejas ta­dus tekstus, kuri vinu merkiem bija noderigi un kuros vareja sameklet kaut kadus uz Jezus Kristus dzivi at­tiecinatus majienus.

Ja atbilstosa teksta vieta sie majieni nebija pietie­kami skaidri un drosi, tad alegoriskas interpretacijas cela taja tika samekleti apslepti, aizmaskoti pravieto­jumi. Sada izriciba vinos nemodinaja ne mazakas saubas, jo alegorisko skaidrojumu metodei tajos laikos bija ba­gatigas tradicijas un nevienam ne prata nenaca saubities par tas pareizibu. So metodi pielietoja jau sveto rakstu ortodoksalie skaidrotaji, tacu seviski plasi to izversa tie ebreji, kuri runaja griekiski un pazina tikai Septuagintu. Uzaugusi heleniskas kulturas centros, vini saduras ar problemu, ka saskanot apguto grieku kulturu ar religiju, •ko tie bija mantojusi no teviem. Vinu visizcilakais par­stavis bija mums jau pazistamais Aleksandrijas Filons. Vina metodi meklet svetajos rakstos dzilaku, alegorisku domu velak parnema Justins, Klements un Origens ar noluku Vecas deribas tekstos atrast pamatojumu attis­tibas procesa esosajai kristietibas teologijai, kura pa­kapeniski uzsuca helenisma religiskas un filozofiskas kon­cepcijas.

Aplukojot dazus brinumdarbus, ko esot paveicis Je­zus, mes varam zinama mera verot evangeliju nostastu tapsanas mehanismu un to ierosmi Vecas deribas tekstos. Tacu vispirms seit japasvitro, ka visvecakajos, lidz ar to visticamakajos kristietibas avotos, un proti, apustulu vestules, nav ne mazako noradijumu, ka Jezus butu bijis brinumdaris, kurs dziedinajis slimos un pamodinajis mi­rusos. Visparsteidzosakais tomer ir tas fakts, ka pat Pa­vils, kurs tacu bija uzturejies Jeruzaleme un tur stajies kontaktos ar Jezus macekliem, par siem brinumdarbiem itin neko neraksta un ari pats nekad nevienu nav megi­najis izdziedinat. Vel vairak — ka tas redzams no vina pirmas vestules korintiesiem (12:28), Pavils pret brinum­darbiem un slimnieku dziedinasanu izturas ar tikko sleptu neveribu, religiska zina uzskatidams to par otras skiras jautajumu.

Tapec nav nekadu saubu, ka nostasti par briniskigiem izdziedinasanas un miruso pamodinasanas gadijumiem, kuri evangelijos aiznem tik daudz vietas, radusies krietni velak un nav nekas cits ka folkloras pateicigaja augsne lekni sazelusas legendas. ipasi tapec, ka tolaik pastaveja seviski labveligi apstakli lidziga veida nostastu izaug­smei. Taja laika gan Tuvo Austrumu tautas, gan Pales- tinas ebreji ticeja, ka izcili valstsviri, monarhi, doma­taji un praviesi ir apveltiti ar brinumdaritaju spejam un var, pieskaroties slimniekam vai apmercejot neredzigam plakstus ar savam siekalam, tos izdziedinat. Tapec klust saprotams, ka kristiesi nemaz nespeja iedomaties, ka Je­zus, budams dieva dels, savas dzives laika nedziedinatu slimos un neuzmodinatu mirusos. Ta ka no talas, noma­las Palestinas viniem nekadu zinu par to nepienaca, tad so robu vajadzeja aizpildit, meklejoties Vecas deribas pravietojumos. Nepieciesamos paskaidrojumus vini drosi vien atrada, sacisim, kaut vai praviesa Jesajas gramatas sados pantos: «Sakait izmisusam sirdim: «Esiet stipras, nebistieties! Redzi, te ir jusu dievs! Atriebiba nak un dieva atmaksa! Vins pats naks,un jus izglabs!» Tad aklo acis atversies, un kurlo ausis atdarisies. Tad klibais le­kas ka briedis, un memo mele gaviles, jo udens izverd tuksnesi un strauti izkaltusa klajuma» (34:4—6). Jau Da­vids F. Strauss aizradija, ka par paraugu Jaira meitinas uzmodinasanai no mironiem, kuru aprakstijis Marks, no­derejusi sulamietes mirusa dela atmodinasana, ko Ve­caja deriba paveicis pravietis Eliss («Otra keninu gra­mata», 4:32—35).

Aizguvumi no Vecas deribas saskatami ari citu ka­tegoriju brinumdarbos. Nemsim kaut vai nostastu par liela lauzu pula paedinasanu ar dazam zivim un mai­zem. Pravietis Eliss jau ilgi pirms Jezus' simt savus bied­rus paedinaja ar divdesmit miezu maizes klaipiniem un saspiestu graudu placeni. Tiesa, Jezus paedinaja ap pieci tukstosi cilveku tikai ar piecam' maizem un divam zivim. Sis skaitliskas atskiribas tomer liekamas uz tautas izte­les rekina, kurai allaz piemit nosliece savas teiksmas pa­kapeniski palielinat un parspilet notikusos brinumus.

Ka no Vecas deribas skopajiem pantiem uzzied evan­geliju krasnie simboliskie nQStasti, varam redzet no ka­das Marka evangelija pieminetas, bet Mateja evangelija jau plasak izverstas epizodes. Runa ir par atgadijumu, kad Jezus staigajis pa udens virsu, bet Peteris, meginot darit to pasu, peksni zaudejis ticibu, saka grimt un drosi vien butu noslicis, ja Jezus vinu neizglabtu.

Luk, attiecigas vietas Vecaja deriba, no kuram iz­audzis sis dramatiskais nostasts. Ijaba gramata lasams: «Vins viens pats izples par zemi debesis un solo par ju­ras vilniem» (9:8), bet 69. psalma atrodam sa notikuma otro, jau uz Petera grimsanu attiecinamo pusi: «Palidzi man, dievs, jo udeni apdraud manu dzivibu! Es grimstu dzilas dunas, kur nav pamata; es esmu' iekluvis udens dzilumos, un udens straume draud aizskalot mani pro­jam» (69:2—3).

No lieliskas anglu Bibeles enciklopedijas «The Oxford Cyclopic Concordance» uzzinam, ka Veca deriba Jaunaja deriba mineta 321 reizi. Saja skaita ietilpst 103 burtiski citati, 100 brivaki parstastijumi un 118 atsauces uz daza­dam Vecas deribas epizodem. Ja nemam vera Jaunas de­ribas samera nelielo apjomu, tad si atkariba ir parstei­dzosa un lidzinas gandriz vai apmatibai.

Vecaja deriba atlasitie panti, protams, noderejusi tikai ka izejas punkts fabularo nostastu veidosanai par Jezu, un dazi Bibeles petnieki doma, ka ar to nodarbo­jusies galvenokart sveto rakstu zinataji, kuri celojusi apkart ka sludinataji un centusies apmierinat savu klau­sitaju kvelo velesanos kaut ko tuvak uzzinat par dievi­nata skolotaja dzivi. Sos nostastus, kas nezin ka un kur radusies, apkartcelojosie sludinataji iznesajusi no drau­dzes uz draudzi, izraisidami dievbijigajos kristiesos ap­brinas pilnu sajusmu. Daniels Ropss, kurs uzrakstijis plasi pazistamu monografiju par Jezus dzivi, so para­dibu raksturo sadiem vardiem: «Skietamas lokalas atmi­nas tukstosiem judzu taluma jau tika uznemtas ka par­baudita patiesiba. Vai tad kaut kur Mazazijas centra esosa draudze vareja neticet, ja no Nilas krastiem at­braucis tirgonis visos sikumos pastastija, ka vina zeme vel sobaltdien redzama maja, kura Jazeps ar Mariju un Jezus bernu patverusies savas begsanas laika, un tapat ari dieveklu teli, kuri sagruvusi taja bridi, kad vini tiem tuvojusies, vai ari tuksnesa koks, no kura augliem begli brinumaina karta partikusi?»

Laikam apritot, sis teiksmas, kas bija uzkrajusas ba­gataja, sikumos pretrunigaja religiskaja folklora, pierak­stija anonimi autori, kuri, lai saviem darbiem pieskirtu lielaku ticamibu, slepas aiz apustulu un baznicas tevu vardiem. Tada karta izveidojas jo kupla fantastikas, bri­numdarbu un divainibu parpilna literatura. Tur bija ves­tules, atklasmes, apokaliptiskas vizijas un paregojumi, lugsnas, svetrunas, teologiski traktati, bet vispirms jau Jezus dzivei un darbiem veltiti evangeliji. 2. un 3. gad­simta si literatura sazarojas jo bagatigi, bez jebkadas kartibas un sistemas. Ta, vel 5. gadsimta bez mums pa­zistamajiem cetriem evangelijiem apgroziba bija vairaki desmiti citu.

Tikai pamazitem saka sos palus apvaldit un baznicas literaturu attirit no nezalem. Si selekcija beidzas 382. gada, kad ar Romas koncila lemumu lidzigus dar­bus sadalija kanoniskajos un baznicas neatzitajos rak­stos, ko Bibeles zinatnieki sauc par apokrifiem. Ja atce­ramies, ka tikai 494. gada ar pavesta Gelazija dekretu apokrifos ieskaitija visadam ermibam parpilno «Petera evangeliju», tad dibinati varam sacit, ka apokrifi gan­driz cetrus simtus gadu veidojusi kristiesu mentalitati un ticejumus tada pasa mera ka Jaunas deribas kanoniskie raksti. Tie tacu piedereja pie ta pasa kristietibas litera­turas stravojuma, un cilveki to saturu uztvera ar tadu pasu palavibu ka rakstus, kas bija ieskaititi baznicas ka­nona.

Tapec ari ieksejie likumi, kuriem paklavas ka vienas, ta otras kategorijas darbi, bija identiski. Viens no siem likumiem ir tautas berniskiga nosliece pakapeniski par­spilet aprakstamo pardabisko notikumu apmerus, pie­skirt tiem lielaku krasainibu. Tapec apokrifos, kuri ir sas eskalacijas augstaka faze, ka caur palielinamo stiklu varam noverot, ka tautas iztele no skopajiem Vecas de­ribas pantiem prata atvedinat veselus fantastiskus no­stastus.

Lasot sos reizem visadu aplamibu pilnos, vientiesigos un neizmekletos stastijumus, nav gruti saprast, kadus kriterijus lietojusi baznica, ieskaitot attiecigu darbu apo­krifos. Noteicosa loma seit bijusi vienkarsi veselajam sapratam un centieniem norobezoties no siem visai ne­ertajiem nostastiem. Tatad atskiribam starp apokrifiem un kanonisko literaturu drizak ir kvantitativs neka kva­litativs raksturs. Pardabiskie notikumi, kas Jaunas de­ribas snieguma ar nedaudz iznemumiem visuma ieturas Vel kaut kadas saprata robezas, apokrifos jo biezi iz­spileti gluzi absurda karta. Sis literaturas raksturiga iezime ir neapvaldita tautas iztele, kas reizem nereki­nas ne tikai ar veselo sapratu, bet pat ar elementaru estetikas un etikas izjutu. Ta, piemeram, dazi apokrifiskie nostasti, kuriem it ka vajadzetu but neapgazamiem Ma­rijas jaunavibas pieradijumiem, ir tik vulgari, ka par tiem nemaz nav iespejams runat, lai gan Danielu Ropsu, ka to liecina vina apstrade izdotie Jaunas deribas apo­krifi, tas nav spejis atbaidit.

Tacu, par laimi, ne jau visi apokrifu nostasti ir tik drumi manticigi, sava primitivisma atbaidosi un tik bre­cosa pretruna ar Jezus sludinatajiem principiem. To vidu ir ari tadi, kuri atgadina ziemsvetku legendu un dziesmu humoru un pasakaino pievilcibu. Celojuma uz Egipti puki, lauvas, leopardi un vilki visjaukaka saticiba ar avim, versiem, ezeliem un nastu nesejiem dzivniekiem cildina Jezulinu, klanas vinam un pavada sveto gimeni cauri tuksnesim, lai ta neapmalditos. Kad Marijai iegri­bas est, Jezulins parupejas, lai palma noliektos un tas augli butu viegli aizsniedzami. Egiptiesu pilseta Sotinena, kad begli iegriezas turienes svetnica, notiek brinums — trisdesmit statujas, kas attelo dazadus egiptiesu dievek­lus, nokrit no postamentiem un saskist sikas lauskas. Uz­zinajis par so notikumu, pats pilsetas prieksnieks Afrodi- sijs aizsteidzas uz svetnicu un krit uz vaiga Jezus berna prieksa, par lielu izbrinu vietejiem iedzivotajiem, kuri bija gaidijusi, ka vins atriebsies atnacejiem no Palesti- nas. Sis pats Afrodisijs, ka apgalvo tradicija, velak de­vies uz Galliju un kluvis par Bezje pilsetas pirmo bis­kapu. Jezus jau zena gados runajis ka pieaudzis cilveks un veidojis no maliem zvirbulus, kuriem iedvesis dzivibu un palaidis tos brive. Skola vins tulit nolasijis visus alfa­beta burtus un visu zinajis labak par skolotajiem. Nam­dara darbos Jezum nav spejis lidzinaties pat vina pasa tevs Jazeps.

Kanonisko rakstu izdalisana vel neizlema apokrifu likteni. Tos lasija tapat ka ieprieks, un butiba tie ir dzivi vel sodien. Apokrifi jau gadsimtiem ilgi ietekme kristie­tibas kulturu — glezniecibu, telniecibu, muziku un dzeju, ka ari ticigo lauzu izteli un parazas. Baznicas arhitektu­ras ikonografija un ornamentika smelusies savas iece­res no apokrifiem. Bez tiem nav iedomajama Ticiana vai Rafaela gleznieciba. Ja runajam par literaturu, tad pie­

tiek minet Danti. Ierosmi celojumam pa pekles lokiem, kurs ir «Dieviskas komedijas» pamata, dzejnieks aizguvis no apokrifiska «Nikodema evangelija».

VAI JANIS KRISTITAJS UN JEZUS BIJA ESENI?

Pastav vel viens judaistisks avots, no kura kristie­tiba smelusies savus strukturalos un doktrinalos jedzie­nus, avots ar fundamentalu nozimi, tacu atklats tikai 1947. gada, kad beduinu tamiru cilts apmetas Naves ju­ras ziemelaustrumu krasta, lai pie Ain-Fesas avota pie­pilditu adas maisus ar svaigu udeni un dotu atputu no­gurusajiem kamieliem. Atputas laika viens no beduinu zenkiem, mekledams klintaine noklidusu kazlenu, pek­sni pamanija sauru un dzilu klinsu spraugu. Pieliecies vins ielukojas taja, bet, tumsa neko nespedams saskatit, saka mest sprauga akmenus. Pec kada laika zens izdzir­deja it ka plistosa mala trauka blarkskus, tadel tulit at­veda surp savu rotalu biedru, un abi zeni, izsprauku- sies pa sauro ieeju, nokluva iegarena ala. Klinsu pa­matne tur bija noklata ar mala trauku sukem, bet starp tam vietumis staveja aizzimogoti cilindrveida mala trauki. Ar nepacietiba drebosam rokam zeni citu pec cita atvera traukus, ceredami tajos atrast dargumus. Tacu abi jutas vilusies, jo tur bija tikai kaut kadi sakepusi tistokli, no kuriem uzdvesa nepatikams puvuma smards. Ka velak izradijas, tistokli bija garas, no aitadu gabaliem sasutas un ar senlaicigam ebreju rakstu zimem aprakstitas sloksnes.

Beduini tistoklus izlika pardosanai, tacu tik driz ne­viens neatskarta to isto vertibu. Bet velak, kad apjedza, ka uz adam uzrakstitajos tekstos ieslepts vesels boja ga­jis vestures posms, par tiem maksaja jau tukstosiem do­laru. Dala tistoklu nokluva Amerikas orientalistikas in­stituta, un pie to parlukosanas keras viens no musdienu izcilakajiem orientalistiem Viljems F. Olbraits. Ieskati­jies tajos ar lupu, amerikanu zinatnieks jutas ka zibens kerts. Vins tistoklus nosauca par «absoluti neticamu at­radumu» un «musu gadsimta vislielako atklajumu rakstu pirmavotu joma».

Par ko isti bija runa? Par spiti daudzgadigiem ne­atlaidigiem meklejumiem Palestina, vissenakais Vecas deribas ebreju teksts, kadu izdevas atrast, bija diezgan vela m. e. 9. gadsimta izdarita kopija. Bet tagad Olbraits izteica domas — un tas apstiprinaja ar oglekla izotopa Ci4 metodi izdarita analize —, ka tistokli satur Bibeles tekstus, kas uzrakstiti 1. gadsimta p. m. e. sakuma, tatad tie ir veselus tukstos gadus vecaki. Talab tistokliem bija neaptverama vertiba velak izdarito Vecas deribas no­rakstu kontrolesanai, ka ari to salidzinosai lingvistiskai izpetei. Zinatnieku un teologu pasaule, sev par neizsa­kamu izbrinu, uzzinaja, ka, pateicoties maza beduina draiskajam ausibam, ieguti loti seni Vecas deribas tek­sti, par kuriem pec ilgajiem un veltigajiem meklejumiem neviens neiedrosinajas pat sapnot.

Zinatnieki saka lauzit galvas, ka teksti vareja no­klut Naves juras piekrastes klinsu alas. Un tad piever­sas netalu esosajam drupam, kuras lidz sim uzskatija par romiesu cietoksna atliekam. Arabi tas sauca par Hirbet-Kumranu. 1951. gada speciala zinatniska ekspedi­cija tur uzsaka sistematiskus arheologiskus darbus. Re­zultati izradijas parsteidzosi.

Noskaidrojas, ka tas ir no testiem akmeniem celtas ekas drupas, ko kadreiz sedzis jumts no palmu stum­briem, niedrem un maliem. Telpu kompleksa izdevas noteikt edamzali, virtuvi, amatnieku darbnicas, atejas, divus peldbaseinus ar ritualu nozimi un, kas visintere­santakais, t. s. «skriptoriju» jeb plasu istabu, kur stra­dajusi parrakstitaji. Tur bija saglabajusas no kiegeliem muretas pultis un pat bronzas un mala tintnicas, kuras atrada izzuvusas tintes paliekas. Podnieku darbnica starp daudzam sukem staveja cilindriski mala trauki, kas lidzi­najas tiem, kurus beduini bija atradusi alas. Nevareja but nekadu saubu, ka tistokli piederejusi so plaso telpu apdzivotajiem.

Arheologi no drupam izraka lielu depozitu — 553 sud­raba monetas, kas neapsaubami bija pasleptas no laupi­tajiem. Si monetu kolekcija atlava numismatiem precizi nosacit, ka dzive seit plaukusi no 2. gadsimta p.m.e. vi­dus un ka viss peksni apravies m.e. 70. gada, t. i., pec tam, kad romiesi bija nopostijusi Jeruzalemi. Paroglo- jumi drupas liecinaja, ka katastrofas celonis bijis bries­migs ugunsgreks.

Ebreju vestures specialistiem nebija gruti drupas identificet. Tas bija ebreju esenu sektas klosteris, bet sis sektas draudzes bijusas gandriz vai katra Palestinas pil­seta un ciema un velak pat diasporas ebreju vidu. Kumranas klosteris bijis sis sektas galvenais centrs. Ta, pie­meram, romietis Plinijs Vecakais stasta, ka sava laika, uzturedamies Palestina, vins apmeklejis kadu esenu klosteri pie Naves juras. Nav gandriz nekadu saubu, ka Plinijs ciemojies saja klosteri, kura drupas Kumrana sa­glabajusas lidz musu dienam. Par eseniem rakstijusi ari ebreju vesturnieki Jozefs Flavijs un Aleksandrijas Fi- lons.

Nav gruti izteloties, kads bijis Kumranas klostera tragiskais gals. Pec ebreju sacelsanas asinainas apspiesa­nas un Jeruzalemes nopostisanas romiesu desmita le­giona kareivji, laupidami un postidami, tuvojas kopienas mitnei. Ta iemitnieki, skaidri apzinadamies, kas vinus sagaida, vispirms rupejusies par literara mantojuma sa­glabsanu. Vertigos tistoklus vini salikusi cilindrveida mala traukos un slepsus tos aizgadajusi uz tuvejam alam Naves juras klinsainaja piekraste, cerot, ka atkal pie­naks laiks, kad klosteris vares atsakt savu vientulnieku dzivi. Legionari klosteri nodedzinajusi un ta iemitniekus drosi vien nogalinajusi. Tikai ar sadu vispareju iznici­nasanu izskaidrojams, ka nosleptie tistokli tika pilnigi aizmirsti un tadel vareja saglabaties lidz musu dienam tada pasa veida, kada tie bija noslepti alas pirms 1900 gadiem.

Tistoklu atrasana izsauca pasaule tadu nedzirdetu at­balsi, ka ta nonaca pat lidz tuksnesi mitosajam bedu­inu ciltim. Klinsainaja tuksnesi saka mudzet mekletaju bari, un driz vien izradijas, ka vinu guvums parspej vis­drosmigakas ceribas. Divdesmit piecas alas beduini at­rada un pec tam izlika pardosanai desmitiem tistoklu un simtiem rakstu fragmentu ebreju, aramiesu un grieku valoda. Tikai viena vieniga ala atrada devindesmit vis­dazadakos aitadas tistoklu fragmentus un to vidu vienu garu vara sloksni. Pedeja bija noradita vieta, kura no­slepti pasakaini dargumi. Sis arheologiskais parpilnibas rags beidzot tika paklauts kontrolei, kad 1952. gada da­zadas iestades izsutija uz turieni savas zinatniskas eks­pedicijas meklejumiem un atrasto dokumentu iepirksa­nai no iezemiesiem. Tiek uzskatits, ka bus vajadzigi vai­raki desmiti gadu, lidz visi rokraksti bus izlasiti un kritiski apstradati, ieverojot, ka sakepuso tistoklu atrp- tisana palaikam ir visai sarezgita tehniska problema. Pa­gaidam noskaidrots, ka tistoklos, starp citu, atrodami sadi raksti: gandriz visas, Vecas deribas gramatas ar ko­mentariem, aizrautiga misticisma pilni psalmi un patei­cibas dziesmas, «kopienas noteikumi», «kartibas notei­kumi», «noteikumi gaismas deliem cina pret tumsibas deliem», ka ari vel kada cita, par «Damaskas doku­mentu» nosaukta, esenu sacerejuma fragmenti.

Vislielakos atklajumus sniedza tistoklis, kurs satureja esenu ritualos prieksrakstus, ticejumus, organizatoriskos principus un moralo doktrinu. Ap siem jautajumiem vel sobaltdien risinas siva polemika, kas pazistama ar no­saukumu «cina ap tistokliem». Par so esenu kopienas «celvedi» publiceti simtiem rakstu un gramatu, kas iz­raisa plasu interesi gan zinatnieku aprindas, gan ari laju masas.

Taja izpauzas ne tikai peksni pamodinata zinatkare par kadu ebreju sektu. Galvenais ir tas, ka si polemika skar aktualus, vel sodien dzivus religijas jautajumus, kas svarigi ka ticigajiem, ta neticigajiem. Jau piemine­tais orientalists Viljams F. Olbraits viena no saviem ap­cerejumiem par atrastajiem tistokliem raksta, ka «jaunas zinas par ebreju sektu ticejumiem un ritualiem pedejos divos gadsimtos pirms musu eras var revolucionizet uz­skatus par kristietibas aizsakumiem». Lidziga veida iz­teicies francu zinatnieks Andre Dipon-Sommers, ka ari virkne citu petnieku, kuri nodarbojas ar. Naves juras klinsu alas atrastajiem tistokliem.

Analizedami to tekstus, vini ar izbrinu konstateja, ka esenu organizatoriska struktura, religiskie ticejumi, mo­rales principi un rituali daudzejada zina ir parsteidzosi lidzigi tiem, kuri pastaveja Jekaba vaditaja Jeruzalemes nacariesu draudze. Eseni dzivojusi mantas kopibas iekarta un nabadziba, sludinajusi tuvako milestibu, pa­balstijusi trukumcietejus, dziedinajusi sirdzejus, pieko­pusi kristisanas ritualu un izvelejusi no divpadsmit lo­cekliem sastavosu padomi, kas tulit sauc atmina Jezus divpadsmit maceklus. Dazas esenu kopienas, piemeram, Kumrana, pastavejis celibats, un klostera loceklu skaits papildinats, pienemot audzinasana zenus. Tacu bijusi ari tadi esenu centri, kur kopienas locekli nav dzivojusi klostera noslegtiba un pat drikstejusi dibinat savas gi­menes.

Interesanti ir ari tas, ka eseni ieturejusi kopejus azaidus, kuriem ir visas tas pasas ritualas iezimes ka Jezus noturetajam pedejam vakaredienam. «Kopienas noteikumos» lasams: «Kad sagatavots galds azaidam un vina iebaudisanai, priesterim japastiepj rokas, svetot maizi. Ja tiek iebaudits vins, priesterim vispirms japa­stiepj roka, lai svetitu pirmo maizes kumosu un vina malku,» «Kartibas noteikumos» papildam ir vel sads tei­kums: «Pec tam Izraela mesija uzliks savas delnas mai­zei.» Tatad sadam azaidam bijis sakrals, eshatologisks raksturs.

Tacu visparsteidzosaka analogija verojama abu sektu sludinataja mesianisma maciba. Eseni «Damaskas dokumenta» un komentaros Habakuka gramatai piemin «taisnibas skolotaju», kurs miris mocekla nave no «ne­lietibas priestera» rokas. Sis «nelietibas priesteris» de­vets ari par «melu viru». Tistokli, kurs satur komenta­rus Nahuma gramatai, atrodams miglains noradijums, no kura var secinat, ka «taisnibas skolotajs» sists krusta, kaut gan pec «Damaskas gramatas» iznak, ka vins miris dabiska nave. Dazi petnieki, kuri aizstav pirmo versiju, atsaucas uz iespeju, ka zem nosaukuma «nelietibas priesteris» slepjas ar savu cietsirdibu pazistamais aug­stais priesteris Aleksandrs Janejs, kurs 88. gada p.m.e. licis sist krusta vairakus simtus ebreju, un, ta ka tas kvelojis naida ari pret eseniem, kuri vinu atklati nosodi­jusi, tad ir iespejams, ka vinu upuru vidu bijis ari esenu sektas dibinatajs «taisnibas skolotajs».

Eseni ticeja, ka vinu nobendetais vaditajs bijis me­sija, ka vins celsies augsam un atgriezisies zemes virsu, lai glabtu Izraelu. Saskana ar esenu doktrinu pirms vina japaradas pravietim, varbut pasam Elijam, lai dieva svaiditajam «taisnibas skolotajam» sagatavotu celu. Vis­par eseni ticeja, ka atnaks divi mesijas: «Arona mesija» un par vinu augstak stavosais «priestera mesija».

Varetu liKTies, ka ar so divu mesiju koncepciju eseni butiski atskirusies no kristiesiem. Tacu nav gruti redzet, ka ari saja zina pastav analogijas, ja atceresimies, ka Jaunaja deriba praviesa Jana Kristitaja uzdevums bija sagatavot celu mesijam Jezum. Pec Mateja evangelija, Janis pirms Jezus' kristisanas iesaucies: «Es jus gan kristu ar udeni uz atgriesanos 110 grekiem, bet tas, kas nak pec manis, ir specigaks par mani: tam es neesmu cienigs kurpes nest, vins jus kristis ar sveto garu un ar uguni» (3:11).

Minetas sakritibas neatvairami liek domat, ka «tais­nibas skolotajs» bija evangelijos aprakstita Jezus Kris­tus prototips. Abi sava maciba sludina greku nozelu, nabadzibu, tuvaku milestibu un moralu skaidribu. Abi bija mesijas un pestitaji. Abi kluva par nelietigu pries­teru upuriem un mira krusta nave. Abiem vajadzeja cel­ties augsam no mironiem un pastaras tiesas diena at­griezties zemes virsu, lai tur ieviestu jaunu kartibu. Vinu dzives norise un tas eshatologiska jega, ka re­dzams, ir parsteidzosi lidziga.

Seviski uzskatami sis sakritibas izpauzas esenu lite­raturas ietekme uz Jaunas deribas rakstiem. Piemeram, teologiska doktrina, kuru Pavils formule savas vestules, ir tik lidziga esenu doktrinai, ka izcilais Bibeles pet­nieks kardinals 2ans Danielu, uz kuru mes tagad jo biezi atsauksimies, nevareja neatzit: «Pavils savu ma­cibu bus smelies no kumraniesu doktrinas.»

Vins pieversa uzmanibu ari tam, ka gan apustulu vestules un «Apustulu darbos», gan Kumranas tistoklos jo biezi sastopami tie pasi izteiksmes lidzekli, nereti pat gluzi vienadi teikumi. Analogijas, ka vins atzime, ir pa­tiesi parsteidzosas. Starp citu, jo spilgti tas izpauzas runa, ko Pavils teica Cezareja kenina Agripas klatbutne un kas, pec francu petnieka sprieduma, ir caurcaurem eseniska.

Vel parsteidzosakas sakritibas atrodam Jana evange­lija un atklasmes gramata. Tapec ir pamats domat, ka to autoram bijusas kaut kadas ciesakas saiknes ar esenu kopienu, kas pec Jeruzalemes nopostisanas drosi vien saka darboties Efesa, kur taja laika uzturejies ari evan­gelija autors.

Jaunaja deriba ir tik daudz esenu ietekmes pedu, ka seit nav iespejams tas tuvak aplukot. Vajadzetu tikai vel atzimet, ka pat «kalna sprediki» ietvertais kristieti­bas morales kodekss ir apbrinojami lidzigs Kumranas tistoklos atrodamam maksimam. Tapec ari Danielu, par­steigts par so lidzibu, nesvarstidamies atzime, ka patie­siba butu jaruna par «kristiesu esenismu». Pat Renans, jau gandriz simt gadu pirms Kumranas tistoklu atrasa­nas it ka atskarzdams so atkaribu, lapidari izteicies, ka «kristietiba ir esenisms, kuram paveicies».

Loti_ interesantas ir ari lidzibas starp esenisma un kristietibas galvenajiem personaziem. Tas sakas ar Jani Kristitaju. Luka sava evangelija par Jana bernibas un jaunibas gadiem raksta: «Un bernins auga un gara stip­rinajas, un bija tuksnesi lidz tai dienai, kad tam bija paradities Izraela lauzu prieksa» (1:80). Kardinals Da­nielu, kurs turpmak saja jautajuma bus musu celvedis, norada, ka sos vardus nedrikst izprast burtiski, jo gruti iedomaties, ka berns varetu uzaugt tuksnesi sa varda tiesa nozime. Pec vina domam, par «tuksnesi» sauca vienkarsi Kumranas klosteri. Zinams ari tas, ka seit dzi­vojusie eseni, ieverodami celibatu, klostera personalo sa­stavu papildinajusi, adoptejot zenus no dievbijigam eb­reju gimenem. Tapec ir iespejams, ka Jana tevs pries­teris Caharija atvedis delu audzinasana klosterim, tas tur pavadijis pusaudza gadus un beidzot kluvis par istu esenu. Ka sada adoptacija notikusi, zinama mera var apliecinat fakts, ka himna «Slavets lai ir tas kungs, Iz­raela dievs», ko Caharija dzied pec dela piedzimsanas, ir parsteidzosi daudz sakritibas momentu ar Kumrana atrastajam esenu himnam. Kardinala Danielu tezei par labu runa ari fakts, ka Janis ar savu bargo asketismu, apokaliptiskajam pastaras dienas vizijam, aicinajumiem uz greku nozelu, celibatu un partiksanu tuksnesi no grauzdetiem siseniem ir tipisks esenu eremits.

Evangelists Luka ieminas, ka Jezus ar Jani bijusi tuvi radinieki. Tapec nav nekads brinums, ka Jezus, juz­dams savu aicinajumu, vispirms devies pie radinieka, kurs jau bija iemantojis bezkompromisu patiesibas slu­dinataja slavu. Ko Jezus mekleja pie vina? No evan­gelija zinam, ka Jezus gribejis, lai Janis vinu kristi. Tacu ortodoksalie judaisma piekriteji nekad nav pie­kopusi kristisanas ritualu. Tas bija ievadijuma rituals, ko praktizeja tikai eseni.' Pec tam Jezus cetrdesmit die­nas esot pavadijis tuksnesi. Un seit atkal rodas doma, ka ar vardu «tuksnesis» saisinati apzimets Kumranas klosteris, kur Jezus drosi vien sagatavojies savam mesi­jas darbam. Noteikta nozime ir ari faktam, ka Jezus pirmie macekli naca no Janim tuvas vides, bet tas va­retu liecinat par abu praviesu ciesajam idejiskajam saik­nem. Ja mes vel atceramies tadus sikumus ka divpa­dsmit maceklu atlasi un pedejo vakaredienu ar maizes un vina svetisanu, tad viss skiet sasledzamies tiri logiska sakariba.

Tacu zinatnieki nav vienis pratis, lidzko no sa fakta butu izdarams galigais secinajums, Dazi Bibeles petnieki, piemeram, anglis E. Vilsons vai francuzis Dipon-Som- mers, pulas pieradit, ka Jezus un divpadsmit apustuli nav sludinajusi jaunu religiju, bet patiesiba bijusi tikai viena no daudzajam esenu sektas draudzem, ar to vie­nigo atskiribu, ka vini esenu macibu pacelusi augstaka etiska limeni un sas draudzes locekli preteji eseniem uzskatijusi, ka Jezus ir svetajos rakstos paregotais «tais­nibas skolotajs».

Citi Bibeles zinatnieki, par spiti sim parsteidzosajam sakritibam, noteikti pretojas uzskatam, ka Jezus piede­rejis pie esenu sektas. Sai grupai pieslienas ari Danielu, kurs argumente sadi: eseni stingri pieturejusies pie bauslibas, jo seviski, ja runa bijusi par sabata ievero­sanu, turpretim Jezus augstak par sabatu vertejis huma­nisma pienakumus, tapec saja diena dziedinajis slimnie­kus, gajis pari druvam un atlavis macekliem plukt var­pas (Mateja ev., 12:1—7). Tapat, neieverodams notei­kumus par rituali skistu partiku, Jezus sestas pie viena azaida galda ar greciniekiem un muitniekiem, kas no farizeju un esenu viedokla bija loti liela apgreciba.

Ar sadiem argumentiem gruti polemizet, ieverojot, ka mes seit noklustam abstraktas spekulacijas. Tomer liekas, ka Danielu minetas atskiribas nemaz neizsledz iespeju, ka Jezus varetu but bijis esens, ja pienemam, ka sakotneji vins gan sastavejis sekta, bet pec tam no tas aizgajis. Aizgajis, atteikdamies no esenisma legalistiskajiem prieks­rakstiem, lai pavertu celu to universalistiski un humani­tari padzilinatai versijai. Jezus bija sadumpojies esens, esens reformators, kura nostaja iezimeja soli uz prieksu religisko doktrinu attistiba. Religisko ticejumu vesture pazistami sadi reformatori, turklat atskiribas starp Jezu un eseniem ir krietni vien mazakas neka, piemeram, starp katolicismu un luteranismu vai kalvinismu. Un tad jau ir pilnigi vienalga, vai Jezus formali piederejis pie esenu sektas. Pietiek ar to, ka vins — ka to norada pats Danielu — izaudzis esenu ideologijas gaisotne, ka Jezus gimene — pec Danielu domam — bijusi viena no tam esenu gimenem, kuras dzivojusas izkliedetas pilsetas un ciemos, nepaklaudamas tadam stingram normam ka mantas kopiba un celibats. To vera nemot, nemaz ne­parsteidz anglu Bibeles petnieka E. Vilsona isie un ko­doligie vardi, ka «Kumranas klosteris uzskatams par kristietibas supuli».

No evangelijiem redzams, ka Jezus gan cildinajis pieticibu un nosodijis bagatniekus, tacu mantas kopibu nekad nav uzskatijis par atpestisanas prieksnosacijumu. Un tomer tiesi sada iekarta pastavejusi pirmaja kristiesu draudze — Jeruzalemes nacariesu kopiena. Tapec dazi Bi­beles petnieki dibinati interesejusies, no kurienes , si iekarta tik peksni radusies kristietiba. Vini pieversa uzmanibu trim parsteidzosiem faktiem: tam, ka ^sads no­teikums likts esenu kopdzives pamatos, jo seviski Kum­ranas klosteri; tam, ka «Apustulu darbos» neizskaidro­jama karta peksni nez no kurienes paradas simt divdes­mit jaunatgrieztu kristiesu grupa, kura agrak nekur nav bijusi mineta, bet vispirmam kartam tam, ka par kopie­nas vaditaju kluva Jekabs un nevis Jezus izredzetais Peteris.

Savos parspriedumos balstidamies uz siem faktiem, Bibeles petnieki ir izvirzijusi tezi, ka Jekabs sakotneji bijis esens. Budams tuvs Jezus radinieks, varbut pat vina miesigs bralis, Jekabs pret Jezu vienmer bija iz­turejies loti rezerveti, ja pat ne naidigi. Sads skepticisms saprotams tada cilveka nostaja, kurs Jezu pazinis no bernu dienam dzives pelekaja ikdieniba. Tikai pec Je­zus krusta naves, kad no visam pusem saka pienakt aiz­vien jaunas zinas par vina tukso kapu un augsamcel­sanos no mironiem, Jekabs pamazitem lava sevi parlieci­nat, ka Jezus bijis mesija, kura atnaksanai ticeja ari eseni. Pariedams jaunaja ticiba, Jekabs bus aizvilcis sev lidzi ari tos simt divdesmit bralus, kuri pirms tam vina vadiba bija veidojusi vienu no esenu draudzem. Ta butu izskaidrojama vinu peksna paradisanas «Apustulu darbu» stastijuma.

Lai atbalstitu so saistoso tezi, vafetu minet vel vai­rakus citus argumentus. Piemeram, esenu draudzes va­dosa instance bija no divpadsmit vecajiem sastavosa padome, kura darbojas tris priesteru gariga uzraudziba. Katram no divpadsmit padomes locekliem bija paklauti desmit mazakie brali. Lidzigus strukturas elementus nav gruti saskatit ari pirmaja Jeruzalemes nacariesu kopiena.

Tur tapat sastopamies ar divpadsmit viru padomi, tikai seit vinus deve par apustuliem. Drosi vien pastavejusas ari apustulu aizgadiba nodotas desmit viru vienibas, ja jau sekta sastaveja tiesi no simt divdesmit cilvekiem. Bet tris vadoso priesteru kopa tad butu ietilpinami apus­tuli Janis, Peteris un Jekabs, par kuriem Pavils vestule galatiesiem raksta, ka tie uzskatiti par baznicas «bal­stiem».

Bibeles petnieki izvirzijusi jautajumu, kada veida va­reja notikt, ka divpadsmit Jeruzalemes apustulu vidu peksni atradusies Barnaba, Jekabs un citi, kurus Jezus par tadiem nebija nozimejis. Atbilde var but tikai viena: par apustuliem vini kluva kompromisa rezultata, kad, abam sektam saplustot, no divam padomem nacas iz­veidot vienu. Jaunaja situacija Jekabs tulit gust lielu autoritati un pakapeniski atvirza ena vientiesigo un svarstigo Peteri, lidz preteji Jezus nodomam atnem vi­nam kopienas vadibu. Jekabu tacu atbalstija tie simt divdesmit viri, kas nacariesu kopiena ienaca ka salie­deta organizatoriska vieniba, nemaz nerunajot par to, ka ari vins pats bija izcils cilveks ar nesaubigu parlie­cibu, turklat vinu apmirdzeja radniecibas nimbs ar pasu mesiju. Un ta, tiesi vins, saglabadams uzticibu esenu principiem, ne tikai izvadija Jeruzalemes kopienu uz stingri ortodoksala judaisma cela, bet ari ieviesa drau­dze mantas kopibas principu, ko Jezus nekad nebija ieteicis.

Talab mes nebusim parsteigti, uzzinot, ka Jeruzaleme teikta Stefana runa ir parsteidzosi lidziga esenu «Damas­kas dokumentam». Viena vieta vins ieminas par vaja­sanam, kuram bijusi paklauti «taisniga» atnaksanas slu­dinataji («Apustulu darbi», 7:52). «Taisnigais» seit va­retu but tas pats esenu «taisnibas skolotajs», ko identi­ficeja ar Jezu Kristu. Par Pavilu un esenu ietekmem, kuram vins neapsaubami bija paklauts, mes jau runajam ieprieks. Tomer seit varetu vel piebilst, ka vins tika atgriezts kristiesu ticiba Damaskas tuvuma, un daudzi Bibeles zinatnieki doma, ka Pavila atgriesana notikusi turienes kristiesu draudzes iedarbe, bet sis draudzes locekli, spriezot pec tur atrasta «Damaskas dokumenta», sakotneji bijusi eseni.

Ir tadi teologi, biblistikas specialisti u. c., kuri nevar samierinaties ar domam, ka kristietibas doktrina paka­

peniski attistijusies no judaisma disidentu sektas — ese- niem. Tacu ieprieks minetas analogijas ir parak lielas un to ir parak daudz, lai pienemtu, ka tas ir nejausas. Tapec sodien vairums Bibeles petnieku, to skaita daudzi protestantu macitaji un katolu priesteri, vairs nemegina noliegt acim redzamus faktus. Ta ari kardinals Danielu raksta, ka esenu lielaka dala parnakusi kristietiba, par­nesot taja esenu lietoto kalendaru, organizatorisko struk­turu, jaunus ritualus un lielu skaijtu dogmu, kas pama­zam kluva par kristiesu dogmam.* Tatad esenisms kaut kada mera neapsaubami bijis vidutajs starp judaismu un kristietibu, tacu nedrikstam aizmirst, ka ari pati kristie­tiba izaugusi no judaisma. Slavenais Bibeles petnieks un amerikanu protestantu macitajs Pouels Deiviss saja jau­tajuma izsaka tadas domas: «Esenu raksti un Jauna de­riba pieder pie ta pasa mesianiskas literaturas paveida, pie tas pasas religiskas kustibas, pie ta pasa judaisma religisko uzskatu attistibas posma. No judaistiskas esenu un kristiesu kustibas galu gala attistijas arpus judaisma stavosa Pavila un helenisko tautu kristietiba.»

HELENISMA ORBITA

Butu aplam, ja mes iedomatos, ka Tuvie Austrumi tapec vien, ka tos bija iekarojusi romiesu legioni, inte­lektuala, morala un kulturala zina atradusies uz zemaka attistibas limena neka Italija. Gluzi preteji! Tulit pec so zemju paklausanas sakas nemitiga helenisma infiltre- sanas latinu kultura. Roma ieguva gan militaru para­kumu par Heladu, Mazaziju, Siriju un Egipti, bet savu­kart sis zemes, kas jau kops Aleksandra Liela laikiem tika pilnigi iesaistitas grieku kulturas orbita, paklava to savai ietekmei mierigas iekarosanas cela. Grieku valoda skaneja ne tikai tadas metropoles ka Aleksandrija, An- tiohija, Tarsa vai Efesa, bet pat ta laika Romas ielas. Vel vairak — ta kluva par Romas sabiedribas augstako aprindu valodu, lidzigi tam, ka tas bija ar francu valodu 18. gadsimta Eiropa.

Italija patriciesu pilis un plasajos bez laudim paliku­sajos zemes ipasumos to ieviesa ievestie vergi, ka ari brivpratigi surp sabraukusie amatnieki, makslinieki, ora-

tori, filozofi, rakstnieki un pedagogi, kuri mekleja darbu pasaules galvaspilseta. Reize ar tirdzniecibas pieaugumu aizvien vairak austrumu tirgonu apmetas Italija, Gallija un Spanija. Tie bija izglitoti, atjautigi, nipri cilveki, kuri arkartigi atri pielagojas jaunajiem apstakliem, un vinu kolonijas kluva par heleniskas kulturas un helenisko re­ligijas ticejumu propagandas centriem.

To, ka helenisma iedarbe iesniedzas tik plasi un dzili italu sabiedriba, ka latinu geniju sev paklava grieku genijs, dazi vesturnieki uzskatija par slimibas simptomu, par vienu no galvenajiem antiko Rietumu pakapeniska sabrukuma celoniem. Nekas nevar but maldigaks par sadu uzskatu! Tiesi helenizetie Tuvie Austrumi bija gal­vena cilveces domas kalve. Tiesi tur risinajas visinten­sivakie intelektualas dzives procesi, tur uzplauka zi­natne, maksla un literatura, tur radas lielas filozofiskas un religiskas sintezes, kas centas atsifret esamibas no­slepumu. Piemeram, senatnes visdizakais matematikis un astronoms, geocentriskas sistemas izstradatajs Ptolemajs, ka ari jaunplatonisma izveidotajs Plotins bija egiptiesi. Sis vitalitates vislabakais liecinieks ir kaut vai fakts, ka Bizantijas pasaule, helenisma tiesa mantiniece, noturejas veselu gadu tukstoti ilgak par Romu.

Patriciesu un bagato brivlaisto gimenes nostiprinajas paraza sutit savus delus izglitoties heleniskajas skolas Aleksandrija, Antiohija, Efesa, Tarsa un Atenas. Un te nav neka savada, jo visparejas izglitibas skolas Roma vadija grieku skolotaji heleniska gara. Zemakajas klases berniem lidzas latinu valodai macija ari grieku valodu, bet augstakajas klases, kur galvenais macibu prieks­mets bija retorika, grieku valoda valdija nedaliti. Skolu sistema Italija tik siksti turejas pie vecajam parazam, ka zemakajas klases lidz pat Romas krisanai valdija div­valodiba.

Lai saprastu, kapec Roma ta notika, janem vera he- lenizacijas pakape, kadai bija paklauta ta laika pasaule arpus Italijas robezam. Pec Aleksandra Liela iekaroju­miem visas Vidusjuras baseina zemes saka skanet grieku valoda. Ta bija universala ka tautas masu, ta ari izgli­toto cilveku valoda. Visas sajas milzigajas teritorijas grieku filozofija, grieku maksla, grieku etika un grieku religija suvereni valdija par etniski visdazadako tautu parazam un gara dzivi un, pateicoties savai pievilcibai, savam intelektualajam bagatibam un savam dzili cilve­ciskajam saturam, apvienoja tas universala sabiedriba, ko caurstravoja monolita helenisma kultura. Nav iespe­jams izstradat pareizu prieksstatu par so laikmetu, ne­nemot vera, ka helenisms turpinajas vairakus gadsimtus, un, pateicoties tam, cilvece pieredzeja vienu no vislie­liskakajiem, visradosakajiem savas vestures posmiem, kurs daudzejada zina atgadinaja renesansi.

Tapat mes nedrikstam ignoret, so kardinalo faktu, ja gribam izprast, kapec Palestina bija kluvusi divvalodu zeme, ka'pec tur bija spejusi izveidoties grieku brivo pilsetu speciga federacija, kapec Galileja ebreji bija minoritate un pat pasa Jeruzaleme grieku valoda bija dzirdama ne tikai ielas, bet tur pastaveja ari sinagogas, kuras Toru lasija grieku tulkojuma. Ka jau minejam, dazi Bibeles petnieki izteikusi domas, ka ari Jezus, bu­dams galiiietis, pratis grieku valodu. Kada gan valoda vins butu varejis sarunaties ar Ponciju Pilatu? Ja hele- nizacija bija kluvusi par notikusu faktu Sirija un Egipte, tad aiz geopolitiskiem iemesliem ta nebija noversama ari Palestina, kas veidoja it ka tiltu starp abam sim zemem.

Sis process sasniedza augstako virsotni 2. gadsimta p.m.e., jo seviski pie Seleikidu dinastijas piederosa ke­nina Antioha IV Epifana valdisanas laika, kad Jeruza­leme parvertas gandriz vai par pilnigi griekisku pilsetu. Pilseta tika uzbuveta arena, kur kaili ebreju jauniesi nodarbojas ar sportu, bet publikas solos sedeja garidz­nieki ar augsto priesteri prieksgala. Glabdamies no iz­smiekla, ebreju jaunekli pielagoja sev maksligu prieks- adinu, lai skatitaji neredzetu, ka vini ir apgraiziti. Bet virspriesteri Jazons un Menelajs, gribedami izdabat si­riesu Seleikidiem, piedavajas judaismu parveidot hele- niski siriska religija.

Ortodoksalie jahvisma piekriteji tolaik neapsaubami bija mazakuma. Gruti pasakams, ka talak veidotos Pa- lestinas vesture, ja Antiohs Epifans nebutu izdarijis lik­tenigu kludu. Vins bija grieku maksla, literatura un filo­zofija iemilejies valdnieks, bet vienlaikus ari ietiepigs fantasts, kurs bija ienemis galva, ka vina keninvalstij jaklust par monolitas heleniskas kulturas zemi. Kad iz­celas kars ar Egipti un Jeruzaleme izveidojas ienaidnie­kam labveligs ebreju iedzivotaju nogrupejums, vald­nieks nosprieda pie reizes sodit nodevibu un- sasniegt ilgi loloto politisko merki. Ienemis Jeruzalemi, vins vis-, pirms sarikoja asinainu izrekinasanos ar vietejiem iedzi­votajiem, bet pec tam izdeva dekretu, ar kuru aizliedza piekopt judaismu. Piedraudot ar naves sodu, tika aiz­liegts ieverot sabatu, turet majas Bibeli un apgraizit jaundzimusos" zenus. Jeruzalemes templi tika uzstadits Zevam veltits altaris, upureti vepri un sarikoti Dionisam veltiti svetki. Pec dazu austrumzemju kultu parauga templi ieviesa pat ritualo prostituciju.

Ka tas parasti medz but, varmaciga un nelikumiga izrikosanas ari soreiz izraisija varonigu pretestibu un lidz ar to vajasanas. Oportunisti un vienaldzigi noska­noti cilveki peksni kluva par kveliem patriotiem un jahvisma cinitajiem. No Makabeju gramatam mes uzzi­nam par iedzivotaju masveida begsanu uz Judejas klinsu apvidiem, par septinu bralu moceklu gaitam, par to, ka tukstos cilveku liela hasidu grupa, kuru parsteidza, sa­batu svinot, nepretojas kenina bendes kalpiem un lava sevi apkaut, jo gribeja palikt uzticiga bauslibai, kas aizliedza sabata nesat ierocus un veikt jebkuru roku darbu. Aicinajumu uz brunotu cinu deva priesteris Matatija (apt. 167.—166. g. p. m. e.) ar saviem pieciem de­liem. Sacelsanas ar mainigam sekmem ilga vairak* neka trisdesmit gadu, lidz taja uzvareja Judeja. Pec uzvaras izveidojas jauna Judejas keninu dinastija, ko sauca par Hamoneju jeb Makabeju dinastiju. Ta valdija lidz m.e. 37. gadam.

Piespiedu helenizacijas meginajumus Judeja noslici­naja asinis, tacu miers pastaveja tikai loti isu laiku. Vestures paradokss bija tads, ka jahvisma aizstavja Ma- tatijas mantinieki nebija spejigi pretoties no visam pu­sem uzplustosas helenizacijas burvibai. Vinu galmi driz vien kluva par grieku kulturas centriem. No Idumejas nakusa Heroda Liela laika si paradiba sasniedza visaug­stako kapinajumu. So valdnieku parasti attelo ka drumu despotu un savu tuvinieku slepkavu, aizmirstot citus vina pretrunigas un interesantas personibas aspektus. Vins bija viens no dedzigakajiem helenisma entuziastiem, pats nevainojami runaja griekiski un atklati lepojas ar to, ka vairak esot griekis neka ebrejs. Vina galma pasta­vigi uzturejas grieku filozofi, rakstnieki un makslinieki, kurus valdnieks visadi atbalstija. Par naudu, kas bija izspiesta no Palestlnas tautas masam, Herods Lielais uz­cela Antiohija savu slaveno kolonnu celu un finanseja olimpiskas speles. Gandriz vai katra lielaka savas valsts pilseta vins uzcela keizara Augusta kultam veltitas svet­nicas, hipodromus, sporta zales, amfiteatrus un publiskas pirtis. Cezareja vins organizeja gladiatoru cinas, bet Jeruzaleme — kara ratu sacikstes un plesigu zveru cinas.

Par vina visizcilako sasniegumu tomer uzskatama Je­ruzalemes templa atjaunosana. Tacu ari saja ebrejiem vissvetakaja vieta ielauzas grieku maksla, jo si brinis­kiga celtne ar saviem portikiem un korintiesu kolonnam bija grieku arhitekturas triumfs. Turklat Herods templi bija licis izkart Zeva emblemu — zelta ergli. Japiebilst, ka ari Heroda Liela pecnaceji bija sparigi helenisma piekriteji.

Pakapeniski helenizacijai paklavas pat aramiesu va­loda, kas Palestina tolaik bija ikdienas sarunu valoda. Aplests, ka ik piektais taja lietotais vards bija grieku cilmes. Tada etimologija ir, piemeram, vardam «sina­goga», ar kuru apzime ebreju lugsanu namu.

Tapec nav nekads brinums, ka vislielakais ebreju do­matajs Aleksandrijas Filons (apt. no 20. g. p. m. e. lidz m. e. 50. g.), kurs vienota sistema centas sakauset juda- daismu ar platonismu, pitagorismu, stoicismu un grieku misteriozofiju, rakstija griekiski un tadus ebrejus, kuri so valodu neprata, deveja par barbariem. Agrinas kris­tietibas izpratnei tomer svarigs ir tas, ka Pavila skolo­tajs bija izcilais rakstu macitajs Gamaliels, cilveks, kurs tekosi runaja grieku valoda un bija helenismam lab­veligi noskanots. Grieku valoda runaja ebreju sabiedri­bas augstakie, izglitotakie slani, bet aramiesu valoda — vienkarsa tauta, ka ari iesikstejusi ortodoksala judaisma piekriteji.

Mes jau zinam, ka pirmas kristiesu draudzes, kas liela skaita nodibinajas arpus nomalas Jeruzalemes, sa­kotneji veidojas no t. s. «helenistiem», t. i., griekiski ru­najosiem un heleniskas kulturas gaisotne augusiem ebre­jiem. Sim grupam driz vien pievienojas jaunaja ticiba atgriezti patiesi grieki, siriesi un citu Vidusjuras baseina dzivojosu tautu parstavji, kurus tolaik vienoja heleniska kultura. Paris gadu pec Jeruzalemes nopostisanas kris­tietibai vairs nebija gandriz neka kopeja ar oficialo ju- daismu.

Tagad mes sapratisim, kapec evangeliji un Jaunas deribas vestules sarakstitas grieku valoda. Citadi nemaz nevareja but. Pirmkart, to autori, jadoma, citu valodu nemaz neprata, otrkart, aramiesu vai latinu valoda rak­stitas svetas gramatas plasajam kristiesu masam nebutu saprotamas.

Grieku valoda valdija pat Romas baznica, turklat vai­rakus gadsimtus ilgi. Grieku valoda bija sarakstitas tresa Romas biskapa Klementa (92.—101.) slavenas vestules, grieku valoda ir gandriz visi katakombas atrastie uz­raksti, grieku valoda baznicas dzieda ja psalmus, skaitija lugsnas un lasija svetos rakstus vel lidz pat 8. gad­simtam.

Musu eras 1. gadsimta, ka zinams, visas Tuvo Aus­trumu zemes, ko bija iekarojusi romiesu legioni, risina­jas dzijas sabiedriskas, politiskas un ekonomiskas par­vertibas. No vienas pus'es, tur uzplauka manufakturas un bagatiba iedzivojas cilveki, kuri triumfejosai Romai piegadaja sveszemju preces, bet, no otras puses, strauji pieauga apspiesto tautas masu'— vergu, zemnieku un pilsetu mazo lauzu — skaitliskais sastavs. Reize ar ne­atkarigo pilsetvalstu sabrukumu izzuda ari dazadie vie­tejie dievi. Antika pasaule sliecas uz savu norietu, mo­das jauns laikmets cilveces vesture.

Vesturisko laikmetu mija cilvekiem radas nojauta, ka viss plust, viss iet pretim iznicibai, ka dzivei trukst jegas un stingra pamata. Apkarteja pasaule sava krizes sta­vokli skita tik bezspeciga, ka vienigo glabinu gaidija no kaut kadu transcendenta, pardabisko speku puses. Sa dveseles nemiera un atjaunotnes ilgu rezultata helenisko pasauli parsalca religiska misticisma vilnis, vairojas un parsvaru guva dazdazadi slepeni kulti, kuru dzimtene, at­skaitot no Trakiias nakosas grieku Dionisa un Orfeja misterijas, bija Austrumu zemes. Egipte deva pasaulei Isidu, Osiriju un Serapidu; Sirija — Adonidu-Tammisu, Atargati un dazadus Baalus; Frigija — Kibeli un Atiju; Persija — Mitru un Istaru. Visas misterijas plasa straume iepluda kopeja helenisma tigeli, izraisidamas rugsanas procesus visa Romas imperija.

Starp tam pastaveja arejas atskiribas, kas izpaudas gan mitologija, gan vesture, gan teologija, gan kultu ritualajas izricibas, gan ari sludinato macibu etiskaja ver­tiba. Toties visam kopigs bija mirstosa un augsamcelu­sas dieva kults. To piekriteji ticeja, ka cilveks sastav no nemirstigas dveseles un materialas caulas, ka uzture­sanas zemes virsu ir suru pulu un ciesanu laiks, bet pa­tiesa dzive sakas pec tam muzigas laimes valstiba. Pie zemes piesaistitais cilveks pats nespej sasniegt atpesti­sanu, to vins var iemantot tikai caur dieva zelastibu. Re­ligiskas misterijas vinam piedavaja palidzibu sa merka sasniegsana un lidz ar to nemirstibu nakamaja dzive. Li­dzigi tam, ka vinu dievs bija miris un augsamcelies, ta piekriteji ticeja, ka ari vini pec naves celsies augsa. Viena no himnam mierinaja ticigos sadiem vardiem: «Neraizejieties, ticigie! Musu dievs ir dzivs! Un tapat mes pec visam ciesanam gusim atpestisanu.» Dazas mis­terijas, piemeram, egiptiesu religija, solija ne tikai dve­seles, bet ari miesas nemirstibu, apgalvodamas, ka miesa celsoties augsam reize ar dveseli.

Lai gutu «atpestisanu», jaunatgrieztajam vajadzeja iz­turet visai sarezgitus rituala parbaudijumus, kuri dibina­jas uz noteiktam sakramentus atgadinosam magiskam iz­daribam. Ta, piemeram, pienaceju jaunaja ticiba kristija ar udeni vai, ka mitraisma, ar upureta versa asinim. Taja pasa kulta jaunuznemtajam vajadzeja est sakralu maizi un dzert ar udeni atskaiditu vinu. Sada veida no vina dve­seles tikusi noskalota visa neskistiba un ta pamodinata jaunai dzivei, lai iemantotu garigu, ekstatisku vienotibu ar dieviskigo pestitaju.

Religiskas misterijas laika tecejuma parnema gandriz vai visu Romas imperiju. Savu popularitati tas ieman­toja ne tikai ar noslepumainibu un burvestigu valdzina­jumu, bet ari tapec, ka tas ideali atbilda to vetraino laiku prasibam, pacelot cilveku pari ikdienas raizem un pat skietami bezizejas stavokli iededzot vina sirdi ce­ribu dzirksti. Francu rakstnieks S. Enslens sava gramata «Religiju izcelsme» saja sakara raksta: «Paganu miste­rijas aizkustinaja ticigo sirdis: dievi cieta, mira, pec tam celas augsa (sis uzskaitijums atgadina Nicejas koncila pienemto kristiesu ticibas apliecinajumu). Cieteji lau­dis — vergi, nabagie un beztiesigas sievietes — sada magiska rituala atrada veldzi, mieru un stiprinajumu.»

Sie dievi, ar kuriem misteriju dalibnieki jutas mis­tiski vienoti, bija cilvekiem tuvaki neka muzam jaunie,

dzives prieka starojosie Olimpa dievi. Misteriju dievi cieta un mira tapat ka vinu piekriteji, bet to uzvara par navi reize bija ari nemirstibas solijums visiem. Sapes un izmisums, gaidas un liksma pacilatiba — sis jutas vienoja dievus un cilvekus tuva, sakrala savstarpeja sa­pratne.

Fenomenalajai, valdzinosajai Austrumu misteriju pie­vilcibai pretoties nespeja pat Italija — tapat ka agrak ta nebija spejusi atvairit helenisma penetraciju. Jau 3. gadsimta p. m. e. beigas romiesi saka. godat Frigijas dievieti Kibeli ar «Magna mater» («Diza mate») no­saukumu, ka ari tas viru Atiju. 205. gada p. m. e., lau­dim gavilejot, dziedot un kvepinot smarzas, Roma svi­nigi atveda «melno akmeni», kurs, pec ticejumiem, bija dievietes majoklis. Vinai un «svetajam akmenim» par godu Palatina pakalna tika uzcelta speciala svetnica.

Keizars Klaudijs (41.—54.) gribeja pacelt Kibeles un Atija kultu valsts religijas ranga. To gan neizdevas pa­nakt, tacu pats sis meginajums liecinaja, cik speciga ietekme Italija bija Austrumu religiskajam idejam.

Lielakus panakumus Italijas sabiedriba guva Isida. Jau 2. gadsimta p. m. e. sis egiptiesu dievietes un vinas vira, mirstosa un atkal augsamcelusas dieva Osirija kults paradijas Sicilija, Kampanija un beidzot ari pasa Roma. Sa triumfa gajiena arheologiska lieciba ir slavenie sienu gleznojumi, kas atrasti kada no atraktajam Pompejas va­sarnicam.

Romas senats pret Isidas piekritejiem uzsaka nesau­dzigu cinu, dodams rikojumu nopostit tas svetnicu un uzstaditas statujas. Musu eras 19. gada Tiberijs saka pat nikni vajat tos, kuri negribeja atteikties no jaunas tici­bas. Tacu viss bija veltigi. Tiberija pecnaceji Kaligula, Klaudijs un Nerons, ka ari keizari no Flaviju, Antoninu un Severu dinastijam, paklaudamies sabiedribas plaso masu noskanojumam, pasa Romas centra uzcela Isidai svetnicu un uzstadija dievietes statujas.

Musu eras sakuma, tatad kristietibas ritausma, egip­tiesu dieviete garigi valdija plasa imperijas teritorija no Saharas lidz Britanijai un no Iberijas kalniem lidz Donavas grivai. Tas kults ilga vairak neka piecus gad­simtus. No kada hronista ieraksta zinam, ka procesija par godu Isidai notikusi Roma vel 391. gada. Vel vai­rak — pat 5. gadsimta beigas Aleksandrijas akademijas

profesori un studenti publiski demonstrejusi savu uzti­cibu un piekersanos paganu dievietei, lai gan pilseta taja laika jau valdija kristietiba un biskapi, kuru rokas bija visa vara.

Uz ko dibinajas pievilcibas speks, kas isidai java pie­saistit neparskatamas, etniski svesas tautas masas un, par spiti vajasanam un citiem skersliem, tik ilgi noturet tas sava vara? Grieku rakstnieks Efesas Ksenofonts (dzi­voja 1. gadsimta p. m. e. beigas un m. e. 1. gadsimta sakuma) kada no saviem stastiem attelo Isidu ka visas pasaules tikumisko sieviesu aizbildni. Ksenofonts seit tuvu piekluvis jautajuma butibai, jo patiesi sievietes Isidu uzskatija par savu aizgadni, savu dievieti, ar kuru vareja dalities vissleptakajas bedas un priekos. Neviena no Olimpa dievietem neiedvesa tadu personisku uzticesa­nos. Vienigi Isida pieversa savu zelsirdigo vaigu paze­motajam sievietem, bet sievietes sabiedriskas domas vei­dosana allaz bijusas vislielakais speks. Tas tomer neno­zime, ka Isidu nebutu godinajusi ari viriesi. Vinu acis ta bija uzticigas laulatas draudzenes, pasaizliedzigas mates, tiklas, labsirdigas, visas parestibas piedodosas sievietes iemiesojums.

Isidu deveja ari par dieva mati un juras valdnieci. Attelos ta aizvien bija redzama ar delenu Horu klepi, ar laipnu, domigu un mates milas apgarotu seju, gerbu­sies greznas, krasnas, ar zeltu, sudrabu un dargakme­niem rotatas drebes. Patiesiba ta nekad nav izzudusi no musu pasaules. Dabiskas pectecibas un vienkarsas varda apmainas cela Isidas atteli kluva par melnajam madon­nam ar Jezus bernu klepi, jo tas, kas vina bija reize parlaicigs un dzili cilvecisks, nevareja izgaist.

Visvelak Italija nostiprinajas persiesu mitraisms. Heleniskaja pasaule tas nekad nebija varejis isti iesakno­ties, bet no Austrumiem tiesa cela parcelas uz Romu, tomer mes nevaram klusedami paiet sim kultam garam, jo tas piedereja pie plasas atpestisanas misteriju saimes, kas uzskatamas par kristietibas savdabigu supuli. Mitra- isma misionari bjja romiesu legionari, Austrumos sa­gustiti vergi, no Azijas ieradusies tirgotaji, ka ari tirdz­niecibas kugu matrozi. isa laika mitraisms guva daudz piekriteju patriciesu un imperijas augstu ierednu vidu, lidz beidzot tam pieversas ari pasi valdnieki. 2. gadsimta beigas par mitraisma piekriteju kluva Domicians, bet 4. gadsimta sakuma tas jau parvertas par valsts religiju. Pat kristietibas aizbildnis Konstantins Lielais bija uz­audzis mitraisma religijas gara un kaut ari velak at­sacijas no si kulta, tomer nekluva par kristieti sa varda ciesa nozime, jo kristisanas sakramentu vins pienema tikai uz naves gultas.

Neskaitamas svetnicu drupas un Mitras telu lauskas, kas arheologiskajos izrakumos atrastas Roma, it ipasi taja vieta, kur tagad stav sveta Petera bazilika, Londona, Dona\^as un Reinas krastos, Saharas tuksnesa ziemelu nomale un Iberijas kalnu ielejas, sniedz mums ieskatu, cik plasi bija izplatijies Mitras kults. Kadu bridi likas,; ka tas nems virsroku par saviem sancensiem un klus par imperijas galveno religiju. Renans pareizi aizrada: «Ja kristietiba kaut kadas navigas kaites del butu aizkave­jusies sava attistiba, tad pasaule butu kluvusi par Mit­ras pasauli.»

isa definicija gruti pasacit, kas bija mitraisma speks un vajums. Par mitraisma fenomenalo panakumu galveno avotu varetu uzskatit to, ka si religija kaut kada mera apmierinaja cilveku ilgas pec taisnibas un ieksejas skaid­ribas. Augstaka dieva sutnis Mitra bija tipisks dieviskigs pestitajs, kurs nacis pasaule, lai noraditu cilvekiem celu cina ar launuma un tumsas spekiem. Izpildijis savu mi­siju, Mitra ar saviem piekritejiem apsedas, lai iebau­ditu pedejo vakaredienu, bet pec tam paceltos debesis.

Mitraisms celies no persiesu dualisma, pec kura pa­saule ir nemitigu cinu arena starp Arimanu un Ormuzdu, kas iemieso launo un labo, turklat si cina risinas ari pasu cilveku sirdis un pratos. Sakara ar mitraisma esha- tologiju vajadzeja pienakt pasaules galam, kad labie cil­veki iemantos ne tikai dveseles, bet ari miesas nemirs­tibu, turpretim greciniekus sagaidis muzigas mokas Ari- mana pekles ugunis.

Mitraisma liturgija bija sarezgita, nogurdinosa un zi­nama mera pat atbaidosa. Ticiba jaunuznemamos ievie­toja kambari zem altara gridas, lai uz viniem notecetu kaujama versa asinis. Tapat viniem vajadzeja iziet septi­nas iesvetisanas pakapes, kuras simbolizeja dveseles iz­iesanu cauri septinam debesim lidz visaugstakajam svet­laimigo majoklim. Sa kulta ipatneja pazime bija ta, ka taja vareja uznemt tikai viriesus. Un tiesi sis sieviesu atstumsanas fakts, ka ari ritualo ceremoniju formalistika ar saviem daleji barbariskajiem atavismiem, starp citu, bija viens no mitraisma sakaves un kristietibas uzvaras celoniem.

Bet, ta ka mitraisms pieci simti gadu ilgaja pastave­sanas laika tik viegli izplatijas, tad ari tam vajadzeja but noteiktiem celoniem. Likdams saviem piekritejiem cinities pret launumu ne tikai areja pasaule, bet ari pa­siem sevi, sava iedaba, mitraisms cilvekiem pieskira greka atskarsmes apzinu un reize deva ceribu uz greku izpirksanu, ka atbrivojot savu sirdsapzinu, ta ari nemitigi puloties pilnveidot apkartejo pasauli. Tatad mitraisms nenoliedzami bija religija ar augstam etiskam vertibam, lai gan tas nespeja lidzinaties stoicisma vai kristietibas padzilinatajiem etiskajiem principiem. Mitraisms, pieme­ram, sludinaja bralibu starp ticibas biedriem, dibinoties uz to, ka tie visi ir viena dieviskiga teva berni, tomer si atzina vel neizauga lidz universaiistiski izprastai tu­vako milestibas celajai idejai.

Vairakos aspektos mitraisms bija apbrinojami lidzigs kristietibai. Atceredamies Mitras pedejo vakaredienu pirms vina pacelsanas debesis, ticigie sedas pie kopiga sakrala azaida, kura laika priesteris, skaitidams atbilstosu ritualu formulu, svetija maizi un ar udeni atskaiditu vinu. Viens no galvenajiem jaunuznemsanas rituala ele­mentiem bija tapat kristisana ar udeni, ka ari simboliski nospeleta drama par navi un augsamcelsanos jaunai dzivei. Pat priesteru amata terps atgadinaja musdienu Romas katolu baznicas garidznieku terpu.

So lidzigumu, juzdamies diezgan neerti, bija saskati­jusi jau Justins Moceklis un Tertulians, kuri to izskaid­roja ar satana viltigo izricibu. Tertulians, pidmeram, rakstija, ka «ari satans reizem kristi sev uzticigas per­sonas, uz savu cinitaju pierem liek krusta zimi, upure maizi un rada augsamcelsanos no mironiem».

Mes seit tikai isuma pakavejamies pie dazam no dau­dzajam religiskajam misterijam, pasvitrodami tam visam kopigo un mus speciali interesejoso. Bet laikmeta ap­gaismojums butu nepilnigs, ja tiktu nokluseta ta loma, kada bija helenismam tik raksturigajam grieku filozo­fiskajam skolam. Tomer seit mes atkal aprobezosimies tikai ar vienu no sim skolam, un proti, stoicismu. To mes esam izvelejusies aiz sadiem apsverumiem: pirm­kart, stoicismam tolaik bija visvairak piekriteju; otrkart, patiesiba ta bija tikpat liela mera religija, ka filozofija; treskart, ta etikas ietekmi uz kristietibu nenoliedz pat visdogmatiskakie baznicas rakstnieki.

Stoiku skolas pamatlicejs bija fenikietis Zenons no Kitijas pilsetas Kipras sala (apt. 336.—264. g. p, m. e.). Tas bija asketisks, pieticigs, bikls cilveks, visiem pazis­tams ar savu labsirdigo un celo raksturu. Tomer laika biedru vidu Zenons reizem modinaja ari sasutumu, jo vins biedrojas ar nabagiem un vergiem. Tatad saja zina vins mazliet atgadinaja Jezus telu.

Lielais radosais domatajs Zenons patiesiba bija ari izcils utopists. Vina sapnis bija, lai visa cilvece atmestu jebkadu cilsu un valsts partikularismu un apvienotos vienota pasaules valsti, kura valditu briviba, braliba un vispareja milestiba. Pec vina domam, vieds un tikumigs cilveks paklaujas dieva gribai un, dzivodams saskana ar dabu, iemanto garigas laimes visaugstako pakapi. Vina filozofijas sturakmens bija maciba par cilveka atbildibu citu cilveku prieksa, saskana ar pasauli, bet galvenokart pirmo reizi tik kristalizeta veida pausta universalistiska tuvako milestiba.

So pasu domu vel izkoptaka veida pauda stoiki, kuri darbojas Roma, bet rakstija grieku valoda. Minesim seit vispirms Epiktetu (apt. 50.—130.). Sis vargais, nievatais vergs, kurs velak kluva par brivlaisto un Nerona favo­ritu, lidz Domicians vinu kopa ar citiem filozofiem pa­dzina no Italijas, macija, ka dievs ir visas cilveces tevs, talab visi cilveki ir brali un tiem jamil citam cits, ieskai­tot ari ienaidniekus. Tapat Epiktets prasija, lai ari ver­giem butu vienlidzigas tiesibas, jo tie tapat ka visi citi cilveki ir dieva berni un musu brali. Ar to vins tik ciesi pietuvojas kristiesiem, ka svetais Nils, kurs dzivoja 5. gadsimta, uzskatija par iespejamu parstradat vina tek­stus par klosteru kopdzives rokasgramatu. Cits stoikis, keizars Marks Aurelijs (m. e. 121.—180. g.) grieku va­loda uzrakstitajas «Pardomas» pauda lidzigu morales normu, to ietverdams sada teikuma: «Cilvekam jamil pat tie, kuri vinam sagada parestibas, jo tie pasi nezina, ko dara.»

Stoicisms tomer nevareja pretendet uz pirmatklajeja godu saja joma, jo si ideja nodarbinajusi paaudzu pra­tus kops senseniem laikiem. Jau 7. gadsimta p. m. e. kads domatajs vai parrakstitajs Babilona uz kilrakstu mala plaksnites iegrebis sadu sentenci: «Tam, kurs tev darijis launu, atmaksa ar labu.» Ebreji, kuru sakari ar Mezopotamiju bija bagatigi un vesturisko seku zina vi­sai augligi, parmantoja so morales ideju un vairak vai mazak universalistiska izpratne pauda to ar savu pra­viesu un rakstu macitaju muti. Ta, piemeram, praviesa Jesajas gramata si atzina paradas sada veida: «Macaities labu darit, meklejiet taisnibu, palidziet apspiestajiem, sta­jieties preti varmacibai, pieskiriet pienacigo tiesu bari­niem, aizstaviet atraitni» (1:17). Kad Hillelam, vienam no lielakajiem judaisma domatajiem (75. g. p. m. e.— m. e. 5. g.), jautajusi, kas ir Toras butiba, vins atbildejis: «Nedari citam to, kas tev pasam nebutu tikams. Luk, visa bausliba.» Velak cits, tikpat slavens rakstu macitajs Akiba (apt. 50.—135.) so domu atkartojis sadiem var­diem: «Mili savu kaiminu ka sevi pasu.» Ka redzam, tu­vako milestibas maciba nav uzskatama par vienigi kris­tietibai raksturigu principu. Kad Jezus so macibu izsa­cija evangelija, ta jau bija humanitari nobriedis ilgas evolucijas gala produkts, kura pirmsakumi iesniedzas sirma senatne.

Stoiki ticeja, ka Visumu pec zinama, neaptverami ilga laika apris dieviskiga uguns, no kuras tas kadreiz radies, lai pec tam sekojosa faze atdzimtu jaunai, labakai eksis­tencei. Saja kosmiskaja teorija ietverts apokaliptiskais pasaules gals un ticiba jaunas kartibas nodibinasanai zemes virsu.

Tapat stoicismam ir liela loma mesianisko noskanu izveide, kuras izpaudas pestitaja gaidas. Vecas un jaunas eras mija tas bija jauzams jau ari pasa Roma. Varsavas universitates profesors Kazimezs Kumaneckis sava «Senas Griekijas un Romas kulturas vesture» apgalvo, ka antika pasaule bija gatava pienemt tadu ticibu ka kristietiba. Lielu parmainu nojausma pasaule saskatama, piemeram, Vergilija slavenaja ceturtaja ekloga, bet «Eneida» ir tik parsteidzosas Tnesianisma tendences, ka kristiesu rakst­nieks Laktantijs deve Vergiliju par «pirmo no musejiem», t. i., par pirmo kristieti.

Tacu saja zina visapbrinojamaka ir viena no romiesu stoika Senekas pazistamajam tragedijam «Herkuls Etas kalna», par kuru Enslens izteicies, ka daudzi tas frag­menti atgadinot evangeliju. Tas varonis ir dieva dels Herkuless, kurs vienkarsa cilveka izskata paradas ze­mes virsu, lai cilvekiem nestu mieru. Pec tam vins no­mirst tapat ka parasts mirstigais, bet vina naves diena reize ir prieka diena, jo, izpildijis savu misiju, vins ar slavu uzkapj debesis, atgriezdamies pie sava teva. Sene- kas rakstos mes turklat sastopamies ar apgalvojumu, ka dievs ir musu tevs («deus est parens noster»), tapat ar pasaules boja ejas un augsamcelsanas ideju. Tapec ari dazs labs sava laika bija sacis ticet, ka Seneka bijis kris­tietis. Vina skietama sarakste ar apustuli Pavilu, ko vi­suma diezgan neveikli viltojis kads mistifikators, tika lasita ar bijibu, un par tas autentiskumu nesaubijas pat Tertulians un svetais Augustins.

Musu loti konspektivi ieskiceta helenisko religijas stravojumu panorama nebutu pilniga, ja mes nenemtu vera to faktu, ka laikmets, kad sparnus izpleta un no­stiprinajas kristietiba, bija raksturigs ar neparasti tole­rantu sinkretismu, ko var uzskatit par arkartigi intere­santu un sava zina unikalu paradibu visa cilveces ves­ture.

Neraugoties uz savu noslegtibu, atseviskie religiskie kulti cits no cita neizolejas. Gluzi otradi! Tie nemitigi cits uz citu iedarbojas, savstarpeji papildinoties ar teo­logiskam un ritualam koncepcijam. Si dziva apmaina iz­paudas taja ipatneja paradiba, ka dazadus dievus viegli identificeja, uzskatot, ka zem atskirigiem vardiem slep­jas viens un tas pats, visiem cilvekiem kopigais dievs. Dionisu identificeja ar Osiriju, Isidu ar Demetru, ja, da­zas helenizeto Mazazijas ebreju aprindas pat Jahve tika iedevets grieku varda — Theos Hypsistos, kas bija viens no daudzajiem Zeva vardiem.

Tolaik atradas cilveki, kuri pieslejas vairakiem reli­giskiem kultiem, neredzedami tada riciba neka noso­dama. Keizars Adrians rakstija no Aleksandrijas konsu­lam Servijam: «Seit Serapida pieludzeji ir kristiesi, bet tie, kas sevi deve par Kristus biskapiem, pieludz Sera- pisu.» Romiesu vesturnieks, viens no slavena keizaru biografiju krajuma lidzautoriem Elijs Lamprids par kei­zaru Aleksandru Severu_ raksta, ka tam majas kapela lidzas stavejusi Kristus, Abrahama un Orfeja teli.

Sadu noskanu dokumentali liecinieki ir lidz musu dienam saglabajusies ta laika kapu uzraksti. No tiem biezi vien nav iespejams nosacit, pie kada kulta pie­derejis nelaikis. So uzskatu frazeologija' ir tada, ka mi­rusais butu varejis piederet tiklab pie kada paganu kulta ka pie kristiesu ticibas vai ari pie abam religijam reize.

Si nemierigi pulsejosa pasaule, kura krustojas reli­giskie un filozofiskie stravojumi, bija ari Jezus Kristus piekriteju pirmo paaudzu pasaule. Nav iedomajams, ka vini sados apstaklos butu spejusi nepaklauties tas ietek­mei, tas visaptverosajai, saspriegtajai garigajai atmo­sferai, jo seviski tapec, ka vini daudzas heleniskajas pilsetas un ciematos vel joprojam bija mazakuma. Ame­rikanu vesturnieks, pazistamas gramatas «Vestures rit­ausma» autors H. Dz. Millers raksta, ka, pec zinatnieku apleses, Konstantina Liela laikos pie kristigas ticibas pie­derejusi tikai ap 10% valsts iedzivotaju. Bet kads Efesas biskaps, kuru Justinians bija izsutijis uz Mazazijas pie­krastes apvidiem, paguvis nokristit veselus septindesmit tukstosus vietejo iedzivotaju. Tas skaidri liecina, ka par­svars tur vel bija elkdievibaa puse.

Atpestisanas kultiem ar saviem drumajiem, noslepu­mainajiem ritualiem, ar savu «sapju mati» [mater dolo- rosa), ar raibajam eksaltetajam procesijam, ar ciesanu izradem, kur satricinosi dramatiska forma tika raditas dieva mirsanas un augsamcelsanas ainas, — tam visam .vajadzeja dzili ietekmet to cilveku pratus, kuri velak pargaja kristietiba. Ar so psihologisko mantojumu vini ienaca jaunaja ticiba, jo so mistisko kultu miti vinu dzive no pasas bernibas bija kaut kas gluzi parasts un dabisks. Nemanot tie bija iesukusies, ta sakot, vinu asi­nis un prata.

Tapec nav nekads brinums, ka «helenisti», neko nezi­nadami par to, kas patiesiba bija noticis Palestina, saka izstradat pasi savu pestitaja viziju, izmantojot ka ma­terialu divas tradicijas — judaistisko un helenisko —, kuras nogulsnejas viena uz otras. Slavenais vacu filologs jezuits profesors Hugo Raners sava gramata «Grieku miti un kristiesu misterijas» raksta, ka tados apstaklos Palestina radusies maciba par ebreju mesiju nevareja neparveidoties sava butiba un rakstura. Kada cita sava darba vieta Raners burtiski raksta: «… no otra lidz piek­tajam gadsimtam grieku religiskie prieksstati plasa plusma ietek kristigaja baznica, parverzdami tas sakot­nejo bibelisko vienkarsibu mistiskas sakramentalas for­mas …»

Tatad kristietibu, ka jau mes teicam, kopigu pulinu rezultata izveidoja tie anonimie jaunatgrieztie, kuri dzi­voja talu no Jeruzalemes, helenisma ietekmei paklautas milzigas teritorijas pilsetas un ciemos. Ta veidojusies neatkarigi no Pavila ka pirms vina pieversanas kristieti­bai, ta ari pec apustula naves, kad vins lidz ar savam vestulem uz ilgaku laiku tika piemirsts.

Tapec, stingri nemot, vins nav uzskatams par kristie­tibas raditaju. Pavils tikai noteikta bridi ieklavas tas tapsanas procesa, ideologiski to padzilinadams un pre­cizedams, ar savu novatoriskumu pieskirdams tai tadu parliecibas speku, ka tas piesaistija daudz ebreju un paganu. Vins tatad bija vienlaikus jaunas religiskas kus­tibas sludinatajs un tas attistibas veicinatajs. Tapec ir lietderigi kaut vai isuma pakaveties pie jautajuma, kada mera tezes par kristietibas helenizesanos gust apstipri­najumu Pavila personiba, vina dzive un darbiba.

Atceresimies dazas Pavila biografijas detalas. Vins dzimis m. e. 8. vai 9. gada, bet miris 67. gada, tatad no­dzivojis gandriz 60 gadu. Cik ilgi vins macijas Jeru­zaleme pie Gamaliela, nav zinams. Ir tomer skaidrs, ka sis laikposms vina dzive nebija seviski nozimigs. Sava muza lielumlielo dalu, vismaz gadu piecdesmit, vins no­dzivoja arpus Palestinas, heleniskajas pilsetas. Zimigi ir tas, ka pec pieversanas kristigajai ticibai Pavils nemaz nesteidzas staties sakaros ar Jezus tiesajiem macekliem Jeruzaleme, bet veselus vienpadsmit gadus turejas ta­luma no tiem. Sava divdesmit gadu ilgaja misijas darba vins Jeruzaleme uz isu bridi iegriezies pavisam tris vai cetras reizes. Rodas iespaids, ka sis tiksanas Pavilam ne­bija nevajadzigas, ne izdevigas, un tas ari saprotams, jo ikreiz vins tur sastapas ar bargu nosodijumu, doktrina- liem stridiem un dazbrid tur draudeja briesmas pat vina dzivibai.

Bernibu un jaunibu, tapat vel astonus gadus pec pie­versanas kristietibai Pavils pavadija sava dzimtaja pil­seta Tarsa. Ta bija plasa metropole ar pusmiljonu iedzi­votaju, skaisti iekartojusies uz Taura kalnu gredas ma­jestatiska fona, bagata ar svetnicam, sabiedriskam cel­tnem, teatriem, stadioniem un pirtim, pazistama ar to, ka seit sporta sacikstes piedalijas ari meitenes.

Tarsa bija slavena tapat ar savu akademiju un tas pasniedzejiem, kuru vidu izcilu veribu izpelnijas tadi stoiki ka Tarsas Zenons, Antipaters un Arhemeds, bet jo seviski keizara Augusta audzinatajs un uzticibas virs Atenodors. Vina stoicisma filozofija atstaja dzilu ietekmi ka uz laika biedriem, ta pecteciem. Tas pedas jutamas ari kristietibas etika. .Tarsas ielas druzmejas akademijas klausitaji, kuri seit bija ieradusies no Atenam, no Ro­mas, no Aleksandrijas un citam imperijas pilsetam.

Tarsa uztureja rosigus tirdznieciskus sakarus ar Fri­gijas, Sicilijas, Egiptes un Fenikijas pilsetam, kuras bija slavenas ar savam misterijam. Protams, ari pati Tarsa saja zina neatpalika. Tas iedzivotaji dedzigi piekopa Adonida, Atija un Kibeles, Mitras, ka ari Osirijam stipri lidziga vieteja dieva Sandana kultu. Kad, rudenim pie­nakot, sie dievi nomira, pa pilsetu nesaja to attelus, sie­vietem zeli dziedot un viriesiem vaimanajot. Tacu vis­iecienitakas bija Dionisa misterijas -ar bakhantu dejam tuvejos pakalnos, kur lauzu bari dziedaja un klaigaja.

Sada intelektuala un religiska gaisotne apriteja Pa­vila bernibas un jaunibas gadi, kad galigi izveidojas cil­veka prats un raksturs. Ir pamats domat, ka vins ma­cijies vieteja rabinu skola, tacu gandriz tikpat dross ir ari tas, ka pec zinasanam alkstosais, apdavinatais Pavils, budams partikusu vecaku dels un Romas pilsonis, nav vairijies ari no tada gudribas avota, kads bija slavena Tarsas akademija. «Ebrejs vareja but ortodoksals,» rak­sta V. Tarns sava gramata «Heleniska civilizacija», «bet Tarsa vins nevareja dzivot ta, it ka atrastos Jeruzaleme. Budams nemitiga kontakta ar helenismu, ar slepeno reli­gisko kultu idejam, ari Pavils, kurs runaja griekiski un lasija Septuagintu, nevareja nepaklauties to ietekmei.» Seit der pieminet, ka Pavils ne tikai rakstija griekiski, bet vispar parvaldija so valodu daudz labak neka ebreju vesturnieks Jozefs Flavijs.

Ir pat dazi noradijumi, ka Pavils rosigi piedalijies pil­setas dzive ar tas daudzajam tipiski griekiskajam izprie­cam. Mums jau pazistamais amerikanu vesturnieks Mil- lers pieversis uzmanibu tam, ka Pavila vestules parnesta nozime lietoti no grieku sporta spelu frazeologijas aiz­guti izteicieni, un nonacis pie secinajuma, ka Pavils bus jo biezi apmeklejis pilsetas stadionu, kur ebrejiem bijusi rezerveti atseviski soli.

Sis pats vesturnieks tapat pasvitro viegli parbaudamo faktu, ka Pavils labi pazinis grieku filozofiskas skolas, lai gan vairakkart izteicies par tam ar nicinajumu. Tas jo skaidri redzams, kad Pavils skaidro, ka mirusie cel­soties augsam nevis sava miesigaja, bet «dveseliskaja kermeni». Sis apzimejums pilnigi sasaucas ar stoiku kon­cepciju par dveseli ka materijas cildenako formu. Bet, kad Pavils pasvitro atskiribu starp redzamajam laiciga­jam lietam un neredzamajam muzigajam, vina vardos at­balsojas platonisms. «Tapec nav nekads brinums,» rak­sta Millers, «ka Pavilam piedeve ebrejiem rakstito ves­tuli, jo taja autors izklasta savu vestures filozofiju, ka laicigie notikumi ir tikai muzigo patiesibu ena.»

Ja Pavils ka judaisma piekritejs saja zina nav jutis nekadu iekseju pretestibu, tad tas izskaidrojams ne tikai ar vina laika valdosajam sinkretiskajam tendencem, kas notuseja robezas starp atseviskam religijam, bet laikam ari ar pasa judaisma saknotiem precedentiem. Ka re­dzams no Vecas deribas, ebreju zemkopji Palestina jau kops sendienam piekopusi Baala un Astartes kultu. Sogu gramata lasam: «Bet Izraela berni joprojam darija to, kas bija launs ta kunga acis, un kalpoja baaliem un as- tartem, un Arama dieviem un filistiesu dieviem; ta tie atstaja to kungu un vinam vairs nekalpoja» (10:6). Mispa atraktas divas Baala un Jahves svetnicu drupas, turpat viena otrai lidzas, no 9. gadsimta p. m. e., pie kam pe­deja atrada daudz Astartes statuesu, kas arheologos ra­dija aizdomas, ka pilsetas iedzivotaji Astarti bus uz­skatijusi par Jahves sievu. Ka tada veida sinkretisms pie ebrejiem bija pilnigi iespejams, rada velaka laik­meta atklajumi. Pec Jeruzalemes krisanas 586._ gada p. m. e. kada ebreju beglu grupa bija apmetusies Egiptei piederosaja Elefantinas sala pie Nilas pirmajam kracem Asuanas tuvuma. Tur vini bija uzcelusi svetnicu Jahvem un vina sievai Astartei, kurai seit bija dots kanaaniesu vards Anat-Jahu.

Pravietis Jeremija, kas apmekleja Jeruzalemi pec tam, kad to bija nopostijusi egiptiesi un babiloniesi, sev par bezgaligu parsteigumu konstateja, ka berni savac iekurus ugunskuram, kuru vinu tevi viksijas iedegt par godu «debess dievietei», bet sievietes pa to laiku cep svetplacenisus ar tajos iespiestu Astartes attelu. Dazi petnieki izteikusi aizdomas, ka pat «Augsta dziesma» patiesiba ir liturgisku dziesmu kopojums par godu Tam- musam. Seit der vel atcereties, ka Salamana valdisanas laika Jeruzalemes templi lidzas Jahves altarim kadu laiku bijusi altari ari Baalam un Astartei. Ar lidzigam sinkretiskam parazam ebreju vidu sastopamies vel Pa­vila laika. Piemeram, dazos diasporas centros ebreju sie­vietes cepusas specialus placenisus Isidas svetku diena. No ta varam secinat, ka pat ortodoksalais judaisms nav pasargajis ebrejus no svesu religisku kultu ietekmes.

Nemot vera so apstaklu savijumu, varam diezgan drosi apgalvot, ka Pavils ticejis Kristum jau tad, kad vel neatzina Jezu. Katra zina, ja vins ari nebutu ticejis tam apzinati, tad tomer jau sen vina snauda pestitaja tels, ko zemapzina bija iedzivinajusi dzimtas pilsetas re­ligiskie kulti. So kultu iedvesmotas idejas uzurdija jauta­jumus un pardomas par ebreju tradicionala mesijas lomu cilveces atpestisanas shema. Un tad peksni notika tas, kas radija paversienu visa vina dzive, — heleniska pes­titaja vizija vina prata identificejas ar Jezu, par kuru Pavils jau tik daudz bija dzirdejis.

Sis saplusmes rezultata, ebreju mesijas idejai apvie­nojoties ar paganu ticejumos sastopamo pestitaja ideju, misterijas cikliski atkartota dievu nave un augsamcelsa­nas Jezus persona kluva par vienreizigu, vesturisku no­tikumu, kas ar savu realitati daudz specigak iedarbojas uz vienkarso cilveku izteli un jutam. Pazistamais francu Bibeles petnieks Alfreds Luasi gramata «Paganu mis­terijas un kristiesu misterijas» raksta: «Kristietibas mits ir Kristus paveiktas pasaules atpestisanas liela drama, kuru Pavils izlasijis vienkarsajos evangeliju nostastos par Jezus dzivi, ietekmedamies no mitiem par cilveku un reize dievu.» Lidziga karta par Pavilu izsakas katolu rakstnieks Zans Steinmans gramata «Tarsas Pavils», rak­stidams, ka Pavils Galilejas mesijas piedzivojumu izklas­tijis Efesa un Korinta lietojama valoda.

Pavila prata radusies ideja, ka Jezus bijis pestitajs un dievs, kurs ar savu krusta navi izpircis cilveces grekus, bija kaut kas pilnigi jauns. Ebrejiem prieksstats par me­siju bija pavisam citads. Vinu izpratne mesijam nebija dieviskigas iedabas, tas nebija «dieva dels» sa jedziena kristietiskaja nozime. Vecas deribas mesija bija izcils virs un pravietis, kuram Jahve uzticejis specialu misiju, tomer tikai cilveks. Vina uzdevums nebija izpirkt cilve­ces grekus un pavert tai celu uz debesim, bet nodibi­nat jaunu kartibu un jaunu Izraela keninvalsti zemes virsu. Ta to bija sapratis Stefans, teikdams savu slaveno runu sinedrija prieksa, ta to saprata Jeruzalemes judeo- kristiesi. Vinu pecnaceji, ka rada atrastie dokumenti, apsudzeja Pavilu par to, ka vins, sludinadams Jezus die­viskigo butibu, esot atkapies no svetajiem rakstiem.

Jezus deifikacijas process heleniskaja nozime atrada atspogulojumu semantiskajas izmainas, kadas pieredzeja ebreju termins «dieva dels». Taja laika, kad Jezus uz­turejas Galileja un Judeja, sim vardam nebija tada no­zime, kadu mes tam pieskiram tagad. Jedziens «dieva dels» neietvera sevi dieviskibas jedzienu. Dieva deli bija visi ebreji, un tiesi ar to vini atskiras no citam tautam. Piektaja Mozus gramata Jahve uzruna savu tautu sa­diem vardiem: «Jus esat ta kunga, sava dieva berni» (14:1); Jesajas gramata lasam: «Klausaities, debesis, un nem labi vera, zeme, jo tas kungs runa: «Es uzaudzinaju bernus un iecelu vinus dzive augsta goda…»» (1:2). Un ari Jeremijas gramata dievs kaunina ebrejus, nosauk­dams tos par saviem berniem (3:22).

Tiesi sada sinkretiska cela turpinajuma beidzot ra­das cildena doktrina, ka Jezus Kristus ir dieva dels, kurs sutits zemes virsu, lai ar savam ciesanam un krusta navi izpirktu cilveces sakotnejo greku, tapat ari ticiba vina otrreizejai atnaksanai un debess valstibas nodibinasanai zemes virsu. Tada veida radas jauns dramatisks mits, kurs parspeja paganu misterijas ar to, ka etiski un teo­logiski bija daudz nobriedusaks, jo ietvera sevi bez iz­nemuma visus cilvekus, ka bagatos, ta nabagos, ka spe­cigos, ta vajos.

Kristietiba, ka mes to centamies saja gramata para­dit, nebija cilveces vesture nekas arkartejs un neizskaid­rojams, nebija nekada pardabiska paradiba. Ka visi citi ticejumi, ari kristietiba ir tikai viens no etapiem vispa­rejo religisko koncepciju attistiba un cilveka pasapzina- sanas grutaja izaugsme, kas turpinas no sirmas sumeru pagatnes lidz musu dienam.

Jau 19. gadsimta vidu teologiskas skolas dibinatajs Tibingene Ferdinands Baurs rakstija: «Kristietibas bu­tiba nav Jezus persona, bet gan abstrakta ideja, kura izstradata daudzu gadsimtu gaita jau pirms musu eras.» Bet pazistamais belgu religijas vesturnieks Kimons savu petijumu rezultatus rezumeja sados vardos: «Iepazisto­ties ar Romas imperijas religijas vesturi, kjust arvien redzamaks tas fakts, ka kristietibas triumfs ir religisko ticejumu ilgas evolucijas kulminacijas punkts.» Tatad nevar but ne runas par kaut kadu sevisku kristietibas originalitati, jo tas izcelsme ir neparprotami saistita ar judaisma, helenisma un pat Persijas, Indijas un Mezo- potamijas religiskajiem stravojumiem.

Par vesturiska Jezus dzivi musu zinasanas ir loti tru­cigas. Jaunaja deriba atrodama informacija ir jau pil­nigas mitologizacijas rezultats, kur zuduma gajis gan­driz viss ar Jezus patieso dzivi saistitais. Tada karta Je­zus kluvis par vienu no daudzajiem tipiskajiem teliem religisko kultu vesture, bet zaudejis tiesi to, ko evange­listi gribejusi pasvitrot: savu vienreizigumu un neatkar­tojamibu.

PECVARDS

Laikam gan vienigais ar Jezus personibu saistitais butiskais atklajums, kuram Z. Kosidovskis pagajis garam, ir nesen publicetais Jozefa Flavija liecibas tulkojums arabu valoda (par pasu Jozefu Flaviju un vina darbiem gramatas_ autors runa diezgan plasi). Sis tulkojums at­rodams Egiptes biskapa Agapija manuskripta, kas ap­tver «visparejo» vesturi lidz 10. gadsimtam. Agapija^ ci­tetaja versija sacits: «Saja laika dzivoja vieds cilveks, kuram varda bija Jezus. Visa vina dzive bija nevaino­jama, un vins bija plasi pazistams ar savu tikumibu, un daudz lauzu no ebrejiem, ka ari no citam tautam kluva par vina macekliem. Pilats vinam piesprieda navi, sitot krusta. Bet tie, kas bija kluvusi par macekliem, neattei­cas no vina macibas. Tie stastija, ka vins tiem paradi­jies tris dienas pec sisanas krusta un ka vins tolaik bijis dzivs; tada karta vins varbut patiesi bijis mesija, par kura brinumainajiem darbiem mums pavestijusi pra­viesi.»

Agapija teksts atskiras no Jozefa Flavija grieku rok­rakstu tekstiem vispirms ar to, ka par Jezus augsamcel­sanos seit nav runats ka par notikusu faktu, bet tikai ka par vina maceklu stastijumu; nav taja runas ari par judu «lielako viru» sudzibam, uz kuru pamata Pilats it ka butu Jezu notiesajis. Iespejams, ka Agapija teksts ir Jozefa Flavija isto vardu tulkojums, jo vina riciba va­reja but teksts, pie kura vel nebija pieskarusies kristiesu parrakstitaja roka. Jasaubas, vai biskaps butu saja teksta ieviesis kaut ko tadu, kas pamudinatu apsaubit Jezus dieviskibas oreolu. [3] Agapija teksts liek parskatit verte­jumu, kadu Kosidovskis sniedz Flavija liecibai, uzskati­dams to par tiesu viltojumu, bet musu zinasanam par vesturisko Jezu tas dod loti maz — vienigi to, ka Jozefs Flavijs ir ko dzirdejis par Jezu un vina mesianismu. Tacu tas bija zinams ari agrak. Flavijam Jezus ir tikai viens no daudzajiem praviesiem, kuri mineti vina gramata.

isuma rezumejot Z. Kosidovska koncepciju par kris­tietibas rasanos, tas butibu varetu izklastit sadi: musu eras sakuma un tas pirmajos gadsimtos apstakli Romas imperija un daleji Palestina bija tadi, ka ebreju un pirmo kristiesu mesianisma idejas iedzivotaju deklasetajos sla­nos atrada labveligu augsni; tautas masas ticeja, ka tikai pardabiski speki var verst vinu dzivi labaku. Taja laika kluva populari visdazadako religisko macibu sludinataji, ja vien vini solija glabinu. «Tas bija laikmets,» rakstija F. Engelss, «… kad pirmrindas lomu speleja brinumi, ekstazes, redzejumi, garu izdzisana, nakotnes paregosana, alkimija, kabala un parejas mistiskas burvju blenas» (K. MapKc, 0. 3Hre^bc. Cou., t. 22, c. 475).

Starp apkartklainojosiem sludinatajiem un praviesiem bija ari kads Jezus, «viens no miljoniem vergu»; velak daudzu faktoru ietekme, starp kuriem ne jau pedeja vieta bija masu vajadzibai pec jaunas religijas un pasu Jezus maceklu religiskai eksaltacijai, izveidojas no mi­roniem augsamcelusas pestitaja tels. Citiem vardiem sa­kot, tika mitologizeti kada reala sludinataja dzives no­tikumi. Jaunas deribas teksti, to skaita ari evangeliji, radas tikai krietnu laiku pec vina naves. Kristietibas pie­kriteji aizpildija robus Jezus biografija ar savu izteli, di­binadamies galvenokart uz Vecas deribas pravietoju­miem (lai apstiprinatu Jezus mesianismu). Vinam piede­veja izteicienus, kuriem vajadzeja attaisnot sadus vai tadus, dazadas kristiesu draudzes izveidojusos ritualus. Z. Kosidovskis parliecinosi parada, ka Jaunas deribas sacerejumi radusies, no vienas puses, dibinoties uz mut­vardu tradiciju, kas attistijas saskana ar folkloras tradi­cijam, bet, no otras puses, pateicoties evangeliju autoru apzinati tendenciozai jaunradei. Lai gan evangelijus nav uzrakstijusi to nosaukumos uzraditie cilveki, tiem tomer ir savi noteikti autori, un Kosidovskis mums atklaj ik­viena sada autora individuala stila ipatnibas.

Par evangelisko mitu savdabigu vesturisko kodolu Z. Kosidovskis, sekodams daudzu petnieku domam, uz­skata faktiskas zinas, kuras ne tikai ka nebija vajadzi­gas kristologijai dieviskiga Jezus tela radisanai, bet zi­nama mera pat to trauceja, prasot specialus pamatoju­mus un izskaidrojumus. Pie sadiem faktiem Kosidovskis pieskaita zinas par Jezus galilejisko cilmi, vina sakarus ar Jani Kristitaju, Galileja sacito svetrunu un sisanu krusta, kas Romas imperija bija visapkaunojosakais na­ves soda veids.

Palukosimies, cik liela mera Z. Kosidovska koncep­cija atbilst padomju vestures zinatnes atzinam. Ja mums par Jezu tik maz kas zinams, tad varbut vina vispar nav bijis? Savas gramatas beigas Z. Kosidovskis piemin mitologisko teoriju, pec kuras nekada Jezus no Naca- retes nav bijis, bet kristietibas evolucijas procesa sikak so teoriju neiztirza, uzskatidams, ka nav nekadu logisku iemeslu noliegt Jezus vesturiskumu.

Padomju zinatne saja jautajuma nav vienota vie­dokla. Vesela virkne zinatnieku ilgu laiku izstradaja mi­tologisko teoriju {R. Vipers, A. Ranovics, S. Kovalovs, J. Lencmanis, I. Krivelovs). Sas teorijas piekriteju pa- matargumenti atvedinami uz divam tezem: pirmkart, par Jezu neko nestasta m. e. 1. gadsimta nekristiesu autori, otrkart, prieksstats par Kristu, kas sakotneji ticis atte­lots ka dievs, bet laika gaita papildinajies ar cilveciskam ipasibam. [4] Pec mitologiskas teorijas piekriteju uzska­tiem, kristietiba radusies, attistoties un apvienojoties da­zadiem saules kultiem, so kultu dieviem pieskirot cil­veka veidolu m. e. 2. gadsimta.

Tomer jaunu materialu uzkrasanas (daleji Kumranas rokrakstu un evangeliju papirusu fragmentu atrasana, ka ari mitu rasanas visparejo likumsakaribu analize) pamu­dinaja dazus padomju petniekus izvirzit jautajumu par Galilejas praviesa Jezus vesturisko eksistenci (I. Amu- sins, M. Kublanovs, ka ari so rindu autore). Jauno at­klajumu ietekme nedaudz izmainijas ari dazu mitologis­kas skolas piekriteju nostaja: piemeram, J. Lencmanis 1958. gada gramata «Kristietibas rasanas» rakstija, ka zi­natniskie pieradijumi nekada zina neruna par labu Jezus vesturiskajai eksistencei, turpreti pec deviniem gadiem gramata «Evangelijus salidzinot» vins atstaja so jauta­jumu neizskirtu un bridinaja no mitologiskas teorijas absolutizacijas: «Ka zinams, kops 20. gadu vidus musu zinatne nedaliti valdija mitologiska skola, turklat ar laiku evangeliju varona atzisanu par mitu saka uzskatit gandriz vai par lidzvertigu marksistiskai nostajai kristie­tibas rasanas jautajuma. Tada identificesana bija nepa­reiza un kaitiga …»

Nedrikstaam ari aizmirst, ka F. Engelss kritizeja Bruno Baueru, vienu no mitologiskas teorijas pamatlice­jiem, par to, ka vins tapat «ka visi citi, kuri cinas ar sikstiem aizspriedumiem, daudzejada zina aizgajis par talu». Sakara ar to F. Engelss atzime, ka Baueram «izzud ari jebkurs vesturisks pamats Jaunas deribas nostastiem par Jezu un vina macekliem».*

Atzistot, ka Jezus Kristus tela prototips ir reals, musu uzskats par Jaunas deribas galveno nostastu mitologisko raksturu nemainas. Z. Kosidovskis izseko Jezus tela mito- logizacijas procesam, kura zudusas patiesas biografijas atseviskas detalas un izveidojies no mironiem augsam­celusas pasaules pestitaja kults, lai gan tam maz kopiga ar pazemoto un krusta sisto pravieti no Nacaretes. Sada paradiba musu eras pirmajos gadsimtos nebija nekads re­tums.** Lidzigi procesi bija raksturigi luzuma laikmetiem vesture, kad sabruka tradicionalas vertibu sistemas un sakari starp cilvekiem, kad agrakie dievi jau skita speku zaudejusi un vietumis paradijas dazadu praviesu un slu­dinataju kulti, kuru macibas vareja pretstatit oficialajai religijai. Tiesi tads stavoklis bija Romas imperija kris­tietibas izveidosanas laika.

Kapec tiesi Jezus maciba speja uzvaret visas citas lidzigas macibas? Tas bija atkarigs no dazadu gan objek­tivu, gan ari subjektivu celonu kopuma. Pie pedejiem japieskaita ne tik daudz pasa Jezus ka vina maceklu un sekotaju darbiba, kuri kristietiba ieviesa tadus elemen­tus, kas palidzeja tai galu gala klut par Romas impe­rijas valdoso religiju.

Analizedams Jaunas deribas sacerejumus, Z. Kosi­dovskis parada, ka nostiprinajusas kristietibas dogmas, sakot ar galveno — par Jezus augsamcelsanos, jo tikai ta padarija vinu par mesiju, kurs esot spejigs palidzet vinam noticejusiem cilvekiem. Pretrunas evangelijos un atskiribas to tendences dod autoram iespeju izsekot, ka

* K. mapkc, o. sureabc. coh., t. 22, c. 474.

** Musu eras 2. gadsimta satirikis Lukians, piemeram, stasta par kadu apkartcelojosu filozofu Peregrinu, kura macibai vina dzives laika neesot bijis sevisku panakumu, un galu gala vins izdarijis pasnavibu, iemezdamies degosa ugunskura. Pirms tam Peregrins pazinojis, ka vins gribot cilvekus iemacit viriskigi paciest navi. Peregrina gals atstajis lielaku iespaidu neka vina darbiba. Atradusies cilveki, kuri apgal­voja, ka vini redzejusi Peregrinu pec naves ar kroni galva (ari augsamcelsanas variants!). «Bet es jau zinu,» piebilst Lukians, «ka driz tiks uzstadits daudz Peregrina telu.» (O KOBiHHe neperpima. — B kh.: AyKuaH. Coi., t. II, M.; A., 1935, c. 483).

dazadas socialas un etniskas vides izveidojas legendu varianti, moralas pamacibas un religiskas dogmas, kuras atspoguloja katras sadas atseviskas grupas pasaules uz­skatu. Pie tam lasitajam japatur prata, ka lidzas ar Jau­naja deriba ieklautajiem evangelijiem pastaveja vel liels skaits tadu, kurus baznica velak noraidija (dazus no tiem Z. Kosidovskis piemin), bet kuri sava laika bijusi tada pasa ciena ka kanoniskie. [5] Dala no siem evangelijiem uzrakstiti pirms kanoniskajiem, dala — reize ar kano- niskajiem vai pec tiem. Pretrunas starp siem visiem evangelijiem ir vel lielakas neka starp Jaunas deribas evangelijiem.

Z. Kosidovska secinajums, ka evangeliji ir kompila- tivi darbi, atbilst musdienu zinatne valdosajiem uzska­tiem. Svarigi, ka vins, izskaidrojot, kapec Jezus macekli tiek' uzdoti par evangeliju autoriem, iedzilinas to pa­tieso saceretaju psihologija. Psihologiska un vesturiska ticamiba, kas ir Kosidovska gramatas vertiga pazime, iz­pauzas ari vina stastijuma par evangeliju autoriem. Tie nav vienkarsi «viltotaji», kuri apzinati rakstijusi nepa­tiesibu, bet gan cilveki, kas bija dzili parliecinati, ka vini, propagandejot paustas idejas un patiesibas, atsakas no personiskas slavas un nesavtigi veic celu varondarbu. Turklat vini nesaubijas, ka precizi izklasta to cilveku domas, kurus vini cienijusi un kuru varda rakstijusi.

Pie vispareja evangeliju un to avotu novertejuma, kadu sniedzis Z. Kosidovskis, butu piebilstams, ka ne visi petnieki uzskata Jana evangeliju par visvelako no Jaunas deribas evangelijiem. Izsacitas domas, ka saja evangelija saskatama lidziba ar Kumrana atrastajiem rokrakstiem (starp citu, Janis kristiesus deve par «gais­mas deliem» — tapat ka sevi bija nosaukusi kumra- niesi). Tomer tas negroza evangeliju kopvertejumu un tikai vel skaidrak parada, cik atskirigi bijusi kristietibas sacerejumi jau visagrakaja jaunas religijas attistibas pa­kape. Jezus izteikumi — «logijas», kuru fragmenti at­klati papirusos, varbut nemaz nav pamacibu sakopo­jums, kas velak likts evangeliju pamata, bet gan neka- noniska Toma evangelija fragmenti, kura tulkojums koptu valoda atrasts Egipte. [6] Tapat daudzi zinatnieki uz­skata par iespejamu, ka pirmevangeliji varetu but tul­koti no aramiesu valodas grieku valoda; katra zina vis­maz kadu no tradicijam judeokristiesi vareja uzrakstit aramiesu valoda un sos pierakstus velak izmantojusi ka- nonisko sacerejumu autori. [7] tacu, lai kadi ari butu so sacerejumu rakstu avoti, nav apstridams, ka visu evan­geliju nostastu pamata ir sena mutvardu tradicija.

Z. Kosidovska gramata butisku vietu ienem stasti­jums par Tarsas Pavila darbibu, kuram jaunas ticibas iz­veidosana bijusi izskireja loma. Siki iztirzajis Pavila ves­tules un «Apustulu darbus», Z. Kosidovskis secina, ka tiesi Pavils sacis kristietibas pirmo piekriteju macibu pielagot romiesu sabiedribas apstakliem un paveris jau­najai ticibai iespeju izplatities ne judu iedzivotaju vidu. Pavils uzskatijis Jezu par dievu, kurs augsamcelies un atgriezisimies zemes virsu, lai tur nodibinatu dieva val­stibu. Sada koncenpcija izskaidro, kapec Pavila vestules Jezus ka konkreta vesturiska personiba aizvirzits pec- plana: Pavilu neintereseja Jezus laiciga dzive. Z. Kosi­dovska telojuma Pavils ir dzivs cilveks un dedzigs slu­dinatajs, kura apvienojas religisks fanatisms ar sava laik­meta cilveku praktisko vajadzibu izjutu. Sads tels at­bilst Pavila vestulem un «Apustulu darbiem», ka ari Romas imperijas austrumu novadu sabiedribas socialai psihologijai. Varbut vienigi Pavila attieksme pret ver­dzibu gramata sniegta mazliet primitivi: tas, ka apustu­lis neaicinaja atbrivot vergus, nezvai bus izskaidrojams tikai ar vina bailem no Romas varas iestadem. «Vergu jautajums» ta laika literatura bija jau izvirzits: m. e. 1. gadsimta filozofs Seneka rakstija, ka pati daba vinu paskubinot darboties cilveku laba, vienalga, vai tie butu vergi vai brivi laudis, dizciltigie vai brivlaistie. Romas sabiedriba bija jau radusies atzina, ka vergi tapat ir cil­veki. Tacu visa sis sabiedribas dzive bija verdzibas caur­austa. Vergiem un brivlaistajiem bija milziga loma ne tikai razosana, bet ari parvaldes aparata. Vergu saik­nes ar vinu kungiem un brivlaisto — ar to patroniem (bijusajiem ipasniekiem) bija svarigs posms visa sabied­risko attieksmju sistema. Verdzibas atcelsana bija iedo­majama tikai utopiska «dieva valstiba». Un Pavils so jautajumu izlema atbilstosi sava laika garam: «Ja esi aicinats, vergs budams, neskumsti par to! Bet, ja vari tapt svabads, tad to pienem» (Pavila pirma vestule ko­rintiesiem, 7:21). Kristietiba realas brivibas vieta pie­davaja vergiem citu mierinajumu: iespeju just sevi sta­vam augstak par saviem kungiem — nekristiesiem, no­zelot un nicinat vinus.

Interesanti Z. Kosidovskis parada Pavila dzives noti­kumu mitologizacijas procesu, ka piemeru izmantodams Efesa notikusos konfliktus. Polu rakstnieks atsedz «Apus­tulu darbu» autora ieksejo logiku: vesture vinam bija vispirms lidzeklis noteiktu domu un uzskatu pausanai. Un tiesi sada pieeja, kas ir raksturiga religiskajai lite­raturai, spiez zinatniekus rupigi parbaudit ne tikai no­stastus par brinumdarbiem, bet ari visu sada veida sa­cerejumos ietverto faktisko materialu.

Tapec Z, Kosidovskis gan evangeliju, gan «Apustulu darbu» analize nevis vienkarsi demonstre teologiskas doktrinas aplamibu, bet, dibinadamies uz zinatne no­skaidroto datu kopumu, censas atsegt patiesos notiku­mus, kuri atspogulojusies legendas, un atmest visu to, kas vinam liekas tikai izdoma. Tas Z. Kosidovska gra­matu dara seviski pievilcigu: vins ne tikai kritize tek­stus, bet ari atveido dzivo vestures istenibu. Notikumus un attieksmes starp Jaunas deribas personaziem Z. Ko­sidovskis rekonstrue, izmantojot zinatnisko analizi. Pa­laikam vins izklasta viena un ta pasa notikuma atski­rigas versijas. Visparliecinosakas liekas tas vina sniegtas rekonstrukcijas, kas attiecas uz Jezus gimeni, vina ap­cietinasanu un krusta navi, Jezus maceklu izturesanos visu so notikumu laika, ka ari uz pretrunam starp Pavilu un Jeruzalemes judeokristiesu kopienu.

Pec musu domam, kritiskak butu vajadzejis izvertet dazu zinatnieku izsacitas domas par Jezus dumpigumu. Pastavosajai varai Jezus maciba bija bistama ne tapec, ka vins butu aicinajis uz socialu apversumu, bet gan tapec, ka ta izjauca visu ta laika garigo vertibu mer­auklu. Jezus (evangelistu izklasta) griezas pie dzives pa­berniem, vispar pie cilvekiem neatkarigi no to izcel­smes, oficiala stavokla, bagatibas, izglitibas. So ipatnibu savas gramatas nosleguma atzime ari pats Z. Kosidov­skis, rakstidams, ka kristietiba meklejusi patverumu tie, kuri jutusies ka morali un sociali bezpajumtnieki cietsir­digaja un svesaja Romas imperijas pasaule. Talakaja ves­tures gaita kristiesu baznica sapluda ar so cietsirdigo un sveso pasauli, bet si procesa iztirzajums vairs ne­ietilpst to uzdevumu ietvaros, kadus sev spraudis polu rakstnieks.

Jaunas deribas literaturas kritiskai analizei ir liela loma zinatniska uzskata nostiprinasana jautajuma par kristietibas izcelsmi un tas daudzus gadsimtus ilgo ves­turi, ka ari sis religijas patiesas izcelsmes noskaidrosana. Pats par sevi saprotams, ka meginajumiem apkopot Jau­nas deribas zinatniskas petniecibas atzinas un to popula­rizacijai tapat ir loti aktuala nozime zinatniska ateisma propaganda. Un tas vispirmam kartam ari nosaka inte­resi par Zenona Kosidovska jauno gramatu.

Vestures zinatnu doktore I. Svencicka

ipasvardu raditajs(nevajadzigs)

Abeds Al-Jabars 125 Abilene 61

Abrahams 42, 58, 76, 178, 329

Adams 58, 76, 204

Adonids 119, 120, 332

Adonids-Tammiss 321

Adrians 13, 329

Adrijas jura 164

Afrika 281

AFrodisijs 305

Agabs 136

Agapijs 338

Agripa 12, 50, 103, 137, 142, 162,

253, 295, 311 Agripa II 295 Abasvers 265 Ain-Fesa 306 Ainona 217 Aizalpu Gallija 260 Aiziordana 24 Akiba 328 Akmima 252 Akvils 219 Albins 294

Aleksandrija 21, 28, 38, 41, 74-76, 78, 119, 164, 186, 219, 239, 301, 308, 316, 317, 320, 323, 329, 332 Aleksandrs II 32 Aleksandrs Janejs 310 Aleksandrs Lielais 28, 119, 316, 317 Aleksandrs Severs 329 Alfejs 40, 195 Ambrosijs 77 Amerika 193, 260, 306 Amerikas Savienotas Valstis 265 Amjena 220 Amoss 228 Amusins I. 338, 340 Ananija, augstais priesteris 10, 106, 206, 295

Ananija, Sapftras virs 97—99, 101,

102, 146, 158 Anatjahu 333 Anatolija 107, 108 Andrejs 196, 253, 256 Anglija 201

Anna, augstais priesteris 37, 61,

236, 242,, 296 Anna, Marijas mate 195 Antlohija 10. 38, 47. 50, 56, 74, 92, 104—107, 115—122, 126, 144, 145. 210, 269, 280. 299. 316. 320 Antiohs IV Hpifans 318 Antipaters 332 Antonijs 140, 238. 296 Antoniis, svetais 256 Antonini 191, 323 Apameja 47 Apenlnu pussala 193 Apijs 165 Apions 17 Apolls 77, 219 Apulejs 65,. 66 Arabiia i 17. 163 Arama 333 Arets 117. 219 Arhelajs 180 Arhemeds 332 Arimans 178, 190, 325

Arimatija 53, 174, 270 Aristarhs 90. 130 Aristlds 66 Aristobuls II 295 Aristotelis 75, 76 Armenija 191 Arons 310

Artemida 74, 82, 13CP-134, 200 Artemizjons 74, 131, 132 Asuana 333

Astarte 119, 259, 333, 334 Atare 259 Atargate 259, 321

Atenas 28, 92, 122, 128, 159, 317, 332

Atenodors 332

Atiis 108, 321, 323, 332

Atika 28

AugSegipte 285

Augustins 33, 151, 186, 200, 201, 277,

281, 284, 329 Augusts 320

Austrumi 28. 74, 96, 115, 131, 187,

191, 200, 282, 297, 321, 322, 324 Avinona 231

Azija 28, 129, 130, 166, 281, 324

Baais 321, 333, 334

Babele 78, 119, 178, 190, 295

Babilona 180, 327

Babilonija 26

Baltasars 187, 188, 190

Banns 15

Baraba 241, 244

Barbe Pjers 257

Bari 193

Bar-Kohba 38

Barnaba 50, 105, 106, 110, 116, 118, 121,

122. 126, 144, 154, 209, 210, 315 Bartolomeis 196 Barts Karlis 210 Bauers Bruno 282, 341 Baurs Ferdinands 86, 335 Bazele 201 Behnesa 32 Belcebuls 43 Benedikts XIII 231 Bereja 155 Berenlke 142

Betanija 72, 223, 224, 279

Betleme 59, 65, 179, 181-183, 192,

195. 214, 247 Bezje 305 Bitinija 12, 82

Bizantija 25, 82, 176. 259, 317

Breans Zaks 258, 260

Brendons F. 250, 253

Bretana 200

Brisele 265

Britaniia 323

Bruts 297

Bultmanis Rudolfs 222, 284, 287-290

Cabarija 60, 61. 312

Carnts Heincs 150, 282

Carskoje Selo 32

Cebedejs 253

CecTliia 34

Cedekijs 295

Celss 19, 25, 26, 99, 171, 172, 214 Cezareja 18. 105, 111, 136, 138, 141, 156, 222. 235, 237, 250, 264, 311,

Cicerons 133, 258, 23? Ciona 233 Cikaga 177 Damarida 129

Damaska 104, 108, I!0, 112, 115-118, 138, 140, 163, 269, 309, 310, 315 Daniels 267

Danielu Zans 311—313, 316 Dante 306

Davids 38, 49, 124, 178, 181 — 183, 188, 197, 203,204,232.234,237,242, 254, 264, 268. 295 Deiviss Pouels 118, 154, 165, 166,

294, 299, 316 Dekapole (Desmitpile) 292 Delfi 161

Delitiss Valters 199 Demetra 329 Demetrijs 130 Derba 127

Dibeliuss Martins 151, 157, 199,287 Diogens Laerts 160 Dioklecians 191 Dionisijs 129

Dionisijs Mazais (Exiquus) 184 Dioniss 319, 321, 329, 332 Dions Kasi.is 18, 191 Dioskurids 61 Dipijs S. 282

Dipon-Sommers Andre 309, 313 ¦Diza Mate» (

131. 323 Dizardens 282

Dombrovskis E 28. 151, 155, 160, 177 " Domicians 17, 46, 57, 91, 324, 327 Domitella 152 Donava 323, 325 Dore Gustavs 2S6 Dousons C. 296 Drjuss 282, 283 Druziiia 137 Edinburga 86 Efa !89

Elesa 38.47,74,75,77,79, 81—83, 92, 122, 130—136, 155. 156, 158, 159, 193, 200, 202, 204, 219, 269, 299, 311, 316, 317, 324, 330, 334, 344 Efrata 182 Efrema 223 Ecejas Jura 122

Egipte 23. 25. 28, 30. 32, 47, 48, 137, 179—182, 185, 191, 220, 252, 266, 273, 285, 305, 316, 318, 321, 332, 338. 342. 343 Eifrata 220, 222

Eiropa 30, 129, 176, 193, 201, 260,

265, 281. 292. 316 Eisebijs 18.39,41.76.81,82,106, 129,

206, 207, 248, 264, 286 Eislers E. 250 Eizena 265 Elaruba 236 Elefantina 333 Eleisina 220 Eliia 153, 267. 310 Elijs Lamprids 329 Elims 126 Elis 204 Eliss 302

Ellas kalns 50. 53, 74, 137, 222,

3X6

225-227, 252, 253 Emanuels 197

Erneriha Katrine 202 Emmausa 65, 254, 270, 275 Engelss Fridrihs 339, 341 Enslens S. 300, 322, 328

Epiktets 327

Erazms (Roterdamas Erazms) 174

Etas kalns 328

Etiopija 104

Ezra 153

Felikss 137

Fenikija 104, 332

Fererijs Vikentlis 231

Ferri 1.orenco 175

Fests 12, 142

Figels 166

Filemons 149

Filipi 122. 127, 135

Filips, apustulis 104, 105, 158. 133,

196, 342 Filips, Heroda bralis 61 Filogens 273 Filomens 86, 90

Filons 21, 75-78, 161, 239, 301, 308,

320

Filostrats 160 Flaviji 17, 20, 323

Flavijs Jozefs 14—21, 64. 65, 106, 115, 136, 137, 140, 161, 164, 180, 184, 206. 215-217, 219, 236, 239, 249, 276, 293, 308. 332, 338 Flors 294 Francija 201, 260 Fridrihs Barbarosa 190 Frigija 321, 323, 332 Gabtiels 59, 214 Gais 90, 130, 221 Galatija 107, 196 Galens 62

Galileja 16, 21, 22. 26,36,52,53, 55, 61, 67, 69, 71-73, 80, 93, 104, 105. 112, 114, 118, 151, 169, 172, 182, 183, 199, 218, 222, 223, 229, 234, 236, 238, 253, 262. 272, 274, 279. 284, 291. 292. 318, 334, 335, 339 Galilejas ezers 279 Gallija 107. 250. 305, 317 Gallions 130, 154, 161 Gsmaliels 104, 140, 147, 151, 161,

220, 320, 331 Gelazijs 304 Geraza 48 Gerazimas kalns 70 Gete 164 Getingene 241 Ginbers 284 Gizelers 285

Golgata 177, 244, 256, 261, 262 Greivss Roberts 65, 66 Grenfelss 32, 285 Grents F. 294

Griekija 23, 28, 131, 135, 159, 192 Genecaretes ezers 96, 222, 277 Getzemanes darzs 50, 74, 170, 202,

203, 225—227, 262 Habakuks 310 Hamburga 250 Hamoneli 319 Hams 190 Hants 32. 285 Hanza 292 Hasmoneji 295 Hegesips 206, 207, 212

Helada 316 Helena 263-265 Heliogabals 185 Helvidijs 195 Henta 201 Heraklits 75, 80 Herkulana 259, 260 Herkuls' 328 Hermass 280 Hermejs_ 126 Hermogens 166 Herodeja 216, 217 Herodi 255

Herods Agripa 106, 119, 246 Herods Antips 61, 215—217, 219,

236, 237, 267, 283. 291 Herods Lielais 140, 178-182, 184,

291, 295, 319, 320 Herostrats 74, 131

Hieronims 18, 29, 33, 151, 195, 277

Hieropole 286

Hillels 328

Hineks R. V. 257

Hipokrats 61

Hipolits 79, 185

Hirbet-Kumrana 307

Hloe 219

Homers 286

Hors 324

Hozejs 182, 268

Hrestoss 12, 13

Iberija 168, 323, 325

Idumeja 319

Ignacijs 280

ijabs 303

Ikonija 126

Iliia 122

Indija 260, 336

Irana 178, 190

Irenejs 41, 57, 300

Isida 185, 321, 323, 324, 329, 334 IStara 321

Italija 17, 23, 28, 29, 131, 132, 136, 142, 192, 200, 202, 259, 316, 317, 322, 324, 327 Itureja 61 Izaks 76 Izraela 241

Izraels 44, 68, 125, 182, 208, 209, 230, 231, 233, 234, 237—239, 242, 250, 251, 267, 293, 310, 312, 334, Jafets 190

Jahve 17, 70, 267, 268, 329, 333-335 Jairs 55, 72, 302 Janis 1 184

Janis, evangelists 21, 27, 35, 63, 67—75, 77—83, 85, 87, 88, 97, 105, 106, 169, 175, 177, 178, 183, 187, 196— 198, 202, 203, 211, 212, 214, 215, 217, 221—230, 232, 234, 239, 241 — 244, 246, 252—256, 258, 261—263, 269, 273—278, 311, 315, 342 Janis Kristitajs 14, 19, 58, 59, 61, 63, 68, 73, 190, 207, 214—222, 236, 255, 264, 267, 283, 306. 310, 339 Janis Marks 49—51, .105, 118, 155 Janis Prezbiters 81 Janis Zeitamute 57, 173, 200 Jaroslavs 20

Jazeps, Jekaba Jaunaka bralis 262 Jazeps, Jezus bralis 194. 206, 211 Jazeps, Jezus tevs 37, 65, 87, 114,

179, 181, 183, 185, 194-198, 200. 203—206. 303, 305 Jazeps no Arimatijas 53, 174, 213, 270, 278

Jazeps, patriarha Jekaba dels 178

Jazons 318

Jekabs, apustulis 39, 85, 195, 315 Jekabs Jaunakais 262, 271, 275 Jekabs, Judas mazdels 38 Jekabs, patriarhs 70, 76. 211 Jekabs, sv. Jazepa tevs 204 Jekabs Taisnigais 14. 19, 27, 37, 52, 106—111, 116—118, 121—124, 138-140, 143—146, 194, 196, 197, 206—209, 211, 212, 253, 270, 271, 299, 309, 314 Jekabs Vecakais 78, 106 Jeremija 153. 180, 259, 333, 335 Jeruzaleme 15—17, 22—24, 28, 36— 38, 42, 46—48, 50—52, 57, 58, 63— 65, 67, 70,79,80,91—93, 97, 100— 102, 104-111, 113, 115-118, 120— 125, 136—144, 146, 117, 151, 152, 156, 161-163, 170—172, 182, 183, 185, 190, 193—196, 202, 206, 207, 209, 222, 223, 230, 232—238, 243, 250, 251, 253—255,' 261, 263, 264, 269, 270, 279, 283, 284, 292—296, 298—301, 307—309, 311, 314, 315, 318-320, 331—335, 344 Jesaia 137, 172, 189, 191, 197, 198,

259, 267, 268, 302, 328, 335 Jezus Kristus 6—14, 18—29, 32—61, 63—66, 68—75. 77—82, 84, 85, 87, 88, 91—98, 102, 103, 109, 110, 112— 114, 116—118, 120-122, 124, 12-5, 132-135, 138, 144-146, 119-151, 154, 155, 163, 164, 169—191, 193— 200, 202—219, 221—234, 236—292, 294—306, 309—315, 318, 324-331, 334—344 Joahims 195 Joanna 275 Joels 95 Jonass 153 Jonatans 138, 293 Jonija 74 Jope 105

Jordana 37, 106, 124. 137, 215—

218, 220, 283 Jotapata 16 Jozua 283 Juda Galilietis 161

Juda iskariots 93, 170, 224, 225,

228—233, 253, 293 Juda, Jezus bralis 38, 194, 196, 206, 211

Juda, patriarhs 182 Juda Tadejs 27, 85 Judeja. 9, 17. 21, 55, 61. 67. 71, 92, 104, 105, 119, 136, 169, 172, 179, 181 — 183, 218, 219, 221-223, 229, 230, 234—236, 249, 264, 277, 279, 291, 292, 294—296, 300, 319, 335 Julijs 142

Julijs Cezars 186, 253 Junona 200 Justinians 330 Justins 300. 301, 326 Juvenals 22, 29 Kaira 32

Kajafa 61, 230, 236, 237, 242

Kaligula 15,' 23, 118, 119, 248, 323

Kalthois 282, 283

Kalvarija 256

Kampanija 323

Kampenhauzens Hanss 199

Kana 72, 73, 202

Kapernauma 41, 46. 70

Kariota 229, 230, 253

Karmalkls 251, 284

Kaspars 187, 188, 190

Kautskis K. 250

KeFs 196, 219, 270

Keimerons Dzelmss Lails 258

Kerints 79

Kibele 82, 107, 321, 323, 332 Kijeva 20

Kllikija 110, 140, 147, 152, 297 Kimons 335

Kipra 50, 104, 116, 122, 126, 151,327

Kirena 256

Kirilss 264, 265

IUrs 190

Kitija 327

Klaudija Prokula 249

Klaudijs 12, 13, 23, 115, 119, 138,

247, 323 Klements VIII 29

Kiements no Aleksandrljas 19, 41,

77, 78, 301 Klements no Romas 167, 280, 321 Kleofass 37 Kleopa 195 Kleops 65 Klervo Bernars 201 Kons Haims 241

Konstantinopole 21, 176, 190, 220 Konstantins Lielais 167, 259, 263—

265. 325, 330 Koperniks 287 Kordijja 176

Korinta 38, 92, 122. 129, 130, 153,

154, 161. 193, 270, 276. 334 Kornelijs J5, 104, 105, 144, 278 Kosidovskis Zenons 11, 337—345 Kovalovs S. 340 Kreta 142 Krievija 32, 192 Krisps 129, 221 Krivelovs I. 340 Ksenofonts 324 Kserkss 131

Kublanovs M. 338, 340, 343 Kulmans 253

Kumaneckis Kazimezs 328 Kumrana 6, 24, 146, 220, 308. 309,

311, 312, 340, 342 Ku5u P. L. 14. 282 Kvirinijs 61, 65, 179 Kelne 190

Lacars 58, 72, 82. 177, 211, 223

Laktantijs 328

Laterana 278

Leidene 265

Leipciga 31

Lencmanis J. 340, 343

Lentuls 173, 174

Leons Lielais 186

Lesings 266. 285

I-evljs 40—43, 46

Libanona 189

Libeka 265

Lidija 105

Likija 142, 192

Listra 126, 142, 154, 192. 193 Liverpule 248 Livijs 161 Lizanijs 61 Lombardija 264 Londona 32, 325 Loreto 201 Loze E. 241 Ltiasi Alfreds 334 Lucijs 66 Lucina 167 Lucina (Junona) 200 Luka 33, 41. 45, 48, 49, 55-68, 72, 83, 85. 89-91, 95—97, 177— 181. 183, 184, 187, 193, 196-199, 203—206, 211—213, 216, 218, 219, 224, 225, 227, 234, 237, 239—241, 243, 245, 246, 252-256, 262. 263, 274, 275. 277—280, 285—287, 312 Lukians 341 Lukioss 56 Lukulls 297 Luters Martins 281 Madagaskara 22 Maheronta 216 Makabeji 15, 19, 319 Makgregors 86

Makedonija 122, 127, 128, 130, 135

Malhs 225

Malta 142

Marburga 287

Marcials 22

Marija, Jekaba Jaunaka mate 262,

271,   274, 275

Marija, Jezus mate 26, 48, 60, 65, 83. 114. 133, 179, 181, 185, 194- 203, 205 , 206, 211, 212, 214 , 247, 290 303 305 Marija. Kleopas sieva 195, 196, 198 Marija, Lacara masa 72. 211, 224 Marija Magdalena 195, 262, 268,

270-275 Marija, Marka mate 50, 51 Markions 171

Marks 40, 43, 48—56, 59. 60, 62, 67, 68, 80, 85, 187, 194, 196-198. 203, 208, 209, 212, 213, 215, 216. 219, 221, 223, 224, 226—228, 241—244, 254—256, 258. 261—263. 267. 271.

272,     274, 279, 284—287, 320 Marks Aurelijs 2o, 171, 327 Marks Minucijs 34 Marksens 87

Markss Karlis 339, 341 Marsela 131 Marta 72, 211, 224 Matatija 319

Matejs 10. 29. 36. 39—49. 53, 55, 58—60, 67, 68, 85, 93. 148, 178— 184, 187, 190, 191, 193, 194, 196— 199, 203, 204, 208, 209, 211-213. 215, 216, 218, 219, 221, 223, 224, 226—228, 233, 241—215, 249, 252— 256, 261—263, 273, 274, 279, 284- 287, 289, 302, 310, 313 Mazaziia 23, 50, 82, 107, 131. 303,

316, 329. 330 Mekkrouns V. 177 Melhiors (Melkons) 187, 188, 190 Menelajs 318

Mezopotamija 220, 260, 328, 336

Miani Nikolo 175 Midiana 189 Miha 182 Mikelandzelo 173 Milana 157, 190 Mileta 156

Millers H. Dz. 265, 330, 332, 333

Minhene 265

Minucijs 19

Minama bat-Bilga 26

Mirra 192

Mispa 333

Mitra 185, 191, 266, 321, 325, 332 Moaba 230 Monca 265 Mortons 86

Mozus 24, 35, 42, 51, 95, 102, 106, 108, 109, 112, 125, 145, 146, 178, 180, 182, 183, 206, 208, 226, 289, 335 Muratori 167 Nabateja 117, 219 Nabuhodonosors 180, 295 Nacarete 6, 7, 10, 21, 48,65,77,109, 181 — 183, 194, 202,206,2)1,222, 250, 263. 272, 284, 299, 337, 340 Nag-Hamadi 285, 342, 343 Naliums 310 Natanaels 68, 183 Naves jura 146, 230, 306—309 Nerons 9, 11, 12, 16, 23, 51, 57, 138,

165, 191, 248, 323, 327 Nerva 17 Nestors 200 Niceja 322

Nikodems 82, 175, 183, 278, 306 Nikolajs (Niklavs, Klavs, Santa

Klauss), svetais 192, 193 Nikolajs V 174 Nila 303, 333 Nils 327 Noa 190 Normandija 200 Oksirinhosa 32, 285 Olbraits Viljems F. 220, 306, 303 Olimps 159, '323, 324 Onesifors 166 Onezims 149 Orfejs 220. 321, 329 Origens 18—20. 25, 77, 78, 151, 171,

172.  200, 249, 301 Ormuzds 178, 190, 325 Oronte 119

Osirijs 186, 266, 321, 323, 329, 332

Ostija 167

Otons I 259

Otons II 259

Palatins 323

Palestina 16—18, 20. 22—24, 26, 28, 36, 38, 41, 42, 73, 79, 92, 143, 470,

173,    178, 180, 193,-'220, 234, 241, 242, -244, 248, 253, 278, 283, 290-293, 296, 299, 302, 305, 307, 308, 318, 320, 330, 331, 333, 339

Pallass 137 Pamfileja 50 Panters 25, 26 Papijs 41, 78, 81, 286 Parize 177, 201, 257, 265 Paro 260 Patreja 260 Paulus (Pavils) 151

Pausanijs 160

Pavils, apustulis 10, 21, 23, 24, 27, 29, 34, 37, 39, 44, 50, 53, 54, 56, 57. 62, 63, 75—77, 85-92, 94— 96, 103, 104, 106-108, 112, 114- 119, 121—126, 128—143, 145—168, 171, 172, 174, 193, 194, 196—199, 202—204, 207, 209, 210, 212, 219, 221, 228, 231, 232, 243, 259, 266, 269—271, 276, 278, 282, 298, 301, 311, 315, 320, 329, 331—335, 343 Pavils VI 192 Pavils no Eizenas 265 Pelegrino 176

Pella 24, 37, 38, 124, 194, 300

Peloponesa 159, 161

Peregrins 341

Pereja 67

Pergamona 160

Perge 50

Perikls 28

Persija 188—190, 260, 266, 321, 338 Persijas licis 222 Peterburga 32

Peteris 37, 39, 50—55, 81, 85, 93, 95, 97—100, 104—107, 110, 117, 118, 121, 123, 144-146, 155, 158, 161, 166, 167, 183, 186, 196, 209, 210, 225, 232, 252, 253, 261, 270, 273, 275. 277, 278, 292, 303, 314, 325 Pijs IX 201 Pijs XII 203 Piness Slomo 125 Pizidija 126 Platons 75, 76, 80, 276 Plinijs Jaunakais 8, 11 — 13, 22, 82 Plinijs Vecakais 22, 191, 308 Plotins 317 Plutarhs 22 Polikarps 280 Polikrats 81 Pompeja 260, 323 Pompejs 191

Poncijs Pilats 9, 11, 18, 22, 24, 48, 57, 61, 65, 170, 222, 234—250, 254, 255, 318, 338 Ponatovskis Zigmunts 68 Porfirijs 18. 25' Praga 265 Priskilla 219 Prokula 249 Ptolemajs 317 Publijs Petronijs 118, 119 Puteola 142, 165 Rafaels 305 Rahele 180 Raners Hugo 330 Ranovics A 340 Reimaruss 7, 250 Reina 325 Remsija 201

Renans Ernests 7, 49, 311, 325 Reunjona 22 Rici Gilo 175 Rifoti 227

Rietumi 131, 167, 259, 260, 317 Robertsons A. 250, 254, 282 Roma 6, 8—17, 22, 23. 26, 28. 38, 40, 51, 54. 55, 57, 58, 61. 71, 76. 79. 89,92,106,107,111.113.115, 116, 118, 119, 124, 130, 137, 138, 140— 143, 145, 148, 150-152, 162, 164—

168, 173, 174, 179-181, 184, 185, 191, 192, 200, 203, 206, 207, 216, 231, 234—236, 238—240, 244—246, 249, 250, 254—256, 259, 280, 283, 291, 292, 294—298, 304, 316, 317, 321—328, 332, 336, 337, 339—341 Ropss Daniels 22, 303, 305 Ross Oto 176 Roterdama 174 Saba 188, 189 Sabara 323, 325 S.alamans 264, 333

Salome, Herodejas meita 216, 264 Salome, sieviete pie Jezus kapa 271 Samarija 70, 92, 104, 105, 291, 292 Samuels 178 Sandans 332

«Santa Maria Maggiorc» 192, 200 Sapfira 97—99, 101, 102, 146, 156 Satits (Pavils) 103—105, 109-112,

151, 152, 163, 299 Sebastjans 167, 185 Sekunds 90 Seleikidi 26, 318 Seneka 259, 328. 329, 343 Serapids 82, 321, 329 Sergijs Pauls'126, 151 Servijs 329 Severi 191, 323 Si Eizens 266 Sicilija 323, 332 Sidona 43, 222 Siksts 173, 200 Sils 127, 128, 155 Simanis, apustulis 253, 255 Simanis, farizejs 224 Simanis, Jezus bralis 194, 206, 211 Simanis, Kleofasa dels 37 Simanis no Kirenas 256 Simanis, spitaligais 223 Simeans 58 Simsons 207

Sinaja kalns 30—33, 95, 226, 272 Sirija 47, 65, 90, 92, 115, 118, 119, 125, 135, 185, 235, 249, 260, 316, 318, 321 Skeva 134, 135 Skonfilds Hju Dz. 64, 65 Smirna 83 Smits 282 Sokers 38 Sokrats 35, 80 Soltleiksitija 265 Soparts 90 Sostens 129, 130 Sotinena 305 Spanija 167, 168, 317 Stambula 125

Stefans 100, 102—104, 108, 109, 111, 113, 139, 155, 161, 193, 298, 315,

335 Stefana 221 Suasinats 190 Suasoila 220

Svetonijs 8, 10, 12—14, 22, 191

Seba 188

Sems 190

Sive Ginters 269

Slezviga 265

Steihmans Zans 23, 150, 153, 334 Strauss Davids Fridrihs 7, 39, 43, 183, 205, 221, 238, 282, 302

Sveicers Alberts 250

Tabita 105 Tacits 8—13, 22, 191 Tammuss 333 Tarns V. 332

Tarsa 38, 56, 86, 111, 114-117, 140, 147, 155, 299, 316, 317, 332, 334, 343 Tarzisa 188 Taura kalni 331 Teodass 161, 283 Teodors II 25 Teofils 19, 61, 89 Tertulians 19, 33, 34, 167, 171,

185, 200, 273, 326, 329 Tertuils 142 Tesalonika 122, 128 Theos Hypsislos 329 Tiberiadas Justs 21 Tiberijas ezers 78, 79 Tiberijs 9, 11, 22, 23, 61, 215, 237,

247, 248, 294, 323 Tiberijs Aleksandrs 21 Tibingene 86, 335 Ticians 305 Tihiks 90

Timotejs 86, 90, 148, 155. 166, 199, Tira 43. 156, 222 Tirans 134 Tiridats 191

Ttsendorfs Konstantins 31—33 Tits 16, 17, 24, 77, 86, 142, 255 Toms 196, 270, 276, 285, 342 Trahonija 61

185,

302,

122, #

Trajans 12, 13, 17, 37, 82 Trakija 321 «Tre Fontane» 167 Troada 122 Trofimova M. 343 Trofims 90 Troja 122 Tukidids 159, 161 Turina 174—177, 257 Tuvie Austrumi 28, 35, 38

. . 118,

220, 259, 283, 296, 297, 299,

316, 317, 321 Valentinians III 25 Valer.'cms 167 Valia Lorenco 174 Vasi|jevs Aleksandrs 338 Vatikans 30, 33, 244, 248, 272 Velhauzens Julijs 208, 285 Velss Herberts 170 Vergilijs 328 Verona Dzokondo 12 Veronika 248 Vespasians 16, 17, 293 Vidusitalija 201

Vidusjura 92, 102, 107, 113,

164, 317, 320 Vilsons E. 313, 314 Vipers R. 340 Volfs F. A. 286 Vuds 132 Zaharja 233

136, 331,

172,

9, 204

343

Zaratustra 178, 190, 191, 266 Zenons no Kitijas 327 Zenons no Tarsas 332 Zevs 126, 319, 320, 329 Ziemelafrika 29

SATURS

 No autora . ……………………….. . . 5

Pirma nodala. Viens no miljoniem vergu , . . 7

Ko zinaja romiesi par Jezu no Nacaretes? > • 7

Ko par Jezu Kristu zinaja ebreji? ………………………………………….. 14

Otra nodala. Par Jauno deribu un tas skietamajiem

autoriem ……..•.,<> 27

Evangelisti rakstija grieku valoda …… 27

Ar papirusiem pilnie grozi, un ko tie devusi , . . 29

Gadi pirms evangeliju uzrakstisanas ….. 33

Kapec muitnieks Levijs neuzrakstija atminas? … 41

Kas bija evangelists Marks? …….. 49

Pavila uzticamais biedrs Luka ¦ >«•… 56

Jana evangelija Jezus ………………………………………………………….. 67

Tresa nodala. Apustulu darbi un vinu vestules , . 84

Apustulu vestulu autori ,..,…«. 84

Trisdesmit arkartigi svarigi gadi 89

Ugunigas meles ….<•.>… 92

Ananijas un Sapfiras drama .•¦>..<• 97

Stefana mocekla nave . . . , . . . . ,102

Cina par kristietibas koncepciju…………………………………………… 107

«Helenisti» un citi ………. 110

Ka Pavils kluva par apustuli? . . . , . « . 114

Kristietibas otra galvaspilseta Antiohija , . . , . 119

Jeruzalemes koncila mikla …….. 122

Pavila neparastie piedzivojumi ……. 125

Iztele un vestule pirmais liesmojosais sarts . . . 132

«Es esmu juds, dzimis Tarsa» ……. 136

Dzive izradijas specigaka…………………………………………. 143

Pavils tresajas debesis ……… 151

Pretrunu un paradoksalu noskanojumu pilnais cilveks . 154

Dzejojums un patiesiba ……… 157

Ceturta nodala. Jezus — noslepumaina persona . 169

Kads izskatijas Jezus?……………………………………………………….. 169

Kur un kad dzimis Jezus? …….. 177

25. decembris un citas teiksmas par Jezus dzimsanas

dienu , ¦ ………. 185

Jezus un vina gimene…………………………………………………….. 193

Jezus un Janis Kristitajs . ……………………………………………… 214

Ellas kalna , ……………………………………………………………….. 222

Tiesa . , , ……………………………………………………………………. 233

Krusta nave…………………………………………………………… 255

Augsamcelsanas . . ………………………………… 266

Piekta nodala. Pie kristietibas avotiem , , , 281

Vesturiska Jezus meklejumos…………………………………… 281

Biblistikas Koperniks , . , , 287

Jezus un vina laikmets…………………………………. 290

Praviesi paredzeja visu 298

Vai Janis Kristitajs un Jezus bija eseni? …. 309

Helenisma orbita , , , ……………………………………………………. 316

I. Svencicka. Pecvards. , , . , , ( , . 337

ipasvardu raditajs 315

3енон Косидовский СКАЗАНИЯ ЕВАНГЕЛИСТОВ Серия «Апварснис» («Кругозор»)

Издательство «Зинатне» Рига 1982 На латышском языке Перевод с польского В. Мелиновского Послесловие И. Свенцицкой

l. Kosidovskis EVANGELISTU STASTI

Redaktors C. Sklenniks. Makslinieks G. Krutojs. Makslinieciska redaktore E. Burova. Tehniska redaktore A. Peliksa. Korektore M, Slaukstina.

HE N> 854

Nodota saliksanai 14.09.81. Parakstita iespiesanai 26.01.82. Formats 84x108,32. Avizu papirs. Baltikas garnitura. Augstspiedes tehnika, li,75 fiz. iespiedi.; 19,74 uzsk. iespiedi.; 20.88 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Pasut. Nr. 1754-D. Maksa 1. r. 10 k. Izdevnieciba «Zinatne», 226018 Riga. Turgeneva iela 19. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdev­niecibu. poligrafijas un gramatu tirdzniecibas lietu komitejas tipogra­fija «Cina», 226011 Riga, Blaumana iela 38/40,

DAZI PASKAIDROJUMI

[1] Seit l un citur nesakritibu reizes hronologiskie dati sniegti pec kosidovska gramatas izdevuma krievu tulkojuma. — tulk.

[2] pec «international Herald Tribune» Parizes izdevuma zinam, 1978. gada nodibinata speciala zinatnieku komisija, lai noskaidrotu, vai Turinas likauts ir viltojums vai patiesa relikvija. 1980. gada sis komisijas loceklis Cikagas zinatnieks doktors V. Mekkrouns pazinojis, ka, pec vina domam, tas esot viltojums. Paklaujot mikroskopiskai ana­lizei krasu, ar ko likauts noklats, izradijies, ka tas izgatavots 14. gad­simta, tatad vairak neka tukstos gadu pec Jezus naves Golgata. (Tul­kotaja piezime).

[3] tuvak par so tekstu skat.: M. M. Ky6AanoB. B03HHKH0Benne xpHCTHaHCTBa. M., 1974, c. 67—69; M. 4- AMycun. 06 oahoh 3a5biToi pyKonncB TapiycKoro npocfceccopa Aj\eKcaHApa BaciiAteBa. — TpyAW no 3HaKOBMM cncTGMaM, VII. TapTy, 1975,

[4] tuvak par so teoriju skat.: li. A. Kpune,%'-B. IlcTopiM peAHrnn, t. 1. M„ 1975.

[5] atseviski evangeliji bija judeokristiesiem un kristiesu gnosti- kiem. No pedejiem lidz musu dienam pilniba saglabajusies tris: Toma evangelijs, Vilipa evangelijs un Patiesibas evangelijs. Tie atrasti Egipte Nag-Hamadi rajona musu gadsimta 40. gados.

[6] sa evangelija tulkojumu skat.: M K. TporpuMona. PyKoimcH H3 Har-MaMaftH. — Ahthmhoctl h coBpeMeHHoc-rb. M., 1972.

[7] evangeliju tapsana iztirzata gramatas: H. A. AeHU,MuH. CpaBHH- Basi ebanreausi. M., 1967; M. M. Ky6AcnoB. Hobhh 3aBeT: noncKH h Ha- xoakh. M., 1968.